Vladimirs Kaijaks

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (80); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (45)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsVladimirs Kaijaks
PseidonīmsKārlis Bendrups, Vladimirs Kaijaks
Dzimtais vārdsKārlis Laimonis Lazdovskis, Kārlis Bendrups
KopsavilkumsVladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls.
Personiska informācija
Līdz 1959:
īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis.
1959–1970: Kārlis Bendrups.
Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms.
Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru.
Profesionālā darbība1949, 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā.

Dzejoļu krājumi

1963: "Putni laižas pret vēju".

Stāsti

1966: "Stāsti par laimi".
1967: "Vistu elks".
1969: "Smagās sirdis".
1970: "Mans pavasaris".
1970: "Brigitas brīnums".
1973: "Akācija akmens pagalmā" (1973).
1977: "Soļi".
1980: "Atgriešanās".
1987: "Visu rožu roze".
1992: "Vecis".
2001: "Masku teātris".

Romāni

1970: "Direktora klints".
1976: "Bailes".
1983: "Signe".
1993: "Rēgi".
1999: "Enijas bize".
1999: "Zem Marsa debesīm".
2000: "Nārbuļu dēli".
2002: "Mantinieki".
2005: "Atraidītā sindroms".
2009: "Meitene no nekurienes".
2017: "Vēstule" (kopā ar Māru Svīri).

Videoromāns

2007: "Līdumnieku mantojums" (kopā ar Māru Svīri).

Proza bērniem

1964: stāsts "Putenī".
2003: stāsts "Melnais kamols-amols-mols".

Autobiogrāfiskā proza

2011: "Koka kāja, Kapu māja".

Ārzemju autoru darbu atdzejojumi

No krievu valodas
1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi).
1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu).

Darbība kinodramaturģijā

1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs).
1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis).
1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis).
1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis (režisors Vasilijs Mass).
Citātu galerija"Bez Vladimira Kaijaka devuma latviešu proza divdesmitā gadsimta otrajā pusē un divdesmit pirmā gadsimta sākumā nemaz nav iedomājama. Tā būtu izteikti neinteresantāka bez viņa unikālās dzīves pieredzes, bez viņa daudzveidīgās un izsmalcinātās tēlainības. Kalnos kāpējs un pieredzējušais zemūdens peldētājs, Daugavas laivinieks un zvejnieks, noslēpumu zinātājs un dzīvnieku valodas sapratējs Vladimirs Kaijaks ir bagātinājis latviešu prozu gan saturiski, gan ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Viņa darbos saista gan vēriens latviešu tautai liktenīgo notikumu atspoguļojumā, gan psiholoģiskā tēlojuma niansētība un daudzveidība."

Skurbe, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Rīga: Zinātne, 2014, 247. lpp.

"Kaijaka stāsti un noveles apjomā nereti tuvi garajiem stāstiem ("Sātans", "Kraukļa valstībā" u.c.), dažkārt apvienoti ciklos ("Stāsti par laimi", krājums 1966). [..] Nozīmīga Kaijaka daiļradē ir kara tēma, tā risināta arī romānā "Bailes" (1977). Rakstnieku saista cilvēki ar īpatnu, sarežģītu likteni. Stāstā "Sātans" līdzās cilvēkam tēlots noklīdis suns, liela detaļu un psiholoģijas motivācijas precizitāte. Romānā "Signe" (1983) parādās divas atšķirīgas lauku jauniešu dzīves uztveres. [..] Kaijaka daiļradē būtiska vieta stāstiem ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem, kuros reālistisko detaļu precizitāte apvienojas ar nosacītību, grotesku (stāstu krājums "Visu rožu roze", 1987, "Vecis", 1992)."

Vite, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Vladimirs Kaijaks būtībā ir vienīgais autors visā latviešu literatūras vēsturē, kas patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis tekstus, kurus mazliet nosacīti dēvēsim par šausmu stāstiem. [..] Kaijaka prozas labākajai daļai piemīt specifiskā šausmu poētika, kad teksta pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, bet varbūt gluži vienkārši eleganti paradoksāla metafora. Dažkārt tās ir īsti apokaliptiskas šausmas, citkārt ļoti individualizētas – cilvēka bailes no savas ēnas. Katrā ziņā visi Kaijaka izmantotie motīvi ir ļoti mūsdienīgi, tāpēc jēdziens “mūslaiku gotika” nav bez pamata."

Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.
SaiknesMirdza Bendrupe (1910–1995) - Bijusī sieva
Māra Svīre (1936) - Sieva
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta02.09.1930
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Izglītībanezināms – 1946
Liepas septiņgadīgā skola
Liepa
Liepa, Liepas pagasts, Priekuļu novads

nezināms – 1950
Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Rīga
Rīga
Darbavieta1950 – 1951
Rīgas 28. septiņgadīgā skola
Rīga
Rīga
Pionieru vadītājs

1950 – 1954
Latvijas PSR Radiokomiteja
Rīga
Rīga
Redaktors un ārštata korespondents

1959 – 1962
Babīte
Babīte, Babītes pagasts, Babītes novads
Strādnieks vasarā Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā.

1959 – 1962
Sēlpils
Sēlpils, Sēlpils pagasts, Salas novads
Strādnieks vasarā Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā.

1959 – 1962
Puzes pagasts
Puzes pagasts, Ventspils novads
Strādnieks vasarā Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā.

1959 – 1962
Piltene
Piltene, Dundagas pagasts, Dundagas novads
Strādnieks vasarā Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā.

1978 – 1981
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Literārais konsultants un referents
Dalība organizācijās1964 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs

1990 – 2013
Latvijas Rakstnieku savienība
Lāčplēša iela 48/50 – 12
Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011
Biedrs
Ceļojums1972
Polija
Poland

1976
Brauciens radošos nolūkos uz tālbraucējiem zvejas kuģiem.

00.10.1979
Vācijas Demokrātiskā Republika

Latvijas Padomju rakstnieku savienības delegācijas sastāvā. Dalība starptautiskajā rakstnieku-marīnistu konferencē.
Miršanas laiks/vieta12.09.2013
Jaunjelgava
Jaunjelgava, Jaunjelgavas novads
Miris Jaunjelgavas novadā.
ApbalvojumiEduarda Veidenbauma literārā prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Cilda".
1990

Latvijas Rakstnieku savienības un Gerkena prēmija
Rēgi
Romāns "Rēgi" ieguvis otro prēmiju (dalīta) žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena 1. romānu konkursā 1993. gadā.
1993

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
02.09.1930Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Jaunjelgava
(Jaunjelgava, Jaunjelgavas novads)
12.09.2013Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Liepa
(Liepa, Liepas pagasts, Priekuļu novads)
1946IzglītībaCiems
4Rīga
(Rīga)
1950IzglītībaPilsēta
5Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1978 - 1981DarbavietaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1950 - 1951DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1950 - 1954DarbavietaPilsēta
8Babīte
(Babīte, Babītes pagasts, Babītes novads)
1959 - 1962DarbavietaCiems
9Sēlpils
(Sēlpils, Sēlpils pagasts, Salas novads)
1959 - 1962DarbavietaCiems
10Puzes pagasts
(Puzes pagasts, Ventspils novads)
1959 - 1962DarbavietaPagasts
11Piltene
(Piltene, Dundagas pagasts, Dundagas novads)
1959 - 1962DarbavietaCiems
12Polija
(Poland)
1972CeļojumsValsts
13Vācijas Demokrātiskā Republika 01.10.1979CeļojumsValsts
14Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1964 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
15Lāčplēša iela 48/50 – 12
(Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011)
1990 - 2013Dalība organizācijāsDzīvoklis
“Bez Vladimira Kaijaka devuma latviešu proza divdesmitā gadsimta otrajā pusē un divdesmit pirmā gadsimta sākumā nemaz nav iedomājama. Tā būtu izteikti neinteresantāka bez viņa unikālās dzīves pieredzes, bez viņa daudzveidīgās un izsmalcinātās tēlainības. Kalnos kāpējs un pieredzējušais zemūdens peldētājs, Daugavas laivinieks un zvejnieks, noslēpumu zinātājs un dzīvnieku valodas sapratējs Vladimirs Kaijaks ir bagātinājis latviešu prozu gan saturiski, gan ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Viņa darbos saista gan vēriens latviešu tautai liktenīgo notikumu atspoguļojumā, gan psiholoģiskā tēlojuma niansētība un daudzveidība.” (Skurbe, Astrīda. Vladimirs Kaijaks. Rīga: Zinātne, 2014, 247. lpp.)

Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) beidzis Liepas septiņgadīgo skolu un Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis par pionieru vadītāju Rīgas 28. septiņgadīgajā skolā, par redaktoru un ārštata korespondentu Latvijas PSR Radiokomitejā (1950–1954), par strādnieku Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā (1959–1962 vasarās). Bijis literārais konsultants un referents Latvijas Padomju rakstnieku savienībā (1978–1981).

