literatura.lv marta jubilāram Miervaldim Birzem – 100!

BirzeMiervaldis2.jpgĀrsts un rakstnieks Miervaldis Birze (1921–2000) – viens no nozīmīgākajiem latviešu prozistiem un esejistiem pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd, iespējams, piemirsts, taču bez viņa personības un darbu izpētes nav iedomājams objektīvs skats uz latviešu literatūru 20. gadsimta otrajā pusē. Dēvēts par rakstnieku, “kas vienmēr un visos laikos ir izjutis atbildību gan par savas tautas, gan par mūsdienu civilizācijas likteni” (Lilita Kadaša), par “latviešu Hemingveju”. 1997. gadā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” rīkotajās Sirdsapziņas parlamenta vēlēšanās lasītāji Miervaldi Birzi izvirzīja kā ceturto uzticamāko cilvēku atjaunotajā Latvijas Republikā, savukārt 2005. gadā “Latvijas Avīzes” aptaujas “100 Latvijas personības” sarakstā rakstnieks ir 121. vietā.

Miervaldis Birze, īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš, dzimis 1921. gada 21. martā Rūjienas pilsētas galvas ģimenē. 1933. gadā beidzis Rūjienas pamatskolu, 1933.–1934. gadā mācījies Rūjienas vidusskolā, no 1934. gada – Valmieras ģimnāzijā. 1939. gadā ar otro mēģinājumu iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (pabeidzis 1949. gadā).

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Birzes tēvs tika apcietināts un sešus mēnešus pavadīja Liepājas koncentrācijas nometnē, pēc atbrīvošanas ģimene pārcēlās uz Kocēnu pagasta Austrumiem. 1941. gada maijā uzņemts komjaunatnē, un šis fakts ir viens no noteicošajiem viņa turpmākajā liktenī. Vācu okupācijas sākumā Birzi apcietināja un ieslodzīja Valmieras cietumā un Valmiermuižas nometnē (1941–1943). Tika arestēts un nošauts Birzes tēvs un tēvabrālis Augusts, kas devies uz nošaušanu, lai glābtu brāļadēlu Miervaldi. 1943. gada septembrī Birzi pārvietoja uz Salaspils koncentrācijas nometni, 1944. gada jūlijā uz Neiengammes nometni Hamburgā, pēc tam uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. 1945. gada aprīlī ieslodzīto evakuēšanas laikā Birze izbēga. Lai arī pēc kara beigām viņam vēl būtu bijis iespējams nonākt amerikāņu okupācijas zonā Vācijā, Birze, par spīti apsaldētajām kājām, devās uz austrumiem un septembrī atgriezās Latvijā. Par Miervalža Birzes pārdzīvoto kara laikā plaši rakstījis vēsturnieks Uldis Neiburgs rakstā ““100 Latvijas personības”: ieslodzītais nr. 73 823” (“Latvijas Avīze”/”Apollo”, 11.06.2005).

Pēc LVU Medicīnas fakultātes beigšanas no 1949. līdz 1967. gadam Miervaldis Birze kopā ar sievu strādāja Republikas tuberkulozes sanatorijā Cēsīs, ģimenē trīs bērni. Kopš 1967. gada Birze ir profesionāls rakstnieks.

Jau desmit gadu vecumā publicēts pirmais Miervalža Birzes literārais darbs – tēlojums “Mežs ziemā” žurnālā “Jaunais Cīrulītis” (1931, nr. 2), ar parakstu “Miervaldis Bērziņš Rūjienā”. Šī publikācija Birzes dzīves laikā dažādās biogrāfijās un autobiogrāfijās minēta netiek, tāpat kā nākamā – atmiņas par Vācijā piedzīvoto “Zeme bez sirds” (arī ar Miervalža Bērziņa vārdu), kas 1945. gada oktobrī trīs turpinājumos publicēta Valmieras avīzē “Liesma” un, kā raksta Ilgonis Bērsons, tapusi pēc Birzes sena paziņas, redaktora un dzejnieka Alberta Paegles mudinājuma.

