Valentīns Jākobsons

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (21); Atdzejotājs (1); Recepcijas persona (9)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsValentīns Jākobsons
KopsavilkumsValentīns Jākobsons (1922–2005) – rakstnieks. Pēc Rīgas Franču liceja absolvēšanas kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju, prombūtnē pavadījis 15 gadus. Atgriežoties Latvijā, bijis Leļļu filmu grupas direktors Rīgas kinostudijā. Rakstniecībai pievērsies mūža nogalē, stāsti par piedzīvoto izsūtījuma un ieslodzījuma vietās apkopoti krājumos "Brokastis zaļumos" (1986), "Brokastis ziemeļos" (1992) un "Brokastis pusnaktī" (1995). Stāstu krājums "Brokastis pusnaktī" tulkots angļu, igauņu un franču valodā.
Personiska informācija
Dzimis jurista ģimenē.

Profesionālā darbība

Literārā darbība

Literārās darbības sākotne
No 1975. gada rakstījis scenārijus Rīgas kinostudijas multiplikācijas filmām.
1978. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēti V. Jākobsona pirmie stāsti.

Proza
1986: "Brokastis zaļumos"
1992: "Brokastis ziemeļos"
1992: "Pēterdienas vakarā"
1995: "Brokastis pusnaktī"
2006: "Trejādas brokastis"

Žurnālā "Karogs" publicēti garstāsti "Septītā" (1997) un "Ai māmiņ, māmulīt!..." (1998).

Lugas
2002: "Kad?" ("Teātra Vēstnesis", 2002)

Scenāriji
1975: "Āfrikas ola”
1975: "Puspasaka"
1976: "Dillī Dallī Saules dārzā"
1978: "Ko tagad darīt?"
1982: "Tā viņi dzīvoja…”

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi

No krievu valodas
1994: Varlama Šalamova "Kolimas stāsti"
1999: dokumentu un atmiņu krājums "Narimas hronika"

Citātu galerija

Par Valentīnu Jākobsonu

"Jā gan, savos jaunības gados Valentīns Jakobsons "aris zemi" un "zvejojis zivis", bijis mežstrādnieks un būvtehniķis, namdaris un ceļu meistars, krāsotājs un uzsitējs. Bet, ja Valentīns Jakobsons kaut ko no sviedrainā ikdienas darba neprot, piemēram, izslaukt govi, tad vienīgi tāpēc, ka mežos govis reti sastopamas, un, dzimtajā Rīgā atgriezies, viņš, kā jau visi pilsētnieki, pēc piena iet uz veikalu. Tomēr man nav ne mazāko šaubu par to, ka viss, kam pieskārušās Valentīna Jakobsona – mežcirtēja, būvtehniķa, namdara vai skatuves strādnieka – rokas, glabā ar jēgu un mīlestību darīta darba zīmogu.
Taču Valentīns Jakobsons ir dzimis inteliģents. Inteliģents šā vārda patiesajā nozīmē – gaismas nesējs, ceļa rādītājs, diagnosts, brīdinātājs. Tiesa, mēnešiem strādāt bibliotēkā, arhīvā vai muzejā apstākli viņam nav ļāvuši, tikai aizgūtnēm, pa brīdim, un izstaigāt, piemēram, Ovīdija vai Diona Hrisostoma dzīvesvietas Valentīns Jakobsons arī tagad, skaitot pensijas rubļus, var tikai sapņos.
Toties jaunībā atrastie kultūras avoti bijuši tik dzidri un dziļi, ka aizmirst tos Valentīnam Jakobsonam nav piespieduši pat vismelnākie brīži dzīvē – kad viņam nācies remdēt slāpes no vērmeļrūgtas upes.
Un tāpēc Valentīna Jakobsona talantam pa spēkam ne tikai īstenības aprakstīšana, bet arī tās izpratne."
Aļķe, Astrīda. Rakstnieks ar atmiņu. Literatūra un Māksla, Nr. 5, 30.01.1987.

