Voldemārs Melnis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (27); Sastādītājs (3); Komentāra autors (9); Recepcijas persona (17)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsVoldemārs Melnis
PseidonīmsVoldemārs Melnis, J. Kalns, V. Ūdris
Dzimtais vārdsVoldemārs Meļinovskis
KopsavilkumsVoldemārs Melnis (īstajā vārdā Voldemārs Meļinovskis; 1910–1997) – literatūrkritiķis, tulkotājs. Latviešu padomju literārajā procesā nozīmīgi viņa literatūrkritiskie raksti. Tiem raksturīgs plaši aptverošs un dziļš rakstniecības procesa skatījums, izvirzot prasības pēc patiesas un augsti mākslinieciskas dzīves izpētes. Literatūrkritiskie raksti apkopoti krājumos "Rakstnieki un grāmatas" (1960) un "Literatūra un dzīves izpēte" (1969).
Vodemārs Melnis tulkojis no angļu, franču, krievu, poļu un spāņu valodas M. A. Asturiasa, J. Dombrovska, G. Garsijas Markesa, H. Gojtisolo, R. Gviraldesa, K. Fuentesa, M. Fornaļskas, J. Korčaka, A. Lota, A. M. Matutes, R. Merla, A. Sespedesa, M. Šolohova, M. Vargasa Ljosas u. c. rakstnieku darbus, dažiem devis arī plašākus priekšvārdus vai pēcvārdus.Piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1970), par tulkojumiem latviešu valodā saņēmis Andreja Upīša prēmiju (1987).
Personiska informācijaDzimis Liepājā. Tēvs Pirmajā pasaules karā pazuda vēsts, un ģimene pārcēlās uz dzīvi Piltenes pagastā, kur Voldemārs Melnis beidza pamatskolu. Pēc tam mācības turpināja Ventspils ģimnāzijā.
1927: iesaistījās pagrīdes komjaunatnes organizācijā un darbojās legālās kreisās arodniecības jaunatnes sekcijā.
1928–1932: par nelegālu politisku darbību arestēts un notiesāts uz četriem gadiem.
1932: pēc atbrīvošanas turpināja revolucionāro darbību – bija komjaunatnes Ventspils un Talsu apgabala komitejas sekretārs (1932–1933), tika uzņemts Komunistiskajā partijā (1932), piedalījās nelegālā izdevuma "Ventspils Komunists" veidošanā.
1933–1938: arestēts, bet viņam izdevās izbēgt no politiskās pārvaldes telpām. Pēc vairāku mēnešu slapstīšanās mēģināja pāriet uz PSRS, uz robežas viņu apcietināja, un kara tiesa piesprieda astoņus gadus spaidu darbos. Sakarā ar amnestiju 1938. gadā atbrīvots.
1938–1940: strādāja gadījuma darbus Rīgā, mācījās Tautas universitātē un turpināja darboties pagrīdē par Latvijas komjaunatnes CK propagandistu un žurnālistu. 1940. gada aprīlī viņu vēlreiz apcietina, bet pēc Latvijas okupācijas 17. jūnijā – kopā ar citiem politieslodzītajiem atbrīvots.
1941–1945: Otrā pasaules kara laikā uz Krieviju un dienēja Sarkanajā armijā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš strādāja laikraksta "Par Padomju Latviju", pēc tam Latvijas PSR Ārlietu ministrijā. Komandēts uz Zviedriju sakarā ar Latvijas pilsoņu repatriēšanu, bet pēc dažiem mēnešiem atsaukts uz Maskavu, kur apvainots buržuāziskajā nacionālismā, kā rezultātā Voldemārs Melnis tika atlaists no darba un izslēgts no Komunistiskās partijas.
1945–1950: pēc atlaišanas Voldemārs Melnis tika pieņemts darbā laikrakstā "Cīņa".
1950–1956: strādāja žurnālā "Zvaigzne" (1950–1952) un "Karogs" (1952–1956).
1956–1960: kādu laiku bija Latvijas Valsts izdevniecības Daiļliteratūras redakcijas vadītājs (1956–1958), Latvijas Padomju rakstnieku savienības prozas konsultants (1958–1960).
1967–1968: laikraksta "Literatūra un Māksla" kritikas nodaļas vadītājs.
Profesionālā darbība1949, 16. febr.: pirmā publikācija par literatūru – "Kā nedrīkst pārstrādāt "veco" rakstnieku darbus" laikrakstā "Cīņa".

