literatura.lv oktobra jubilāram Žanim Ezītim – 85!

CamScanner 09-29-2020 15.01.46_3.jpg

31. oktobrī satīriķim ŽANIM EZĪTIM – 85!

Žanis Ezītis (īstajā vārdā Andrejs Puriņš; 1935–2017) dzimis aktiera Reinholda Puriņa ģimenē. Bērnība topošajam satīriķim pagāja Rīgā, Krišjāņa Barona un Grīziņkalna apkaimē. Beidzis Rīgas 23. pamatskolu (1950) un Rīgas 1. vidusskolu (1954), kā arī PSRS Iekšlietu ministrijas Ļeņingradas speciālo juridisko (1956) un PSRS Iekšlietu ministrijas Maskavas Augstāko skolu (1963). Pēc jurisprudences studijām Žani Ezīti (Andreju Puriņu) nosūtīja darbā uz Ogri, kur viņš gandrīz desmit gadus bija izmeklētājs, līdztekus arī izmeklēšanas daļas priekšnieks Jūrmalā.

““Ar klasesbiedru Juri Lejaskalnu gribējām iet uz teātra fakultāti. Viņš aizgāja, bet man tētis teica: “Zini mūsu ģimenē ar vienu aktieri pietiek,” atceras Andrejs Puriņš. “Jurisprudence, ko izvēlējos, godīgi sakot, nebija mans gaišzilais sapnis. Man bija doma mācīties par inženieri vai braukt uz Maskavu, uz žurnālistiem. Bet tam visam bija nepieciešama nauda. Fāterītim alga bija tikai izdzīvošanai, mamma vienu brīdi piestrādāja teātrī par garderobisti, par ģērbēju, bet ne izglītības, ne specialitātes viņai nebija. Uz mūsu Leona Paegles vidusskolu negaidot atnāca Iekšlietu ministrijas pārstāvis: varam piedāvāt jums izglītoties pēc vidusskolas beigšanas, pie visa brīva, piedevām vēl stipendija, interesanta darba izredzes. Tā bija reāla iespēja, zināmā mērā pat interesanta; kā jaunam cilvēkam šķita, ļoti romantiska – ar šaušanu, pakaļdzīšanos... Un galu galā – jebkurā situācijā jurists ir jurists. Juridiskā izglītība man ļoti daudz palīdzēja arī žurnālistikā.”” (Puķe, Ieva. Joprojām dzēlīgs Žanis Ezītis. “Lilit”, 2010, Nr. 4, 25. lpp.)

Paralēli izmeklētāja darbam Žanis Ezītis sāka rakstīt. 20. gs. 60. gados pirmos stāstiņus publicēja laikrakstā “Padomju Ceļš”. Pāris darbus nosūtīja arī žurnālam “Liesma”: ““Tur sēdēja Dagnija Zigmonte, viņa atrakstīja: “Godājamais autor! Es jums iesaku ar tādām lietām nenodarboties. Dariet kaut ko citu.” Būdams gudrs cilvēks, klausīju un turpināju strādāt iekšlietu sistēmā – toreiz darbojos kopā ar Aloizu Blonski – un, iespējams, līdz šim laikam būtu palicis tur, ja ne, lūk, šāds gadījums.

Kādā naktī uz rīta pusi mani izrāva no gultas – Ķeipenē esot uzlauzta ēdnīca. Mašīnās iekšā un uz turieni prom. Logi, durvis vaļā – it kā uzlauzts ir. Nozīmēja inventarizāciju. Inventarizēja, inventarizēja un pēc pāris dienām man atsūtīja iesniegumu krimināllietas ierosināšanai: “Lūdzu saukt pie atbildības noziedzniekus, kuri tādā un tādā datumā ielauzās ēdnīcā, kā rezultātā pēc inventarizācijas datiem ēdnīcā radies pārpalikums tik un tik rubļu, tik un tik kapeiku.”

Kaut kas super – uzrakstīt ko tādu, parakstīt un vēl apzīmogot! Man tas šķita prasīt prasāmies pēc “Dadža”.” (Ošiņa, Irisa. Žanis Ezītis – smaidu lielmeistars no Ogres. “Ogres Vēstis”, Nr. 189, 2005, 17. dec., 5. lpp.)

Pēc kāda laika Žani Ezīti prēmēja žurnāla “Dadzis” humoresku konkursā. Viņš bija sarakstījis humoresku par dzīvokļa mainīšanu – kāds tikmēr maina dzīvokļus, kamēr iemainās atpakaļ savā. Pievēršanās humora žanram kļuva arvien nopietnāka un šajā laikā viņš uzsāka darbu laikrakstā “Padomju Jaunatne”, kurā vadīja un rediģēja humora un satīras pielikumu “Asā slota”. Ierosmi darbiem viņš smēlās no dzīves, aprakstot padomju laika sadzīves aktualitātes un arī negācijas, kā, piemēram, humoreskā “Lūgums”.