Par Valentīna Jākobsona prozu

"Lieki teikt, ka stāstu tematika ir satriecoši drausmīga un nospiedoša. Nav arī šaubu, ka baigie sižeti ir patiesi notikumi. Rakstnieks tos tikai literāri apdarinājis. Baiguma gaisotne neizpaužas, autoram tīšām sabiezinot krāsas kā dēku stāstos vai kriminālromānos. Gluži otrādi – viņš redzēto un piedzīvoto aprakstījis drīzāk ar skopu un vēsu atturību, panākot vēl jo ietekmīgāku emocionālo caursitienu. Katra lappuse atklāj kaut ko absurdu, kas nebūt nav izdomāts kā varbūt Kafkas vai Jonesko darbos, bet ir neatņemama daļa no izsūtīto ikdienas. Tā augonis apelsīna lielumā uz kājas ir debesu dāvana, jo uz dienu atbrīvo no smaga spaidu darba. Divdesmit gadus ieslodzījumā pavadījis izdēdējis večuks bīstas no atbrīvošanas, jo kā tāds invalīds kā viņš nopelnīs sev iztiku? Apsardzes kapteinis sūrojas, ka viss iet uz postu, jo paredzama nometnes likvidēšana, bet viņu mierina – ieslodzītais."
Sūrmane, Biruta. Asi un dzeloši stāsti. Jaunā Gaita, Nr. 192, 06.1993.

"Jākobsons ir izvēlējies principiāli atšķirīgu ceļu. Proti, nevis atmiņas vai "atmiņu stāsti" (kā, piemēram, Aleksandra Pelēča Sibīrijas stāstos), bet gan patiesi augsta līmeņa proza. Stāsti sarakstīti pirmajā personā – no "es" skatapunkta. Taču, lai arī stāsti acīm redzami ir autobiogrāfiski, diez vai būtu īsti pareizi šo Jākobsona protagonistu identificēt ar pašu autoru. Drīzāk viņš atgādina vairāk mūslaikos iederīgu intelektuāli – mazliet skeptiķi, mazliet rezonētāju, mazliet fatālistu, kurš klīst pa Jautro ciemu un bezmaz sadzīvisku "dzīvesbilžu" intonācijās apraksta visu notiekošo. Viņa attieksme pret daudzajām traģēdijām ir neitrāla vai, runājot par paša pārdzīvoto, pašironiska. Un tieši šis kontrasts starp rakstības ikdienišķumu un baismīgo realitāti (baismīgā realitāte, kas kļuvusi par ikdienu) ir tas faktors, kas rada iespaidu par situācijas bezjēdzību. "Nāves grāmatvedība" atrodas ārpus traģēdijas robežām."
Berelis, Guntis. Brokastis numur trīs. Diena, 11.01.1996
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta27.05.1922
Rīga
Rīga
Izglītībanezināms – 1941 (Datums nav precīzs)
Rīgas Franču licejs
Rīga
Rīga
Darbavieta1956 – 1957
Rīga
Rīga
Atgriežoties Rīgā, strādājis celtniecībā.

1957 – 1964
Latvijas PSR Valsts leļļu teātris
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050

1964 – 1982
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006
Leļļu filmu grupas direktors.
Dalība organizācijās1988
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Biedrs.
Deportācija14.06.1941
Novosibirska
Novosibirsk, Novosibirsk Oblast, Russia
Kopā ar ģimeni izsūtīts uz Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonu, kur strādājis dažādus darbus kolhozā.

1945
Tomska
Tomsk, Tomsk Oblast, Russia

Nosūtīts uz Tomsku, strādājis gultņu rūpnīcā.


1947
Noriļska
Norilsk, Krasnoyarsk Krai, Russia
Notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, sodu izciešot īpaši stingra režīma labošanas darbu nometnē Noriļskā.
Miršanas laiks/vieta19.11.2005
Rīga
Rīga
Apglabāts2005
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts
Atzinības raksts piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas 20. gadsimta vēstures atainojumā literatūrā, iedzīvinot augstvērtīgos prozas darbos mūsu tautai būtiskus vēsturiskos notikumus.
2005

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
27.05.1922Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
19.11.2005Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Novosibirska
(Novosibirsk, Novosibirsk Oblast, Russia)
14.06.1941DeportācijaPilsēta
4Tomska
(Tomsk, Tomsk Oblast, Russia)
1945DeportācijaPilsēta
5Noriļska
(Norilsk, Krasnoyarsk Krai, Russia)
1947DeportācijaPilsēta
6Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
2005ApglabātsKapsēta
7Rīga
(Rīga)
- 1941IzglītībaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1956 - 1957DarbavietaPilsēta
9Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050)
1957 - 1964DarbavietaĒka, māja
10Šmerļa iela 3, Rīga
(Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006)
1964 - 1982DarbavietaĒka, māja
11Rīga
(Rīga)
1988Dalība organizācijāsPilsēta
Valentīns Jākobsons (1922–2005) dzimis Rīgā Herberta un Cecīlijas Jākobsonu ģimenē. Tā kā viņa tēvs bijis pulkvedis un augsta ranga jurists, V. Jākobsona bērnība un jaunības gadi aizritējuši pārticībā un bezrūpībā. Topošais rakstnieks mācījies Rīgas Franču licejā, kas uzskatīta par vienu no izcilākajām Latvijas pirmās brīvvalsts mācību iestādēm.