Literatūrkritiskie darbi

1960: "Rakstnieki un grāmatas".
1969: "Literatūra un dzīves izpēte".

Sastādītājs

1955: Andrejs Upīts "Литературно-критические статьи".
1957: "Meistarības problēmas latviešu padomju literatūrā".
1962–1965: Anna Sakse "Kopoti raksti" (1–6; ievietots arī plašs Voldemāra Meļņa monogrāfisks apcerējums par rakstnieci).

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

No angļu valodas
1961: Viljams Villiss "Ar plostu pāri okeānam".

No franču valodas
1953: Andrē Stils "Pirmais trieciens" (tulkojis romāna pirmo grāmatu "Pie ūdenstorņa", otro grāmatu "Tā nogrima lielgabals" tulkojusi Elija Kliene).
1973: Robērs Merls "Cilvēcīgais dzīvnieks" (arī pēcvārda autors).
1976: Anrī Lots "Tasili fresku meklējumos".


No krievu valodas
1948: Georgijs Skrebickis "Saudzējamo putnu salās".
1949: Boriss Gorbatovs "Mana paaudze".
1951: Anatolijs Ribakovs "Šoferi".
1961: Mihails Šolohovs "Plēsums".
1963: Jurijs Dombrovskis "Pērtiķis ierodas pēc sava galvaskausa".

No poļu valodas
1955: Vanda Vasiļevska "Dziesma pār ūdeņiem".
1959: Stefans Žeromskis "Bez pajumtes".
1966: Marcjana Fornaļska "Mātes atmiņas".
1969: Janušs Korčaks "Karalis Matiušs Pirmais".
1972: Edmunds Ņizjurskis "Līdzeklis pret Alkibiadu".
1972: Vilhelms Mahs "Agnesīte – Kolumba meita".
1975: Staņislavs Lems "Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi; Balss no debesīm".
1978: Zenons Kosidovskis "Bībeles stāsti".
1982: Zenons Kosidovskis "Evaņģēlistu stāsti".

No spāņu valodas

1967: Ana Marija Matute "Mirušie dēli".
1969: Huans Goitisolo "Sēras paradīzē; Sala".
1971: Migels Anhels Asturiass "Senjors prezidents".
1978: Karlo Fuentess "Artēmio Krusa nāve".
1978: Augusto Sespedess "Sātana metāls".
1980: Mario Vargass Ljosa "Zaļā māja".
1981: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu".
1983: Rikardo Gviraldess "Dons Segundo Sombra" (arī pēcvārda autors).
1986: Gabriels Garsija Markess "Nestundā" (īsromānu un stāstu krājums; arī sastādītājs un pēcvārda autors).
1987: Mario Vargass Ljosa "Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota".
1991: Aleho Karpentjers "Šīszemes valstība; Apgaismības gadsimts".
1992: Gabriels Garsija Markess "Patriarha rudens".

Tulkojumi izdoti ar Voldemāra Meļinovska vārdu.

