Velga Krile

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (40); Recepcijas persona (43)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsVelga Krile
KopsavilkumsVelga Krile (1945 – 1991), dzejniece. Dzejoļu krājumu "Dzeltenās palodzes" (1966), "Bērzi" (1976), "Gaismēna" (1979), "Es diennaktī esmu" (1982), "Nepiekrāp mani" (1985), "Uz zāles fona" (1989), "Uz tā tālā ceļa" (1991), "Sikspārnis" (1994), "Debesu akrobāts" (1995) autore. Romantiskās dzejas tradīcijas turpinātāja. Rakstījusi arī lugas.
Personiska informācijaTēvs – skolotājs Edgars Krilis, kurš arī rakstījis dzeju, māte – Brigita Krile.
1964: beigusi Valkas 1. vidusskolu.
1964–67: mācījusies LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.
1967: no universitātes spiesta aiziet.
1967–69: strādājusi par kluba vadītāju Valkas rajona kolhozā "Ļeņina Ceļš".
1970–72: strādājusi par korektori izdevniecībā "Liesma".
1972–73: strādājusi par bibliotekāri Zinātniski tehniskajā bibliotēkā.
1973–76: strādājusi par korektori izdevniecībā "Liesma".
No 1977: algotu darbu nestrādāja slimības dēļ.
Beigusi dzīvi pašnāvībā.
Profesionālā darbība1959: pirmā publikācija – dzejolis "Runča grēksūdze mazajai" Valkas rajona laikraktā "Darba Karogs" (23. jūlijā).
1968–90: sarakstījusi 16 lugas. Piecas no tām iekļautas lugu krājumā "Svētlaimīgo sala" (1999).
"Orfejs un Eiridike" (1968); "Dimanta dziesma" (1969); "Stepans Razins" (1969/70); "Vanems Imanta" (1972); "Ivans Bargais" (1973); "Vietlavs un Veseta" (1976); "Asaras" (farss) (1976); "Katastrofa" (1979); "Vai jūs baiļojaties, jūs, mazticīgie!" (1980); "N-tā pilsēta" (1983); "Nebukadnecars" (1983/84); "Kains" (1984) "Leģenda" (1984/85); "Tronis un mīlestība" (1985); "Svētlaimīgo sala" (1987); "Manā zemē ir tādi vārdi…" (1990)
1992: farss "Asaras" (sarakstīts 1976) publicēts žurnālā "Karogs" (Nr. 12).
1995: amatierteātrī iestudēta luga "Manā zemē ir tādi vārdi" (publicēta periodikā 1992, grāmatā 1999).
1997: amatierteātrī iestudēta luga "Vai jūs baiļojaties, jūs, mazticīgie!" (sarakstīta 1980; grāmatā 1999).
1998: amatierteātrī iestudēta luga"Kains" (iestudējis Valkas teātris, režisors Aivars Ikšelis).


Dzeja

"Dzeltenās palodzes" (1966)
"Bērzi" (1976)
"Gaismēna" (1979)
"Es diennaktī esmu" (1982)
"Nepiekrāp mani" (1985)
"Uz zāles fona" (1989)
"Uz tā tālā ceļa" (1991)
"Sikspārnis" (1994)
"Debesu akrobāts" (1995)
"Vanagi" (1995) (izlase, iekļauta arī dzejas drāma "Kains" (saraktīta 1984), apceres un atmiņas par dzejnieci)
"Skrien sarkans jaguārs" (2005) (mīlas lirika)
"Ugunspuķe, aizmirstība" (2007)
"Kā mirdzošas būtnes" (2012)


Lugas

"Svētlaimīgo sala" (lugu izlase, 1999)
Citātu galerija"Krile ir romantiskās dzejas tradīcijas turpinātāja. Piederība šim virzienam nosaka zināmu dzejas tematikas, arī poētikas ierobežotību. Kriles dzejā dominē smalka garīga realitāte, altruisms, pietāte pret pasauli, iekšējās stabilitātes rašana transcendentālā sfērā, kā arī garīgu saskares punktu un dvēseliskās saderības meklējumi līdzcilvēku vidū. Kriles dzejas poētika ir polistilistiska."

