Vitolds Virsnis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (8); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsVitolds Virsnis
Dzimtais vārdsReinholds Voldemārs Putniņš
KopsavilkumsVitolds Virsnis (īst. v. Reinholds Voldemārs Putniņš; 1881–1934) – ģeogrāfs, profesors, rakstnieks. Beidzis Pleskavas mērniecības skolu (1903). Brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, 1904. gadā ieguvis rezerves virsnieka pakāpi. Beidzis Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti (1912). Strādājis Krievijas galvenajā fiziskajā observatorijā (1912-1919), bijis Vladivostokas Politehniskā institūta docents (1919-1920) un Jūras observatorijas priekšnieks (1920). 1920. gadā atgriezies Latvijā. Bijis LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes docents (1920), matemātikas zinātņu doktors (1926), profesors (1927). Publicējies galvenokārt žurnālā "Apskats", kur ievietoti Latgalei veltītie dzejoļi, 1904. gadā – stāstu un tēlojumu cikls "Sarkanās svītras" ar apakšvirsrakstu "Ainas un skati iz Inflantijas". Latviešu literārajā valodā rakstītajā daiļliteratūrā pirmo reizi ienāca Latgales tēma: Latgales trūcīgo ļaužu grūtā dzīve, smagais darbs, īpatnējā sadzīve, ieražas. Pēc tam Virsnis literārus darbus vairs nav publicējis. Tikai nekrologi atklāja prof. R. V. Putniņa un Viršņa identitāti.
Profesionālā darbībaPirmā publikācija – "Dzejolis" žurnālā "Apskats" 1903 (8. nr.). Tajā minora toņos apdzejota dzimtā puse – Lubānas klāni.

Dzejolis.

Es raudātu gan,
Par zaudēto laimi es raudātu gan.
Ja varētu tikai: – nav asaru man.
Nav asaru man.

Reiz gribētos vēl,
Kā jaunībā sapņot reiz gribētos vēl!
Ka neesi dzīvojis, sirdej cik žēl.
Cik sirdej žēl!

Kā karsti sāp sirds
Par bezmērķa dzīvi! Kā karsti sāp sirds ....
Bet priekšā – lūk, nāve zobus jau ņirdz.
Jau zobus ņirdz!

Un izmisis.
Es sevi lūkojos izmisis:
Še krūtīs viss tukšs, kā izmiris,
Kā izmiris!

Vairs spēka nav.

Par jaunu sākt dzīvi – spēka vairs nav
Kā izsmiekls skan: Par vēlu jau!
Par vēlu jau?

Cik sirdij grūt,

Šo nespēku jūtot. sirdij cik grūt! . . .
Un tomēr kāds prieks ir cilvēkam būt!
Jā, cilvēkam būt!

Apskats, Nr.8 (23.02.1903)


