literatura.lv janvāra jubilāram Matīsam Siliņam – 160!

Logo-SilinsMatiss.jpg

Atklājot 2021. gadu, kā janvāra jubilāru izceļam etnogrāfa, kultūrvēstures pētnieka, izdevēja, muzeologa un pirmā latviešu kartogrāfa Matīsa Siliņa devumu dzejas laukā. 13. janvārī Matīsam Siliņam – 160!

Matīss Siliņš (1861–1942), etnogrāfs, kultūrvēstures pētnieks, izdevējs, muzeologs un pirmais latviešu kartogrāfs, ir arī dzejnieks. Dzejot sācis 19. gadsimta otrajā pusē, tautas atmodas laikmetā, rakstīšanai latviešu tautas dziesmu ritmā un stilistikā viņš paliek uzticīgs visa mūža garumā. Siliņam tas šķiet pašsaprotami ģimenes sakņu dēļ – tēva māsa Sapa Miķelsone ir lieliska tautasdziesmu zinātāja, kā arī paša latviskās identitātes un dzejas tradīcijas dēļ. Atskatoties uz studiju gadiem Irlavas seminārā, Siliņš atceras: “vingrinājos oriģinālos pantmēros tautas dziesmu ritumā. Tas notika klasē visiem kopīgi skolotāja uzdevumā. Tautiskais pantmērs man nedarīja grūtības” (Mana dzīve. LU AB M RK 5392).

Pirmie trīs Matīsa Siliņa dzejas krājumi “Šis un tas” (1887), “Vēl kas” (1887) un “Jauns kas” (1888) nāk klajā ar īsu pārtraukumu. Siliņš runā par tautas vēsturi, valodu un kultūru, bet visvairāk – par tautiskās kustības problēmām – vienotības, saticības un īstu varoņu trūkumu. Arī Jaunajā Strāvā viņš redz draudus latviskās kultūras pastāvēšanai. Siliņš izmanto mitoloģiskās dievības, tekstos integrē sakāmvārdus, lieto tautiski tradicionālu leksiku un alegorijas. Kritika pārmet vienveidību: “Siliņa kungs sācis no saviem dzejiskiem ražojumiem izdot veselu sēriju (..) līdzinājās satura ziņā kā ola olai: tas pats ritums, tā pati tendence, tā pati domu izklaidība. (..) Savādi virsraksti (..) Te no nejauši krīt prātā vēl kāds virsraksts, kuru varētu likt ceturtajam krājumiņam : It nekas” (Straumes J., “Tēvija” nr.3(1888)). 1913. gadā nāk klajā krājums “Laikam līdz”. Atbilstoši kontekstam – revolūcijas atskaņu laikmetam un tuvējā kara priekšnojautām – tajā noskaņa ir drūma, latviešu sabiedrības vērtējumā netrūkst ironijas, pat sarkasma. Viss krājums joprojām tautasdziesmu formā un stilistikā. Siliņš saņem saērcinātas replikas vēl pirms grāmatas iznākšanas: “God. M.Siliņ kungs! (..) caur šo laipni lūdzam neākstīties un nepadarīt kaunu pārējiem latviešu darbiniekiem. Mums latviešiem, paldies Dievam, ir diezgan daiļrakstnieku un neskaitāmi daudz daiņas. (..) visa Jūsu dzeja atstāj tādu nesakarīgu iespaidu. Tur nav kodola un nav satura. Tādēļ metiet labāk šo nejēdzīgo dzejošanu pie malas.” (LNB R A 32 M.Siliņa fonds.Nr.13.). Andrejs Upīts un Kārlis Krūza Siliņa rakstīto saista ar viņa muzeja pārziņa amatu, Upīts pat Siliņa pantus dēvē par “kataloga papildinājumu” (Domas nr.4 (1913), 466). Labvēlīgāks ir Teodors Zeiferts (Druva, nr.8(1913), 1009-1010). Gadu vēlāk Siliņš publicē balādi “Zemgales sargi” (1914). Tās centrā ir vispārināts tautas varonis, kam piešķirti valdnieka Nameiša vaibsti. Siliņš viņu vada cauri laikiem, noskaņa joprojām drūma - Krusta karos iet bojā zemgaļu valsts, un drūmas šķiet arī tautas izredzes nākotnē balādes izskaņā: “Šķil, šķil pērkoņa, / Rād` uguntiņu, /Simts gadus snauzdami / Vēl snaudīsami.”/ Nameikša kliedza, /Nameikša sauca - /Kā vaidu vaidēja /Pa tumšu nakti”. Ekspresīvais pārsvarā trīszilbniekos sacerētais teksts atstāj paliekošu iespaidu. Tas ir viens no labākajiem Siliņa sacerējumiem. Balādes fragmentu vīru korim ar simfonisko orķestri ir komponējis arī Alfrēds Kalniņš. Muzikologs Arnolds Klotiņš to vērtē kā pašu spēcīgāko no Kalniņa vēsturiskās tematikas episki dramatiskajiem darbiem (Alfrēds Kalniņš. Komponista dzīve un darbs. Rīga, 1979, 179).

