Valdis Klīvers

Valdis Klīvers (īstajā vārdā Voldemārs Luste; 1915–1984) dzimis Arhangeļskā jūrnieka un ostas strādnieces ģimenē. 1919. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Valdis Klīvers pabeidza pamatskolu Liepājā, iestājās Liepājas valsts vidusskolā, bet materiālu apstākļu dēļ izstājās no priekšpēdējās klases un strādāja dažādus gadījuma darbus – par mežstrādnieku, krāsotāju, kurinātāju uz kuģiem, turpinādams izglītību pašmācībā. Strādājot dažādus darbus, viņš guva bagātīgus iespaidus un vērojumus literārajai jaunradei. 1934. gadā aizsākās pirmie literārie mēģinājumi – Liepājas laikrakstā “Strādnieku Avīze” publicēts tēlojums "Bezdarbnieka jaungada nakts", tajā pašā gadā arī īsās prozas darbi – “Naktspatversme”, “Lielpilsēta”, “Sestdienas vakars”. Lielāku prozas darbu Valdis Klīvers bija iecerējis 1940. gadā, taču sākās Otrais pasaules karš. Kara laikā, 1943. gadā, viņš tika ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kara Valdis Klīvers kādu laiku bija laikraksta “Cīņa” literārais līdzstrādnieks (1945–1948).

Valdis Klīvers nav rakstījis daudz. Viņam iznākušas sešas grāmatas. 1947. gadā iznāca Valda Klīvera pirmā grāmata – stāsts bērniem “Ceturtais postenis”, vēlāk – grāmata “Traktoru stacijas mazā saimniece” (1949). Stāstu krājumi “Bīstamie sēkļi” (1956), “Cilvēki un garāmgājēji” (1961), “Rūgtais vīns” (1967) un “Kamēr saule pie debesīm” (1977). 50. gados Valdis Klīvers rakstīja arī romānu par Rīgas ostinieku dzīvi, taču to neuzrakstīja (fragmenti publicēti žurnālā “Karogs”).

Rakstnieka piecdesmit gadu jubilejā Jānis Čākurs rakstījis: “Viņa literārās darbības līdzšinējais gājums atstāj tādu iespaidu, ka rakstnieks strādā lēni, pacietīgi, bet neatlaidīgi. Ap viņa stāstiem nav sacēlušās plašākas polemikas un strīdiņi, kā tas šad tad gadījies ar viena otra stāstnieka daiļdarbiem. Kritiķi nav viņu pārāk lutinājuši arī ar pagodinošiem vārdiem plašākās apcerēs un literatūras problēmu rakstos. Bet sava vieta Valdim Klīveram latviešu padomju stāsta un noveles izveidē, bez šaubām, ir.” (Čākurs, Jānis. Valdim Klīveram – piecdesmit. Karogs, Nr. 11, 1965, 144. lpp.)

Savukārt literatūrkritiķis Arnolds Būmanis: “Valdis Klīvers nav daudzrakstītājs, tomēr ar morāles, ētikas jautājumu risinājumu, smeldzi pēc pilnvērtīga šodienas cilvēka savu īpatnēju vietu mūsu stāstniecībā viņš patur, kaut gan aicinājums pēc plašāka dzīves pretrunu atspoguļojuma, konsekventāka mākslinieciskā izstrādājuma un valodas plastikas vēl arvien paliek spēkā.” (Būmanis, Arnolds. Lai nebūtu viens. Karogs, Nr. 5, 1978, 166. lpp.)

---

Infomāciju sagatavoja Madara Eversone.