1951. gadā Miervaldis Birze piedalās Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā, un vēl divus gadus vēlāk seko pirmā “oficiālā” publikācija – 1953. gadā “Padomju Jaunatnē” iespiestais stāsts “Gadījums ar zivīm”.

Trīs gadus vēlāk “Padomju Jaunatnes” rubrikā “Būsim pazīstami” Miervalža Birzes gados jaunākais kolēģis Zigmunds Skujiņš, kurš turklāt rekomendējis Birzi uzņemšanai Rakstnieku savienībā, raksta:

“Cēsīs, tuberkulozes sanatorijā, strādā ārsts Bērziņš. Vēlās vakara stundās un brīvdienas ar viņu notiek brīnišķīgas pārvērtības – dakteris novelk balto ķiteli, sēžas pie galda un raksta stāstus. Un tad Bērziņš vairs nav Bērziņš, bet ir Miervaldis Birze...

Pirms dažiem gadiem “Padomju Jaunatnes” redakcijā parādījās nepazīstama autora pirmais stāsts “Gadījums ar zivīm”. Atceros, kā toreiz redakcijas darbinieki pētīja sīkā, bet viegli salasāmā rokrakstā (nepavisam ne tādā, kā raksta ārsti) aprakstītās papīra loksnes un vaicāja cits citam: “Kas tas Birze tāds ir? Uzrakstījis labi...” Stāstu iespieda. Tā bija laimīga diena, jo ar to mūsu literatūrā ienāca jauns talantīgs rakstnieks. (..)

– Es esmu laucinieks, un uz Rīgu dzīvot mani neaizvilks ar varu, – tā mīl sacīt Birze, kad draugu pulkā atraisījušās valodas. Iespēja dzīvot “uz akmeņiem” viņam bijusi vairākkārt, taču Birze allaž palicis uzticīgs Gaujmalai. Dažkārt nedēļām ilgi no viņa nav ne ziņas, ne miņas. Bet pēkšņi kādā jaukā dienā viņš sēžas savā “Moskvičā” un, kā pats saka, “ar apdomu un pīpēdams” brauc caur Lorupes gravu un pāri Baložu kalnam pa Vidzemes šoseju uz Rīgu. Un tad pēc kāda laika vai nu “Karogā”, vai “Zvaigznē”, “Padomju Jaunatnē” vai “Padomju Latvijas Sievietē” parādās kārtējais Miervalda Birzes stāsts. Grāmatu veikalu plauktos parādījusies M. Birzes stāstu grāmata “Pirmie ziedi”.

Ir ne mazums tādu laužu, kas dzīvi ārpus lielpilsētas iedomājas kā nepilnvērtīgu pusdzīvi. Birze, dzīvodams Cēsu “džungļos”, ir vairāk lietas kursā par to, kas notiek pasaulē, nekā dažs labs no mums, rīdziniekiem. Parunā ar viņu un brīnies – vienalga, vai tā ir nupat iznākusi grāmata, vai interesants raksts Vissavienības periodikā, debatējams teorētisks jautājums, vai arī svaiga, strīdīga problēma – viņš ar to jau paspējis iepazīties, izstudēt un gatavs dot savu spriedumu. Bet interesē viņu burtiski viss, sākot ar jaunākajiem paņēmieniem plaušu slimību ārstniecībā un beidzot ar Pikaso daiļrades dažādajiem periodiem. Vai jūs izlasījāt “Karogā” publicētās Birzes ceļojuma piezīmes pa Rumāniju? Jel dariet to! Manuprāt, šīs nedaudzās lappuses der par fotogrāfiju rakstnieka personas apliecībai, viņa vērīgajam skatienam dzīvē, gribai visu izpētīt, saprast un zināt.

Un vēl tāds sīkums – ap Birzi vienmēr ir akurātības atmosfēra: akurāts ir viņa apģērbs ar neiztrūkstošo drāniņu krūšu kabatā, akurāts viņa pulkstenis, akurāti viņa manuskripti un akurāts viņš pats – līdz minūtei, līdz kapeikai, līdz pēdējās rindiņas pēdējam burtam.

