Valdis Grēviņš

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (69); Tulkotājs (5); Redaktors (3); Līdzautors (1); Recepcijas persona (28)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsValdis Grēviņš
PseidonīmsZilais dzejnieks, Dr. Orientācijs, Epigramms, Gaitnieks, Dzintars-Gaitnieks, Princese Badrulbudura
KopsavilkumsValdis Grēviņš (1895–1968) – dzejnieks un tulkotājs. Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Abgunstes pagastskolā (1905–06), beidzis Jelgavas reālskolu, studējis Maskavas komercinstitūtā un neilgi jurisprudenci Latvijas Universitātē. Pirmās literārās publikācijas kopš 1909. gada. Piecu dzejas krājumu autors. Dzeja stilistiski izstrādāta pārdomu un intīmo pārdzīvojumu lirika ar jaunromantiķiem raksturīgo traģisko pasaules izjūtu; literārais rokraksts mainās padomju periodā. Ar pseidonīmu Dr. Orientācijs publicējis asprātīgas humoreskas un feļetonus. Vairāku lugu autoru, teātru vajadzībām dramatizējis daudzus romānus, tulkojis krievu autoru darbus.
Personiska informācijaDzimis saimnieka Jāņa Grēviņa ģimenē.

2016: Latvijas Radio raidījums par Valdi Grēviņu un dzejas krājumu "Veca cilvēka dziesmas".
https://www.lsm.lv/temas/valdis-grevins/
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1909: pirmā publikācija – stāsts "Cilvēka sapņi" laikrakstā "Sadzīve" 16. un 21. maijā.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Ritums", "Studentu Domas", "Ilustrēts Žurnāls", "Domas", "Daugava", "Piesaule", "Karogs".
1946: pēc dzejas krājuma "Lapas lido, lapas skan" iznākšanas piedzīvoja smagu kritiku, kur izskanēja pārmetumi, ka dzejas neatbilst padomju lirikas nostādnēm, noskaņām un tematikai. Tas tika iztirzāts un analizēts laikrakstā "Literatūra un Māksla" un žurnālā "Karogs", kā arī Latvijas Padomju rakstnieku savienības Dzejas sekcijā. Pārmetumi turpinājās līdz pat 1951. gadam: pārmests formālisms, ieslīgšana dekadentismā, tematiska vienpusība, neaktivitāte literārajā darbībā, pievēršanās dramatizējumiem.

Literārie darbi

Dzejas krājumi
1923: "Pirmā dzeju grāmata".
1933: "Otrā dzeju grāmata".
1946: "Lapas lido, lapas skan".
1968: "Dzied vēji" (pēc dzejnieka nāves, dzejnieks vēl pats izlasīja korektūru).
2007: izlase "Tas trakais kavalieru gads" (sastādījusi Inta Čaklā).
2016: pēdējo gadu dzeja "Veca cilvēka dziesmas" (sastādījusi Marta Dziļuma).

Jau 1936. gadā cerēja pabeigt dzejas krājumu "Veca cilvēka dziesmas".
1966: publicēti dzejoļi no krājuma "Dziļās alkas" (dzejoļu krājums ar šādu nosaukumu nav izdots).

Feļetonu krājumi (parakstīti ar Dr. Orientācija vārdu)
1922: "Satversmes Sapulce feļetonos".
1923: "Monoklis acī".
1925: "Tikai pieaugušiem".

Lugas

1946: viencēliens "Interesants gadījums" (manuskriptā)
1946: viencēliens "Otrais puslaiks" (manuskriptā)
1947: luga "Nezināmais kareivis" (kopā ar Valtu Grēviņu; manuskriptā)
1956: iecerējis lugu par Ādolfu Alunānu "Teātra tēvs".

Lugu iestudējumi

1930: 25. decembrī Dailes teātrī pasaka bērniem un pieaugušiem "Pļevnas zaldāts".
1946: tekstilfabrikas "Merino" pašdarbības teātris izrādīja viencēlienu "Interesants gadījums".

Dramatizētājs

1925: Tvens, Marks. Princis un ubaga zēns (Rīga: Saule; 1933. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī).
1927: Dimā, Aleksandrs. Grāfs Monte Kristo: dēku drāma 25 ainās (Rīga: A. Gulbja apgāds).
1929: Voiniča, Etele Liliāna. Dundurs (iestudēta Strādnieku teātrī).
1933: Molnārs, Ferencs. Pāvilielas zēni (iestudēta Nacionālajā teātrī).
1933: Lāgerlēva, Selma. Gesta Berlings (iestudēta Dailes teātrī).
1949: Tolstojs, Ļevs. Anna Kareņina (iestudēta Dailes teātrī).
1950: Kaudzīte, Reinis; Kaudzīte, Matīss. Mērnieku laiki (iestudēta Drāmas teātrī).
1951: Deglavs, Augusts. Rīga (sagatavots dramatizējums).
1959: Upīts, Andrejs. Plaisa mākoņos (iestudēta Drāmas teātrī).
1959: Dreizers, Teodors. Amerikāņu traģēdija (iestudēta Drāmas teātrī).
1961: Hašeks, Jaroslavs. Šveiks (iestudēta Dailes teātrī).
1962: Skujiņš, Zigmunds. Kolumba mazdēli (iestudēta Jaunatnes teātrī).
1963, 1964: Indrāne, Ilze. Lazdu laipa (iestudēta kā raidluga Radio teātrī un Valmieras teātrī).
1964: Lācis, Vilis. Akmeņainais ceļš (iestudēta Liepājas teātrī).
1964: Šolohovs, Mihails. Plēsums (iestudēta Liepājas teātrī).