Pēc kara dienesta nokalpošanas strādājis kā mērnieks Vjatkā, kur 1907. g. nolicis par eksterna abitūriju klasiskajā ģimnāzijā. Studējis fiziku, fizisko ģeogrāfiju, astronomiju un ģeodēziju Pēterpils universitātē, ko pabeidza 1912. g. Strādājis Krievijas zinātņu akadēmijas pārziņā esošā galvenajā fiziskajā observatorijā, kuras dienestā sabijis līdz 1919. g. Šai laikā darbojies no sākuma centrālajā observatorijā Pēterpilī un tās filiālē Pavlovskā, bet pēc tam Jekaterinburgas magnētiski-meteorolo ģiskajā observatorijā Urālos, kur pie Prof. N. Malta ieņēmis staciju inspektora vietu. Observatorijas uzdevumā vairākkārt apceļojis Urālus un Rietumsibiriju, revidēdams un ierīkodams novērošanas puktus. Kara laikā komandēts uz Aizkaukāzu ierīkot meteostacijas pie kara aviācijas daļām. 1917./18. māc. gadā ievēlēts par privātdocentu Urālu kalnu institūtā Jekaterinburgā un 1919. g. rudenī par docentu Vladivostokas palītechniskajā institūtā. Tai pašā gadā iestājies Sibirijas latviešu nacionālajā karaspēkā un 1920. g. pārbraucis ar Imantas pulka ešalonu Latvijā, un ievēlēts par docentu matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. 1926. g. decembrī ieguvis matemātikas zinātņu doktora grādu ar disertāciju: "Par zemes virsas iedalīšanu apspīdēšanas joslās" un 1927. g. ievēlēts
par profesoru fiziskajā ģeogrāfijā. Prof. Putniņa darbība matemātikas un dabas zinātņu fakultātē bijusi plaša un daudzpusīga. Viņš tanī darbojies gan kā zinātnieks un paidagogs, gan kā administrācijas persona – fakultātes sekretārs un dekāns.
Citātu galerija1903. gadā Jura Rozēna vadītajā žurnālā "Apskats" pēkšņi parādījās jauns un ne pazīstams vārds – Vitolds Virsnis. Avīzes 8. numurā bija iespiests "Dzejolis". Atbildes vēstulniekā liecināja, ka redakcijai autora dzejoļi un proza gluži "labi patiktu, ja nebūtu tik pārāk tumši un drūmi". Par Vitolda Viršņa dzejo|u rindām tiešām it kā klājās rudens lietū piemirkuši padebeši. Arī autora pārdzīvojumos bija manāms sīvs rūgtums, kuros apšu mizu garša būtu sajaukušies ar vērmeļu sūrumu. Taču šis drūmums nebija izdomāts, sēžot istabā pie galda, kad istabas stūrī rāmi un silti kuras krāsns. Šis domu un izjūtu smagums bija pacelts no Lubāna klānu miglām, no Aiviekstes tumšajām dzelmēm, no cilvēku nomāktības un trauslajiem sapņiem pēc saules. Skarbi reālistiskā noskaņā veidotie lirikas panti dažkārt ieguva episkāku raksturu, brīžiem atgādināja stāstiņus saistītā valodā. Tā k|uva redzami atsevišķu cilvēki tēli, īsiem un zīmīgiem vilcieniem tika noraksturota vide un apstākļi, kuros mitinājās un darbojās aprakstītie indivīdi. [..] Visražīgākais viņam bija 1904. gads. Un visspilgtākā šā perioda publikācija – stāstu un tēlojumu cikls "Sarkanās svītras", kuram apakšvirsrakstā vēl bija piezīmēts – "ainas un skati no Inflantijas". Šī publikācija ienesa svaigu tēmu latviešu literatūrā. Šeit pirmo reizi mūsu rakstniecībā iešalcās Aiviekstes straume un palu brāzmās iedunējās Lubāna ūdeņi. Lasītājs ieraudzīja cilvēkus, ar kuriem šad tad bija ticies Rīgā, bet nekad vēl viņus nebija sastapis rakstīta vārda lappusēs. Skanēja jauna tēma. Un skanēja jauna zeme. [..] Bet Vitolds Virsnis uz trīs gadu desmitiem tika aiz mirsts. Neviens literatūras kritiķis un pētnieks, neviens vēsturnieks nepalūkojās: kas tad bija "Sarkano svītru" autors? No kurienes viņš nāca? Kur dzīvoja? Ko darīja? Kāds bija viņa mūža gājums? Alfrēds Goba. kas daudz rakstīja par Latgali, 1928. gadā žurnāla "Daugava" otrajā numurā pirmo reizi pieminēja Vitoldu Virsni. Goba bija pārliecināts, ka "Sarkanās svītras" latviešu literatūrā iezīmējis cilvēks, kas pats stiprām saknēm bija ieaudzis attēlojamā vidē, pamatīgi pazina savu literāro tēlu prototipus, viņu bēdas un priekus, naidu un mīlestību. Un Virsnis kopā ar savējiem gribēja būvēt saprašanās un sadarbības tiltus starp Latvijas nova diem, lielajiem rītdienas dzīves uzdevu miem apvienojot šķirtās tautas daļas. 1931. gadā Alfrēds Goba rakstīja: "Būtu viņa ce|a turpinātāji, pa šiem pustreša gadu desmita Latgali mēs pazītu daudz labāk. Bet tagad arvien jāsaka: latgalieša dvēseles dzijumos mēs nevaram vēl ieskatīties" ("Daugava", 1931, 12). Tas visumā bija pareizs secinājums. Bet paša Vilolda Viršņa personība joprojām palika mīkla un noslēpums. Un — lai cik paradoksāli tas arī izklausītos – atminējumu nesa "Sarkano svītru" autora nāve. 1934. gadā profesoram Reinholdam Voldemāram Putniņam veltītajos nekrologos bija pieminēts arī fakts, ka viņš jaunībā rakstījis stāstus un dzejas, publicēdams šos sacerējumus ar Vitolda Viršņa vārdu. Arī viņa dzīve bija īsta censoņa biogrāfija, kuru raksturoja vīrišķība, neatlaidība, vēriens, cilvēciskums. [..] Pēckara gados mēs esam šad un tad runās pieminējuši Vitoldu Virsni, bet neesam vēlreiz rūpīgi pārlasījuši viņa saturā svaigos un svarīgos, sižetā spriegos, emocionāli iedarbīgos darbus gadsimtu mijā. Tad no vēstures lappusēm bija pazudis Latgales vārds, bet, lūk, Latgales dvēsele ieskanējās. Tās dzīvā asiņu balss un rīt ausmas starojums ierunājās Vitolda Viršņa dzejā un prozā. Tajā svētīgi ieklausīties arī tagad, kad pošamies ieiet nākošajā gadu simtā un tūkstotī. Tas nav aiz kalniem. Domāju, ka mūsu izdevējiem vajadzētu iepazīties ar Vitolda Viršņa literāro dai|radi. "Sarkanās svītras" nav izsvītro jamas no latviešu kultūras mantojuma.

