Vizma Belševica

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (119); Tulkotājs (1); Atdzejotājs (1); Līdzautors (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (84)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsVizma Belševica
Papildu vārdiElsberga
KopsavilkumsVizma Belševica (1931–2005) – dzejniece, rakstniece, tulkotāja. Dzejoļu krājumi "Gadu gredzeni" (1969) un "Dzeltu laiks"(1987), kā arī triloģija "Bille" (1992–1999) ir iekļauti Latvijas Kultūras kanonā. Vizma Belševica ir atstājusi nākamajām paaudzēm arī citus izcilus dzejas krājumus un spožu prozu, tāpat arī daudzus augstas kvalitātes tulkojumus un atdzejojumus. Viņa ir viena no nedaudzajiem latviešu autorēm, kas zināma ārpus Latvijas, vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā. Belševica ir tikusi ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli (1990), saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1994) un citus Latvijas valstī nozīmīgus apbalvojumus.
Personiska informācijaDzimusi strādnieku ģimenē, vecāki Jānis Belševics un Ieva Belševica (dzimusi Cīrule). Bērnību pavadījusi Grīziņkalnā.
1939–44: mācījusies Rīgas 41. pamatskolā.
1945: mācījusies Ugāles nepilnajā vidusskolā, kur pabeidz 7. klasi, dzīvojot pie radinieces.
1945: mācījusies Rīgas 7. vidusskolā, taču līdzekļu trūkuma dēļ no 8. klases jāizstājas.
Dažus mēnešus nostrādājusi 10. tipogrāfijā.
1946: sākusi darboties literatūras pulciņā Pionieru pilī, kuru tolaik vadīja Valdis Lukss.
1948: beigusi Poligrāfijas 2. arodskolu Rīgā.
1948–49: strādājusi laikrakstā "Pionieris" par literāro līdzstrādnieci.
1952–53: strādājusi laikrakstā "Pionieris" par skolu daļas vadītāju.
1955: neklātienē beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu.
1955. gada septembris: ar Rakstnieku Savienība rekomendāciju aizbraukusi mācīties uz Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Klātienē tur mācās pusotru gadu, tad, materiālo apstākļu spiesta, pāriet uz neklātieni.
1958: Rakstnieku Savienības biedre.
1959: piedzimst dēls Klāvs Elsbergs.
1961: mācīdamās klātienē un neklātienē, beigusi Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā ar krājumu "Zemes siltums".
1963: Belševica saņēma pārmetumus no Komunistiskās partijas vadītājiem par dzejoļu ciklu "Siržu seifi", kas bija publicēts žurnālā "Karogs".
1969: piedzimst dēls Jānis Elsbergs.
1969: dzejoļu krājums "Gadu gredzeni" izraisa skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Asu nepatiku no Komunistikās partijas vadības izraisa Latvijas vēstures tematikai veltīti dzejoļi, sevišķi krājuma noslēguma dzejolis, "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", kurā vilktas paralēles starp krustnešu iebrukumu un apspiesto tautu situāciju PSRS.
1971–74: tiek liegtas publicēšanās iespējas.
1972: Čekas kratīšana dzejnieces dzīvoklī.
1973: liecinājusi nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāvā.
1987: pēc dēla, dzejnieka Klāva Elsberga nāves pārtrauc rakstīt dzeju.
1988–90: Latvijas PEN kluba Rīgas nodaļas vadītāja.
Profesionālā darbība1947: pirmā publikācija – dzejolis "Zemes atmoda" laikrakstā "Padomju Jaunatne" (30. aprīlis).
1956: žurnālā "Karogs" publicēts stāsts "Meistars Īlis".
1960: līdzautore kinoscenārijam "Norieta ēnas. Pieviltie" (kopā ar Janinu Markulāni par "reliģiskajiem nomaldiem Latgalē").
1968: pēc Sudraba Edžus stāsta izveidojusi scenāriju leļļu īsfilmai "Dullais Dauka".
1968: sarakstījusi diktora tekstu Gunāra Pieša dokomentālajai filmai "Zemes atmiņa".
1979: pēc stāsta "Tās dullās Paulīnes dēļ" uzņemta mākslas filma.
1988: stāsta "Tās dullās Paulīnes dēļ" dramatizējums (iestudēts Valmieras Drāmas teātrī).
1994: Belševicas dzeja ņemta par pamatu Ausmas Kantānes monoizrādei " Visi koki Dieva doti" (Dailes teātra Mazajā zālē).
2018: pēc darba "Bille" uzņemta spēlfilma.

