Darbi: Darba autors (5)
Attēli: Persona attēlā(3)
| Vārds | Voldemārs Pūce |
|---|---|
| Kopsavilkums | Voldemārs Pūce (1906–1981) – režisors un rakstnieks.1929. gadā sācis strādāt par A. Rusteiķa asistentu filmā "Lāčplēsis" (1930). Mācījis aktiera meistarību sabiedrībasbas "Latkino" kinoaktieru studijā (1929-1930). Mācījies aktieru arodbiedrības treāta skolā pie M. Čehova (1932-1934). Vadījis Latvju drāmas ansambli un tā studiju (1935-1944), bijis Latvijas Nacionālās operas režisors (1938-1941), Rīgas mākslas filmu kinostudijas direktors (1940), uzņēmuma "Rīgas filma" direktors un režisors (1943-1944). 1944-1947. gadā trimdā Vācijā. Blombergas Latviešu teātrī iestudējis M. Zīverta lugu "Vara". 1947. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Rīgas filmu studijā. 1949-1959. gadā atradies nometnē Vorkutā. Pēc atgriešanās Latvijā bijis Leļļu teātra režisors (1959-1963), Operetes teātra galvenais režisors (1963-1978). 20. gs. 30. gados režisors vairākām dokumentālajām filmām, scenārija autors un režisors inscenētājs mākslas filmai "Kaugurieši" (1941; pēc K. Zariņa tāda paša nosaukuma romāna), režisors brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" ekranizējumam (1968). Mūža nogalē pievērsies literārajai darbībai. Atmiņu stāsts "Nelaikā piebaidīts" (1982) par bērnību publicēts grāmatā, savukārt presē atmiņas par Latvijas kinovēsturi pirms 2. pasaules kara "Kinojaunība", kā arī par operdziedātāju M. Brehmani-Štengeli. |
| Personiska informācija | Dzimis kalpu mājā četru bērnu ģimenē, kurā bija jaunākais. Voldemāram Pūcem laulībā ar aktrisi Dailu Kukaini-Pūci piedzima divi dēli – aktieris Kaspars Pūce (1948), komponists Valts Pūce (1962) un meita – čella spēles skolotāja Dace Pūce. |
| Citātu galerija | "Voldemāra Pūces ienākšana literatūrā bija neparasta, viņa daudzajiem draugiem un talanta cienītājiem pārsteidzoša un tomēr – galu galā – traģiska. Ilgus gadus, vairāk nekā četrus gadu desmitus raženi nostrādājis dažādos teātra un kino mākslas laukos un jau it kā atvadījies no šiem darbiem, viņš atrada sevī interesi, spēku un talantu sākt strādāt gluži citā mākslas nozarē – literatūrā. Taču pirmās grāmatas — atmiņu stāstu "Nelaikā piebaidīts" manuskripts vēl bija, kā saka, tikai ce|ā uz tipogrāfiju, kad, nesagaidījis ne savu jauno gara bērnu, ne ari septiņdesmit piekto dzimšanas dienu, autors pēkšņi aizgāja aizsaulē. īpaši traģisks šis notikums ir tāpēc, ka Voldemāra Pūces pievēršanās rakstniecībai bija patiešām daudzsološa, par ko liecināja augstākā mērā labvēlīga attieksme izdevniecībā "Liesma", tai skaitā, piemēram, Imanta Auziņa lietpratīgā un visnotaļ atzinīgā tā sauktā iekšējā recenzija. To visu zināja ne vien Voldemāra Pūces draugi un tuvinieki, bet arī viņš pats un jutās kā no jauna atdzimis, jaunu radošo spēku un ieceru pārpildīts. Liktenīgais atrisinājums nāca pilnīgi negaidīts. Tiesa, tajā samērā īsajā laikā, kamēr pirmās grāmatas manuskripts tika gatavots iespiešanai, Voldemārs Pūce nesēdē ja, rokas klēpī salicis. Cits pēc cita krājās jauni atmiņu tēlojumi no tālākiem mūža posmiem. To palicis pietiekami daudz gan otrai grāmatai, gan publikācijām periodikā. (Dažas jau esam lasījuši.) Šeit aplūkojamā grāmatā sakopotie atmiņu stāsti ataino autora bērnību. Patiesībā tas ir viens