Velga Krile

Velga Krile (1945.27.09–1991.31.08) – latviešu dzejniece, dramaturģe. Dzimusi Valkas pagastā, Strautiņu mājās, tēvs – skolotājs Edgars Krilis, kurš arī rakstījis dzeju, māte – Brigita Krile. Ģimenē vēl bez Kriles auga arī divas māsas Daiga un Antra, kura šobrīd vada dzejnieces memoriālo istabu un rīko ikgadējo Velgas dienu.

Velga Krile 1964. gadā beigusi Valkas 1. vidusskolu, pēc tam mācījusies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, no kuras spiesta aiziet 1967. gadā. Pēc tam Velga Krile no 1967. līdz 1969. gadam strādā par kluba vadītāju Valkas rajona kolhozā Ļeņina ceļš. Mēģinot iekļauties literārajās aprindās, pārceļas uz Rīgu, kur no 1970. gada strādā par korektori izdevniecībā "Liesma", taču 1972. gadā darbu pamet un vienu gadu strādā Zinātniski tehniskajā bibliotēkā, bet 1973. atgriežas izdevniecībā "Liesma" un turpina korektores darbu līdz pat 1976. gadam. Kopš 1977. gada veselības problēmu dēļ Velga Krile vairs algotu darbu nestrādā, atgriežas dzīvot Valkas "Strautiņos", tajā pašā gadā Krili uzņem arī Rakstnieku savienībā. Kriles literārā daiļrade aizsākas ar pirmo dzejoli "Runča grēksūdze mazajai", kas publicēts Valkas rajona laikrakstā "Darba Karogs" 1959. gada 23. jūlijā.

Velga Krile izdara pašnāvību savās lauku mājās "Strautiņos" 1991. gada 31. augustā.

Krile uzskatāma par sava laika vienu no ievērojamākajām dzejniecēm, kura nepamatoti ievietota šaurajā romantisma tradīcijas kontekstā. Kaut gan Kriles dzejā nosacīti ir saskatāmas romantisma tradīcijas iezīmes, tomēr Kriles dzeja vērtējama daudzdimensionāli. Ievērības cienīga ir arī viņas dramaturģija, kas lielākoties ir nepublicēta. Kriles lugās vērojama radniecība ar Raiņa tematisko loku: bagātīgs vēsturisku, reliģisku un mitoloģisku tēmu izmantojums, kuru Krile transformē tikai sev raksturīgajā stilistikā. Kopumā Kriles dramaturģija ir tuva Eiropas modernās dramaturģijas meklējumiem.

Dzejā Krile pārstāv tos latviešu rakstniekus, kuri sāk kā pilnvērtīgi padomju literatūras kanona pārstāvji (pirmais krājums "Dzeltenās palodzes" iznāk 1966. gadā un apliecina jaunas meitenes ticību un teju jūsmu par komunisma ideāliem), taču, viļoties sistēmā un ideoloģijā, Krile novirzās no ideoloģiskās dzejas, tas rada sekas, un nākamais krājums "Bērzi" (1976) var iznākt tikai pēc desmit nepublicēšanas gadiem. Jāatzīst, ka arī pirmais krājums ir literāri augstvērtīga dzeja, ne velti Kriles debija tiek salīdzināta ar Ojāra Vācieša ienākšanu literatūrā.

Latviešu literatūras kopainā Velgas Kriles dzeja atspoguļo īpatnu pasaules skatījumu, tēmu un simbolu kopumu, kas padara viņas dzeju īpašu, attiecīgajam laika posmam un politiskajai sistēmai neraksturīgu. Kriles domāšanas veids nav izteikti mītisks, tomēr viņas dzejā iespējams saskatīt noteiktu mitoloģisku simbolu kopu; Autores pēdējiem trim krājumiem – "Uz zāles fona" (1989), "Uz tā tālā ceļa" (1991) un "Sikspārnis. Rekviēms" (1994, pēc Kriles nāves) – raksturīga liriskā varoņa ieiešana citā pasaulē, kur valda lielais nekas. Tā ir telpa un laiks, kurā darbojas dažādi pasaules uztveres principi, kas nav atbilstīgi reālajai pasaulei, dzejas varonis glābjas tajos no realitātes. Vērtējot Kriles dzejas poētisko bagātību – metaforas, metonīmijas, salīdzinājumus, epitetus utt. – nākas secināt, ka to ir daudz, daudz vairāk nekā vairums citu Kriles laika dzejnieku darbos. Velgas Kriles dzeja, kaut arī lielākoties rakstīta laikā, kad noteicošais ir padomju režīma dzejas kanons, iziet ārpus tā robežām, kanona elementus šajos tekstos neredz vai arī redz (pirmajā krājumā!) ļoti minimāli, tie nav dominējoši. Kriles dzejā redzami vairāki tēli un tēmas, kuru aizsākumu var manīt jau pirmajā krājumā un kas turpinās līdz pat pēdējiem publicētajiem tekstiem. Leons Briedis 1987. gadā raksta, ka viņas dzejai nav noieta, jo viņa ir tik patiesa kā dzīvnieks, un kaut ko tādu mūsdienu publika nepanes (Briedis L. (2003) Vārda laikabiedrs. Esejas. Rīga Minerva). Kriles dzejā tāpat kā vēl dažu citu autoru tekstos, piemēram, Viktora Avotiņa, Pētera Brūvera, arī Amandas Aizpurietes, saskatāmas ekspresionisma iezīmes, no kā arī izriet cilvēka būtības un esības dziļāko slāņu analīze, cilvēka apziņas problēmas un jēgas atklāsme. Analizējot Kriles dzejoļu krājumus, tajos varētu saskatīt gotikas un baroka saplūsmi. Dzejas tekstos stils bieži vien dominē kā pašvērtība, ar dramatiski kāpinātu, maksimāli šokējošu izteiksmi, negaidītiem, neprastiem tēlu salikumiem un simbolu lietojumiem, īpaši krājumos "Es diennaktī esmu" (1982), "Nepiekrāp mani" (1985), "Sikspārnis. Rekviēms", "Debesu akrobāts" (1995). Varētu apgalvot, ka tas rodas no autores tiešā pasaules redzējuma un ekspresionistiskajiem līdzekļiem, kurus viņa izmanto savu izjūtu izteikšanai. Pieņemams, ka dramatisma tiešākie cēloņi meklējami autores pašas apziņā un pasaules izjūtā. Laika posmā, kurā strādā Velga Krile, ir vērojama humānisma krīze, kas saistīta gan ar industrializācijas uzvaru un cilvēka attālināšanos no dabas, gan arī tehnoloģiju kā cilvēces drauda apzināšanos. Tāpat aktuāli ir kodolkara draudi. Liela ietekme ir politiskajai situācijai, kurā cilvēks kā tāds nav vērtība, kurā cilvēks ir bezspēcīgs un pakļauts. Ir notikuši divi pasaules kari, kas atbalsojas gandrīz visu cilvēku un sabiedrības dzīves uztverē. Kultūra un māksla tam ir pakļauta – ja mākslas būtība zināmā mērā balstās uz spontanitāti, tad politiskā situācija spontanitāti apkaro. Apkopojot šo, iespējams apgalvot, ka 20. gs. humānisma krīze ir iekausēta Kriles dzejā un cilvēces pašiznīcināšanās iespējamību autore nostāda binārā opozīcijā – nāve un dzīvība.


Informāciju sagatavoja Ingus Barovskis, RMM mākslas eksperts.