Literatūrā Vladimirs Kaijaks debitēja ar dzeju. 1963. gadā iznāca viņa pirmais un vienīgais dzejoļu krājums “Putni laižas pret vēju”. Daiļrades sākumposmā arī atdzejojis Fjodora Tjutčeva un Aleksandra Puškina darbus. Vēlāk rakstījis tikai stāstus un prozu.

Pazīstams viņš kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem (“Vistu elks” (1967), “Direktora klints” un “Brigitas brīnums” (abi 1970) un romantiski liriskiem stāstiem (“Stāsti par laimi” (1966), “Mans pavasaris” (1970) u. c.). Par šo periodu literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis rakstījis: “Taču šīs konveijera produkcijas tapšanas laikā brīdi pa brīdim šķīlās un stāstniecības zelta fondā iegāja patiesi brīnišķīga proza – šausmu stāsti un teksti, kurus tikpat nosacīti varētu dēvēt par metaforiskiem stāstiem (dažas analoģijas ar šo stāstu poētiku atrodamas Regīnas Ezeras īsprozā).” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 215. lpp.)

Guntis Berelis arī atzīmējis, ka “Vladimirs Kaijaks būtībā ir vienīgais autors visā latviešu literatūras vēsturē, kas patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis tekstus, kurus mazliet nosacīti dēvēsim par šausmu stāstiem. [..] Kaijaka prozas labākajai daļai piemīt specifiskā šausmu poētika, kad teksta pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, bet varbūt gluži vienkārši eleganti paradoksāla metafora. Dažkārt tās ir īsti apokaliptiskas šausmas, citkārt ļoti individualizētas – cilvēka bailes no savas ēnas. Katrā ziņā visi Kaijaka izmantotie motīvi ir ļoti mūsdienīgi, tāpēc jēdziens “mūslaiku gotika” nav bez pamata.” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.)

Arī žurnālists Egīls Zirnis nodēvējis viņu par latviešu Stīvenu Kingu, rakstot, ka Kaijaka “[p[ievēršanās šausmu stāstiem nav bijusi nejauša – bērnībā Kaijaks [..] dažus gadus nodzīvoja Liepas kapu uzrauga namā un dažreiz pat speciāli nakšņojis kapličā, lai rakstītu, maksimāli sakāpinādams šausmu sajūtu.” (Zirnis, Egīls, Latviešu Stīvens Kings. “Sestdiena”, 2013 Nr. 20, 26. sept., 47. lpp.)

Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Kaijaka daiļradei. Tie atrodami vairākos krājumos “Akācija akmens pagalmā”(1973), “Soļi” (1977), “Vecis” (1992) u. c. Viens no 80. gadu spožākajiem īsprozas krājumiem ir Vladimira Kaijaka “Visu rožu roze” (1987).

“Stāstā “Visu rožu roze”, Kaijaka prozas pērlē, tas ir brīnumrozes tapšanas process: kāds apsēsts dārznieks izaudzē "visu rožu rozi", kas ne tikai ir skaistāka un krāšņāka par citām rozēm, bet ir arī fantastiski dzīvelīga. Eksperiments noslēdzas drūmi – roze izrādās tik audzelīga un neiznīdējama, ka saārda dārznieka māju un gandrīz nobendē pašu dārznieku. Stāsta izskaņa ir īsti apokaliptiska: kaut arī dārznieks, lai apturētu rozes teroru, savu māju nodedzina, tomēr roze izdzīvo – un ļaudis no visas apkārtnes, nenojauzdami par rozes bīstamajām īpašībām, brauc, izrok krāšņos stādus un aizved sev līdzi. Kas notiks tālāk, – tas atstāts lasītāja iztēlei.” (Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 216. lpp.)

Tomēr šausmu stāsti Vladimira Kaijaka daiļradē gan aizņem relatīvi mazu vietu, pamatā tajā dominē tradicionālas ievirzes proza.

Mūža pēdējos gados Vladimirs Kaijaks vairāk pazīstams ar tetraloģiju “Likteņa līdumnieki”: “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm” (1999), “Nārbuļu dēli” (2000) un “Mantinieki” (2002), tēlojot latviešu tautas likteņgaitas vairāk kā gadsimta garumā. Pēc romānu motīviem tapa tautā iemīļotais Latvijas Televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki” (režisore Virdžīnija Lejiņa, Māras Svīres scenārijs; 2003–2006).

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.