stāsts, kas sadalīts atse višķās, gan ar virsrakstiem apzīmētās, gan neapzīmētās garākās un īsākās noda|ās un apakšnodaļās. [..] Te ir gan salšana agrīnajās ganu gaitās un kāju sildīšana govs pamestajā "plācenī", vēžošanas prieki kopā ar citiem tādiem pa šiem zēniem (tai skaitā arī ar vēlāk slaveno aktieri Artūru Filipsonu) un klaiņošana ar vecomāti pa Labrenča gadatirgu, pelnīti un nepelnīti pērieni un vēl daudz kas cits, kas viss kopā ieaudzinājis darba tikumu, devis to rūdījumu un spēku tikt pāri grūtībām, kas tik lieti noderēja atmiņu autora turpmākajā dzīvē. [..] Par visu viņš stāsta tā, kā to redzējis, izjutis un sapratis mazais zēns gadsimta sākumā. Tai pašā laikā mēs viscaur jūtam, ka šai mazajā zēnā veidojas kaut kas no nākamā filmu "Kaugurieši" un "Mērnieku laiki" režisora, jaunu ceļu meklētāja gan dramatiskajā, gan muzikālajā teātrī. īsi sakot, visu izšķir tas, ka grāmatas "es" personā ietvertas ne vien laikmetam un apstāk|iem atbilstošas īpašības, bet arī spilgta individualitāte. Gandrīz nemanāmos zemtekstos tā izsaka savu attieksmi – gan mīlestību, gan naidu – pret redzēto un attēloto. Un vēl. Var taisni apbrīnot, kā Voldemārs Pūce, visu mūžu nebūdams profesionāls literāts, ticis pie tik bagātas, sulīgas, dziji tautiskas valodas. Arī tas grāmatā ienes īpašu pievilcību, gribētos teikt — latvisku šarmu. Juris Pabērzs. Neatkārtojami spilgta debija. Karogs, Nr.11 (01.11.1982) Lai rastu papildinā jumu, lai radītu plašāku un spējīgāku ansambli, Rīgas Nacionālās operas un Rīgas filmas režisors Voldemārs Pūce arī te Blombergas nometnē nebaidījās sākt no paša sākuma. Viņi arī šeit nodibināja skatuves mākslas studiju, kas centīgi un sekmīgi darbojās visu rudeni un ziemu. Pūce jau 1945. g. augustā bija radījis pirmo lat viešu teātri trimdā. Viņš savu ansambli tā iedvesmoja un iemīlināja teātra darbā, ka izveidojās pa tiesi enerģiska un pašaizliedzīga teātra saime. Teātris savu darba sezonu uzsāka ar Blaumaņa komēdiju Zagļi. Sekoja Raiņa velnu nakts Spēlēju, dancoju fragmentu uzvedums (Raiņa 80 gadu dzimšanas dienā), pēc tam, 18. novembrī, teātris inscenēja Raiņa sērdieņu dziesmu Daugava. Uzvedumā piedalījās tuvu pie 100 dalībnieku. Nākošie inscenējumi: A. Brigaderes Sprīdītis, Arnoldi dziesmu spēle Mīla pirmā acumirkli un R. Blaumaņa Sestdienas vakars. Apzinoties, ka jācenšas sniegt idejiskas un scēniskas vērtības, teātris uzņēmās pārdrošību uzsākt liela vēriena darba – Mārtiņa Zīverta traģēdijas Vara inscenējumu. Vold. Pūce šo darbu uzsāka februārī (lasīšanas mēģinājumi sākās marta vidū), pirmizrāde notika 13. maijā. Šis vispār bija Varas otrais uzvedums. Pirmo reizi Varu uzveda Rīgā, Dailes teātrī 1944. gadā. Redzēju no paša sākuma un biju visu laiku klāt šī darba tapšanā. Redzēju, ar cik dziļu god bijību, iejūtību un mīlestību Voldemārs Pūce sāka, darīja un paveica šo lielo uzdevumu. Godbijību un mīlestību pret to viņš iedvesa arī savā ansamblī, savos līdzstrādniekos. Pūces iemīļotais teiciens un pārliecība ir, ka darbs jādara darba dēļ. Un to ar aizrautību pildīja viņš pats un visa viņa saime – kā lomu tēlotāji, tā tediniskais personāls. Traģēdijas iestudēšanas darbu Pūce veica arī kāda liela skaistuma sapņa vadīts. Kas redzēja Vold. Pūci karaļa Mindauga lomā, tas to neaizmirsīs. Monumentālās, lielās līnijās tvertais tēls reljefi, vienkārši un negaistoši dzīvoja īstenā mākslas pa tiesībā. Šī loma ir viena no tām, kura Pūcēm kā aktierim „pieguļ". Elza Ķezbere. Režisors Voldemārs Pūce un viņa teātris Blombergā. Ceļš, Nr.6 (01.06.1946) |