1957: ekranizācijas scenārijs pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki".

1946: Latvijas Padomju rakstnieku savienībā lasīja kino scenāriju "Vecākais brālis".

Tulkotājs

Tulkojumi no krievu valodas
1924: Tolstoja, Aleksejs. Aelita (Rīga: Latvju Kultūra).
1924: Čirikovs, Jevgēņijs. Tarhanova dzīve. Jaunība (Rīga: Saule).
1924: Strugs, Andrejs. Nauda (Rīga: Latvju Kultūra).
1925: Čirikovs, Jevgēņijs. Tarhanova dzīve trimdā (Rīga: Saule).
1926: Jurjins, J. Varonis aiz pārpratuma: komēdija divos cēlienos (kā tulkotājs minēts Dr. Orientācijs; Rīga: J. Roze).
1930: Guls, Romans. Kaujas organizācijas ģenerālis (Rīga: Gulbis).
1933: Zoščenko, Mihails. Kāzas: Padomju Krievijas komēdija vienā cēlienā (Rīga: J. Roze).
1934-1935: Novikovs-Pribojs, A. Cusima (kopā ar Emīlu Skujenieku; Rīga: A. Gulbis).
1936: Puškins, Aleksandrs. Pīķa dāma (Rīga: Zelta Ābele).
1936-1938: Tolstojs, Ļevs. Karš un miers (1–4).
1938: Larri, Jans. Pavisam nedzirdēts stāsts (Rīga: Latvijas Vidusskolu skolotāju kooperatīvs).
1939: Čapeks, Karels. Dīvainā Anglija: ceļojuma piezīmes (Rīga: Grāmatu Zieds).
1939-1940: Tolstojs, Ļevs. Anna Kareņina (1–2, kopā ar sievu Annu Grēviņu).
1940-1941; 1946-1950: Šolohovs, Mihails. Klusā Dona" (1–2, 1–4; Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgādniecība).
1946: Tolstojs, Ļevs. Kara stāsti (Rīga: VAPP).
1946: Lavreņevs, Boriss. Par tiem, kas jūrā: luga 4 cēlienos 8 ainās (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1949: Arseņjevs, Vladimirs. Dersu Uzala: Usūrijas taigas mednieks (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1958: Šolohovs, Mihails. Cilvēks liktenis (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1959: Larri, Jans. Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: Fadejevs, Aleksandrs. Pēdējais udehietis (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: Džumajevs, Narimans. Vedekla (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: Čehovs, Antons. Humoristiski stāsti (Rīga: Liesma).
Padomju periodā atdzejojis PSRS republiku dzejnieku dzeju.

Tulkojumi no angļu valodas
1923: Tvens, Marks. 1.000.000 mārciņu banknote (Rīga: A. Gulbis).
1923: Tvens. Marks. Cilvēks, kurš piekukuļoja Hedliburgu (Rīga: A. Gulbis).
1928: Henri, O. Blēži un kovboji (Rīga: Gulbis).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs skolā (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs un Hamlets (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitls cirks (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla pasts (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla peldošā sala (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla zvēru opera (Rīga: Kaija).
1938: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla zvēru stāsti (Rīga: Kaija).
1938: Loftings, Hjū. Doktors Dūlitls un viņa zvēri (Rīga: Kaija).

Tulkojumi no vācu valodas
1936: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Brēmenes muzikanti (latviskojums parakstīts ar V. Gaitnieka vārdu; Rīga: Orients).
1938: Rozegers, Pēters. Brīnišķīgie teiku ļaudis (Rīga: Kaija).
1944: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Brēmenes muzikanti (latviskojums parakstīts ar V. Gaitnieka vārdu; Rīga: Zelta Ābele).

Tulkojis
1928: Voiniča, Etele. Dundurs (kopā ar Annu grēviņu; Rīga: Kultūras balss).
1930: Hellers, Franks. Kollina dēkas Londonā (tulkojums parakstīts ar Dr. Orientācija vārdu; Rīga: J. Roze).
1965: Rablē, Fransuā. Gargantija un Pantagriels (kopā ar Ludvigu Sēju; Rīga: Liesma).

