Valdemārs Dambergs

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (78); Tulkotājs (1); Izdevējs (1); Redaktors (1); Recepcijas persona (28)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsValdemārs Dambergs
Papildu vārdiVoldemārs
KopsavilkumsValdemārs Dambergs (1886–1960) – dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs. Beidzis Tērbatas (Tartu) Universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu (1916). Strādājis par skolotāju Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā (1927–1934), bijis Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas (vēlāk Jelgavas ģimnāzija) direktors (1934–1939), strādājis Jelgavas teātrī par literārās daļas vadītāju (1936–1940, 1941–1944). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā un dzīvojis Dānijā, kur strādājis par latviešu ģimnāzijas direktoru.
Valdemārs Dambergs ceļu literatūrā sācis, piekļaujoties simbolistiem (dzejoļu krājumi “Zīmējumi”, 1907) un vēlāk piegriežoties jaunklasicisma idejām (“Bareljefi”, 1910 un “Dvēseles ritmi”, 1921), kas pievērsās antīkajai literatūrai, formas skaidrībai un klasisko pantformu izkopšanai. Dzejas ierosmju avoti ir krievu, franču literatūra; estētisko uzskatu veidošanā īpaša nozīme Edgara Alana Po daiļradei; vēlāk nozīmīga arī latviešu tautasdziesmu pasaule (“Zemes Mārai”, 1935).
Prozā plašākais veikums ir autobiogrāfiskie romāni un stāsti par Visvaldi Tūlu (“Gaitniecības ceļi”, 1–3, 1922–1928), “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (periodikā 1944), kas vēlāk apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956), kas aptver galvenā varoņa pieredzējumus Pirmajā pasaules karā, savijot tos ar pārspriedumiem par morāles, sabiedrības un reliģijas jautājumiem, darbībā iesaistot mitoloģiskus tēlus.
Valdemārs Dambergs rakstījis arī lugas, kurā būtiski ir aizguvumi no itāļu delartiskās komēdijas.
Kultūrvēsturiska nozīme ir Valdemāra Damberga izdotajām grāmatām “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).
Personiska informācija1886: 23.maijā dzimis muižas pārvaldnieka ģimenē Družnoseljes muižā, Gatčinā pie Pēterburgas. Ģimenē ir brālis Ernests un māsas Jūlija (mirusi 1893. gadā no difterijas), Marija (mirusi 1892. gadā) un Elizabete (1887–1980).
1891–1892: tēvam mainot darbu, Dambergu ģimene apmetas Pleskava guberņā vasarnīcās Retenje un Obriv pie Plusas upes.
No 1892: ģimene pārceļas uz Viļņas guberņu, Lidas apriņķi, kur sākumā apmetas pie tēvabrāļa Dokudovas muižas pārvaldnieka, bet vēlāk pāriet uz Pudzinu, kas atrodas netālu no Nemunas.
1899: pirmoreiz atbrauc uz Latviju, lai stātos Jelgavas reālskolā. Vasarās dzīvo pie vectēva Līvbērzes "Abomenēs".
Profesionālā darbība1904: maijā uzraksta pirmo dzejoli.
"Un, lūk, 1904. gada pavasarī, maija skaistā vakarā, sēdēdams Jelgavas pils dārzā tā saucamajā "Nopūtu alejā", varbūt romantisku neapmierinātu jūtu, varbūt skaista vakara un, visticamāk, tiešas radīšanas vajadzības pamudināts, es uzrakstīju pirmo savu dzejoli – arī krievu valodā –, no kura atceros pirmo pantu: "Тиха майская ночь / Не смыкаю я оч, / И цветы и листы / Слвдким сном объяты", noslēgdams viņu ļoti pesimistiski un drūmi: "После вас, сладких грёз, / Жизнь полна горьких слёз."
Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 283. lpp.
1906: 9. augustā laikrakstā "Jaunatne" pirmā publikācija – dzejolis "Agrais rudens". Pats par savas literārās darbības sākumu uzskata 1906. gada 4. aprīli, kad uzrakstījis pirmo paliekamo dzejoli, sonetu "Un atkal maldi bija sapņu tēli". Šo un vēl dažus Valdemāra Damberga dzejoļus atzinīgi novērtē Viktors Eglītis, kurš uz topošo dzejnieku atstājis vislielāko iespaidu "ar savu plašo izglītību un dziļo, lokano prātu" (Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 286. lpp.).