“Zemgales sargi” ir pēdējais Siliņa atsevišķā izdevumā publicētais beletristikas sacerējums. Turpmāk – gandrīz līdz mūža galam – Siliņa dzejoļi parādās tikai presē. Viņa rokrakstu fondā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā dažs pants saglabājies pat 39 eksemplāros uz atsevišķām lapām un pastkartēm - gatavs nosūtīšanai dienas presei, nereti - ar prasību pēc tūlītējas publicēšanas. Dzejoļu tematika ir dažāda: joprojām Siliņa panti ir veltīti sabiedriski politiskiem notikumiem, viņš nosoda savstarpējās nesaskaņas, nesaticību un nenovīdību, gadās arī pa veltījuma dzejolim. Tas viss - veiklā tautasdziesmu formā un stilistiskā. Gadiem ejot, Siliņš ir sasniedzis atzīstamu meistarību. Tā, piemēram, 1935. gadā publicētais “Dzi, tā bija” ne par mata tiesu neatpaliek no skanīgajiem, izteiksmē savādajiem Jāņa Steika pantiem:

“Dzi, tā bija, būtin bija, / Kad atmoda latvju tauta:

Senkulturas latvji bija - / Most atmodu dievturības.

Še saulīte, mēnestiņis, / Augstais kalns un svētais koks –

Zilas debess zvaigžņojums, /Viņpasaules dvesmojums.

Un bij kas ko bažīties - / Vecam tēvam ugunskrusts:

Krusta zibins aizsargam- / Kad tas dūktin dūc un sper.

Dzi – tāds bijis, būtin bijis / Latvju senais teksmojums-

Veca tēva viņpasaules / Dves min dvesmu dvesmojums”.

Lieliskās skaņu spēlēs balstīts arī gadu vēlāk sacerētais jaunavu pievilināšanas dzejolis:

“Nāc nāčuku nāčutiņ/ Ko es tevim pasacīšu:

Būsim divi, bet kā viens - / Kopā vienas dvēselītes.

Tu un es un es un tu - / Kad mēs kopā, nav par daudz:

Kad mums sirdis sapukstās / Un acs acu saskatās.

Vienu pūtu, vienu smaidu, / Vienu durvu pavēriena,

Vieni gaidu, vieni raidu, / Kopā vieni – nāčutiņ”.

Labu valodas un formas izjūtu atklāj arī 1930.gados tapušie valstiskuma cildinājumi, piemēram, Lietuvai:

““Ceļaties!” Bij Dieva balss, /Kad bij laiki piepildīti:

“Būt! Lai top! Lai Lietuva/ Lietuviešiem lietuviešu!””

Matīsa Siliņa devums latviešu lirikas vēsturē nav liels, tomēr pietiekami oriģināls, lai to nenodotu aizmirstībai. Pēc Otrā pasaules kara Siliņa liriku vairs nepiemin. 1989. gadā “Saldus Zemē” publicētais dzejolis, sacerēts sakarā ar Latvijas dibināšanu 1918.gadā, ir izņēmums. Tas trāpīgi sasaucas ar atmodas laikmeta noskaņām:

“Dievs pats kalnā, rītausma rokā:

Lai valda valdīgi šīs zemes tauta –

Sauleskalna plašumu, saules mūža ilgumu,

Sauleskalna plašumu, saules mūža ilgumu!” (nr.142 ( 4177) 1989).

Jaunākajās latviešu literatūras vēsturēs Siliņa vārds vairs nav atrodams.

Matīsa Siliņa profilu skatīt šeit: https://www.literatura.lv/lv/person/Matiss-Silins/872528

Informāciju sagatavoja literatūrzinātniece Māra Grudule.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.