Zenta Mauriņa

"Mauriņa ir latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja. Mauriņas filozofisko un estētisko platformu veido dažādu skolu un virzienu atziņu sintēze, filozofijas metodē dominē subjektīvs skatījums, brīva iztēle, intuīcija. Mauriņa pievērsusies galvenokārt lielām, izcilām personībām, romantiski un eksistenciāli noskaņotiem autoriem, kuru garīgās pasaules daudzšķautņainību un bagātību parasti idealizē un heroizē. Mauriņas literāri kritiskajos rakstos galvenais objekts ir rakstnieka personība, no kuras tiek meklēts ceļš uz daiļrades īpatnībām. Faktogrāfija, sociālo attiecību problemātika apieta. Izcentrēta un spilgti, kāpināti izgaismota kāda atsevišķa, Mauriņas domāšanas veidam, ētiskajiem principiem, iekšējai būtībai tuva īpašība vai parādība. Gara brīvības, cilvēcības, augsti tikumisku ideālu aizstāvība, unikālas pasaules kultūras zināšanas, prasme plašā horizontālā kontekstā salīdzināt, konfrontēt, secināt, organizēt domu dzejiski spožā izteiksmē, izteikties skaidrā, aforismiem bagātā valodā piešķīrusi Mauriņas emocionālajai subjektivitātei fascinējošu iedarbes spēku."

"(..) Grāmatā "Daži pamata motīvi Raiņa mākslā" (1928) izvērsta Mauriņai tuva tēma – Raiņa dvēseles traģisms bez dziļāka ieskata Raiņa ideju pasaulē. Intuitīvās iejūtas metode dominē vācu klasiskā romantisma tradīcijās sakņotajos pētījumos "Jānis Poruks un romantisms" (1929) un "Friča Bārdas pasaules uzskats" (1938). Annas Brigaderes daiļrades saistība ar latviešu tautai raksturīgajām dvēseles skaidrības ilgām poētiski atsegta grāmatā "Baltais ceļš" (1935). (..) Trimdas laika esejās plašos kultūrfilozofiskos kontekstus aktualizē mūsdienu cilvēciskās esmes pamatjautājuma (indivīda spējas barbarisma apstākļos saglabāt ētiskumu un kultūru) sasaiste ar komunistu un hitleriešu terora nosodījumu, sāpes par latviešu tautas traģisko likteni, rūpes par latviešu nacionālās kultūras vērtību un tradīciju saglabāšanu. (..) Pasaules literatūrzinātnes uzmanību iemantojusi Mauriņas apcere par Fjodoru Dostojevski (1931). No jauna Fjodora Dostojevska pētniecībai pievērsusies 40. gados Upsalā. Monogrāfija bagātināta ar kvalitatīvi jaunām pasaules kultūras apcirkņos skatītām atziņām, paralēlēm, mākslinieciskajiem kritērijiem (..) Personiskās dzīves gaitu ar laikmeta vēsturisko notikumu un trimdā iepazīto cittautu (galvenokārt zviedru un vācu) rakstura un sadzīves īpatnību ieskicējumu subjektīvi atspoguļo autobiogrāfiskā triloģija "Tālā gaita" (1955), "Iedrīkstēties ir skaisti" (1958), "Dzelzs aizbīdņi lūzt" (1960), "Zviedrijas dienasgrāmata" 2 sējumos "Trimdas traģika" (1965) un "Pasaules vārtos" (1968) un pēc nāves izdota dienasgrāmata "Manas saknes ir debesīs" (1980). (..) Mauriņas romānos "Dzīves vilcienā" (1941), "Trīs brāļi" (1946), "Frančeska" (1952), "Bērza tāss" (1971) konkrētu dzīves notikumu un prototipu attēlojums sapludināts ar filozofiski eksistenciālā romantisma elementiem. Varoņu dzīves jēgas meklējumi ietverti sižetiski raitā un psiholoģiskiem konfliktiem bagātā vēstījumā, noris reālā vidē (neatkarīgajā Latvijā, boļševiku okupācijas un terora apstākļos, izsūtījumā Sibīrijā, bēgļu gaitās Vācijā, trimdā Zviedrijā), taču situācijas nereti samākslotas, raksturi konstruēti, eksaltēti."