Valija Labrence

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (50); Sastādītājs (8); Redaktors (23); Komentāra autors (11); Recepcijas persona (3)

Attēli: Persona attēlā(14)

VārdsValija Labrence
KopsavilkumsValija Labrence (1925–1999) – literatūrzinātniece un kritiķe. Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951), strādājusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1955–1990), bijusi Literatūras vēstures nodaļas vadītāja (1974–1988). Zinātniskās intereses bijušas saistītas ar latviešu literatūras vēstures izpēti – monogrāfijas “Leons Paegle” (1969) autore, sastādījusi Leona Paegles Kopotus rakstus (1–5, 1956–1958, kopā ar Olgu Paegli-Frankevicu), izlases – Kārļa Skalbes “Dzeja” (1957) un “Pasakas” (1958), Aspazijas “Izlase”, Viļa Plūdoņa Rakstus (1–3, 1974–1978), Jura Alunāna “Dziesmiņas” (1–2, 1981–1982). “Latviešu literatūras vēstures” 1. sējumā (1959) ievietots viņas pārskats “Feodālisma iršanas un kapitālisma tapšanas periods (18. gs. beigas un 19. gs. pirmā puse)”, 4. sējumā – Kārļa Skalbe dzīves un daiļrades apskats. Strādājusi aktuālajā kritikā.

Personiska informācija1925: 25. novembrī dzimusi muitas ierēdņa Aleksandra Labrenča (1895–1986) un viņa sievas Šarlotes (mirusi 1983) ģimenē.
Profesionālā darbība1954: pirmā publikācija – raksts "Krājumā neievietotie Leona Pegles dzejoļi" žurnālā "Karogs" (Nr. 8).
1955: ieguvusi filoloģijas zinātņu kandidāta grādu par Leona Paegle dzīves un daiļrades izpēti.

Valijas Labrences veikums

1961: Leona Paegles dzīves un darba vietas Latvijā
1969: Leons Pegle (monogrāfija)

Sastādītie Raksti, izlases un izdevumi
1956–1958: Leons Paegle. Kopoti raksti (1–4, kopā ar kopā ar rakstnieka māsu Olgu Paegli-Frankevicu)
1957: Kārlis Skalbe. Dzeja
1958: Kārlis Skalbe. Pasakas
1959: Aspazija. Izlase
1974–1978: Vilis Plūdonis. Raksti (1–3)
19811982: Juris Alunāns. Dziesmiņas. (1–2)

Nodarbeszinātniece
literatūrzinātniece
Dzimšanas laiks/vieta25.11.1925
Daugavpils
Daugavpils, Daugavpils novads
Izglītība1946
Rīgas 3. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010

1946 – 1951
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050
Vēstures un filoloģijas fakultāte
Darbavieta1950 – 1955
Pumpuru vidusskola
Pumpuri
Priedaine, Jūrmala

1955 – 1974
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Zinātniskā līdzstrādniece

1974 – 1988
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Literatūras vēstures daļas vadītāja

1988 – 1990
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga

Zinātniskā līdzstrādniece

Miršanas laiks/vieta17.01.1996
Jūrmala
Jūrmala
ApglabātsJaundubulti
Priedaine, Jūrmala
Apglabāta Jaundubultu kapos.

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Daugavpils
(Daugavpils, Daugavpils novads)
25.11.1925Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Jūrmala
(Jūrmala)
17.01.1996Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Jaundubulti
(Priedaine, Jūrmala)
(Nav norādīts)ApglabātsPilsētas daļa
4Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010)
1946IzglītībaĒka, māja
5Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
1946 - 1951IzglītībaĒka, māja
6Pumpuri
(Priedaine, Jūrmala)
1950 - 1955DarbavietaPilsētas daļa
7Rīga
(Rīga)
1955 - 1974DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1974 - 1988DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1988 - 1990DarbavietaPilsēta

Literatūrzinātniece Valija Labrence (1925–1996) dzimusi 25. novembrī Daugavpilī muitas ierēdņa ģimenē. Beigusi Rīgas 3. vidusskolu (1946) un Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Pumpuru vidusskolā Jūrmalā (1950–1955). Turpmākais darba mūžs bijis saistīts ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtu, kurā viņa nostrādā 35 gadus (1955–1990), 14 gadus vadot Literatūras vēstures nodaļu. Viņa ir arī aktīva institūta partijas organizācijas biedre.

Sākotnējās pētnieciskās intereses saistītas ar revolucionārā rakstnieka Leona Paegles dzīves un daiļrades izpēti, par šo tematu ieguvusi arī filoloģijas zinātņu kandidāta grādu (1955). Uz izpētītā materiāla bāzes top vairāki Leonam Paeglem veltīti izdevumi – kopā ar rakstnieka māsu Olgu paegli-Frankevicu viņa sastāda Paegles Kopotus rakstus (1–5, 1956–1958), izveido ceļvedi “Leona Paegles dzīves un darba vietas Latvijā” (1961) un uzraksta monogrāfiju “Leons Paegle” (1969).