Uz tradicionālo jautājumu: “Kādi darbi rakstniekam padomā?” Birze atbild ar diplomātisku izvairību: – Dzīvosim – redzēsim... – Varbūt rakstnieks nodomājis ķerties pie kāda lielāka darba, nu jau diezgan ilgi tie īsie stāsti rakstīti? – Šādus vārdus dzirdot, Birze skaišas un atbild tā: – Čehovs par tādu jautājumu būtu apvainojies...”

1956. gadā iznāk Miervalža Birzes pirmā grāmata “Pirmie ziedi”, un jau 1958. gadā viņš kļūst plaši pazīstams ar garstāstu “Visiem rozes dārzā ziedi...”, kas saņem LPSR Valsts prēmiju, kopā ar Valtu Grēviņu tiek veidots dramatizējums iestudējam Liepājas teātrī. Garstāsts iznāk atkārtoti 1959. un 1963. gadā, tiek tulkots angļu (1961), igauņu (1958), krievu (1958, 1959, 1961), lietuviešu (1960) un moldāvu (1961) valodā.

Seko stāstu krājumi “Nelaimīgais suns” (1959) un “Kā radās stāsts” (1961), garais stāsts “Smilšu pulkstenis” (1964, otrais izdevums 1968, tulkots krievu (1966) un lietuviešu (1966) valodā), kas sākotnēji top kā scenārijs mākslas filmai “Diena bez vakara” (1962). Autors emocionāli tēlo konkrētu cilvēku rīcību vācu okupācijas gados un, rakstot par paša pieredzēto, par cilvēkiem, kuri pretojas laikmeta radītajiem apstākļiem, spēj būt objektīvs, un to jūt arī lasītājs. Ārsta darbā gūtā pieredze atspoguļojas “nenopietno stāstiņu” krājumos “Sajauktā diagnoze” (1963) un “Nejauši noklausītas sarunas” (1965). Atzinību gūst arī nākamās grāmatas “Atmiņas, atmiņas...” (1968), “Lielā žūrija” (1970), “Jauneklis ar skaņu plati” (1977) un jo īpaši ironiskais romāns “Rozā zilonis” (1976) (dramatizējums Jaunatnes teātrī 1977, krievu valodā 1980).

Miervaldim Birzem regulāri iznāk grāmatu tulkojumi krievu valodā – vairākas stāstu izlases (1962, 1963, 1971, 1980), romāns “Rozā zilonis” (1980) un atmiņu grāmata “Tāli gadi, tuvi laiki” (1988).

60. un 70. gados Miervaldis Birze aktīvi darbojas arī dramaturģijā, sarakstītas lugas “Tā nebija pēdējā diena” (grāmatā 1961, Dailes teātrī 1975), “Pie “Melnā Medņa”” (grāmatā un Dailes teātrī 1965), “Sākās ar melno kaķi” (Dailes teātrī 1966, grāmatā 1973), “Sākās ar melnām zeķēm” (1968 Liepājas teātrī, grāmatā 1973), “Melns Cimmermaņa pianīno” (grāmatā 1971, Alūksnes Tautas teātrī 1972), “Bišentropa balzāms” (Cēsu Tautas teātrī 1971), “Piektais bauslis” (periodikā 1971, grāmatā 1981, iestudējums Latvijas televīzijā 1989),“Kalmāru konservi” (1973), “Baznīcas kalnā” (periodikā 1973, grāmatā un Dailes teātrī 1981), “Mazs tango” (1996 periodikā).

Kā rakstījis Viktors Hausmanis, “60. gados Miervaldis Birze pirmais latviešu literatūrā bija mēģinājis runāt par 1941. gada deportāciju nelikumību un traģismu, taču luga “Nomaļā stacija” tālāk par Rakstnieku savienības drāmas sekcijas apspriedes telpu netika, jo tās pašas “augstākās” instances šo darbu uzskatīja par nevēlamu, un pat tā nosaukums tika nodots aizmirstībai, luga nav iespiesta. (..) “Neatradis pietiekami noturīgus kontaktus ar teātriem, no lugu rakstīšanas atsala viens no respektējamākajiem latviešu dramaturgiem Miervaldis Birze. 1981. gadā Dailes teātris izrādīja viņa vēl 60. gadu beigās uzrakstīto drāmu “Baznīcas kalnā”, pēc tam iestājās pārtraukums (..). 1996. gadā žurnālā “Karogs” iespiesta viņa luga “Mazs tango”. (..) Teātru uzmanību šis darbs nepiesaista, taču rakstnieks godprātīgi tajā rāda dažādas mūsdienās vērojamas negācijas.”