Dzeja

1955: "Visu ziemu šogad pavasaris".
1959: "Zemes siltums".
1966: "Jūra deg".
1969: "Gadu gredzeni".
1976: "Madarās".
1987: "Dzeltu laiks".

Dzejas izlases

1981: "Kamola tinēja".
1988: "Ievziedu aukstums".
1991: "Baltās paslēpes" (mīlestības dzejoļi).
1996: "Par saknēm būt".

Proza

1965: "Ķikuraga stāsti" (stāsti un noveles).
1979: "Nelaime mājās" (stāsti un noveles).
1995: "Bille" (ASV 1992, Latvijā 1995).
1996: "Bille un karš" (pirmizdevuma nosaukums – "Bille dzīvo tālāk").
1999: "Billes skaistā jaunība".
2016: "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 1.).
2017: "Bille, Anss un citi" (Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 2.).


Prozas izlases

1997: "Lauztā sirds uz goda dēļa".
2007: "Tās dullās Paulīnes dēļ".

Proza bērniem

1987: "Zem zilās debesu bļodas".

Lugas

1985: "Ceļreiz ceļš uz pasaciņu".
2007: "Patiess stāsts par Čingo Babu, Lielo Gliemezi un Jūras Karaļa bēdām".

Tulkojumi

1958: Konstantīns Paustovskis "Zelta roze".
1960: Edgars Alans Po "Stāstu izlase".
1961: Aleksandrs Grīns "Zelta ķēde"; "Ceļš uz Nekurieni".
1961: Danils Graņins "Pēc kāzām".
1963: Džeroms K. Džeroms "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni".
1965: Dante "Vita nuova".
1967: Alans Milns "Vinnijs Pūks un viņa draugi".
1969: Radjars Kiplings "Blēņu stāsti maziem bērniem" (kopā ar Kārli Egli).
1971: Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu".
1971: Ernests Hemingvejs, stāstu krājums "Uzvarētājs neiegūst neko".
1972: Hjū Loftings "Stāsts par doktoru Dūlitlu".
1973: Hjū Loftings "Doktora Dūlitla peldošā sala".

1973: Ernests Hemingvejs, stāsts "Sirmgalvis un jūra".
1974: Ernests Hemingvejs, romāns "Salas straumē".
1976: Marks Tvens "Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā".
1980: Edvīns Gilberts "Dzimtais akmens".
1981: Mihails Ļevidovs "Džonatans Svifts".
1981: Džeims Metjū Berijs "Pīters un Vendija".

1983: Pamela Treversa "Mērija Popinsa".
1987: Kurts Vonnegūts "Lopkautuve Nr. 5" ("Lopkautuve Nr. 5" no angļu valodas tulkojis Klāvs Elsbergs; "Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!" no angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica; "Čempionu brokastis" no angļu valodas tulkojis Klāvs Elsbergs un Ainis Ulmanis).
1987: Arturs Heilijs "Riteņi".