| Saiknes | Kaspars Pūce - Dēls Valts Pūce - Dēls |
| Nodarbes | režisors rakstnieks |
| Dzimšanas laiks/vieta | 24.08.1906 Vestienas pagasts Vestienas pagasts, Madonas novads Rēzēnos |
| Izglītība | mācījies vakarskolā Rīgā 1912 Vestienas pamatskola Vestienas pagasts Vestienas pagasts, Madonas novads 1929 – 1930 Rīga Rīga mācījies aktiera meistarību sabiedrības "Latkino" kinoaktieru studijā 1932 – 1934 Latvju aktieru arodbiedrības teātra skola Rīga Rīga |
| Darbavieta | 1935 – 1944 Latvju Drāmas ansamblis Rīga Rīga Vadītājs 1938 – 1941 Latvijas Nacionālā opera Aspazijas bulvāris 3, Rīga Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050 Režisors 1940 – 1940 Rīgas kinostudija Skolas iela, Rīga Skolas iela, Rīga Rīgas mākslas filmu kinostudijas direktors 1943 – 1944 Rīga Rīga Uzņēmuma "Rīgas filma" direktors un režisors 1959 – 1963 Latvijas PSR Valsts leļļu teātris Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050 Režisors 1963 – 1978 Valsts Rīgas Operetes teātris Brīvības iela 96, Rīga Brīvības iela 96, Rīga, LV-1001 galvenais režisors |
| Emigrē | 1944 – 1947 Blomberga Blomberg, North Rhine-Westphalia, Germany |
| Deportācija | 1949 – 1959 Vorkuta Vorkuta, Komi Republic, Russia |
| Miršanas laiks/vieta | 21.07.1981 Rīga Rīga |
| Apglabāts | Raiņa kapi Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026 |
| Piemiņas vietas | 2006 Vestienas pagasts Vestienas pagasts, Madonas novads 2006. gada 24. augustā atzīmējot Voldemāra Pūces 100. dzimšanas dienu, pie "Daukstu" mājām atklāja režisoram veltītu piemiņas plāksni un iestādīja ozoliņu. |
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
| # | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Vestienas pagasts (Vestienas pagasts, Madonas novads) | 24.08.1906 | Dzimšanas laiks/vieta | Pagasts |
| 2 | Rīga (Rīga) | 21.07.1981 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 3 | Vorkuta (Vorkuta, Komi Republic, Russia) | 1949 - 1959 | Deportācija | Kapsēta |
| 4 | Blomberga (Blomberg, North Rhine-Westphalia, Germany) | 1944 - 1947 | Emigrē | Pilsēta |
| 5 | Raiņa kapi (Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
| 6 | Rīga (Rīga) | 1929 - 1930 | Izglītība | Pilsēta |
| 7 | Vestienas pagasts (Vestienas pagasts, Madonas novads) | 1912 | Izglītība | Pagasts |
| 8 | Rīga (Rīga) | 1932 - 1934 | Izglītība | Pilsēta |
| 9 | Rīga (Rīga) | 1935 - 1944 | Darbavieta | Pilsēta |
| 10 | Aspazijas bulvāris 3, Rīga (Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050) | 1938 - 1941 | Darbavieta | Ēka, māja |
| 11 | Skolas iela, Rīga | 1940 - 1940 | Darbavieta | Iela |
| 12 | Rīga (Rīga) | 1943 - 1944 | Darbavieta | Pilsēta |
| 13 | Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga (Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050) | 1959 - 1963 | Darbavieta | Ēka, māja |
| 14 | Brīvības iela 96, Rīga (Brīvības iela 96, Rīga, LV-1001) | 1963 - 1978 | Darbavieta | Ēka, māja |
| 15 | Vestienas pagasts (Vestienas pagasts, Madonas novads) | 2006 | Piemiņas vietas | Pagasts |