Tulkojis cittautu autoru lugas latviešu teātru vajadzībām, tostarp Viljama Šekspīra lugu "Liela brēka, maza vilna" (Rīga: Leta, 1924), Fridriha Šillera, Bernarda Šova, Ežena Skriba lugu "Glāze ūdens jeb cēloņi un sekas" (Rīga: Valters un Rapa, 1927); Anri Bataija lugu "Kailā" (1928 iestudēta Nacionālajā teātrī), Kurta Getca luga "Fokus-Pokus" (1929. gadā iestudēta Dailes teātrī); Hermaņa Bāra lugu "Skatuves zvaigzne" (1930. gadā iestudēta Nacionālajā teātrī); Ežena Skriba un Leguvē komēdiju "Nekaro ar sievieti" (1930. gadā iestudēja Dailes teātrī); Luija Verneija lugu "Tālrunis zvana" (1930. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); "Hermaņa Bāra lugu "Žozefine" (1930. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); Žana Sarmāna lugu "Madelona" (1931. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); Karls Cukmeijera lugu "Kepenikas kapteinis" (1931. gadā iestudēja Strādnieku teātrī); Bernarda Šova luga "Pārāk patiesi, lai būtu skaisti" (1933. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī).
Padomju periodā tulkojis krievu autoru lugas: Borisa Lavreņeva lugu "Par tiem, kas jūrā" (1946. gadā iestudēja Dailes teātrī), Borisda Cirskova lugu "Uzvarētāji" (1946),

Darbība žurnālistikā un publicistikā

Kopš 1918: darbojas žurnālistikā, rakstījis recenzijas un apceres par teātri, literatūru, rakstniekiem.

Sabiedriski politiskā darbība

Latvijas Tautas padomes loceklis.
Satversmes sapulces loceklis.

Sastādītājs

1949: Puškins, Aleksandrs. Izlase (kopā ar Mariju Šūmani; Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).

Redaktors

1920–1932 sastādījis un rediģējis ""Kultūras balss" satīrisko kalendāru".
1923
: laikraksta "Dienas Lapa" redakcijas sekretārs.

Vairāki dzejoļi komponēti, tostarp popularitāti ieguvušas - "Dzelzsgriezējs", "Karogi" (izpilda grupa "Līvi"), B. Sosāra dziesma "Kavalieru dziesma".
Citātu galerija

Par Valdi Grēviņu

"Viņš strādājis vairākās literatūras nozarēs, sarakstījis divas dzeju grāmatas, kas izceļas ar savām izteiksmīgajām un smalki slīpētām vārsmām. Grēviņš visu mūžu bijis cieši saistīts ar teātri, sevišķi ar Dailes teātri. Viņš dramatizējis daudzus cittautu romānus, pie kam viņa dzeja par Lāgerlefas Gestas Berlinga "Trakajiem kavalieru gadiem" ar Sosāra mūziku ieguva plašu popularitāti tautā. Grēviņš daudz tulkojis, to skaitā arī L. Tolstoja un M. Šolochova romānus. Ar pseudonīmu Dr. Orientācijs viņš demokratijas gados ieguva lielu popularitāti kā satirisku feļetonu autors "Sociāldemokrāta" slejās un pats savos kalendāros. Grēviņš tolaik bija LSDSP darbinieks. Satversmes sapulces deputāts un Rīgas pilsētas domnieks. 1933.–34. g. viņš bija "Dienas Lapas" galvenais redaktors. Pēdējos gados Grēviņš atkal ieguvis iespēju strādāt literāru darbu kā dramatizētājs un tulkotājs."
Brīvība, 1965, Nr. 8.

Par Valda Grēviņa dzeju

"Valdis Grēviņš ir vēlīns romantiskās literatūras tradīciju turpinātājs. [..] V. Grēviņa dzejai piemīt brīnumainā īpašība, kas ir jebkuras īstas lirikas obligāts komponents – dzejoļu iekšējais "žests" jeb intonācija (šī termina literatūrteorētiskajā nozīmē). Var pat teikt, ka liriskā intonācija ir lirikas specifiskā, būtiskā pazīme. Ja dzejolim nav Iekšējās "melodijas", tad nekādi gleznu, tropu, dzīves faktu un datu blīvējumi, pat pareizi atzinumi vai sentences vēl neveidos dzeju. [..] Tematiskais diapazons Grēviņa dzejā nav visai plašs. Viņš nekad arī nav tiecies to mākslīgi paplašināt. Grēviņa veikumam labi atbilst apzīmējums - maza dziesma. Bet tā Ir laba dziesma. Tās vienreizīgo, savdabīgo melodiju, kaut tikai reizi ieklausījies, lasītājs nekad vairs neaizmirst."
Eihvalds, Vilnis. Dažas pārdomas par Valda Grēviņa daudzu gadu dziesmām. Literatūra un Māksla, 1968, 23. nov.

Par dzejas krājumu "Pirmā dzeju grāmata" (1923)

"Valdis Grēviņš ir viens no mūsu vissubjektīvākiem dzejniekiem. [..] Grēviņa dzejās dzīves tiešamība atradusi tik pārveidotu izteiksmi, ka notikumi un tēli pilnīgi zaudējuši savas reālās sejas. [..] Interesanta arī Grēviņa forma. [..] Šī mazā grāmatiņa ir apdvesta no īstas dzejas burvības. Valdim Grēviņam tā izdod drošāku atestātu uz mākslinieka tituli, kā daudziem citiem biezi sējumi."
Sudrabkalns, Jānis. Valdis Grēviņš. Pirmā dzeju grāmata. Ritums, 1923, Nr. 10.