Atdzeja

1963: "Vētrā iesākta dziesma" (ukraiņu padomju dzeju antoloģija).
1965: Viljama Šekspīra sonetu tulkojums.
1968: Aleksandrs Puškins "Bahčisarajas strūklaka" (poēma).
1967: Mikola Vingranovskis "Dārzi un likteņi".
1968: Ivans Dračs "Ar tevi uz tu" (kopā ar Māri Čaklo, Laimu Līvenu, Imantu Ziedoni).
1970: "Es tevi turpinu" (franču dzejas izlase) (Vizma Belševica piedalījusies tulkošanā, tulkodama no parindeņiem).
1977: Leonīds Čerevičņiks "Salas".
1981: Viljams Šekspīrs "Makbets".
Atdzejojusi arī Marinas Cvetajevas, Tomasa Stērna Eliota, Viljama Bleika, Tomasa Transtremera u.c. dzeju.
2004: "Atdzeja".
Citātu galerija
"Belševicas dzejai piemīt augsta dzejas un domas kultūra. Dzejas pamatmotīvi – personības sabiedriskās esamības problēmas, pašcieņas un tautas pašapziņas saglabāšana. Nereti dzejoļos jūtama asa vēršanās pret visu seklo, mazisko, paužot spītu, sevis aizliegšanu lielu mērķu labā, arī personības garīgo vientulību. Dzejoļi kontrastaini, ekspresīvi, tajos atskabargains spīvums savijas ar trauslu maigumu. Tie ir dramatiski vai lirodramatiski, veidoti monologa vai dialoga formā, tā panākot tiešāku kontaktu ar lasītāju. Valoda bagāta, precīza, lakoniska un melodiska, ar daudzām ritma variācijām.
Prozā Belševica ir laba novērotāja un raksturotāja. Sižeta risinājums ir lakonisks, intriģējošs, bez garām retrospektīvām personāžu dzīves stāstu atkāpēm, koncentrēts uz darbības attīstību.
Ābola, Mirdza. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Viņas abstrakcijas un dzīvības pretstats pirmoreiz latviešu pēckara dzejā akcentēja vīrieša un sievietes uztveres atšķirību (..) Pēckara Latvijā viņa pirmā atjauno poētikā sakņotu femīno pasaules redzējumu; tajā dabas komplekss strādā kā ekvivalents dzimtenes mīlestībai, ieviļņo patritorismu."

Kubuliņa, Anda. "Belševica: četrdesmitie un piecdesmitie gadi dzejnieces tapšanā." Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē. Konferences materiāli. Karogs, 2007, 79. lpp.
SaiknesIrēna Auziņa - Vedekla
Imants Auziņš - Radinieks
Klāvs Elsbergs - Dēls
Jānis Elsbergs - Dēls
Anna Auziņa - Radiniece
Zigurds Elsbergs - Vīrs
Irina Cigaļska - Radiniece
Ieva Elsberga - Mazmeita
Nodarbesdzejniece
tulkotāja
rakstniece
Dzimšanas laiks/vieta30.05.1931
Rīga
Rīga
Izglītība1939 – 1944
Rīgas 41. pamatskola
Rīga
Rīga

1945
Ugāles vidusskola
Skolas iela 5a, Ugāle
Skolas iela 5A, Ugāle, Ugāles pagasts, Ventspils novads, LV-3615

Ugālē dzīvo pie radinieces. 7. klasi nobeidz Ugāles nepilnajā vidusskolā.


1945
Rīgas 7. vidusskola
Ģertrūdes iela 32, Rīga
Ģertrūdes iela 32, Rīga, LV-1011

Iestājas un neilgu laiku mācās Rīgas 7.vidusskolā. Pēc dažiem mēnešiem līdzekļu trūkuma dēļ izstājas.


1946 – 1948
2. Poligrāfijas arodskola
Rīga
Rīga
Mācās un beidz 2. Poligrāfijas arodskolu.

1949 – 1955
Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikums
Rīga
Rīga
Neklātienē beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu.

1955 – 1961
PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūts
Povarskaya 25А, Maskava
Povarskaya 25A, Moscow, Russia, 121069

Studējusi gan klātienē, gan vēlāk neklātienē.

Darbavieta1948 – 1949
Laikraksts "Pionieris"
Rīga
Rīga
Literārā līdzstrādniece.

1952 – 1953
Laikraksts "Pionieris"
Rīga
Rīga

Skolu daļas vadītāja.