Dzejoļu krājumi

1907: Zīmējumi
1910: Bareljefi
1921: Dvēseles ritmi
1925: Klusais karnevāls
1935: Zemes Mārai

Proza

Romāni
1922–1928: Gaitniecības ceļi (1–3)
1948–1956: Karogu maiņā (triloģija, aptver darbus "Gaitniecības ceļi", "Visvalda Tūla stāsti", "Visvalda Tūla jaunība")
1956: Dievu augšāmcelšanās


Stāsti
1923: Atraikne (novelle)
1923: Visvalda Tūla stāsti
1942: Lienīte un Garausis (literārā pasaka bērniem)

Lugas

1921: Ziedu viesulī
1923: Mēs viņu sagūstīsim!
1926: Neticīgā Kolumbīne (grāmatā 1936)
1944: Šķīrējtiesneša lomā

Par literatūru un rakstniekiem

1932: XX gadusimtenis latviešu rakstniecībā
1940: Karlo Goldoni komēdija "Melis" Jelgavas teātrī
1942: Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu
1947: Zaļais rakstniecības koks
1954: Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumiem "Zīmējumi" (1907) un "Bareljefi" (1910)

“Valdemārs Dambergs ir labu tradīciju un labas gaumes dzejnieks. Dzejnieka krājumi “Bareljefi” un “Zīmējumi” gan neliecina, ka šis dzejnieks ietu kādus jaunus ceļus un atvērtu vēl nebijušas perspektīvas, bet ne katru reizi tas vien jau ir arī pats vērtīgākais. V. Dambergs nes sevī kultūras dzejnieka tieksmes, un viņa dzejas vadošie motīvi ir mīla, mīlas psiholoģija un šo pārdzīvojumu sakušana ar pašu dabu bieži vien rezignēti noskaņotā izteiksmē. Viktora Eglīša modernizētā dzejas virzienā V. Dambergs ieņem redzamu vietu. [..]
Dzejnieks nemīl sapņot, šai ziņā gluži pretēji J. Akurateram un K. Štrālam viņš grib palikt tikai pie noteikti skaidrā un reljefi plastiskā. Dzejnieks uz visu grib raudzīties ar mierīga aplūkotāja acīm, lai visās vietās paliktu objektīvas, noteiktas un jau iepriekš priekšā zīmētās kontūras nekur nepazaudējot. Tomēr dzejnieks neraugās arī pretim tām idejām, kuras uzdevis laikmets un kurām visu sevi gribējis ziedot Jānis Akuraters vai arī jau atdevies kā, piem., J. Rainis. Šai ziņā V. Dambergs savu interešu sfēru stipri ierobežojis, Viņš netiecas pēc sabiedrisku ideju attēlošanas. Šī puse viņu atstāj gluži vienaldzīgu. [..] Valdemāram Dambergam no svara vienīgi paša personīgie pārdzīvojumi. Kas pāri par to, ir no ļauna. Tālab galu galā Vald. Dambergs jāuzlūko par subjektīvu dzejnieku, kaut gan ārpasauli viņš aplūko objektīvi un daudzreiz nemaz neparāda savas personīgās attiecības pret to. [..] jāliek vērā, ka pie šā dzejnieka pats apstrādājums, formas daiļums, valodas gleznība un izteiksmes plastika apjaušamos tēlos, pie tam ārējai grācijai arvienu ierādīta jo svarīga vieta, lūk, tas ir pats vērtīgākais pie labu tradīciju un izsmalcinātas gaumes dzejnieka.”

Jēkabsons, Kārlis. Dzejnieku trijstūris. Latvijas Kareivis, 1920, 7. okt.

Par lugu "Ziedu viesulī" (1921)

“Dominē V. Damberga komēdijā moljēriskais pseidoklasiķa pants un, jāliecina, mūsu autors viņā labi iedzīvojies, jūtas kā pats savās mājās, kālab arī situācijas modulējis nepiespiesti, vērsdams savu galveno uzmanību sevišķi uz to, lai arī komēdijas figūras būtu saistītas ne tikai ritmiskajā darbībā, bet arī sasniegtu zināmu reljefu raksturu pašai komēdijai pievērstā un piemērotā tipiskā tēlu modulējumā. Tomēr visā tajā ir jūtams arī tas komiskais elements, kurš lasot daudzreiz var paiet nemanīts, bet īsti iedarbojas tikai uz skatuves, kur poza un žests savukārt savienoti ar aktiera deklamāciju. [..] Dzejnieka V. Damberga lielā rūpība ikvienā teikumā un rindā [..] vienīgi uz skatuves var gūt savu attaisnojumu, neraugoties uz to, kaut daudzi vēl tagad turas pie domām, it kā V. Damberga pants būtu bāls un mazasinīgs. Te varētu aizrādīt, ka straujš temperaments, kāda V. Dambergam trūkst, arī nav vienīgais, kas daudzreiz visai brīnumainā kārtā iekaro skatuvi un labas gaumes skatītāju spēj nepārprotami saistīt. Veiklas situācijas un ar viņām sasaistītas asprātības, kuras nāk no attēlojamo figūru lūpām, ir arī jo vērtīgs ieguvums, sevišķi, ja komēdijās darbojošās figūras ir pietiekoši dzīvas un pašas gādā par apstākļu sarežģīšanos un attiecīgu atrisinājumu pakāpeniskā darbības attīstībā.”