Par dzejas krājumu "Otrā dzeju grāmata" (1933)

"Tā ir skumju un smeldzes apdvestā grāmata, bez cerībām uz jaunu rītu un labāku nākotni. [..] Krājumu autors sastādījis četrās daļās. Pirmā daļa veltīta subjektīvai lirikai. [..] Grāmatas otro nodaļu varētu nosaukt par mazu dzejisku rēviju, jo to autors viegliem vilcieniem pieskaras gan dažādām pasaules daļām, gan notikumiem, kas tur norisinājušies pēdējos gados. [..] Grāmatas trešā daļā atkal ir subjektīva lirika, tikai šeit jau ir vēl vairāk smeldzes nekā pirmā daļā. Kur autoram izdodas sakausēt savas izjūtas ar formu skanošā metallā, tur rodas respektējamas rindas. [..] Visa šī daļa ir ar izjustu sociālu pieskaņu, bet tomēr šī pieskaņa nekur nekļūst uzbāzīga. [..] Visumā šī dzeju grāmata jāņem kā intelliģenta kultūras cilvēka jūtu un prāta dzīves dokuments. Varbūt viņa neliecina neko labu par tagadni, bet viņa ir patiesa un tamdēļ visu atzinību viņai."
Aigars, Pēteris. Valdis Grēviņš. Otrā deju grāmata. Daugava, 1934, Nr. 1.

Par dzejas krājumu "Lapas lido, lapas skan" (1946)

"Ap simts sešdesmit lappušu biezajā krājumā uzņemti dzejoļi, kas sacerēti laikā no 1915. līdz 1945. gadam. Tātad dzejnieks sniedzis labāko, kas radies trīsdesmit gados. Šajā krājumā Valdi Grēviņu gribējās redzēt divējādu - agrāko gadu lielisko formas meistaru un arī redzēt Valdi Grēviņu kā pilnasinīgu padomju liriķi, kas droši iet pa sociālistiskā reālisma ceļu. Bet pašķirstot šo pēc apjoma solīdo grāmatu, mūs pārņem dziļa vilšanās. Viss izlases krājums sastāv gandrīz tikai no buržuāziskās varas laikā sacerētiem dzejoļiem, bet tie septiņi dzejoļi, ko autors sacerējis padomju laikā, ir samērā pabāli un pilnīgi pazūd nepārskatāmajā mīlestības un dažādu mistisku dzejojumu jūrā. [..] Valdim Grēviņam kā liriķim ir lielas talanta dotības. Padomju dzīve ar savu plašumu, varenību, ar ārkārtīgo izjūtu bagātību paver dzejnieka radošam talantam milzīgas perspektīvas. Bet Valdim Grēviņam bez kavēšanās jāatmet vecā pasīvā romantisma satrūdējušā čaula un droši jānostājas uz sociālistiskā reālisma gaišā ceļa."
Muižnieks, Ignats. Lirika, kas neatspoguļo dzīvi. Karogs, 1946, Nr. 7.-8.

Par dzejas krājumu "Dzied vēji" (1968)

"Ir liriķi, kuri dzejo intensīvi; viņu dzeja tad veido it kā lirisku dienasgrāmatu un krājumā grupējas pati pēc sacerēšanas hronoloģijas; bet tas prasa visu spēku koncentrāciju vienā – lirikas – virzienā. Grēviņa
sabiedriskā un literārā darbība sazarojusies vairākos atzaros – sabiedriskā darbība, Dr. Orientācija politiskā satīra, žurnālistiskā darbība, dramatizējumi, nebeidzamie tulkojumi un – dzeja. Subjektīva, personiska dzeja, bez kāda feļetoniskuma, bez paviršām, nejaušām ikdienas detaļām, viengabalaina dzeja."
Čaklais, Māris. Valda Grēviņa ceturtā dzejoļu grāmata. Karogs, 1968, Nr. 8.

Par dzejas izlasi "Tas trakais kavalieru gads" (2007)

"Lasot grāmatu, gribas teikt: tieši tie nelielie dzejoļi, kuros Grēviņš variē sev tuvās skumju, nāves un zaudējuma sajūtas, spēj elektrizēt visvairāk. [..] Grēviņa teksti ir daudz komponēti – labskanība, formas plastiskums un vienkāršība mudina tos dēvēt par dziesmām, vienalga, vai mūzika kādam dzejolim ir sen zināma vai arī dzimst lasītājam, grāmatu lasot."
Vērdiņš, Kārlis. Grēviņa skumjas. Latvija Amerikā, 2007, 16. jūn.

SaiknesMāris Grēviņš - Dēls
Valts Grēviņš - Dēls
Anna Grēviņa - Sieva
Iza Bīne - Vedekla
Marta Dziļuma - Mazmeita
Marta Grēviņa-Dziļuma - Mazmeita
Nodarbesdzejnieks
tulkotājs
Dzimšanas laiks/vieta26.09.1895
Zaļenieki
Zaļenieki, Zaļenieku pagasts, Jelgavas novads
Dzimis Zaļenieku pagasta Mazbaņos.
Izglītojies1905–1906
Abgunstes pagastskola
Abgunste
Abgunste , Zaļenieku pagasts, Jelgavas novads

1914
Jelgavas reālskola
Jelgava
Jelgava

1914–1918
Maskava
Moscow, Russia

Studēja Maskavas komercinstitūtāl Pirmā pasaules kara dēļ studijas nav beidzis.