Dalība organizācijās1958 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre
Miršanas laiks/vieta06.08.2005
Rīga
Rīga
Apglabāts2005
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiAndreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumiem "Kamola tinēja" un "Madarās".
1982

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1986

Pastariņa prēmija
Zem zilās debesu bļodas
Prēmija piešķirta par pasaku krājumu "Zem zilās debesu bļodas".
1988

Ojāra Vācieša prēmija
Prēmija piešķirta par pēdējo gadu dzeju – dzejoļu krājumiem "Dzeltu laiks" un "Ievziedu aukstums".
1988

E. Forseta literārā prēmija
1992

Goppera fonda balva
Balva pirmo reizi piešķirta Latvijā dzīvojošai dzejniecei par grāmatu "Bille" (pirmo reizi izdota ASV, apgādā "Mežābele").
1993

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1994. gada 7. novembra lēmumu.
IV šķira
1994

Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva
Balva piešķirta par grāmatām "Bille" un "Bille dzīvo tālāk".
1997

Latvijas Kultūras ministrijas prēmija
Latvijas Kultūras ministrijas gadskārtējā prēmija piešķirta par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā.
1997

Tomasa Transtrēmera balva
1998

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu dzejā.
Par mūža ieguldījumu
2003

Latvijas Literatūras gada balva
Atdzeja
Balva piešķirta par izlasi "Atdzeja".
Tulkojumi
2005

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-12 no 12.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
30.05.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
06.08.2005Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
2005ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
1939 - 1944IzglītībaPilsēta
5Skolas iela 5a, Ugāle
(Skolas iela 5A, Ugāle, Ugāles pagasts, Ventspils novads, LV-3615)
1945IzglītībaĒka, māja
6Ģertrūdes iela 32, Rīga
(Ģertrūdes iela 32, Rīga, LV-1011)
1945IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1946 - 1948IzglītībaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1949 - 1955IzglītībaPilsēta
9Povarskaya 25А, Maskava
(Povarskaya 25A, Moscow, Russia, 121069)
1955 - 1961IzglītībaĒka, māja
10Rīga
(Rīga)
1948 - 1949DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1952 - 1953DarbavietaPilsēta
12Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1958 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
Vizma Belševica (precējusies Elsberga) ir viena no spilgtākajām pagājuša gadsimta dzejniecēm un prozaiķēm. Rakstījusi dzeju, prozu, grāmatas bērniem, kā arī tulkojusi literārus darbus no angļu, krievu un ukraiņu valodas. Dzīve Belševicu nav lutinājusi – grūta bērnība nabadzībā, bez konkrētas dzīves vietas un ar ne pārāk saprotošiem vecākiem, publicēšanās aizliegumi padomju periodā, dēla zaudējums. Tomēr Belševica turas pretī liktenim, rodot mieru literatūrā.

Vizma Belševica dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā. Rakstnieces bērnības un jaunības gadi paiet Grīziņkalnā un pie radiniekiem Ugālē. Mācījusies Rīgas 41. pamatskolā, neilgu laiku pavadījusi Ugāles vidusskolā un Rīgas 7. vidusskolā, vēlāk absolvējusi 2. poligrāfijas arodskolu Rīgā, neklātienē beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Divus gadus strādājusi laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieci un skolu daļas vadītāju.

Par attiecībām ar sevi Belševica saka: “Nezinu, kā tur bijis ar to mīlēšanu, jo nav iespējams mīlēt cilvēku, kas pats sevi nemīl, tā ir veca, līdz kaulam nodeldēta patiesība. Es sevi vienkārši neciešu.” (Rīgas Laiks, 1994) Šīs attieksmes cēlonis nāk no rakstnieces bērnības, kā plašāku izklāstu iespējams atrast triloģijā “Bille”. Tomēr ne viss Belševicas dzīvē ir drūms – piedzimst dēls dzejnieks Klāvs Elsbergs, vēlāk viņa iepazīstas un apprecas ar altvijolnieku, pedagogu un lociņinstrumentu meistaru Zigurdu Elsbergu. Laulībā piedzimst otrais dēls – tulkotājs Jānis Elsbergs.