R. Sk. [Jēkabsons, Kārlis]. V. Dambergs. Ziedu viesulī. Latvijas Sargs, 1921. 3. augusts.
SaiknesIeva Lase (1916–2002) - Skolniece
Edvarts Virza (1883–1940) - Draugs
Viktors Eglītis (1877–1945) - Draugs
Elizabete Damberga (1887–1980) - Māsa
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta23.05.1886
Druzhnosel'ye

Družnoseljes muiža, netālu no dzelzceļa stacijas "Siverskij" Gatčinā pie Pēterburgas.

"Dzimis esmu ārpus Latvijas robežām Pēterpils guberņā, netālu no dzelzceļpiestātnes "Siverskaja", kņaza Vitgenšteina muižā "Družnoseļje", par kuras pārvaldnieku bija mans tēvs. Viņš, tāpat kā arī mana māte, vēl jaunībā pameta Līvbērzes pagastu, pie kura abi bija piederīgi. Līdz kuram gadam sniedzas manas bērnības atmiņas, es nevaru pateikt. Bet viņas ir sekojošas: liels, ērts nams ar plašām zāli, ēdamo, guļamām un bērnu istabām; namam klāt pieslējās dažas kvadrātverstes liels parks ar plašām, garām alejām, dīķiem, kanāliem, baznīciņu, vasarnīcām, oranžereju, ķegļu māju, siltzemju ķiršu šķūņiem; tad biežas, skaļas un jautras viesības pie tēva, kad mums bērniem, t. i., man un gadu jaunākai māsai – vecākais brālis un māsa jau apmeklēja skolu Pēterpilī –, radās paziņas un draugi no Pēterpils, Gatčinas un citām apkārtnes vietām, saviem vecākiem līdzi atbraukušie puikas un meitenes. Muižā "Družnoseļje" tēvs nodzīvoja līdz 1891. gada rudenim, kad nesaskaņu dēļ ar jauno muižas mantinieku tēvs pameta savu vietu [..]."

Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 275.–276. lpp.

Izglītībanezināms – 1916
studējis
beidzis Tērbatas universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu

1899 – 1905
Jelgavas reālskola
Jelgava
Jelgava

1899 – 1905 (Datums nav precīzs)
Olgas Cinniusas mūzikas skola
Jelgava
Jelgava

"[..] māte mani nodeva Cinnius jaunkundzes mūzikas skolā turpināt klavieru spēli, pamatus kurai, tikai diemžēk ne visai pareizus, bija jau likušas mūsu mājas skolotājas. Ticis laba, apdāvināta pedagoga rokās, es drīzā laikā tā ieinteresējos priekš mūzikas, ka spēlēju ne mazāk par divām stundām dienā, pamudināts tikai no iekšienes. Drīzi Cinnius jaunkundze man noteikti ieteica iestāties konservatorijā, ko es arī nolēmu darīt, jo pabalstīts no mātes, bet tēvam pretojoties, jo pēdējais manī vislabāk gribēja redzēt inžinieru. [..] Gadus piecus domas par konservatoriju manī valdīja, un es ar neatlaidīgu uzcītību turpināju mācīties klavieru spēli. [..] Šie 1903./4. un 1904./5/ gadi priekš manis bija savā ziņā krīzes laiks. Vispirms cieta katastrofu mana apņemšanās kļūt par klaviervirtuozu. Še kļūmīgi liktenīgu lomu nospēlēja mana nodošanās viegl- un smagatlētikai, ar kuru es sāku diezgan sistemātiski nodarboties reālskolas pēdējās klasēs, nezinādams, ka tas atstāj ļoti ļaunu iespaidu uz pirkstu lokanību un tātad uz pašu klavierspēles tehniku. Pats nenojauzdams, kamdēļ, es sāku just, ka savā spēles tehnikā es ne tikai vairs neeju uz priekšu, bet pat eju atpakaļ."

Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 280., 282. lpp.


1905 – 1906
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Mehānikas nodaļa


00.01.1908 – 00.11.1919
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005

Filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļa

"Runāt par saviem studiju gadiem kā par kaut ko veselu un viengabalainu nevaru jau vienkārt tamdēļ, ja viņi ieilga. Tam bija vairāki iemesli. Viens no pirmajiem bija tas, ka klasiskās filoloģijas studijām es kā reālskolnieks biju vāji sagatavots. Otrs bija tas, ka, dzīvodami kopā pirmos divus semestrus, ar rakstnieku Viktoru Eglīti mēs mazāk nodevāmies tieši universitātes priekšmetiem kā plašās bibliotēkas izmantošanai un dzīvām pārrunām par rakstniecības un vispār mākslas jautājumiem. Šīs sarunas ļoti sekmēja manī rakstnieka un dzejnieka īpatnības npgatavošanos un vairāk tamdēļ, ka pēc temperamenta, pēc dabas un pašas pieiešanas pie dzejas vielas mēs stipri atšķīrāmies viens no otra. Bez tam, iestādamies augstskolā, mēs kā viens, tā otrs turpinājām tikpat intensīvi kā agrāk nodoties rakstniecībai."

Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 289. lpp.


1917
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā

Darbavieta1918
Valmieras vidusskola
Valmiera
Valmiera
Krievu valodas skolotájs

1927 – 1934
Rīgas pilsētas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010
Latviešu valodas skolotājs


1934 – 1936
Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001
Direktors

1936 – 1939
Jelgavas ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001

Direktors


1936 – 1940
Jelgavas teātris
Jelgava
Jelgava
Teātra dramaturgs (literārās daļas vadītājs)

1941 – 1944
Jelgavas teātris
Jelgava
Jelgava
Teātra dramaturgs (literārās daļas vadītājs)

1945 – 1951
Kopenhāgena
Copenhagen, Denmark
Dānijas latviešu bēgļu ģimnāzijas direktors
Dienests1916 – 1917
Krievijas Impērijas armija

1919 – 1920
Dienējis armijā, 1920. gada rudenī pārbraucis Latvijā kā Troickas pulka karodznieks (leitnants)
Emigrē1944
Vācija
Germany

1945
Dānija
Denmark
Apcietinājums1957 – 1960 (Datums nav precīzs)
Kopenhāgena
Copenhagen, Denmark
"Dānijas Latviešu Ziņas" , redaktors
Miršanas laiks/vieta12.07.1960
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Gaitniecības ceļi"
Literatūra
1929

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1933. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1933

Raiņa un Aspazijas fonda balva
Balva piešķirta par apceri "Rainis latviešu rakstniecībā".
1955

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Druzhnosel'ye23.05.1886Dzimšanas laiks/vietaĒka, māja
2Vācija
(Germany)
1944EmigrēValsts
3Dānija
(Denmark)
1945EmigrēValsts
4Jelgava
(Jelgava)
1899 - 1905IzglītībaPilsēta
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1917IzglītībaPilsēta
6Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1905 - 1906IzglītībaĒka, māja
7Jelgava
(Jelgava)
1899 - 1905IzglītībaPilsēta
8Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005)
01.01.1908 - 01.11.1919IzglītībaĒka, māja
9Valmiera
(Valmiera)
1918DarbavietaPilsēta
10Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010)
1927 - 1934DarbavietaĒka, māja
11Akadēmijas iela 10, Jelgava
(Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001)
1934 - 1936DarbavietaĒka, māja
12Akadēmijas iela 10, Jelgava
(Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001)
1936 - 1939DarbavietaĒka, māja
13Jelgava
(Jelgava)
1936 - 1940DarbavietaPilsēta
14Jelgava
(Jelgava)
1941 - 1944DarbavietaPilsēta
15Kopenhāgena
(Copenhagen, Denmark)
1945 - 1951DarbavietaPilsēta
16Kopenhāgena
(Copenhagen, Denmark)
1957 - 1960ApcietinājumsPilsēta

Voldemārs Dambergs (1886–1960) – dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs, dzejnieku Viktora Eglīša un Edvarta Virzas draugs. Mūsdienās Damberga darbi ir mazzināmi, iespējams, pazīstamākā ir viņa sarakste ar Viktoru Eglīti un Edvartu Virzu “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).