Kalniņa, Ieva. Vlga Krile. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Ko mēs zinājām par Velgu? – pūlos atcerēties, un atceros vien kaut kādas drumslas, lauskas, fragmentus. Kādus brīsniņus sešdesmito gadu vidū, kad Velga Krile visjaunākā autore, Mirdzas Ķempes saulītes sasildīta, divdesmit gadu jaunumā izdeva savu pirmo krājumu "Dzeltenās palodzes", par ko pati gan vēlāk priecīga nebija. Atceros uzņemšanu Rakstnieku savienībā jau pēc otrās grāmatas "Bērzi" septiņdesmito gadu otrajā pusē, kur par Velgu Krili iestājās latviešu dzejas zieds – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Leons Briedis. Epizodes kopīgā darba gaitā, kad es strādāju Liesmas izdevniecības tulkotās literatūras redakcijā, bet Velga – izdevniecības korektūrā. Cigarete trauslos pirkstos, sakniebtas lūpas, ass, smējīgs skats. Sirsnības dzirkstele, un – gliemežnīca atkal ir aizvērusies. Šādas tādas tikšanās Rakstnieku savienībā, kur Velga sēdēja spriega, iecirtīga un klusa. Pāris kopējas uzstāšanās – vibrēja viņa visa, bet dzejoļi vēl nebija tie, kas pēcākajos krājumos. Jā, pēdējos gados, kad viņas dzejaszvaigzne uzkāpa augstākajā zenītā, Velgu es vairs dzirdējis netiku – viņa dzīvoja savās dzimtajās mājās pie mātes Valkas puses Strautiņos, kur smagā depresijā arī pati pielikusi punktu savai dzīvei. (..) Velgas Kriles grāmatas ir kā uzvilktas stīgas – spriegas, aizturētas. Bet, kad tās skan, tad – kā auksts avota atvars, kā karsts flamenko. Skan, izskan un – spējā apklusumā veras sevī un pasaulē. Prasīgums, jā, pret sevi un citiem, kas nereti sadzīvē izraisīja arī konfliktsituācijas, prasīgums pret pasauli. (..) [Velgas darbu attīstība] ir nenoliedzama – no krājuma uz krājumu."

Čaklais, Māris. Kad pie manis atgriežas maigums. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 13, 1999, 23. sept.
SaiknesIndra Brūvere - Radiniece
Zane Brūvere-Kvēpa - Radiniece
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta27.09.1945
Strautiņi
"Strautiņi", Valkas pagasts, Valkas novads, LV-4701
Izglītojies1964
Valkas 1. vidusskola
Valka
Valka, Valkas novads

1964–1967
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Rīga
Rīga

Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa

Darbavieta1967–1969
Valka
Valka, Valkas novads
Strādājusi par kluba vadītāju Valkas rajona kolhozā "Ļeņina Ceļš".

1970
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
Korektore

1972–1973
Rīga
Rīga
Strādājusi par bibliotekāri Zinātniski tehniskajā bibliotēkā.

1973–1976
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
Korektore
Dalība organizācijās1977–1991
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre
Miršanas laiks/vieta31.07.1991
Strautiņi
"Strautiņi", Valkas pagasts, Valkas novads, LV-4701
ApglabātsCimzes kapi
Miera iela 2, Valka, Valkas novads, LV-4701


Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Strautiņi
("Strautiņi", Valkas pagasts, Valkas novads, LV-4701)
27.09.1945(nav uzstādīts)Viensēta
2Strautiņi
("Strautiņi", Valkas pagasts, Valkas novads, LV-4701)
31.07.1991(nav uzstādīts)Viensēta
3Cimzes kapi
(Miera iela 2, Valka, Valkas novads, LV-4701)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Kapsēta
4Valka
(Valka, Valkas novads)
1964(nav uzstādīts)Pilsēta
5Rīga
(Rīga)
1964 - 1967(nav uzstādīts)Pilsēta
6Valka
(Valka, Valkas novads)
1967 - 1969(nav uzstādīts)Pilsēta
7Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1970(nav uzstādīts)Ēka, māja
8Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1973 - 1976(nav uzstādīts)Ēka, māja
9Rīga
(Rīga)
1972 - 1973(nav uzstādīts)Pilsēta
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1977 - 1991(nav uzstādīts)Ēka, māja
Velga Krile (1945.27.09–1991.31.08) – latviešu dzejniece, dramaturģe. Dzimusi Valkas pagastā, Strautiņu mājās, tēvs – skolotājs Edgars Krilis, kurš arī rakstījis dzeju, māte – Brigita Krile. Ģimenē vēl bez Kriles auga arī divas māsas Daiga un Antra, kura šobrīd vada dzejnieces memoriālo istabu un rīko ikgadējo Velgas dienu.

Velga Krile 1964. gadā beigusi Valkas 1. vidusskolu, pēc tam mācījusies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, no kuras spiesta aiziet 1967. gadā. Pēc tam Velga Krile no 1967. līdz 1969. gadam strādā par kluba vadītāju Valkas rajona kolhozā Ļeņina ceļš. Mēģinot iekļauties literārajās aprindās, pārceļas uz Rīgu, kur no 1970. gada strādā par korektori izdevniecībā "Liesma", taču 1972. gadā darbu pamet un vienu gadu strādā Zinātniski tehniskajā bibliotēkā, bet 1973. atgriežas izdevniecībā "Liesma" un turpina korektores darbu līdz pat 1976. gadam. Kopš 1977. gada veselības problēmu dēļ Velga Krile vairs algotu darbu nestrādā, atgriežas dzīvot Valkas "Strautiņos", tajā pašā gadā Krili uzņem arī Rakstnieku savienībā. Kriles literārā daiļrade aizsākas ar pirmo dzejoli "Runča grēksūdze mazajai", kas publicēts Valkas rajona laikrakstā "Darba Karogs" 1959. gada 23. jūlijā.

Velga Krile izdara pašnāvību savās lauku mājās "Strautiņos" 1991. gada 31. augustā.

Krile uzskatāma par sava laika vienu no ievērojamākajām dzejniecēm, kura nepamatoti ievietota šaurajā romantisma tradīcijas kontekstā. Kaut gan Kriles dzejā nosacīti ir saskatāmas romantisma tradīcijas iezīmes, tomēr Kriles dzeja vērtējama daudzdimensionāli. Ievērības cienīga ir arī viņas dramaturģija, kas lielākoties ir nepublicēta. Kriles lugās vērojama radniecība ar Raiņa tematisko loku: bagātīgs vēsturisku, reliģisku un mitoloģisku tēmu izmantojums, kuru Krile transformē tikai sev raksturīgajā stilistikā. Kopumā Kriles dramaturģija ir tuva Eiropas modernās dramaturģijas meklējumiem.

Dzejā Krile pārstāv tos latviešu rakstniekus, kuri sāk kā pilnvērtīgi padomju literatūras kanona pārstāvji (pirmais krājums "Dzeltenās palodzes" iznāk 1966. gadā un apliecina jaunas meitenes ticību un teju jūsmu par komunisma ideāliem), taču, viļoties sistēmā un ideoloģijā, Krile novirzās no ideoloģiskās dzejas, tas rada sekas, un nākamais krājums "Bērzi" (1976) var iznākt tikai pēc desmit nepublicēšanas gadiem. Jāatzīst, ka arī pirmais krājums ir literāri augstvērtīga dzeja, ne velti Kriles debija tiek salīdzināta ar Ojāra Vācieša ienākšanu literatūrā.