Vizma Belševica sāk rakstīt jau drīz pēc kara, pirmais dzejolis “Zemes atmoda” 1947. gadā publicēts laikrakstā “Padomju Jaunatne”, savukārt pirmais dzejoļu krājums “Visu ziemu šogad pavasaris” iznāk 1955. gadā, kuram seko “Zemes siltums” (1959) un “Jūra deg” (1966). 1956. gadā ar žurnālā “Karogs” publicēto stāstu “Meistars Īlis” debitē prozā.

Belševicas dzeja ir sievietes pasaules redzējums, tomēr viņai ne tik svarīgas ir vīrieša un sievietes atšķirības uztverē kā tautas pašapziņa un grūtības, kādām nākas iet cauri 20. gadsimta otrajā pusē. Dzejoļu krājuma “Gadu gredzeni” iznākšana 1969. gadā izraisa skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Nepatiku rada Latvijas vēstures tematikai veltīti dzejoļi, sevišķi krājuma noslēguma dzejolis – “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” –, kurā saskatāmas paralēles starp krustnešu iebrukumu un apspiesto tautu situāciju PSRS. Kā rezultātā no 1971. gada vidus līdz 1974. gada augustam dzejniecei tiek liegta iespēja publicēt savus darbus Latvijas presē. 1972. gadā Belševica piedzīvo dzīvokļa kratīšanu, taču, neraugoties uz saspringto situāciju, 1973. gadā rakstniece dodas uz Kijevu, lai liecinātu nacionālismā apsūdzētā ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas tiesas prāvā.

Ar dzejoļu krājumiem “Zemes siltums”, “Jūra deg”, “Gadu gredzeni”, “Madarās” (1976), “Dzeltu laiks” (1987) Vizma Belševica kļūst par vienu no pazīstamākajām latviešu rakstniecēm pasaulē. Viņas dzejoļus tulko un izdod Zviedrijā, Vācijā, Krievijā un citās valstīs. Vizma Belševica vairākkārt tikusi izvirzīta Nobela prēmijai, tomēr to nav saņēmusi.

Pēc dēla Klāva Elsberga nāves Belševica dzeju vairs nespēj rakstīt, kā rezultātā pievēršas romānistikai. Lielāko ievērību un atzinību Vizmai Belševicai nes 20. gadsimta 90. gados sarakstītā triloģija par meiteni Billi. Triloģijas pirmā daļa “Bille” izdota 1992. gadā ASV un 1995. gadā Latvijā, saņēmusi Kārļa Gopera fonda balvu (1993). Otrā daļa “Bille un karš” (sākotnējais nosaukums “Bille dzīvo tālāk”) iznākusi 1996. gadā. Par triloģijas pirmo un otro daļu autorei piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva (1997). Trešā daļa “Billes skaistā jaunība” iznāk 1999. gadā. Triloģija izdota arī zviedru (1999, 2001) un krievu valodā (2000, 2002). Savukārt 2018. gadā pēc triloģijas pirmās daļas “Bille” motīviem tapusi spēlfilma ar tādu pašu nosaukumu.

Pēc Vizmas Belševicas darbu motīviem tapuši gan ekranizējumi, gan dramatizējumi. 1979. gadā pēc stāsta “Tās dullās Paulīnes dēļ” motīviem uzņemta spēlfilma, savukārt 1998. gadā tā dramatizējums iestudēts Valmieras Drāmas teātrī. Viņas dzeja ņemta par pamatu Ausmas Kantānes monoizrādei “Visi koki Dieva doti”, kas iestudēta Dailes teātrī 1994. gadā. Nozīmīgi minēt, ka 1960. gadā Belševica bijusi līdzautore kinoscenārijam “Norieta ēnas. Pieviltie”, bet 1968. gadā pēc Sudraba Edžus stāsta izveidojusi scenāriju leļļu īsfilmai “Dullais Dauka”.

Savdabīga literārā mantojuma daļa, ko latviešu lasītājam atstājusi Belševica ir viņas rakstītās pasakas bērniem “Zem zilās debesu bļodas” (1987) un luga “Ceļreiz ceļš uz pasaciņu” (1985).

