Dzejnieka spieķis

KolekcijaMēnešraksts "Burtnieks"
NosaukumsDzejnieka spieķis
Papildu informācijaRomantiski smeldzīgs mīlestības stāsts.
Izdevuma veidspublikācija
Darba veidsoriģināldarbs
Nr.8
Klasifikācija
Darba autors
Izdošanas gads/vieta01.08.1934
Rīga
Rīga
Atvērt

Dzejnieka spieķis

Zelma Mežsēta

Gaisos pland un aizvējo balti, saplosīti karogi — nemierīgie pavasara mākonīši, bet gaišajam saules smaidam debesu dziļumos pretim mirdzinās zemes auglības pirmie, maigie ziedi.
Spilves kundze šorīt piecēlās dīvainā gara stāvoklī. Bija tā, it kā šis pavasara rīts būtu viņā ieraisījis kādas pavisam svešas vai sen aizmirstas jūtas. Mieru, kas viņas dvēselē bija dusējis ilgus gadus, bija satraucis savāds nemiers. Bija tā, it kā vajadzētu atvērt dziesmu grāmatu un palasīties svētos rakstos. Bet Spilves kundze to nekad nebija darījusi, — viņas vietā, to mācītājs izdarīja baznīcā, kuru viņa aiz pieklājības, kā to darīja arī citi mazpilsētiņas turīgie iedzīvotāji, apmeklēja kārtīgi, vismaz, dažas reizes gadā. Baznīcai vairāk laika ziedot viņa nespēja. Veikals, kurā viņa ieprecēja pirms nepilniem divdesmit gadiem, neatļāva pārāk daudz rūpēties par dvēseli. Pirms pāris gadiem nomira viņas vīrs, un tad darba kļuva vēl vairāk, bet brīva laika — mazāk. Manta vairojās, bet vēl arvien likās, ka nav tās tikdaudz, lai mierīgu sirdi pateiktu: tagad pietiek!
Šodien Spilves kundzei pēkšņi pavērās tumsā sen klusumā iegrimusi pasaule. Viņai, nezin kāpēc, likās, ka nevis pasaule bija mirusi ilgus gadus, bet gan viņa pati. Viņa pati bija šos garos gadus kūņojusies it kā kādā dziļā tumšā akā, no kurienes kādi savādi spēki viņu tagad lēni nesa aug
šup, un viņa atkal sāka dzirdēt un redzēt pasaules dzīvi.
Jau vakarvakarā, kad veikals bija noslēgts, kad, pēc vakariņām, viņa pārlasīja galvas pilsētas laikrakstu, viņā nemanot bija ieplaucis šis vienaldzīgais miers par veikalu un šis nesaprotamais nemiers par — kā viņa pati teiktu — dvēseles lietām. Bet kā tas viss sākās?
Palīdusi zem mīkstās, siltās segas, Spilves kundze paņēma laikrakstu, lai, kā to viņa darīja katru vakaru, pārskatītu tirgus ziņas un ziņas par ūtrupēm. Citu rakstu jau viņa nekad nelasīja, viņu nevaldzināja ne romāns, ne dēku meklētāju piedzīvojumi. Varbūt, tas bija vienkārši tāpēc, ka viņai nenāca ne prātā, ka pasaulē, ārpus viņas veikala, arī varētu notikt kautkas interesants. Aiz šī paša iemesla viņa arī, laikam, nebija nekad redzama arī sabiedrībā, pat ne labdarības bazāros, kur viņai, kā atraitnei un turīgai veikalniecei, bija, tā teikt, īstā vieta, veikala putekļu izelpošanai. Romāni viņu, domājams, neinteresēja tāpēc, ka viņa pati nebija precēšanās kāra, lai gan viņa nemaz vēl nebija tik pārāk veca.
Un tā viņa dzīvoja viena ar savu veikalu un rūpējās par to daudz vairāk, kā daža laba sieva par savu vīru. Un tā ikkatru vakaru viņa laikrakstā pārlasīja tikai tās ziņas, kurās bija cerams atrast kaut ko, viņas veikala vērtības pavairošanai ... Bet vakarvakarā ...
Jā, kā tas gadījās, ka viņas, Spilves kundzes, acis laikrakstā apstājās pie gluži nenozīmīgas, tukšas, vai vismaz, viņai nesaprotamas frāzes:
«Sapņotājs, kas iesapņoja nāvē.»
Ko gan Spilves kundze varēja saprast no šiem vārdiem? Protams, tie bija nesaprotami vārdi par muļķīgām lietām! Un viņa nemaz nebūtu tālāk lasījusi, ja zem šiem vārdiem nebūtu izlasījusi vēl otrus četrus vārdus: Dzejnieka Uģa Kalnezera piemiņai.