Dzimis Krievijā, Gatčinā pie Pēterburgas, kur tēvs strādājis par Družnoseljes muižas pārvaldnieku. Vecāki Krievijā ieradušies no Līvbērzes pagasta, kur vēlākos gados vectēva mājās “Abomenēs” tiks pavadītas vasaras un pulcēsies arī Valdemāra Damberga draugi. 1892. gadā ģimene pārceļas uz Viļņas guberņas Lidas apriņķi, baltkrievu sādžu Pudzinu, kur tēvs iepērk mežus un uzceļ kokzāģētavu un kas atrodas pavisam netālu no Nemunas krastiem. Atminoties bērnību, Valdemārs Dambergs ar siltumu raksta Baltkrieviju – par spilgtajiem dabas iespaidiem Nemunas romantiskajā apkaimē, par brīvā dabā pavadītajām vasarām ar peldēšanos un vizināšanos laivā, par slidošanu ziemās un rotaļām ar baltkrievu zemnieku puikām un meitenēm. Zēns bērnībā ir diezgan kautrīgs un atturīgs, mīl vienatnē dabā, kā viņš raksta, nodoties dzejiskām sajūtām, vērot dabu un saplūst ar to: “Varbūt tā bija viena no pirmajām pazīmēm, kas liecināja par manu tuvību mākslas pasaulei; otrā bija tā, ka man patika klausīties savu skolotāju klavierspēlē.” (Dambergs, V. Mana autobiogrāfija. No: Atziņas. K. Egles sakārt. Cēsis–Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 277.–278. lpp.)

Ģimenē sarunu valoda bijusi krievu valoda, tikai ar mātes māti runājuši latviski un arī ar mājskolotājām, kuras veica Dambergu bērnu mājas mācību.

Latvijā Valdemārs Dambergs pirmoreiz ierodas 1899. gadā, tātad 13 gadu vecumā, – sekojot dzimtas tradīcijām, viņš tiek sūtīts mācīties uz Jelgavu, kur iestājas Jelgavas reālskolā. Paralēli viņš mācās arī Cinniusas jaunkundzes mūzikas skolā, apgūstot pa īstam klavierspēli (mājmācībā šie pamati ir ielikti nepareizi, un Cinniusa jaunkundze audzēkni “pārmāca”). Vairākus gadus tiek apsvērta doma tālāk izglītoties konservatorijā, taču iecerētajai klaviervirtuoza karjerai svītru pārvelk pārāk nopietnā aizraušanās ar smagatlētiku, kas sabojā pirkstu lokanību.

Valdemārs Dambergs atzinis, ka pēc ierašanās Latvijā “latvietības lieta manī nebija nostādīta necik spoži. Dzimis un audzis es biju Krievijā, [..] lasījis tiku gandrīz tikai krievu dzejniekus un rakstniekus [..]. [..] latviešu rakstniekus es gandrīz nemaz nelasīju, jo, vienkārt, krievu un vācu grāmatas bija pieejamas daudz bagātākā izvēlē un, otrkārt, pirmie dzejas paraugi, ar kuriem es iepazinos pēc “Mājas Viesa Mēnešraksta” un “Vērotāja”, man likās, salīdzinot ar krievu dzeju, tik elementāri, nemuzikāli, skarbi un neierasti, ka mani nepamudināja uz tālāku iepazīšanos ar latviešu autoriem.” (Op. cit., 281. lpp.) Pirmie latviešu literatūras darbi, kas atstāj iespaidu uz nākamo rakstnieku, ir Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un Aspazijas “Sidraba šķidrauts”.

Jelgavas reālskolā Valdemārs Dambergs mācās vienā klasē ar nākamo dramaturgu Edvardu Vulfu un vēl citiem vēlāk ievērojamiem latviešiem, piemēram, pirmo Latvijas sūtni Apvienotajā Karalistē Georgu Bisenieku, taču vislielākā nozīme Damberga radošajā ceļā ir klasesbiedram Johannesam (Hansam) fon Ginteram, nākamajam vācbaltiešu rakstniekam un tulkotājam. Tieši Ginters ir tas, kurš Damberga pirmajos dzejoļos saskata dzejnieka talantu, tieši viņš dod lasīt krievu un vācu modernistu darbus, iepazīstas pats un iepazīstina Dambergu ar Viktoru Eglīti, un vēlāk tieši no Gintera (viņš 1908.–1914. gadā dzīvoja Pēterburgā un bija cieši iesaistīts krievu simbolistu literārajā dzīvē) latviešu modernie dzejnieki dzirdēja krievu sudraba laikmeta dzejnieku un rakstnieku Aleksandra Bloka, Valerija Brjusova, Vjačeslava Ivanova, Dmitrija Merežkovska Zinaīdas Hipiusas vārdus un iepazinās paši ar viņiem. (Plašāk par šo sk: Sproģe, L., Vāvere, V. Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets”. Rīga: Zinātne, 2002, kā arī J. Gintera grāmatu “Das Leben in im Ostwind” (1969), kas tulkota arī krievu valodā.)