70. un 80. gados Miervalža Birzes darbos, kuriem pamatā autobiogrāfiski pieredzējumi un vērojumi, daiļliteratūra arvien vairāk saplūst ar publicistiku, stāsts – ar eseju un aprakstu, tiek publicēti plaši ceļojumu apraksti (kopš 50. gadiem Birze regulāri devies tūrisma un citos ārzemju braucienos – uz Rumāniju, Vācijas Demokrātisko Republiku, Bulgāriju, Čehoslovākiju, Vācijas Federatīvo Republiku, Franciju, Somiju, Zviedriju, Lielbritāniju u.c.). Atmiņas, tēlojumi, ceļojumu apraksti apkopoti grāmatās “Arī tāds bija rīts” (1972), “Tai rudens vakarā” (1974), “Divu jūru krastos” (1978), “Lai atgrieztos” (1984), “Ar dzērvju kāsi” (1984), “Tās nenoskrietās jūdzes” (1986), “Tāli gadi, tuvi laiki” (1987) un “No katra pagasta pa teikumam” (1990).

Kā rakstījusi Biruta Gudriķe, 90. gados nozīmīga vieta Birzes daiļradē ir viņa dienasgrāmatām, kas .. daudzslāņaini risina problēmas, ko izvirza laikmets, vēsture, tauta un atsevišķi indivīdi. Apvienojot dokumentālo un autobiogrāfisko, jēdzienisko un emocionālo, Birze sasniedz augstas raudzes māksliniecisko sakausējumu. Dienasgrāmatu fragmenti lasīti radiofonā, publicēti periodikā”. Dienasgrāmatas publicētas izdevumos “Bijuša gada dienas grāmata: 1988. gada jūlijs – 1989. gada jūnijs” (1991), “Dienasgrāmata: 1989. gada jūlijs – 1990. gada jūnijs” (1992), “Dienasgrāmata: 1990. gada jūlijs – 1991. gada jūnijs” (1992), “Trīspadsmit mēneši” (1996) un “Kā pele pa graudam” (1999).

Jubileju reizēs klajā nāk Miervalža Birzes darbu izlases: “Izlase” (2 sējumos, 1971) un “Zāles stiebri no manām pļavām” (2 sējumos, 1981), divreiz arī “Izlase” sērijā “Skolas bibliotēka” (1979 un 1989), pēc nāves – “Ar jokiem joki mazi” (2001). 2012. gadā izdota stāstu izlase “Quid stas, transit hora!” (“Ko stāvi, paiet laiks!”) Ilgoņa Bērsona kārtojumā, un tās priekšvārdā sastādītājs atklāj arī iepriekš nepubliskotus faktus no rakstnieka dzīves.

2000. gadā vācu valodā iznākusi stāstu un eseju izlase “Grashalme aus Lettland: Erzählungen” (Hürth bei Köln; Wien: Edition Memoria).

Miervaldis Birze devies mūžībā 2000. gada 6. jūnijā, apglabāts Cēsu Meža kapos.

1987. un 2001. gadā publicētas divas Ingrīdas Sokolovas monogrāfijas par Miervaldi Birzi, taču īpaši jāuzsver fakts, ka viņa daiļrades pētniecība turpinās arī 21. gadsimtā divos maģistra darbos: Jeļenas Soboļevas pētījumā “Reliģija un ticība latviešu padomju dramaturģijā (komparatīvā pieeja: M. Zālītes un M. Birzes lugas salīdzinājumā ar J. Marcinkeviča drāmām “Mažvīds” un “Katedrāle”)” (zinātniskā vadītāja prof. Ausma Cimdiņa, Latvijas Universitāte, 2009) un Ievas Šakinas pētījumā “Miervaldis Birze – esejists” (zinātniskā vadītāja asoc. prof. Ieva Kalniņa, Latvijas Universitāte, 2010).