Latviešu literatūras kopainā Velgas Kriles dzeja atspoguļo īpatnu pasaules skatījumu, tēmu un simbolu kopumu, kas padara viņas dzeju īpašu, attiecīgajam laika posmam un politiskajai sistēmai neraksturīgu. Kriles domāšanas veids nav izteikti mītisks, tomēr viņas dzejā iespējams saskatīt noteiktu mitoloģisku simbolu kopu; Autores pēdējiem trim krājumiem – "Uz zāles fona" (1989), "Uz tā tālā ceļa" (1991) un "Sikspārnis. Rekviēms" (1994, pēc Kriles nāves) – raksturīga liriskā varoņa ieiešana citā pasaulē, kur valda lielais nekas. Tā ir telpa un laiks, kurā darbojas dažādi pasaules uztveres principi, kas nav atbilstīgi reālajai pasaulei, dzejas varonis glābjas tajos no realitātes. Vērtējot Kriles dzejas poētisko bagātību – metaforas, metonīmijas, salīdzinājumus, epitetus utt. – nākas secināt, ka to ir daudz, daudz vairāk nekā vairums citu Kriles laika dzejnieku darbos. Velgas Kriles dzeja, kaut arī lielākoties rakstīta laikā, kad noteicošais ir padomju režīma dzejas kanons, iziet ārpus tā robežām, kanona elementus šajos tekstos neredz vai arī redz (pirmajā krājumā!) ļoti minimāli, tie nav dominējoši. Kriles dzejā redzami vairāki tēli un tēmas, kuru aizsākumu var manīt jau pirmajā krājumā un kas turpinās līdz pat pēdējiem publicētajiem tekstiem. Leons Briedis 1987. gadā raksta, ka viņas dzejai nav noieta, jo viņa ir tik patiesa kā dzīvnieks, un kaut ko tādu mūsdienu publika nepanes (Briedis L. (2003) Vārda laikabiedrs. Esejas. Rīga Minerva). Kriles dzejā tāpat kā vēl dažu citu autoru tekstos, piemēram, Viktora Avotiņa, Pētera Brūvera, arī Amandas Aizpurietes, saskatāmas ekspresionisma iezīmes, no kā arī izriet cilvēka būtības un esības dziļāko slāņu analīze, cilvēka apziņas problēmas un jēgas atklāsme. Analizējot Kriles dzejoļu krājumus, tajos varētu saskatīt gotikas un baroka saplūsmi. Dzejas tekstos stils bieži vien dominē kā pašvērtība, ar dramatiski kāpinātu, maksimāli šokējošu izteiksmi, negaidītiem, neprastiem tēlu salikumiem un simbolu lietojumiem, īpaši krājumos "Es diennaktī esmu" (1982), "Nepiekrāp mani" (1985), "Sikspārnis. Rekviēms", "Debesu akrobāts" (1995). Varētu apgalvot, ka tas rodas no autores tiešā pasaules redzējuma un ekspresionistiskajiem līdzekļiem, kurus viņa izmanto savu izjūtu izteikšanai. Pieņemams, ka dramatisma tiešākie cēloņi meklējami autores pašas apziņā un pasaules izjūtā. Laika posmā, kurā strādā Velga Krile, ir vērojama humānisma krīze, kas saistīta gan ar industrializācijas uzvaru un cilvēka attālināšanos no dabas, gan arī tehnoloģiju kā cilvēces drauda apzināšanos. Tāpat aktuāli ir kodolkara draudi. Liela ietekme ir politiskajai situācijai, kurā cilvēks kā tāds nav vērtība, kurā cilvēks ir bezspēcīgs un pakļauts. Ir notikuši divi pasaules kari, kas atbalsojas gandrīz visu cilvēku un sabiedrības dzīves uztverē. Kultūra un māksla tam ir pakļauta – ja mākslas būtība zināmā mērā balstās uz spontanitāti, tad politiskā situācija spontanitāti apkaro. Apkopojot šo, iespējams apgalvot, ka 20. gs. humānisma krīze ir iekausēta Kriles dzejā un cilvēces pašiznīcināšanās iespējamību autore nostāda binārā opozīcijā – nāve un dzīvība.


Informāciju sagatavoja Ingus Barovskis, RMM mākslas eksperts.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.