Citātu galerija"Viņš izcēlās ar plašām, vispusīgām zināšanām, ar asu, principiālu nostāju daiļdarbu un literatūras procesa vērtējumos, necieta liekulību, izlikšanos, melus, allaž teica patiesību un prasīja to arī no citiem. [..]
[..] dažs labs viņu arī šodien vēl uzskata par “kristālskaidro komunistu”... Jā, komunists viņš ir bijis, varbūt pat “kristālskaidrs”, šinī partijā iestājies 22–23 gadu vecumā. Taču “kristālskaidrais” ideāls šā cilvēka dvēselē saplaisā, sāk irt un noārdīties ne vēlāk kā Baigā gada iesākumā, strādājot par Ventspils pilsētas vecāko. Pēc trīs četriem mēnešiem jaunais pilsētas galva jau ir nonācis asā konfliktā ar komunistisko kārtību, viņš iebilst – darbos! – pret to un tiek atlaists no amata. “Karš mani paglāba,” V. Melnis kādā sarunā teica, “tas, ka tik drīz sākās karš. Nepaguva izrēķināties...” Kopš 1940. gada rudens V. Melnis vairs nav “kristālskaidrais komunists”. Un kopš kara beigām, kad viņu pēc dažus mēnešus ilgas (gluži kā Ventspilī) diplomātiskas misijas Zviedrijā atsauca uz Maskavu, kur piesēja “buržuāzisko nacionālismu” (nevis “kristālskaidro komunismu”!) – paiet vēl kāds gads, kura laikā būtu bijis jālabojas, grēkāzis nelabojas, un tad viņam jāatvadās no PSKP. Jādomā gan, ne jau bez paša klusas piekrišanas. Ko nu par “kristālskaidrību” – no četrdesmito gadu beigām V. Melnis vairs vispār nav komunists. Tas ir elementārs fakts. Un tikai pēc tam viņš pievēršas literatūrai. Tas atkal ir apzināts un rūpīgi izsvērts solis, jo tiem, kurus toreiz izslēdz no komunistiskās partijas, bija grūti palikt dzīviem. V. Melnis jau tad zināja vairākas svešvalodas, vismaz vācu, poļu, krievu, zviedru un spāņu valodu. Drīz apguva vēl angļu, franču, čehu un itāļu valodu. Viņš strādājis periodisko izdevumu un grāmatu izdevniecības redakcijās, palīdzējis daudziem tolaiku jaunajiem talantiem, bijis tiem, kā dažs labs mēdz sacīt, Melnais balzams, kas velk un dziedē, attīra komunistisko spaidu sagandēto dvēseli.”

Poišs, Mārtiņš. Voldemārs Melnis. Diena, 1997, 21. janv. 9.lpp.

"Meļņa literatūrkritiskajai darbībai raksturīgs plaši aptverošs un dziļš rakstniecības procesa skatījums, izvirzot prasības pēc patiesas un augsti mākslinieciskas dzīves izpētes. Viņa raksti un piedalīšanās daudzās savam laikam principiāli nozīmīgās polemikās (par V. Lāma, Z. Skujiņa, Ē. Vilka u. c. rakstnieku darbiem) lielā mērā veidoja tālaika literāro un sabiedrisko domu, daļa no rakstiem sakopoti grāmatā "Rakstnieki un grāmatas" (1960), "Literatūra un dzīves izpēte" (1969)."

Hiršs, Harijs. Voldemārs Melnis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Melnis dzīvo līdzi visai jaunākajai latviešu literatūrai, pārredzot it īpaši epiku. Pāris reižu viņš sniedzis prozas gada pārskatus. Literatūrkritiskajā analīzē Melnis sver tēlu rīcības motivāciju un šo rīcību salīdzina ar dzīvi, ar tās sociālajām un psiholoģiskajām parādībām. Reizē ar to viņš runā par rakstnieku meistarību šā vārda visplašākajā nozīmē.
Melnim ir polemizētāja raksturs, bieži viņš stājas sarežģītajā kritikas kritiķa lomā, kategoriski iebilzdams pret citu izteikumiem vai precizēdams tos. Meļņa prasības ir augstas, viņa formulējumi asi, akcentējuma dēļ dažkārt ironizējoši, kritiķa stilā apvienojas slēdzienu spriegums un valodas tēlainība."

Bērsons, Ilgonis. Voldemārs Melnis. Padomju Latvijas rakstnieki. Rīga: Liesma, 1976, 326. lpp.
Nodarbestulkotājs
literatūrkritiķis
Dzimšanas laiks/vieta29.06.1910
Liepāja
Liepāja
Izglītība1921 – 1926
Piltenes pamatskola
Lielā iela 13, Piltene
Lielā iela 13, Piltene, Ventspils novads, LV-3620

1927 – 1928
Ventspils 1. ģimnāzija
Kuldīgas iela 1, Ventspils
Kuldīgas iela 1, Ventspils, LV-3601

1938 – 1940 (Datums nav precīzs)
Latvijas Tautas universitāte
Rīga
Rīga
Darbavieta1932 – 1933
Komjaunatnes Ventspils un Talsu apgabala komitejas sekretārs.

1938 – 1940
Rīga
Rīga
Strādāja gadījuma darbus.

