Žanis Grīva

Caurskatot padomju posma publikācijas periodikā, dažādu laikabiedru atmiņas un dokumentus, kā viens no redzamākajiem latviešu padomju rakstniekiem izcelts Žanis Grīva, kura personība un literārais mantojums, mainoties politiskajam režīmam, mūsdienās tikpat kā vairs nav aktuāls, ja neskaita viņa sarakstīto “Pasaka par Diegabiksi” (1960), kas joprojām ir iemīļota jaunāko lasītāju vidū. Savukārt latviešu padomju literārajā procesā Žaņa Grīvas personības un profesionālās darbības izpēte ir būtiska. Viņš bija viena no redzamākajām komunistiskās partijas uzticības personām, kura baudīja varas sniegtās privilēģijas un zināmu ietekmi latviešu padomju literatūrā.

Žanis Grīva (īstajā vārdā Žanis Folmanis; 1910–1982) dzimis Aizupes pagasta “Ķirpjos” muižas kalpa Kārļa Folmaņa (~1870–1943) un Annas Folmanis (1873–1948) ģimenē. Viņa tēvs bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Tā kā ģimenē auga septiņi bērni, Žanim Grīvam jau bērnībā bija jāsāk agri strādāt lauku darbus. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene evakuējās uz Vidzemi, bet, kad vācu karaspēks ienāca arī tur, atgriezās atpakaļ Aizupē. Mācības Žanis Grīva uzsāka Aizupes pamatskolā, bet 1929. gadā viņš atbrauca mācīties uz Rīgas 2. arodskolas Tipogrāfijas nodaļu, kur iesaistījās pagrīdes komjaunatnes darbā un pievērsās arī literatūrai. 1931. gadā žurnāla “Domas” 7. numurā lasāma Žaņa Grīvas pirmā publikācija – dzejolis “Divas vēstules”. No skolas 1932. gada vasarā viņu izslēdza par skolnieku streika organizēšanu. Mācības viņš turpināja J. Raiņa vakara vidusskolā. Cīnoties ar trūkumu, paralēli mācībām Žanis Grīvas strādāja dažādus gadījuma darbus. No 1934. līdz 1937. gadam viņš strādāja Ernesta Plātesa grāmatu spiestuvē, līdzās tam viņš darbojās arī nelegālajā iespieddarbu tipogrāfijā “Spartaks” un Latvijas revolucionārā rakstnieku, mākslinieku un žurnālistu nelegālajā apvienībā. Žanis Grīva vāca rakstus un dzejoļus pagrīdes presei un pats publicējās laikrakstos “Jaunais Komunārs”, “Brīvā Jaunatne”, žurnālā “Fronte”. 1934. gada rudenī viņu uzņēma komunistiskajā partijā.

Tomēr pats nozīmīgākais fakts, kas padomju laikā sekmēja Žaņa Grīvas karjeras izaugsmi un komunistiskās partijas atbalstu, ir dalība Spānijas pilsoņu karā Internacionālās brigādes sastāvā, kur 1939. gadā, pārejot Francijas robežu, viņš uz diviem gadiem nonāca koncentrācijas nometnēs Francijā (Sensiprjēnā, Gurs, Aržalē un Les Milles). Pilsoņu kara laikā Spānijā viņš turpināja nodarboties arī ar rakstniecību, paralēli studējot un pārrakstot komunistiskās partijas vēstures īso kursu, Ļeņina un Staļina darbus. Kara laikā viņš sarakstīja savu pirmo stāstu “Maksiļo”, kas 1937. gadā publicēts ASV latviešu strādnieku vienības laikrakstā Strādnieku Cīņa. Tāpat arī viņš darbojās frontes žurnālā “Uguni!” (“Fuego!”) redakcijā. Atmiņās paudis, ka viss, ko paguvis sarakstīt Spānijā un koncentrācijas nometnēs, tā arī palicis ierakts turpat zemē.

Tikai 1941. gadā ar PSRS atbalstu Žanis Grīva atgriezās Latvijā, turpinot apliecināt savu lojalitāti komunistiskās partijas ideāliem – Otrajā pasaules karā viņš cīnījās sarkanās armijas sastāvā pie Tallinas, Ļeņingradas, Staraja Rusas, 1943. gadā tika smagi ievainots.

Latviešu padomju literārajā procesā Ž. Grīva sāka darboties pēc kara. Viņš strādāja laikraksta “Cīņa” redakcijā, tad LPSR Valsts Drāmas teātrī par literārās daļas vadītāju, kādu laiku bija žurnālā “Karogs” atbildīgais sekretārs, Latvijas Padomju rakstnieku savienības Literārais konsultants. 1946. gadā žurnālā “Bērnība” parādījās pirmās Žaņa Grīvas publikācijas – stāsti “Estremaduras avju gans”, “Maksiļo” un “Mazais vīna pārdevējs”. Stāstos tēlota Spānija un Pilsoņu karš. Šai tematikai Žaņa Grīvas daiļradē atvēlēta ievērojama vieta. 1948. gadā iznāca pirmais stāstu krājums “Viņpus Pirenejiem” (1948), kam sekoja stāstu krājumi “Ulitas upes iela” (1950), “Stāsti par Spāniju” (1956) romāns “Dzīvības ceļš” (1953) u. c. darbi. Tomēr Žaņa Grīvas literārās dotības vērtējamas kā viduvējas.