20. gadsimta 90. gadu nogalē Miervaldis Birze sniedzis vairākas intervijas, arī režisores Ināras Kolmanes dokumentālo filmu ciklā “Rakstnieks tuvplānā”, Ievai Lešinskai žurnālā “Rīgas Laiks” un citas. Intervijā laikrakstam “Labrīt” 1995. gadā viņš raksturo gan savu darbību rakstniecībā, gan lielā mērā visu latviešu literatūru 20. gadsimta otrajā pusē: “Tā ir dozētās patiesības literatūra, kurā patiesība ir, bet ne visa... Asinīs, psihē ir iegājusi neredzamā cenzora klātbūtne. Tā ir zināma degradēšanās sevī.”

1997. gadā Birze publicējis koncentrētu dzīvesstāstu ar nosaukumu “Autobiogrāfija, ne jau pirmā”. Noslēgumā piedāvāju dažus citātus:

“Tātad manas dzīves pēdējās desmitgades jau aprakstītas manās grāmatās. Izrādījās, ka patiesa rakstnieka spējas man pavājas: par maz fantāzijas, viss manis rakstītais dibināts tikai uz paša pieredzēto, pārdzīvoto, redzēto, uzklausīto. Šodien tāda rakstība tiek uzskatīta par vecmodīgu. Taisnība, vecmodīga, atbilstoša manam vecumam. (..)

Autobiogrāfiju rakstot, tāds, kas dzīves lielāko posmu pavadījis padomju laikos, no jautājuma par piederību partijai izvairīties nevar. Tiku vairākkārt, reizēm visai neatlaidīgi uzaicināts “rakstīt iesniegumu”. (..) Mana atbilde partijas sekretāriem bija vienkārša un patiesa – es bieži lietoju alkoholu, un tāds jau nu gan partijai neder. Uz to Cēsīs sanatorijas partordze man vienreiz naivi atbildēja: “Bet, dakter, partijā arī dzer!” Tad gan mirkli minstinājos, ko atbildēt. Lai. Sapratu, ka ar manu pārliecību, kāda radusies no paša pieredzes, tur nevaru atrasties. Protams, tādēļ neesmu labāks vai sliktāks par dažu, kurš partijā sastāvēja un tomēr palicis iespējami godīgs.

Par manas darbošanās otru nozari – literatūru. Te jāsaka – man laimējies, jo sāku un beidzu rakstīt tad, kad grāmatas arī lasīja, pirka un lasīja daudz. Tāpat kā gadsimtiem pirms manis. .. man grāmata nozīmē sarunu ar lasītāju. Kaut ilgus gadus viens, istabā sēdēdams, tomēr neesmu bijis viens – caur savām grāmatām. Vai mūžam nav diezgan?

Grāmatas tomēr nemirs, tāpat kā neaizgāja bojā teātris pēc kino un tālrādes izplatīšanās. Grāmata savukārt nav atdalāma no literatūras. Bet par literatūru vēl jāpiebilst, ka tā katras tautas dzīvē ļoti svarīga. Zinu literatūras, kuras pārdzīvojušas savu tautu. Nezinu tautu, kura būtu pārdzīvojusi savu literatūru. Kurš atvēzējas pret grāmatu, atvēzējas pret savu tautu.”

Aprakstu sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).


Miervalža Birzes kolekcijas apraksts Rakstniecības un mūzikas muzejā

Miervaldis Birze (īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš; 1921–2000) – mūsdienās nepelnīti aizmirsta personība, kuras mūžu apzīmogo traģiskuma, gara spēka un labdarības gaisma. Rakstnieks, kura atstātais literārais mantojums liek domāt un analizēt 20. gadsimta vēsturiskos procesus, Latvijas politisko likteni un sabiedriskās tendences arī šodien. Cilvēks, kurš apveltīts ar spēju veselīgi pasmieties gan par sevi, gan dzīvi un tās negaidītajiem pavērsieniem.