00.06.1940
Ventspils
Ventspils
Ventspils pilsētas vecākais.

00.12.1940
Latvijas Telegrāfa aģentūra LETA
Rīga
Rīga
Latvijas Telegrāfa aģentūras vietējo ziņu redakcijas vadītājs.

1941 – 1944
Laikraksts "Par Padomju Latviju"
Krievija
Russia
Redakcijas līdzstrādnieks

1945
Latvijas PSR Ārlietu ministrija
Rīga
Rīga
Komandēts uz Zviedriju sakarā ar Latvijas pilsoņu repatriēšanu, bet pēc dažiem mēnešiem atsaukts uz Maskavu, kur apvainots buržuāziskajā nacionālismā, kā rezultātā Voldemārs Melnis tika atlaists no darba un izslēgts no Komunistiskās partijas.

1945 – 1950
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011
Korespondents

1950 – 1952
Žurnāls "Zvaigzne"
Rīga
Rīga
Literārais sekretārs

1952 – 1956
Žurnāls "Karogs"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Kritikas daļas vadītājs

1956 – 1958
Latvijas Valsts izdevniecība
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
Daiļliteratūras redakcijas vadītājs

1958 – 1960
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Prozas konsultants

1967 – 1968
Laikraksts "Literatūra un Māksla"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Kritikas nodaļas vadītājs
Dalība organizācijās1932 – 1945
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)

Biedrs.

1945. gadā apvainots buržuāziskajā nacionālismā un izslēgts no Komunistiskās partijas.


1952 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs

1990 – 1997
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs
Dienests1941 – 1944
Sarkanā armija
Emigrē1941 – 1944
Krievija
Russia
Apcietinājums1928 – 1932
Iesaistījās pagrīdes komjaunatnes organizācijā un darbojās legālās kreisās arodniecības jaunatnes sekcijā. Par nelegālu politisku darbību arestēts un notiesāts uz četriem gadiem.

1933 – 1938
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009
1933. gadā arestēts, bet viņam izdevās izbēgt no politiskās pārvaldes telpām. Pēc vairāku mēnešu slapstīšanās mēģināja pāriet uz PSRS, uz robežas viņu apcietināja, un kara tiesa piesprieda astoņus gadus spaidu darbos. Sakarā ar amnestiju 1938. gadā atbrīvots.

00.04.1940 – 00.06.1940
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009
Apcietināts par nelegālu politisko darbību.
Miršanas laiks/vieta14.01.1997
Rīga
Rīga
Apglabāts18.01.1997
Jaunciema kapi
Jaunciema 8. šķērslīnija 10, Rīga, LV-1023
ApbalvojumiSarkanās Zvaigznes ordenis
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1970

Andreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par tulkojumiem latviešu valodā.
1987

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-22 no 22.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
29.06.1910Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
14.01.1997Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Krievija
(Russia)
1941 - 1944EmigrēValsts
4Jaunciema kapi
(Jaunciema 8. šķērslīnija 10, Rīga, LV-1023)
18.01.1997ApglabātsKapsēta
5Lielā iela 13, Piltene
(Lielā iela 13, Piltene, Ventspils novads, LV-3620)
1921 - 1926IzglītībaĒka, māja
6Kuldīgas iela 1, Ventspils
(Kuldīgas iela 1, Ventspils, LV-3601)
1927 - 1928IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1938 - 1940IzglītībaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1938 - 1940DarbavietaPilsēta
9Ventspils
(Ventspils)
01.06.1940DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
01.12.1940DarbavietaPilsēta
11Krievija
(Russia)
1941 - 1944DarbavietaValsts
12Rīga
(Rīga)
1945DarbavietaPilsēta
13Blaumaņa iela 38/40, Rīga
(Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011)
1945 - 1950DarbavietaĒka, māja
14Rīga
(Rīga)
1950 - 1952DarbavietaPilsēta
15Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1952 - 1956DarbavietaĒka, māja
16Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1956 - 1958DarbavietaĒka, māja
17Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1958 - 1960DarbavietaĒka, māja
18Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1967 - 1968DarbavietaĒka, māja
19Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1933 - 1938ApcietinājumsĒka, māja
20Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
01.04.1940 - 01.06.1940ApcietinājumsĒka, māja
21Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1952 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
22Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1990 - 1997Dalība organizācijāsĒka, māja
Voldemāra Meļņa darbība latviešu padomju literatūrkritikā ir nozīmīga un augsti novērtēta arī no kolēģu puses. Literatūrzinātnieks Harijs Hiršs norādījis, ka Voldemāra Meļņa “[..] literatūrkritiskajai darbībai raksturīgs plaši aptverošs un dziļš rakstniecības procesa skatījums, izvirzot prasības pēc patiesas un augsti mākslinieciskas dzīves izpētes. Viņa raksti un piedalīšanās daudzās savam laikam principiāli nozīmīgās polemikās (par V. Lāma, Z. Skujiņa, Ē. Vilka u. c. rakstnieku darbiem) lielā mērā veidoja tālaika literāro un sabiedrisko domu.” (Hiršs, Harijs. Voldemārs Melnis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.) Literatūrkritiķis Mārtiņš Poišs teikto papildina: “Viņš izcēlās ar plašām, vispusīgām zināšanām, ar asu, principiālu nostāju daiļdarbu un literatūras procesa vērtējumos, necieta liekulību, izlikšanos, melus, allaž teica patiesību un prasīja to arī no citiem.” (Poišs, Mārtiņš. Voldemārs Melnis. Diena, 1997, 21. janv. 9.lpp.)

