Zinaīda Lazda

"Jaunā dzejniece nāk ar klusu pieeju dzīvei, ar dziļu dabas mīlestību. Viņa neiekvēlina ar jauniem ideju apvāršņiem un nepārsteidz ar jauniem stila meklējumiem: no Lazdas dzejas runā it kā pati kūsājošā dzīvība un zemes un dabas elpa. Lēni un viegli vijas dzejnieces domas, kā rāma straume slīdēdama garām ziedošiem krastiem. Dzejnieces izjūtas atgādina arī mierīgu vasaras vakara vēsmu. Lazdai ļoti spēcīga dabas izjūta. Lauku dzejoļi ir tie labākie visā krājumā. Liekas, ka šajā žanrā dzejniece gūs lielākos panākumus. Krājumā netrūkst arī pārdomu dzejoļu, kuros paužas klusas skumjas. Īsteni šīs vieglās skumjas jūtamas visā grāmatā. Mazāk izdevušies Lazdas mīlas dzejoļi. Tajos trūkst aizrautības, kvēles, un tie atgādina vecus paraugus."

Jānis Ķelpe. Jaunas grāmatas. Kurzemes Vārds, Nr. 63, 18.03.1937.

"Zinaīdas Lazdas jaunais dzejoļu krājums atver lasītājam sengaidītus īstas lirikas avotus. Autore sākumā bija nodomājusi krājumu nosaukt "Valoda", un šis virsraksts patiešām būtu raksturojis kādu jaunā krājuma pamatīpašību: apbrīnojami dziļo latviešu valodas izjūtu un lietošanas prasmi. Bet ne tikai valodā slēpjas šīs grāmatas latviskums, latviska ir arī tās pasaules izjūta ar cietu un kvēlu pieķeršanos dzimtajai zemei, ciešu vienotību ar tautu, raugoties pagājušā gada postā (nodaļas "Nesaules diena" un "Ļaunais skats"), un būtisku iegremdēšanos latvju dainu un teiksmu pasaulē. Salīdzinot ar pagājušo krājumu, jaunas izjūtas sastopam nodaļā "Gaismas klajumos", kur dominē kosmiski un filozofiski motīvi. Dzidras, gaisīgas, gandrīz netveramas izjūtas ietērptas vārdos nodaļā "Liegā dziesma", kur varam apbrīnot Lazdas panta muzikalitāti (..) Tāpat kā "Zaļajos vārtos", arī "Staru viesulī" jūtam dzejnieces tuvo radniecību ar dabu, ar tās vissīkākajiem augiem un dzīvniekiem, kur reizē ar sirsnīgu siltumu parādās arī smalka novērotāja. (..) Visā šai dabas skatīšanā redzam arī nemaldīgu latvju sievietes skatu, kas ar ētisku gaišredzību atšķir skaidro no netīrā, ļauno no labā."

Veronika Strēlerte. Zinaīda Lazda. "Staru viesulis". Mana Māja, Nr. 1, 1.01.1942.

"Visa runāšana par Zinaīdas Lazdas dzeju būtu nepilnīga, ja nepieminētu viņas apskaužamo latviešu valodas izjūtu. Viņai ir kāda pavisam reti sastopama latviešu valodas vārdu poētiskās vērtības pareiza uztvere, viņa arī pilnīgi ieklausījusies, kā viļņo latviešu teikums, kādas kadences raksturīgas mūsu valodas posmiem. Tāpēc, necenzdamās daudz ar tautas dzejas metriskās formas vai stila imitēšanu, Zinaīda Lazda izveidojusi kādu īpašu savas dzejas ritmisku plūdumu, kas pieder tikai viņai, kas paliks neatdarināms, bet kas reizē iegulstas latviskās latviešu valodas dabiskajā plūdumā, — pa tad, ja dzejniece izmantojusi citu tautu dzejā sastopamas formas."

Jānis Rudzītis. Zinaīda Lazda. "Latvija Amerikā" Nr. 45. 7.06.1952.

"Pirmajā dzejoļu grāmatā "Zaļie vārti" (1936) galvenokārt dzimtenes dabas un dzīvības kā universālās vērtības apcere, tiecoties pasauli un cilvēku skatīt arhetipiskā harmonijā, uzsverot dzīvību kā mīlestības un gaismas ekvivalentu. Lazdas dzejas filozofisko kodolu veido panteistisks un pārlaicīgs, metafiziski centrēts esības vērojums, kas pastiprinās nākamajos krājumos. Dzejoļu krājumā "Staru viesulis" (1941) pasaules universāls, ētisks skatījums, tiecoties apjaust dabas un dzīvības dziļāko būtību. Daļā dzejoļu – protests pret varmācību un nacionālas valsts iznīcināšanu. Krājumā "Tālais dārzs" (1946) dominē cilvēka ētiskās stabilitātes alkas, kā arī noraidoša attieksme pret karu un tā heroizāciju. Krājumā "Bēgle" (1949) galvenokārt trimdinieku ciešanas un bezcerība, garīgais diskomforts svešatnē, tēlojuma intonācija sasaucas ar Jāņa Raiņa krājumu "Klusā grāmata" un Viļa Plūdoņa – "Via dolorosa". Krājumā "Saules koks" (1956, Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda Goda balva 1957) uzsvērta ētisko vērtību pārmantojamība, kā arī negatīva attieksme pret personības unificēšanu totalitāros apstākļos, pret latviskās zemnieciskās pasaules uztveres nīdēšanu Latvijā. Krājumu caurvij vitāls optimisms, arhetipisks harmoniskums līdzās publicistiskam patosam."