1920–1927 (Datums nav precīzs)
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: ekonomika, tieslietas.

DarbavietaMaskava
Moscow, Russia
Pirmā pasaules kara laikā strādājis latviešu bēgļu organizācijās Maskavā.

1915–1916
Maskava
Moscow, Russia
Latviešu kultūras biroja sekretārs Maskavā.

1917–1918
Maskava
Moscow, Russia
Maskavas pārtikas komitejas sekretārs.

1918–1924
Laikraksts "Sociāldemokrāts"
Rīga
Rīga

Literārās daļas vadītājs.


1919
Maskava
Moscow, Russia
Rīgas pārtikas komitejas nodaļas vadītājs.

1923–1924
Rīga
Rīga
Strādāja Rīgas pilsētas diskonta bankā.

1944–1946
Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Lāčplēša iela 25, Rīga, LV-1011
Dramaturgs.

1948–1950
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks.
Dalība organizācijāsTeātra biedrība
Rīga
Rīga

Rīga
Rīga
Darbojās Rakstnieku un žurnālistu aroda biedrībā, bijis tās valdē.

Latvijas PEN klubs
Rīga
Rīga

1940
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga
Ģertrūdes iela 6, Rīga, LV-1010

Uzņemts par kandidātu; 1949. gadā kļuva par biedru un vadīja Tulkotāju sekciju, pēc izsūtījuma 1951. gadā apturētas biedra tiesības - tās atjaunoja 1963. gadā.

Ceļojums00.07.1927
Somija
Finland
1927. gada jūlijā kopā ar vairākiem citiem latviešu žurnālistiem un rakstniekiem (R. Egli, K. Eliasu, Ā. Ersu, P. Rozīti u.c.) ceļojis pa Somiju.
Deportācija1951–1955
Irkutska
Irkutsk, Irkutsk Oblast, Russia

Apcietināts un izsūtīts. LPSR VDM 1951. gada 18. janvāra lēmumā par rakstnieka un drāmaturga Valda Grēviņa arestu norādīts: "(..) Būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, Valdis Grēviņš tagad grupē ap sevi bijušos ievērojamos meņševikus un buržuāziskosnacionālistus, gaida, kad ar angļu un amerikāņu bruņoto spēku palīdzību Latvijā gāzīs padomju varu." PSRS VDM Sevišķā apspriede 1951. gada 21. jūlijā V.Grēviņam piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē. / Latvija Amerikā, 2004. gada 2. oktobrī.

Miršanas laiks/vieta07.04.1968
Rīga
Rīga

Apglabāts00.04.1968
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Apbedīts Meža kapos.



Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 21.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Zaļenieki
(Zaļenieki, Zaļenieku pagasts, Jelgavas novads)
26.09.1895(nav uzstādīts)Ciems
2Rīga
(Rīga)
07.04.1968(nav uzstādīts)Pilsēta
3Irkutska
(Irkutsk, Irkutsk Oblast, Russia)
1951 - 1955(nav uzstādīts)Pilsēta
4Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
01.04.1968(nav uzstādīts)Kapsēta
5Jelgava
(Jelgava)
1914(nav uzstādīts)Pilsēta
6Abgunste
(Abgunste , Zaļenieku pagasts, Jelgavas novads)
1905 - 1906(nav uzstādīts)Ciems
7Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1918(nav uzstādīts)Pilsēta
8Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1920 - 1927(nav uzstādīts)Ēka, māja
9Rīga
(Rīga)
1918 - 1924(nav uzstādīts)Pilsēta
10Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1948 - 1950(nav uzstādīts)Ēka, māja
11Lāčplēša iela 25, Rīga
(Lāčplēša iela 25, Rīga, LV-1011)
1944 - 1946(nav uzstādīts)Ēka, māja
12Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Pilsēta
13Maskava
(Moscow, Russia)
1915 - 1916(nav uzstādīts)Pilsēta
14Maskava
(Moscow, Russia)
1917 - 1918(nav uzstādīts)Pilsēta
15Maskava
(Moscow, Russia)
1919(nav uzstādīts)Pilsēta
16Rīga
(Rīga)
1923 - 1924(nav uzstādīts)Pilsēta
17Somija
(Finland)
01.07.1927(nav uzstādīts)Valsts
18Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Pilsēta
19Ģertrūdes iela 6, Rīga
(Ģertrūdes iela 6, Rīga, LV-1010)
1940(nav uzstādīts)Ēka, māja
20Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Pilsēta
Dailes teātris, gatavojoties teātra 100-gades notikumam, strādā pie Māras Zālītes lugas “Smiļģis” iestudējuma. Atskatoties un izvērtējot šos simts gadus teātra vēsturē, ir jārunā par režisoru Eduardu Smiļģi. Taču tikpat cieši visas teātra un aktieru goda dienas un svinēšanas saaudušās ar “Kavalieru dziesmu” –

Tad nebij' ausmas, nebij' rietu,

Tad tumsu neredzēja acs,

Tā aizdūca kā tūkstoš spietu,

Tas trakais kavalieru gads.