Voldemārs Melnis (īstajā vārdā Voldemārs Meļinovskis; 1910–1997) dzimis Liepājā. Tēvs Pirmajā pasaules karā pazuda bez vēsts, un ģimene pārcelās uz dzīvi Piltenes pagastā, kur Voldemārs Melnis gāja arī pamatskolā (1921–1926). Pēc tam mācības turpināja Ventspils ģimnāzijā (1927–1928). 1927. gadā viņš iesaistījās pagrīdes komjaunatnes organizācijā un darbojās legālās kreisās arodniecības jaunatnes sekcijā. 1928. gadā par nelegālu politisku darbību arestēts un notiesāts uz četriem gadiem. Pēc atbrīvošanas (1932) viņš turpināja revolucionāro darbību – bija komjaunatnes Ventspils un Talsu apgabala komitejas sekretārs (1932–1933), tika uzņemts Komunistiskajā partijā (1932), piedalījās nelegālā izdevuma "Ventspils Komunists" veidošanā.

1933. gadā Voldemāru Melni atkal arestēja, bet viņam izdevās izbēgt no politiskās pārvaldes telpām. Pēc vairāku mēnešu slapstīšanās viņš mēģināja pāriet uz PSRS, uz robežas viņu apcietināja, un kara tiesa piesprieda astoņus gadus spaidu darbos. Sodu viņš izcieta Rīgas Centrālcietuma vieninieku kamerā. Sakarā ar amnestiju 1938. gadā atbrīvots. Kādu laiku strādāja gadījuma darbus Rīgā, mācījās Tautas universitātē un turpināja darboties pagrīdē par Latvijas komjaunatnes CK propagandistu un žurnālistu. 1940. gada aprīlī viņu vēlreiz apcietina, bet pēc Latvijas okupācijas 17. jūnijā – kopā ar citiem politieslodzītajiem atbrīvots. Padomju okupācijas gadā bija Ventspils pilsētas vecākais, no decembra – Latvijas Telegrāfa aģentūras vietējo ziņu redakcijas vadītājs Rīgā.

Otrā pasaules kara laikā Voldemārs Melnis emigrēja uz Krieviju un dienēja Sarkanajā armijā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš strādāja laikraksta "Par Padomju Latviju", pēc tam LPSR Ārlietu ministrijā. Viņš tika komandēts uz Zviedriju sakarā ar Latvijas pilsoņu repatriēšanu, bet pēc dažiem mēnešiem atsaukts uz Maskavu, kur viņu apvainoja buržuāziskajā nacionālismā, kā rezultātā Voldemārs Melnis tika atlaists no darba un izslēgts no Komunistiskās partijas. Tam laikam tas bija ārkārtīgi bargs sods un šis gadījums prasa plašāku izpēti.