Pateicoties biogrāfijai un agrīnajai politiskajai aktivitātei, Žanis Grīva diezgan ātri kļuva par ietekmīgu personu padomju nomenklatūrā – PSRS un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, LKP CK loceklis un locekļa kandidāts, Latvijas PSR Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētājs, Padomju Miera aizstāvēšanas komitejas prezidija loceklis un Vispasaules Miera padomes loceklis. Amatu un privilēģiju dēļ viņš varēja doties neskaitāmos ārzemju ceļojumos. Dāsni saņēma arī apbalvojumus un medaļas, tostarp, Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.

Precīzs ir literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa vērtējums: “Žanis Grīva – mazliet apvēlies un pašcieņas pilns [..]. Tāds reprezentatīvs latviešu padomju rakstnieku, LPSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku, LPSR Valsts prēmijas laureātu, Vispasaules Miera padomes locekļu utt. sugas pārstāvis.” (Berelis, G. Žanis Grīva sarunājas ar plantatoru, “Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru”, 2007, 1. sept. Pieejams: https://berelis.wordpress.com/2007/09/01/zanis-griva-sarunajas-ar-plantatoru)

Komunistiskajai partijai bija nepieciešama lojāla persona ar priekšzīmīgu biogrāfiju, kas pārstāvētu partijas intereses un būtu literārās dzīves kontroles mehānisms, tāpēc tā mērķtiecīgi gadu gaitā veidoja reprezentatīvu latviešu padomju rakstnieka tēlu – Žani Grīvu. Visuzskatāmāk Žaņa Grīvas propaganda atspoguļojas presē, kas būtu atsevišķi izvēršams un pētāms temats. Salīdzinot ar citiem rakstniekiem, tie ir plaši apsveikuma raksti, raksti par Žaņa Grīvas profesionālajām gaitām, izceļot milzīgos nopelnus cīņā pret fašismu, miera veicināšanā u. tml. Tādējādi automātiski radot priekšstatu, ka viņš ir viens no padomju literārā procesa pīlāriem. Vairāki šie apgalvojumi, protams, ir stipri pārspīlēti un no mūsdienu skatu punkta pat komiski. Piemēram, dzejnieks Jānis Sudrabkalns (1894–1975) rakstījis:

“Visiedarbīgāk, visdzīvāk un vispārliecinošāk par PSRS Augstākās Padomes deputātu kandidātu Žani Grīvu runā un aģitē viņu grāmatas. Tās pazīstamas visā mūsu plašajā valstī un tālu viņpus robežām, tās nemitīgi staigā no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, no sirds uz sirdi. Žaņa Grīvas stāstu, romānu, aprakstu un lugu varoņi ik dienas sastopas ar dažādu amatu, vecumu un tautu pārstāvjiem un sarunājas ar viņiem divdesmit valodās. Dziļi aizkustina katru Latvijas patriotu rakstnieka dabiskā un lokanā latviešu valoda, daudziem desmitiem padomju tautu ar diženo krievu tautu priekšgalā tātad miljoniem cilvēku.” (Sudrabkalns, Jānis. Žanis Grīva. Cīņa, Nr. 56, 1962, 7. marts, 3. lpp.)

Partijas konstruētā Žaņa Grīvas tēla uzturēšana ar īpašu viņa otrās sievas Ainas Folmanes (1922–1998) entuziasmu turpinājās arī pēc vīra nāves 1982. gada 14. jūnijā. Aina Folmane aktīvi iestājās par Žaņa Grīvas piemiņas uzturēšanu, rakstot vēstules LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam, Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmajam sekretāram u. c. amatpersonām. Ar LKP CK un Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Žaņa Grīvas vārds piešķirts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajai 5. poligrāfijas mākslas profesionālajai tehniskajai skolai, Latvijas Jūras kuģniecības okeāna kuģis nosaukts Žaņa Grīvas vārdā, uz tā bija noformēts arī memoriāls, Jūrmalas pilsētā Kuldīgas iela – pārdēvēta par Žaņa Grīvas ielu. Savukārt jaunatnes zinātniski tehniskās jaunrades centrs “Brīze” uz Žaņa Grīvas 80. gadu jubileju dibināja viņa vārdā nosauktu sabiedrisko fondu (iniciatori fondam bija Latvijas Jūras kuģniecība, profesionālā skola, kolhozs “Mārupe”). Šī fonda ietvaros bija paredzēts apkopot, apzināt un popularizēt Žaņa Grīvas daiļradi, veicināt viņa darbu izdošanu, dibināt memoriālo muzeju. 1984. gadā tika nodibināta Žaņa Grīvas prēmija, kuru piešķīra Rīgas rajona kopsaimniecība “Mārupe” par literāru vai publicistisku darbu, kas veltīts miera, tautu draudzības un internacionālisma tematikai. Prēmiju 1985. gadā saņēmuši Andris Vējāns un Miervaldis Birze, savukārt 1988. gadā – Jānis Lapsa un Roalds Dobrovenskis.

---

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.