Ielūkojoties Miervalža Birzes kolekcijā, paveras plašs un interesants skats uz vizuālo, priekšmetisko un vārdisko mantojumu, kas spilgti apliecina rakstnieka garā, pieredzes bagātā mūža daudzveidīgo būtību.

Dokumenti
Dokumentu sadaļa ir skaitliski plaša un atspoguļo gan M. Birzes profesionālo, gan radoši sabiedrisko darbību.
Starp personīgajiem dokumentiem – dzimšanas apliecība, autovadītāja dokumenti, ārzemju pase, pensijas grāmatiņa, naudas pārskaitījumu kvītis, bankas un Zemesgrāmatas dokumenti, slimības vēstures u. c. medicīniskie dokumenti.
Izglītības un profesionālās darbības dokumentu klāsts stāsta par M. Birzes skolas gaitām Valmieras Valsts un Rūjienas Valsts ģimnāzijās, studijām Latvijas Universitātē, kur viņam piešķirta ārsta kvalifikācija, darbu tuberkulozes sanatorijā Cēsīs u. c.
Plašs ir padomju laika apbalvojumu klāsts par radošo – rakstnieka darbu –, kā arī dokumenti, kas liecina par aktīvu radošo darbību, piemēram, rakstnieku kongresu mandāti, iesniegumi RS sekretariātam u. c.
Uzturēšanās atļaujas dažādās valstīs un ceļazīmes rāda, ka M. Birze it bieži devies ārpus valsts robežām – uz Somiju, Zviedriju, VDR, Čehoslovākiju, Lielbritāniju.
Starp svarīgākajiem dokumentiem jāmin Triju Zvaigžņu ordeņa diploms (1996) un prezidenta Gunta Ulmaņa Pateicības raksts (1999).

Fotoattēli
Skaitliski plašākā priekšmetu grupa Miervalža Birzes kolekcijā, kas arī aptver teju visu rakstnieka mūžu.
Fotogrāfijās rakstnieks redzams dažādās ainās – darbā slimnīcā, literāros vai profesionāla rakstura pasākumos, ikdienā, savās mājās Cēsīs gan vienatnē, gan tuvinieku lokā, kopā ar literārajiem laikabiedriem.
Sevišķi jāizceļ paša M. Birzes fotografētie attēli no ārvalstu ceļojumiem – iemūžinātas ainas no Venēcijas, Stokholmas u. c. vietām.
Liela daļa no fotoattēlu kopas ir dažādu ļaužu grupu apkopoti foto albumi – Talsu, Saldus, Gaujienas, Pāvilostas u. c. pilsētu ainas, ko dāvinājuši šo pilsētu iedzīvotāji, bibliotēku lasītāji, M. Birzes daiļrades cienītāji.
Starp vietu attēliem jāmin arī rakstnieka māju Cēsīs foto un citu personu portreti – Imanta Kalniņa, Raimonda Paula u. c. fotogrāfijas.

Grāmatas
Miervalža Birzes personīgajā bibliotēkā ir vairāk nekā 100 grāmatu. Liela daļa paša rakstīto darbu, kā arī laikabiedru daiļrade, grāmatas ar veltījumierakstiem, piemēram, Māra Čaklā, Mirdzas Ķempes, Jezupa Laganovska un citu autoru darbi. Tāpat M. Birze lasījis grāmatas svešvalodās, it sevišķi vācu valodā.

Iespieddarbi
Arī šajā sadaļā vairāk nekā 100 priekšmetu, no kuriem lielākā daļa gan Latvijā, gan ārzemēs notikušu pasākumu (teātri, koncerti, izstādes u.c.) programmas un ieejas biļetes. Tāpat arī transporta biļetes, caurlaides, taloni, viesnīcu kartes un paziņu vizītkartes. Vēl iespieddarbu klāstā ir pāris periodikas izdevumu, informatīvi bukleti un atklātņu komplekti.