LŪGUMS

Rinda gausi virzījās uz priekšu. Āboli bija ne visai lieli, ne visai saldi un mazliet iepuvuši. Negaidot pamanīju, ka mans priekšāstāvētājs pieliecas tuvāk pārdevējai un saka: — Esiet tik mīļa, kaut ko labāku! Pārdevēja iesvēra. Kad pienāca mana kārta, arī es pieliecos tuvāk pārdevējai un teicu:

— Esiet tik mīļa, kaut ko labāku! Pārdevēja vērtējoši paraudzījās manī, noliecās un iesvēra. Mājās atklājās, ka esmu nopircis banānus. Es biju dziļi sašutis. — Šmauc godīgus pircējus ik uz sola! — errojos. — Vai tā ir pircēja vajadzību apmierināšana? Aizgāju uz veikalu un uzrakstīju sūdzību. (Dadzis, Nr. 22, 1968, 15. nov.)

1974. gadā žurnāla “Dadzis” redakcijā atbrīvojās štata vieta un Žanis Ezītis pārgāja strādāt tur. Šajā gadā iznāca arī viņa pirmais humora un satīras krājums “Amors peldbiksītēs”, sarakstīta arī luga “Pusmiljons vecajā naudā”. 1981. gadā iznāca otrs krājums “Tikai bez panikas”. Liela daļa Žaņa Ezīša darbu nav izdoti grāmatā, bet publicēti satīras kopkrājumos, žurnālā “Dadzis” un tā kalendārā. Mūža laikā sarakstīto darbu (feļetonu, humoresku, satiresku u. c.) apjoms ir liels un nesaskaitāms.

““Ziniet, mani visu laiku lamāja, ka es rakstu pārāk gari,” viņš atklāj, ka viss nemaz nav gājis kā pa diedziņu.

“Latviešu humora teorijā turklāt valdīja uzskats, ka negaidītām un smieklīgām jābūt tikai humoreskas beigām. Es biju kategoriski pret to. Man šķita, ka aprakstāmajai situācijai jau sākumā ir jābūt smieklīgai, tai jāpāriet citā smieklīgā situācijā, un tad beigas pat var nebūt smieklīgas. Acīmredzot pierādīju savu. Humors patiesībā ir vien nopietna padarīšana. Nekad neesmu varējis vienā rāvienā uzrakstīt humoresku. Varbūt melnraksts top ātri, bet darbs, lai sacerējumu novestu līdz kondīcijai, prasa baigo laiku.”” Puķe, Ieva. Joprojām dzēlīgs Žanis Ezītis. “Lilit”, 2010, Nr. 4, 26. lpp.)

Kopā ar karikatūristi Mirdzu Ramani, kura radīja populāro personāžu Hugo Diegu, ko atveidoja aktieris Edgars Liepiņš, Žanis Ezītis veidoja un vadīja arī humoristisko raidījumu sēriju ar skatītāju piedalīšanos Latvijas Televīzijā. Raidījumi bija ļoti populāri, kā rezultātā ar radošo komandu viņš apbraukāja Latviju un uzstājās humora vakaros. Latvijas PSR Valsts Leļļu teātris arī iestudēja kopīgi ar Mirdzu Ramani veidotu lugu par Hugo Diegu “Diega zīmes, Diega darbi”. Vēlāk radās arī koncertprogramma kopā ar Edgaru Liepiņu, Leonu Krivānu un Bauskas kultūras nama ansambli.

Tomēr kādā brīdī vēršanās ar humoru un satīru pret dažādām dzīves negācijām un aktualitātēm televīzijā neapmierināja pie varas esošo eliti un raidījumi beidzās. Šo notikumu Žanis Ezītis atceras šādi: “Pēc viena mūsu raidījuma, šķiet, 1985. gadā, partijas centrālkomitejā bija liela bļaušana par to, ko mēs tur bijām atļāvušies, un toreiz ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs bija pavēlējis, lai nekāda Ezīša televīzijā un presē nebūtu. Un visus iepriekšējos humora raidījumus izdzēst! Pēc tam kādu laiku man pat “Dadzī” nācās rakstīt ar pseidonīmu. [..] Taisni uz manu 50. dzimšanas dienu tas rīkojums iznāca.” (Metuzāls, Sandris, Kamals, Artis. Latviešu humora 100 gadi. FHM, 2015, apr., 38.–39. lpp.)

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Žanis Ezītis turpināja rakstīt, uzstājās arī humora vakaros, līdztekus kopā ar dēlu dibināja un vadīja firmu “Heirēka”, kas nodarbojās ar grafisko materiālu izgatavošanu un Ogres rajona reklāmas avīzes “Kaleidoskops”, Ogresgala un Rembates avīžu maketēšanu.

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.

Foto: Puķe, Ieva. Joprojām dzēlīgs Žanis Ezītis. “Lilit”, 2010, Nr. 4.

Ar Žaņa Ezīša profilu aicinām iepazīties šeit: http://literatura.lv/lv/person/Zanis-Ezitis/871709

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.