Tā aizdūca kā tūkstoš spietu,

Tas trakais kavalieru gads.... šīs ir dzejnieka Valda Grēviņa dzejas rindas, kuras melodijā saaudis komponists Burhards Sosārs. Dzejnieku un tulkotāju Valdi Grēviņu atminamies viņa pusapaļajā jubilejā. Arī viņa dzīves gadi bija cieši saistīti ar Dailes teātri, no 1944. līdz 1946. gadam Valdis Grēviņš bija Dailes teātra dramaturgs.

Dzejnieks un tulkotājs Valdis Grēviņš (1895–1968) dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Abgunstes pagastskolā (1905–1906), beidzis Jelgavas reālskolu, studējis Maskavas komercinstitūtā un neilgi jurisprudenci Latvijas Universitātē.

Pirmās Valda Grēviņa literārās publikācijas periodiskajos izdevumos parādījās 1909. gadā. Viņš piecu dzejas krājumu autors – “Pirmā dzeju grāmata” (1923), “Otrā dzeju grāmata” (1933), “Lapas lido, lapas skan” (1946), ‘Dzied vēji” (1968, izdota pēc dzejnieka nāves) un pēdējo gadu dzeja “Veca cilvēka dziesmas” (sastādījusi Marta Dziļuma, 2016), kā arī dzejas izlase “Tas trakais kavalieru gads” (sastādījusi Inta Čaklā, 2007).

Pēc pirmā dzejoļu krājuma iznākšanas dzejnieks Jānis Sudrabkalns rakstīja: “Šī mazā grāmatiņa ir apdvesta no īstas dzejas burvības. Valdim Grēviņam tā izdod drošāku atestātu uz mākslinieka tituli, kā daudziem citiem biezi sējumi.” / Ritums, 1923, Nr. 10

Valda Grēviņa dzeja iezīme ir pārdomu un intīmo pārdzīvojumu dominante ar jaunromantiķiem raksturīgo traģisko pasaules izjūtu; literārais rokraksts mainās padomju periodā. Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds rakstīja: “Valdis Grēviņš ir vēlīns romantiskās literatūras tradīciju turpinātājs. [..] V. Grēviņa dzejai piemīt brīnumainā īpašība, kas ir jebkuras īstas lirikas obligāts komponents – dzejoļu iekšējais “žests” jeb intonācija (šī termina literatūrteorētiskajā nozīmē). Var pat teikt, ka liriskā intonācija ir lirikas specifiskā, būtiskā pazīme. Ja dzejolim nav iekšējās “melodijas”, tad nekādi gleznu, tropu, dzīves faktu un datu blīvējumi, pat pareizi atzinumi vai sentences vēl neveidos dzeju. [..] Tematiskais diapazons Grēviņa dzejā nav visai plašs. Viņš nekad arī nav tiecies to mākslīgi paplašināt. Grēviņa veikumam labi atbilst apzīmējums – maza dziesma. Bet tā ir laba dziesma. Tās vienreizīgo, savdabīgo melodiju, kaut tikai reizi ieklausījies, lasītājs nekad vairs neaizmirst.” / Literatūra un Māksla, 1968, 23. nov.

Ar pseidonīmu Dr. Orientācijs publicējis asprātīgas humoreskas un feļetonus. Vairāku lugu autoru (“Pļevnas zaldāts” (teātrī 1930, grāmatā 1934), komēdija “Gaisa grābekļi” (grāmatā un teātrī 1932. gadā). Valdis Grēviņš teātru vajadzībām dramatizējis daudzus romānus, tostarp Aleksandra Dimā “Grāfs Monte Kristo” (1926), Selmas Lāgerlēvas “Gesta Berlings” (1933), Marka Tvena “Princis un ubaga zēns” (1933) un “Toma Soijera dēkas” (1937), Aleksandra Grīna “Tobago” (1935), Ļeva Tolstoja “Anna Kareņina” (1949, kopā ar Eduardu Smiļģi), Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (1950), Augusta Deglava “Rīga” (1958, kopā ar Valtu Grēviņu), Andreja Upīša “Plaisa mākoņos” (1961), Jaroslava Hašeka “Šveiks” (1961), Zigmunda Skujiņa “Kolumba mazdēli” (1962) un citi. No 20. gadu sākuma daudz tulkoja, piemēram, Ļeva Tolstoja “Karš un miers” (1–4, 1936–1938), “Anna Kareņina” (1–2, 1939–1940; abi pēdējie romāni kopā ar sievu Annu Grēviņu), Mihaila Šolohova “Klusā Dona” (1–2, 1940–1941, 1–4, 1946–1950), kā arī Viljalma Šekspīra, Frīdriha Šillera, Bernarda Šova, Luidži Pirandello un citu lugas. Rakstījis par tulkošanas teorijas un prakses jautājumiem.