Andris Vējāns. Rītausmas spārni pār Aiviekstes ūdeņiem. Karogs, Nr.2 (01.02.1987)


Reinholds Putniņš (Vītols Virsnis) — pirmais latgaliešu dzīves tēlotājs latviešu literaturā . Priekš 5 gadiem. 1934. g. 25. oktobri, pie mūsu augstskolas noliecās pusmastā sērās tītie karogi, atdodami pēdējo sveicienu dabas zinātņu an matemātikas fakultātes profesoram Dr. math. leinholdam Voldemāram Putniņam. R. Putniņš bija nevien izcils zinātnieks, bet arī mākslinieks, cilvēku sadzīves tēlotājs. Lai gan viņa pieņemtais vārds – Vītolds Virsnis mūsu literatūra nav plaši pazīstams, tomēr padarītais darbs, ko viņš atstājis, nekad nezudīs, jo tam savā laikā bijusi liela nozīme. Virsnis, lidzīgi citiem tautas darbiniekiem, izprata latviešu vienības nepieciešamību un gribēja redzēt sašķelto tautas daļu tuvināšanos, apvienošanos nacionāli un kulturāli. Virsnis ir viens no pirmajiem Latgales tēlotājiem latviešu literatūrā, jo viņam pieder vairāki stāsti no latgaliešu dzīves šī gadu simteņa sākumā. Sava tēlojuma "Sarkanās svītras" (1904. g.) levadā, starp citu. viņš raksta: "Par Vidzemi tik daudz runāts un rakstīts, par Latgali reti min vārdos, vēl retāk – garam ejot – iespiestā slejā. Kas tad šķir Latgali no pārējās Latvijas? Sķirtība, ierašas, šķir – nevienāda izglītība, šķir valoda – kaut abās pusēs viena – caur savām mazsaprotamām izloksnēm. Un visvairāk no tās cieš latgalietis... Par ko? Vai viņam nav tā pati sirds, nav tāda pati dvēsele? Ai! Karsti pukst krūtīs viņa sirds un daiļa mirdzētu viņa dvēsele, ja noņemtu viņas dubļainās dzīves pie mestos nosērējumus. Par to nav ne mazāko šaubu, un nav tādēļ jāraksta slavas grāmatas ... Bet tagad nemīlīga un drūma pelēkā ārpuse. Stiprā brāļa mīlestībā un drošu vīra prātu satvertu viņš brāļa sniegto roku — ja varēta sasniegt. Nav tiltu, nav drošas cietzemes zem kājām". Un šo tiltu vajadzēja celt pāri Daugavai, pāri Aiviekstei, lai tautieši varētu nākt cits pie cita, varētu izlīdzināt vēsturisko apstākļu radītās pre tešķības. meklēt saprašanos un sadarbību. Saprašanās tiltu bija sācis celt Atis Kronvalds, Krišjānis Barons, turpināja Francis Trasuns ar saviem laika biedriem. Ari Virsnis nāk talkā, iepazīstinādams pārējos latviešus ar latgaliešu dzīvi. Bez minētā tēlojuma "Sarkanās Svītras", viņš ir sarakstījis arī citus literārus sacerējumus, kā "Gaismiņai svīstot" (tēlots Latgales censoņa mūžs), "Zvaigzne" (tēlota latgaliešu zemnieka grūtā dzīve) u. c, kuri nodrukāti māc. J. Rozēna izdotajā "Apskatā" (laikā no 1903. – 1905. g.). Pavisam iespiests 12 dzejoļu un 9 stāstiņu, kas tagad ir aizmirsti. Ar tiem Virsnis Ir gribējis pakalpot latviešu tautas lietai un viņa sapnis ir piepildīts, viņš pats to piedzīvoja.

Kokarietis. Daugavas Vēstnesis, Nr.107 (25.10.1939)
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta01.09.1881
Bērzpils pagasts
Bērzpils pagasts, Balvu novads
Tolaik Vitebskas guberņā, "Vargalu" mājās.
Izglītība

mācījies
Domopoles pagastskolā


mācījies
Strūžānu draudzes skolā

nezināms – 1903
Pleskavas mērniecības skola
Pleskava
Pskov, Pskov Oblast, Russia

nezināms – 1912
Pēterburgas Universitāte
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Studējis Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.


1898 – 1900
Pleskavas skolotāju seminārs
Pleskava
Pskov, Pskov Oblast, Russia
Miršanas laiks/vieta25.10.1934
Rīga
Rīga
ApglabātsRīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Bērzpils pagasts
(Bērzpils pagasts, Balvu novads)
01.09.1881Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Rīga
(Rīga)
25.10.1934Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Pleskava
(Pskov, Pskov Oblast, Russia)
1903IzglītībaPilsēta
5Pleskava
(Pskov, Pskov Oblast, Russia)
1898 - 1900IzglītībaPilsēta
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1912IzglītībaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.