1941. gadā 14. jūnijā jūnija rītā V. Jākobsonu pārsteidzis izsūtījums: "Mācījos pie drauga Antonijas ielā, mums bija pēdējais eksāmens licejā. Pulksten četros rītā viņš saka: "Paliec pie manis, nosnaudīsimies un iesim kopā uz eksāmenu." Teicu, ka man vajag tīru kreklu, un devos uz mājām, bet sešos "kungi" bija klāt. Ja es būtu palicis pie drauga, nebūtu izsūtīts…" (Zirnis, Egīls. Pirms eksāmena – izsūtījumā. "Latvija Amerikā", Nr. 23, 08.06.2002.)

V. Jākobsons kopā ar ģimeni deportēts uz Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonu, kur strādājis dažādus darbus kolhozā. Viņa tēvs drīz vien pēc izsūtīšanas nošauts. 1945. gadā V. Jākobsons nosūtīts uz Tomsku strādāt gultņu fabrikā, bet 1947. gadā notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, sodu izciešot īpaši stingra režīma labošanas darbu nometnē Noriļskā. Viņš atbrīvots pēc Josifa Staļina nāves, bet Rīgā atgriezies 1956. gadā.

Atgriežoties Latvijā, V. Jākobsons strādājis dažādus gadījuma darbus, tad uzsācis darbu Leļļu teātrī, bet pēcāk kļuvis par Leļļu filmu grupas direktoru Rīgas kinostudijā, kur strādājis 18 gadus. Viņš uzrakstījis vairākus scenārijus multiplikācijas un leļļu filmām, taču publicēties sācis tikai kopš 1978. gada, kad laikrakstā "Literatūra un Māksla" rodami viņa pirmie stāsti.

No ātrākās rakstīšanas V. Jākobsonu atturējuši izdzīvošanas apsvērumi: ""Saprotiet pats, tajā laikā rakstīt to, ko es gribētu, nevarēju, bet rakstīt atvilktnei, kad man auga divas meitenītes un tiešām gaidīju, ka kādu dienu atkal nāks kratīšana..." Kratīšanas divas Staļina izsūtīšanas pārdzīvojušam vīram izpalikušas, toties KGB tirdīšanu gan vēl nācies pārdzīvot: "Izsauc uz namu pārvaldi, tur jau priekšā civils virsnieks, izsaka man visādus jaukus piedāvājumus, piedāvā dzīvokli, iespējas mācīties, atsvaidzināt valodas. Brīvajā Latvijā šādas rūpes no valsts puses neesmu izjutis", nosmejas Jākobsons. "Pat par tām zālītēm, kas represētajiem bija bez maksas, tagad jāmaksā." Tiesa, par jaukajiem piedāvājumiem pretī gaidīta stučīšana un, kad Jākobsons nav izrādījis atsaucību, arī draudēts ietekmēt meitas nākotni." (Zirnis, Egīls. Pirms eksāmena – izsūtījumā. "Latvija Amerikā", Nr. 23, 08.06.2002.)

1986. gadā iznācis V. Jākobsona debijas stāstu krājums "Brokastis zaļumos", kam sekojuši stāstu krājumi "Brokastis ziemeļos" (1992) un "Brokastis pusnaktī" (1995). Pēcāk stāsti apkopoti izlasē "Trejādas brokastis" (2006). Kā laikrakstā "Latvija Amerikā" raksta Jānis Liepiņš: "Jākobsona stāsti pilni ar izsūtījumā vērotu cilvēku dzīvēm un cilvēku raksturiem, bet nekas nav banālu atmiņu žanrā, viss pārveidots smalkos literāros tēlos, kas ir dzīvi, ticami, iespaidīgi." (Liepiņš, Jānis. Smalkais, stiprais licejists. "Latvija Amerikā", Nr. 14, 08.04.2006.)

V. Jākobsons mūža nogalē ne tikai rakstījis, bet arī tulkojis. Viņa tulkojumu starpā rodami tādi darbi kā Varlama Šalamova "Kolimas stāsti" (1994) un dokumentu un atmiņu krājums "Narimas hronika" (1999).

2003. gadā rakstnieks kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, bet 2005. gadā saņēmis Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas 20. gadsimta vēstures atainojumā literatūrā, iedzīvinot augstvērtīgos prozas darbos mūsu tautai būtiskus vēsturiskos notikumus.

Informāciju apkopoja Elīza Paula Graudiņa.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.