50. gadu otrajā pusē institūta kopdarba “Latviešu literatūras vēsture” 4. sējumā (1957) ievietota Valijas Labrences apcere par Kārli Skalbi, tajā pašā gadā klajā nāk viņas sastādītā Skalbes dzejas izlase (arī priekšvārda autore) un Skalbes pasaku izlase. Labrences veiktā Skalbes interpretācija no mūsdienu viedokļa, protams, ir padomiski izkropļota ar neiztrūkstošajām padomju “birkām” par “buržuāzisko nacionālismu”, “neizpratni par padomju dzīves pamatiem” un “atrašanos tautas ienaidnieku pusē”, taču jānovērtē, ka pēc Otrā pasaules kara – un bija pagājuši jau 12 gadi – tā bija pirmā iespēja atkal lasīt Kārļa Skalbes dzeju un pasakas. Un lielā mērā šī “izcīnītā telpa” bija arī toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa nopelns, kurš aktīvi proponēja latviešu kultūras mantojuma atgriešanos tautas dzīvē.

Strādājot institūtā, Valija Labrence iesaistās Raiņa zinātnisko Kopoto rakstu izdošanas organizēšanā – šis darbs lielā mērā bija uz Literatūras vēstures nodaļas pētnieku pleciem. Viņa bijusi arī līdzautore “Latviešu literatūras vēstures” divu sējumu izdevumam krievu valodā, rakstījusi nodaļas Maskavā iznākušajam izdevumam “Pasaules literatūras vēsture” (История всемирной литературы) un rakstus enciklopēdiskajam izdevumam “Literatūras enciklopēdija” (Краткая литературная энциклопедия). Piedalījusies skolu literatūras mācību grāmatu tapšanā, rakstījusi apceres par Vili Plūdoni (sastādījusi Plūdoņa rakstus 3 sējumos, 1974–1978), Juri Alunānu (sagatavojusi izdevumu Jura Alunāna “Dziesmiņas”, 1–2, 1981–1982), Ausekli, Andreju Pumpuru, Aspaziju un citiem klasiķiem. Padomju laikā vērtēta kā zinīga literatūras kritiķe, kas rakstījusi par jaunākajiem dzejoļu krājumiem. Valijas Labrences darbības izvērtējums literatūrkritikā ir nākamo latviešu literatūrkritikas vēstures pētnieku rokās, taču šajā kontekstā diemžēl nevar paiet garām arī kādām bēdīgi slavenam faktam viņas kritiķes darbā, proti, viņa līdz ar kritiķi Arnoldu Būmani un dzejniekiem Imantu Lasmani un Mirdzu Ķempi, iesaistījās Latvijas kompartijas funkcionāru organizētajā un pasūtītajā dzejnieces Vizmas Belševicas nomelnošanas kampaņā, kas izraisījās sakarā ar viņas dzejoļu krājumu “Gadu gredzeni” (1969) un pēc kuras Belševicai uz gadiem septiņiem bija liegtas publicēšanās iespējas un nebija ļauts dzejnieces vārdu pieminēt presē, viņas dzīvoklī tika veikta kratīšana un pat pastāvēja aresta draudi. Īpašu kompartijas sašutumu un naidu izraisīja krājumā ievietotais dzejolis “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga” un poēma “Indriķa Latvieša piezīmes un Livonijas hronikas malām”. Izvērtējot šo politisko pasūtījumu un tā izpildītājus, kritiķe Inta Čaklā raksta: “Recenzijās izpaužas kāda raksturīga nebrīvas literatūrkritikas īpatnība. Paklausīgi kritizēdami attiecīgos darbus, recenzenti neatzīstas, ka būtu tos sapratuši. Tiešas un noteiktas ideoloģijas un politiskas kritikas vietā viņi nododas morāliem pārspriedumiem, vēstures faktu salīdzināšanai un mākslinieciskai pseidokritikai: aizstāv latviešu tautas godu un meklē mākslinieciskas kļūmes.” (Čaklā, Inta. Komentāri. Belševica, Vizma. Raksti. 1. sēj. Rīga: Jumava, 1999, 342. lpp.) Pārfrazējot Vizmu Belševicu, cirvja un zieda strīdā tobrīd uzvar cirvis – godīgas sirdsapziņas un labas dzejas izpratēja un novērtētāja strīdā uzvar… jā, kas? Komunista sirdsapziņa? To vēl varētu cienīt, jo tā būtu cilvēka pārliecība par ideāliem, kas, lai arī ne katram pieņemami, tomēr ir viņa. Konjunktūrista daba? Un tādā gadījumā diez vai runa ir par sirdsapziņu. Kolaboracionista daba? Un kā tādā gadījumā ir ar sirdsapziņu? Tie ir neērti, sāpīgi un diemžēl vēl neizrunāti un neizpētīti jautājumi, bet tiem garām paiet nav iespējams. Lai gan, atceroties jubilāri, ne īsti vietā… Un tomēr. Nenoliedzot Valijas Labrences padarīto.

Lai informācija noslēgtos uz gaišākas nots, vēl kāds fakts. Valijas Labrences vārds līdz ar folklorista Jāzepa Rudzīša vārdu ir folklorizējies, un kolēģu vidū, arī jau nākamo folkloristu un filologu paaudžu vidū klīst nostāsts profesorisko aizmāršu Rudzīti, kas, starp citu pat publicēts: “Folklorists Jāzeps Rudzītis atnāk mājās no Operas mētelī ar sudrablapsas apkakli. – Tu biji masku ballē? – dzīvesbiedre pārsteigta prasa. Tikai tagad aizmārša attopas, ka garderobists kļūdījies. Vēlāk noskaidrojās, ka Rudzītis uzvilcis literatūrzinātnieces Valijas Labrences mēteli, kas turpat blakus karājies.” (Dadzis, 2006, Nr. 7)


Ieva Kalniņa, 25.11.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.