Pirmā brīdī viņai likās, ka šo vārdu viņa labi pazīst, vai vismaz, kādreiz kautkur dzirdējusi. Likās, it kā šis vārds neatskanētu vis no citurienes, no ārpasaules, bet, kā silts asiņu burbulītis, izmiglotu no viņas pašas sirds un visu viņas būtni piestrāvotu ar savāda, salda maiguma sajūtu.
Uģis Kalnezers. Jā, kur un kad viņa dzirdējusi šo vārdu? Ak, vai mazums vārdu dzirdēts mūžā! Bet kāpēc taisni šis vārds, tā sakot, kā ar adatu iedūra sirdī, iedūra, un nemaz neiesāpējās sirds, tikai tā saldi nodrebēja? Bija tā, it kā dzirdētu un redzētu to, kā nebija, — dzirdētu — maigu, samtainu balsi, redzētu — skumju seju un zem cirtainiem matiem zilu acu mirdzu ... Spilves kundze sāka lasīt: «Māksla nav ne untums, ne
fantāzija, nedz arī raksturīga mūsu dabas īpašība (tad tā? būtu vajadzīga visiem). Māksla ir paaugstināšana, mūsu dabas galvenās tieksmes modifikācija, mēģinājums atbildēt uz nemieru, kas mūžam kvēlo mūsos. No psīchoanalītiskā viedokļa māksla ir bēgšana no reālās pasaules iedomu pasaulē ...»
Spilves kundze jau gribēja aizmest laikrakstu, jo viņa nevēlējās atpūtas laiku izšķiest šādu nesaprotamu blēņu lasīšanā, bet tad atkal atcerējās savas tirgus ziņas un sāka šķirstīt laikraksta lapas. Uģa Kalnezera vārds jau bija aizmirsts.
Bet meklējot tirgus ziņas, Spilves kundzes acis atkal ieraudzīja šo vārdu un proti: kādā citā rakstā, kurā atkal cildināja mirušo dzejnieku, un kuram bija pievienotas arī divas ģīmetnes ar parakstu: Uģis Kalnezers — jaunībā un īsi pirms miršanas. Un šī mirušā dzejnieka jaunības ģīmetne bija taisni tāda — skumja, cirtainiem matiem — tāda, kādu jaunekli viņa, Spilves kundze, kādreiz būtu it kā redzējusi kautkur.
Bet kur un kad?
Cilvēks ir radīts tāds, kas tiecas uz grēku, baudu vai slinkumu. Liekas, tā bijusi pasaules lielā Meistara griba. Cilvēkam pielikts klāt velns, kas to ved visādos kārdinājumos. Šāds visai dīvains kārdinājums tagad uzmācās arī Spilves kundzei. Līdz šim viņa nekad nebija domājusi par
lietām, kas nebija novietojamas viņas veikalā pārdošanai. Bet tagad — domas netiek un netiek vaļā no šā Uģa Kalnezera. Dzejnieks! Kas viņai var būt kopējs ar dzejniekiem?
Nekad viņa nav pazinusi neviena dzejnieka, nekad viņa nav izlasījusi neviena dzejoļa. Un tomēr — kautkas ir noticis! Pats nelabais būs apstājis viņu! Un viņai likās tagad, ka dzejnieka vārdam piemīt kads burvīgs spēks, jo citādi taču tagad nemocītu viņas prātus šis Uģis Kalnezers. Ja Spilves kundze būtu kādreiz lasījusi Anatolu Fransu, tad viņa par dzejnieku, domājams, teiktu tos pašus vārdus, kurus franču meistars teicis par sātānu: tā ir būtne ar meža vijolīšu maigumu acīs, ar lūpām, kas deg kā sašķeltu granātu ābolu rubini, un zodu, ko apklāj pūkas, maigākas par
firziķu samtu. Spilves kundze šo sātānu, kas pašreiz vandījās viņas domās, raksturoja daudz nedzejiskāk, bet toties iespaidīgāk.
Viņa, samulsusi, vaicāja sev: Vai es, mūža otrā pusē, padzīvojusi un prātīga sieviete, sāku domāt par vīrieti? ... Un tas trakākais — jādomā par mirušu vīrieti, kuru viņa nemaz neatceras un nezina pateikt, vai jel maz to kādreiz redzējusi.
Beidzot, atvairījusi pēkšņi uzbrukušās, neparastās, viņa pati teiktu, nejēdzīgās domas, aizdzinusi mazliet uztraucošo, bet saldo sajūtu, kādu viņā parasti iesildīja dienas ieņēmumi veikalā, viņa nevērīgi pašķīra laikraksta nākamās lapas un iegrima tirgus ziņu lasīšanā. Bet ražīgās nedēļas pēdējās darbdienas nogurdināta, Spilves kundze drīzi vien aizmiga ar laikraksta sludinājumu lapu uz krūtīm.
Sapnī viņa redzēja savādu pasauli.

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
01.08.1934Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.