2005. gadā Vizma Belševica saņem gada balvu literatūrā (atdzejā) par krājumu “Atdzeja”. Sākoties atmodai, 1989. gadā, Belševica iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994).

Kopš 2016. gada apgādā “Mansards” iznāk Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas: “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Nr.1), “Bille, Anss un citi” (Nr.2) un “Dienasgrāmata 1947–1960” (Nr.3).

Sagatavoja Ruta Kurpniece, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte.
Kolekcijas apraksts Rakstniecības un mūzikas muzejā

Vizmas Belševicas kolekcija (gan personas kolekcija, gan saistītās kolekcijas) muzeja krājumā ir samērā plaši pārstāvēta ar vairākām priekšmetu kategorijām.

Dokumenti

Personas un saistītajās kolekcijā dokumentu nav daudz. No tām interesantākās ir vēsturiskā 1965. gada 14.–16. decembrī notikušā Rakstnieku savienības kongresa stenogrammu kopa. Kā zināms, šajā kongresā no RS valdes tika izbalsoti vecās nomenklatūras pārstāvji un ievēlēti jaunās paaudzes literāti. Tāpat zīmīgi divi V. Belševicas iesniegumi: ar 1975. gada 22. oktobri datētais Latvijas Padomju Rakstnieku savienības sekretariātam par materiālā pabalsta piešķiršanu, kā arī par radošā komandējuma piešķiršanu 1977. gada 24. februārī, lai pabeigtu V. Šekspīra traģēdijas “Makbets” tulkojumu gūtu ierosmes stāstiem, jo izdevniecībai jānodod stāstu krājums. Runa ir par krājumu “Nelaime mājās” (1979).

Fotoattēli

Kolekcijā ir iekļauti fotoattēli dažādiem dzejnieces dzīves posmiem – sākot ar 1950. gadiem un beidzot ar 1990. gadiem. Starp tiem zīmīgi ir četri fotoattēli no Rakstnieku savienības 1. maija gājiena, kuros piedalās arī V. Belševica. Tāpat muzeja krājumā ir hrestomātiskie un preses izdevumos, grāmatās un plašsaziņas līdzekļos publicētie dzejnieces 1960.–1990. gadu fotoportreti, kuru autori ir F. Izraelsons, Z. Dzividzinska, G. Janaitis. Līdzās tie – Vizmas Belševicas, Zigurda Elsberga un trimdas literāta Valentīna Pelēča pastaiga Rīga 1970. gada jūnijā, kā arī 23 foto no LPSR Valsts Jaunatnes teātra izrādes “Sofijas nolaupīšana” (lugas autore V. Belševica, 1981).

Grāmatas

V. Belševicas personas un saistītajās kolekcijās ir rodamas gan dzejas krājumi ar zīmīgiem ierakstiem, gan ar grāmatu īpašnieku piezīmēm (piem., krājums “Zemes siltums” (1959) ar dzejnieka Jāņa Grota piezīmēm), gan V. Belševicas dzejas izlašu un kopkrājumu publikāciju citvalodu izdevumi – baltkrievu, lietuviešu, vācu, īslandiešu valodās, gan ukraiņu dzejnieces Linas Kostenko dzejas grāmata “Вітрила” (1958) ar veltījuma ierakstu Vizmai Belševicai.

Iespieddarbi

V. Belševicas personas un saistītajās kolekcijās ir iekļautas afišas, programmas, informācijas lapas par dzejas sarīkojumiem, koncertiem, laikrakstu izgriezumi, nošu izdevumi ar dziesmām, kurās izmantota V. Belševicas dzeja. Te atzīmējama programma – Vizmas Belševicas autorvakars LRAP Kultūras namā 1981. gada 19. maijā. Šajā gadā dzejniece svinēja dzīves 50 gadu jubileju. Tāpat ievērības cienīgas ir programmas no latviešu dzejas sarīkojumiem Zviedrijā, Stokholmā, 1977. gada 11. novembrī un 1972. gada 15. aprīlī.