Kopš 1918. gada Valdis Grēviņš darbojas žurnālistikā, rakstīja recenzijas un apceres par teātri, literatūru, rakstniekiem.

Kopā ar Jāni Grīnu sarakstījis fantastisku dēku romānu ar kopīgu pseidonīmu V. J. Gregri “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā” (1928, teātrī 1992), kurā latviešu literatūrā pirmoreiz un meistarīgi groteski fantastikas elements iesakņots konkrētā laikmeta vidē un koncentrētā, dinamiskā, dialogiem bagātā vēstījumā atsedz plašus 20. gadu Latvijas sabiedrības dzīves slāņus.

1946. gadā pēc dzejas krājuma “Lapas lido, lapas skan” iznākšanas Valdis Grēviņš piedzīvoja smagu kritiku, izskanēja pārmetumi, ka viņa dzeja neatbilst padomju lirikas nostādnēm, noskaņām un tematikai. Tas tika iztirzāts un analizēts laikrakstā “Literatūra un Māksla” un žurnālā “Karogs”, kā arī Latvijas Padomju Rakstnieku savienības Dzejas sekcijā. Pārmetumi turpinājās līdz pat 1951. gadam: pārmests formālisms, ieslīgšana dekadentismā, tematiska vienpusība, neaktivitāte literārajā darbībā, pievēršanās dramatizējumiem.

Dzejnieks Māris Čaklais rakstīja: “Ir liriķi, kuri dzejo intensīvi; viņu dzeja tad veido it kā lirisku dienasgrāmatu un krājumā grupējas pati pēc sacerēšanas hronoloģijas; bet tas prasa visu spēku koncentrāciju vienā – lirikas – virzienā. Grēviņa sabiedriskā un literārā darbība sazarojusies vairākos atzaros – sabiedriskā darbība, Dr. Orientācija politiskā satīra, žurnālistiskā darbība, dramatizējumi, nebeidzamie tulkojumi un – dzeja. Subjektīva, personiska dzeja, bez kāda feļetoniskuma, bez paviršām, nejaušām ikdienas detaļām, viengabalaina dzeja.” / Karogs, 1968, Nr. 8. /

Valdis Grēviņš pieredzēja arī padomju represijas, tika izslēgts no Rakstnieku savienības.

Grēviņi ir stipra dzimta, kurā izteikta teātra mīlestība un radoša brīvība. Valdis Grēviņš izveidoja ģimeni ar tulkotāju, dziedātāju un teātra kritiķi Annu Grēviņu (dzimusi Dēķena; 1892–1979); ģimenē uzauga dēli – rakstnieks, teātra vēsturnieks un kritiķis Valts Grēviņš (1921–1961) un literatūras un teātra kritiķis, teātra zinātnieks Māris Grēviņš (1930–1994), kurš ieguvis mākslas zinātņu kandidāta grādu par disertāciju “J. Raiņa Akadēmiskais Dailes teātris un laikmetīgums” (grāmata “Dailes teātris”, 1971). Ar Valda Grēviņa dzimtu saradojusies teātra kritiķe, redaktore un kultūras žurnāliste Gundega Saulīte, dzimtu turpina Marta Dziļuma un Toms Grēviņš ar saviem dēliem.

Tāpat der atminēties, ka rokgrupas “Līvi” dziesmas “Karogi” / Ainara Virgas mūzika / tekstam izmantots Valda Grēviņa dzejolis – to var noklausīties Spotify: http://goo.gl/Jo2qTK,
Kā arī dziesma “Dzelzsgriezējs” izskan ar Valda Grēviņa vārdiem (dzejolis publicēts 1923. gadā krājumā “Pirmā dzeju grāmata”).

VECA CILVĒKA DZIESMAS / Valdis Grēviņš
1

Vakar es biju jauns.

Bezdelīgas ar sauli spārnos skrēja augstu pār kalnu.

Manas domas, vieglas kā pīpeņu pūkas, cēlās un plaka tām līdzi.

Kalnā dzīvoja sieviete, tai bij mazas jautras lūpas.

Es neatceros neko vairāk. Tikai viņas lūpas un smaidu.

Tagad viņas vairs nav. Nebūs nekad. Bet es gaidu.



2
Es esmu vecs.

Es to sapratu pēkšņi, apstājies šorīt pie priedes.

Tas būs mans šķirsts. Mana visgarākā dzīve. Koks, kas mūžam ziedēs.

3
Man sāp rokas.

No pleca līdz pirkstu galiem es jūtu asas dzeļošas sāpes.

“Tas ir no mīlas naktīm,” saka jaunekļi, un viņu acīs ir ilgas.

“Tas ir no darba,” saka vīri, un viņu acīs ir dzīve.

“Tas ir no dzīves,” saka vecie, un viņu acīs atkal ir ilgas.

O, cik es esmu laimīgs, ka man sāp rokas!

Es paceļu tās un gribu jūs svētīt,

Jūs visus, mani bērni, mani brāļi, manas māsas!

Man sāp, briesmīgi sāp, un es raudu aiz prieka.

Es mīlu tevi, dzīve! Nežēlojiet mani. Nav jau nenieka.