Korespondence
Liela daļa no korespondences ir plašs apsveikuma kartīšu klāsts no dažādās valstīs dzīvojošiem laikabiedriem un iestādēm svētkos, kā arī profesionālas ievirzes sarakste – ar redakcijām, ielūgumi uz pasākumiem. Interesanta korespondences sadaļa ir M. Birzes dēla Induļa zīmētie svētku apsveikumi.

Mākslas darbi
Šī priekšmetu sadaļa lielākoties sastāv no dažādos gados veidotiem M. Birzes ekslibriem. Tāpat Ģirta Vilka dekorāciju skice M. Birzes lugas “Sākās ar melno kaķi” iestudējumam un Otto Medņa Jaungada apsveikuma ilustrācija.
Skulptūru sadaļā – Jāņa Zariņa veidots Rūdolfa Blaumaņa krūšutēls.

Piemiņas lietas
Viena no interesantākajām priekšmetu grupām, jo atspoguļo M. Birzes ārsta gaitas un personīgo dzīvi. Kolekcijā atrodams ārsta inventārs – medicīniskais āmuriņš un šķēres. Ikdienas personīgie priekšmeti – M. Birzes nagu vīles, brilles, spēļu kārtis, rakstāmpiederumi, dokumentu mapes, dīvāna spilvens, mēbeles. Uzmanību var piesaistīt arī suvenīrs, ko rakstnieks atvedis no VDR – lellīte Haringana.

Rokraksti
Starp M. Birzes rokrakstiem kā svarīgākie būtu izceļami satīrisku ainu manuskripts “Rozā zilonis”, kinoscenārijs stāstam “Smilšu pulkstenis”, plašs personīgo un ceļojumu piezīmju klāsts. Rokrakstu sadaļā arī M. Birzes skolas laika burtnīcas – krievu un latīņu valodas pieraksti, algebras piezīmes u. c. Saistoši ir citu personu rokraksti – kādas Alsviķu pāraudzināšanas kolonijas audzēknes dienasgrāmatas, G. Ķirpīša atmiņu pieraksti.

Koncentrācijas nometnes pieredze
Ņemot vērā, ka M. Birze no 1941. līdz 1945. gadam pavadīja ieslodzījumā, tostarp koncentrācijas nometnēs Salaspilī, Būhenvaldē (Cvībergā) un filtrācijas nometnē Grodņā, šī pieredze atspoguļojas arī vairākās viņa kolekcijas priekšmetu grupās, tāpēc izceļama atsevišķi.
Svarīgākais priekšmets, kas stāsta par Birzes pārdzīvoto laiku koncentrācijas nometnē Cvībergā ir viņa siksna, kas saglabāta kā piemiņa bēgšanai no turienes.
Kā zināms, M. Birze vairākos savos darbos ir atskatījies uz smago koncentrācijas nometņu pieredzi. Mūža gaitā viņš regulāri apmeklēja piemiņas pasākumus, kas veltīti nacisma upuru genocīdam – fotoattēlu sadaļā ir foto no viņa dalības Salaspils koncentrācijas nometnes upuru piemiņas pasākumā, tāpat 1985. gadā kopā ar sievu M. Birze apmeklēja Cvībergas nometnes vietu. Starp fotoattēliem atrodams arī kāda nezināma ieslodzītā portrets un foto albums ar Cvībergas nometnes attēliem.
Iespieddarbu sadaļā ir 1968. gadā, vācu periodiskajā izdevumā “Volkstimme” publicētas M. Birzes atmiņas par laiku koncentrācijas nometnēs, arī brošūras no piemiņas memoriāliem Cvībergā un Noiengammē.
Savukārt korespondences sadaļā – Villija Klūga, Būhenvaldes ieslodzījuma biedra, vēstule M. Birzem.

Jāpiebilst, ka M. Birzes kolekciju papildina arī saistītajās kolekcijās pieejamie materiāli par viņu.

Informāciju sagatavoja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina.

Aicinām iepazīties ar Miervalža Birzes profilu: https://www.literatura.lv/lv/person/Miervaldis-Bir...

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.