Mārtiņš Poišs par viņa komunistisko pārliecību raksta, ka “[..] dažs labs viņu arī šodien vēl uzskata par “kristālskaidro komunistu”... Jā, komunists viņš ir bijis, varbūt pat “kristālskaidrs”, šinī partijā iestājies 22–23 gadu vecumā. Taču “kristālskaidrais” ideāls šā cilvēka dvēselē saplaisā, sāk irt un noārdīties ne vēlāk kā Baigā gada iesākumā, strādājot par Ventspils pilsētas vecāko. Pēc trīs četriem mēnešiem jaunais pilsētas galva jau ir nonācis asā konfliktā ar komunistisko kārtību, viņš iebilst – darbos! – pret to un tiek atlaists no amata. “Karš mani paglāba,” V. Melnis kādā sarunā teica, “tas, ka tik drīz sākās karš. Nepaguva izrēķināties...” Kopš 1940. gada rudens V. Melnis vairs nav “kristālskaidrais komunists”. Un kopš kara beigām, kad viņu pēc dažus mēnešus ilgas (gluži kā Ventspilī) diplomātiskas misijas Zviedrijā atsauca uz Maskavu, kur piesēja “buržuāzisko nacionālismu” (nevis “kristālskaidro komunismu”!) – paiet vēl kāds gads, kura laikā būtu bijis jālabojas, grēkāzis nelabojas, un tad viņam jāatvadās no PSKP. Jādomā gan, ne jau bez paša klusas piekrišanas. Ko nu par “kristālskaidrību” – no četrdesmito gadu beigām V. Melnis vairs vispār nav komunists. Tas ir elementārs fakts. Un tikai pēc tam viņš pievēršas literatūrai. Tas atkal ir apzināts un rūpīgi izsvērts solis, jo tiem, kurus toreiz izslēdz no komunistiskās partijas, bija grūti palikt dzīviem. V. Melnis jau tad zināja vairākas svešvalodas, vismaz vācu, poļu, krievu, zviedru un spāņu valodu. Drīz apguva vēl angļu, franču, čehu un itāļu valodu. Viņš strādājis periodisko izdevumu un grāmatu izdevniecības redakcijās, palīdzējis daudziem tolaiku jaunajiem talantiem, bijis tiem, kā dažs labs mēdz sacīt, Melnais balzams, kas velk un dziedē, attīra komunistisko spaidu sagandēto dvēseli.” (Poišs, Mārtiņš. Voldemārs Melnis. Diena, 1997, 21. janv. 9.lpp.)

Pēc atlaišanas Voldemārs Melnis tika pieņemts darbā laikrakstā "Cīņa" (1945–1950). Vēlāk viņš strādāja žurnālā "Zvaigzne" (1950–1952) un "Karogs" (1952–1956), kā arī kādu laiku bija Latvijas Valsts izdevniecības Daiļliteratūras redakcijas vadītājs (1956–1958), Latvijas Padomju rakstnieku savienības prozas konsultants (1958–1960), laikraksta "Literatūra un Māksla" kritikas nodaļas vadītājs (1967–1968).

Literatūrkritikā sācis darboties 1949. gadā. Rakstījis problēmrakstus par jaunākām literārām parādībām un atsevišķiem rakstniekiem, polemiskus rakstus par kritiku un recenzijas. Literatūrkritiskie un publicistiskie raksti apkopoti krājumā "Rakstnieki un grāmatas" (1960) un "Literatūra un dzīves izpēte" (1969).

Nozīmīga ir ne tikai darbība literatūrkritikā, bet arī Voldemāra Meļņa (tulkojumus publicējis ar Voldemāra Meļinovska vārdu) veiktie tulkojumi no angļu, franču, krievu, poļu un spāņu valodas. Viņš tulkojis Mihaila Šolohova romānu "Plēsums" (1961), Migela Anhela Asturiasa romānu "Senjors prezidents" (1971), Gabriela Garsijas Markesa romānus "Simts vientulības gadi" (1981) un "Patriarha rudens" (1992), īsromānu un stāstu krājumu "Nestundā" (1986), Zenona Kosidovska "Bībeles stāsti" (1978) un "Evaņģēlistu stāsti" (1982), arī Huana Goitisolo, Anas Marijas Matutes, Karlo Fuentesa, Mario Vargasa Ljosas, Robēra Merla, Staņislava Lema, Januša Korčaka, Jurija Dombrovska, Andrē Stila un daudzu citu autoru darbi.

Informāciju apkopoja Madara Eversone.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.