4
Es esmu lasījis daudz.

Izeju dārzā. Burti vēl viz acu priekšā pret debess jumu.

Lielais A, valdonīgais burts, visa sākuma sākums, smailais izcilnis

starp brāļiem!

Es redzu tevi kalna virsotnē kā pagodu paceļamies pret tālēm.

Tu ej kā briedis zelta ragiem stepē ganāmpulkam pa priekšu.

Zāle šalc, sienāži čirkst, debess ir jautra.

Tu ej un neskaties apkārt, viss ir tevī, nekā ārpus tevis.

Lepnais nepieejamais A, visa sākuma sākums!

Aiz tevis, ap tevi trauc citi steidzīgā gūzmā.

Tā ejam mēs, vecie vīri, jauno un klaidīgo cilvēku drūzmā.

5
Vakar es biju lepns.

Šodien es esmu atkal pieticīgs un lēns.

Migla, lai cik bieza, reiz izzied gaisos,

Mākonis, lai cik viegls, reiz nolīst zemē,

Dzīve, lai cik strauja, reiz iegulst kapā.

Ieeja vaļā vienmēr, izeju velti meklē prātnieki un tie, kam nav prāta.

Es eju viens pats mežā. Man krūtis smacē elsas.

Par ko? Par to, kas nav bijis. Par to, kas nevar būt.

Es zinu, jums visiem tikpat grūt.

6
Es dzirdu mūziku dārzā.

Kareivji spēlē. It kā pulks pēc pulka iet smagiem soļiem pa tiltu.

Lietus ir lijis. Zeme gurda. Kautkur, ko nezin neviens, ceļas vējš,

Man ir tā, ka no kara nāktu mājās.

Es esmu karojis ilgi. Visu mūžu! Tagad atgriežos kroplis.

Nav vairs nekā. Tu neesi gaidījusi mani un mīli citu.

Mani bērni izauguši lieli un aizmirsuši tēvu, kas kautkur krita.

Es nebrīnos par to. Tā vajag būt. Tā jau man šķita.

7
Koki runā naktī.

Es zinu, viņi stāsta to, ko nevar teikt dienā.

Ko māte tikai tumsā drīkst iečukstēt, savam pirmdzimtam ausī!

Ko vīrs saka baltām lūpām pirms tam, ka tver dūci!

Ko bērns izraud tukšā istabā, kad tam nodarīts pāri!

Es zinu, to runā naktī koki.

To runā lepnie bērzi, asie paegļi, kroplie alkšņi.

Es zinu, viņi stāsta, cik cilvēks ļauns.

Bet tas nav nekas jauns.

8
Saule līst lietus.

Debesīs viens smejas, viens raud.

Kā dzīvē! Asaras nolīst, un tu ne zini, ne jaud.

9
Mežā ir klusums.

Nekust ne zars. Nedzied ne putns. Neplaukst ne zieds. Kā tas var būt?

Tā ir sirdī, kur skumjas.

Tā ir acīs, kur nav vilts.

Tā ir kapā, kur tik sapņi un smilts.

10
Nav jau nekā jauna.

Es zinu. Viss ir vecs! Tu, es, visa pasaule, saule, zvaigznes.

Bērns piedzimst jau ar vecuma grumbām vaigā, sāpju rievu ap lūpām.

Tu taisi viņam šūpuli, un tas ir līdzīgs šķirstam.

Tu taisi sev gultu, un tā ir līdzīga šķirstam.

Tu taisi sev māju, un tā ir tik līdzīga šķirstam!

Tu smaidi? Nu jā: es esmu radības kungs — tu domā.

Labi. Spēlē tālāk. Galvenais jau ir: droši, ticami iejusties lomā.

11
Svece noplivinās un dziest.

Atkal nodzisa dzīvība, atkal uzvarēja nāve.

Kā vakar, kā šodien, kā vienmēr līdz pasaules galam.

Bet vai esi ievērojis sveces pēdējo plīvu?

Kā viņa slāpst, kā viņa gurst, kā viņa stingst savās baltkvēlošās šausmās!

Es nedrīkstu izdzēst to. Man bail!

Es gaidu, gaidu. Nāve, nāc jel drīzāk, nāc!

Vēl pēdējā atmirdza spalgā, pēdējais kliedziens bez skaņas, bez elpas –

Tad tumsa, nakts. Un noslēpums tumsā un naktī.

Jā, baiga ir šī pēdējā plīva.

Jo svece ir dzīva.

Man acis piebirst smiltīm.

Lai paliek! Es negribu slaucīt tās.

Lai paliek!

Jūsu papēži ir viegli un jautri, jaunie ļaudis – tie met smiltis.

Jūsu soļi ir lieli un smagi, pusmūža ļaudis – tie met smiltis.

Jūsu spieķi ir līki un asi, vecie ļaudis – tie met smiltis.

Smiltis, smiltis, smiltis.

Jūs aizejat visi, un es palieku viens. Hollā!

Diena dziest, nakts būs gara. Hollā!/ publicēts 1935. gadā žurnāla “Piesaule” 1. numurā.


Informāciju 2020. gada 26. septembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.