Nozīmīga ir 1960.–1990. gadu ārvalstu avīžu un to izgriezumu kopa ar V. Belševicas dzejas atdzejojumu publikācijām angļu, zviedru, vācu, lietuviešu, altajiešu, karakalpakiešu valodā. Īpaši atzīmējami trīs lietuviešu laikraksti 1971.–1972. gadā ar V.Belševicas dzejas atdzejojumiem. Tas ir laiks, kad dzejniecei ir uzlikts publicēšanās aizliegums Latvijā.

Korepondence

Lielāks V. Belševicas korespondences apjoms atrodas saistītajās kolekcijās. Visplašākā sarakste bijusi ar Valentīnu Pelēci, Mirdzu Bendrupi, Jāni Klīdzēju, Gunāru Priedi, Leonu Briedi. Kā vienas no interesantākajām šeit atzīmējamas šādas: 1988. gada 27. aprīļa vēstule Uldim Bērziņam, no Gaiļezera slimnīcas, kurā dzejniece atklāj savas domas, bažas par latviešu u. c. mazo tautu demogrāfisko un politisko situāciju PSRS; 1995. gada 17. augusta vēstule Leonam Briedim par zviedru dzejnieka Tomasa Transtrēmera poēmas “Baltijas jūra” atdzejošanas gaitu.

Mākslas darbi

Saistītajās kolekcijās ir iekļautas gan kostīmu skices Vizmas Belševicas dramatizējumam pēc Hjū Loftinga darba “Sofijas nolaupīšana” iestudējumam LPSR Valsts Jaunatnes teātrī (1980), gan lelles no Arnolda Burova leļļu animācijas filmas (1968, V. Belševicas scenārijs), kā arī pārfotografēti mākslinieka Semjona Šegelmana V. Belševicas portreti un tēlnieces Vijas Mikānes veidotā medaļa ar V. Belševicas portretu.

Piemiņas lietas

Vienīgā piemiņas lieta ir V. Belševicas dzejniekam Aleksandram Pelēcim dāvinātais Aspazijas portrets ar veltījuma ierakstu.

Rokraksti

Personas un saistītajā kolekcijā atrodas dzejoļu, prozas darbu, V. Belševicas veikto atdzejojumu, tulkojumu, recenziju melnraksti, tīrraksti, mašīnraksti. Starp tiem īpaši minami: stāsti (Ievads “Ķikuraga stāstiem”, “Kurkulīša bojāeja”, “Kapracis Engo”u. c.), romānu triloģijas “Bille” pirmais melnraksta variants. No dzejas melnrakstiem interesanti ir 1960.–1980. gados tapušie dzejoļi, kas veltīti noteiktām Rīgas ielām, kuras sākas ar burtu “a”. Tāpat nozīmīgs ir V. Belševicas pēdējais atdzejojums – Tomasa Trānstremera poēma “Baltijas jūra” (1990. gadi). No V. Belševicas rakstiem par dzeju un atdzeju minams 1960. gados tapušais ir raksts “Par dzeju, mugurkaulu un melno vīru ar divstobreni” (par Montas Kromas dzejas krājuma izdošanas ideoloģiskajām problēmām Latvijā), kā arī recenzija par Šellija atdzejojumu izlasi (“Par Šelliju”, 1962)

Skaņu ieraksti

V. Belševicas personas un saistītajās kolekcijās ir iekļauti vairāki skaņu ieraksti. Pie nozīmīgākajiem minami Valdas Dreimanes stāstījums par V. Belševicu un I. Ziedoni Kolumbijas universitātē ASV (1970), V. Belševicas jubilejas vakars Rīgas Pilī (1981. gada 13. maijs), kā arī skaņu ieraksts, kurā savus dzejoļus lasa, par sevi, citiem rakstniekiem un “Elles ķēķi” stāsta Voldemārs Avens un Gunars Saliņš (2005. gada oktobris).

Sagatavoja Marians Rižijs, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.