1905. gadā Valdemārs Dambergs, vairāk tēva mudināts, iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā, bet, sapratis, ka intereses tomēr ir saistītas ar rakstniecību, nākamajā gadā no tā izstājas. Nākamajos divos gados, dzīvojot gan Viktora Eglīša ģimenē, gan “Abomenēs”, top dzejoļi, kuri iekļauti krājumā “Zīmējumi” (1907), un arī nelieli stāstiņi, vēlāk apkopoti grāmatā “Visvalda Tūla stāsti” (1923), kas faktiski aizsāk autobiogrāfisko romānu virkni par protagonistu Visvaldi Tūlu, kura tēlā pamanāmas paša autora iezīmes. Prozas darbi (romāns un stāsti) par Visvaldi Tūlu top ilgākā laika periodā: romāns “Gaitniecības ceļi” (1–3, 1922–1928), jau minētais krājums “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (žurnālā “Latvju Mēnešraksts”, 1944) un “Dievu augšāmcelšanās” (1956). Tie vēlāk, dzīvojot trimdā Dānijā, apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956).

Ap 1906., 1907. gadu latviešu literatūrā norisinās īstena rūgšana – daļa rakstnieku (Virza, Eglītis, Štrāls, Krūza, Jēkabsons), saukti par dekadentiem vai simbolistiem, meklē jaunus izteiksmes ceļus, uzsvērdami, ka individualitāte mākslā ir priotāra un tai nav jākalpo nekādiem sociāliem vai šķiriskiem mērķiem. Ne Viktors Eglītis, ne Valdemārs Dambergs neparaksta žurnāla “Dzelme” jaunās mākslas manifestu “Mūsu mākslas motīvi” (1906), taču skaidrs, ka arī viņi stāv aiz tā un tikpat intensīvi iesaistīti domāšanas procesā par to, kādai tad jābūt jaunajai latviešu literatūrai. Šķiet, Valdemāra Damberga pasaules izjūta – vairāk vērsta uz vērojumu, intelektuālu apceri, skaidrību – neatļāva viņam īsti iekļauties modernistiskajā, uz personības dzīļu izzināšanu, varētu teikt, dionīsiski tendētajā straumē ar raksturīgajiem spilgtajiem pretmetīgajiem tēliem un ritmiski brīvākām vārsmām. Viņš sevi atrod citur, apolloniskajā sākotnē, – ap 1910. gadu Viktora Eglīša ietekmē izveidojas jaunklasicisma strāvojums. Jaunklasicisma idejas – vienkāršība un skaidrība izteiksmē, samērs un izsargāšanās no jūtu galējībām, klasiskās dzīves un kultūras paraugtips – Dambergam kļūst īsteni tuvas. Domājams, ka te sava nozīme ir arī studijām Tērbatas Universitātē, kur abi ar Eglīti apgūst klasisko filoloģiju (1908–1916). Dzejoļu krājumā “Bareljefi” (1910) Dambergs sevi apliecina kā vienu no tīrākajiem jaunklasiķiem, to trāpīgi raksturojis Edvarts Virza: “Gandrīz visi mūsu rakstnieki iesāk ar nekultivētu mežu, pārvērzdami viņu tikai pēc ilgāka laika labi koptā parkā. Dambergs jau no savas darbības sākuma atradās parkā, kas viņam ir dabas vietā. Viņš mīl pastaigāties pa alejām, kuru galā atveras mirdzošie Latvijas peizāži.” (Virza, Edvarts. Laikmeta dokumenti. Rīga, 1930, 129. lpp.) Taču kritika pret Dambergu ir vēsa, Andrejs Upīts, atrazdamies gan citās estētiskās (un arī šķiriskās) pozīcijās, pat nopeļ viņa dzeju, rakstot, ka tā ir “sekla un triviāla, jūtas vienmuļas, izteiksme mākslota un samocīta, aukstu prātu darināta, estētiski nespēcīga” (Upīts, Andrejs. Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. 1885–1920. 2. sēj. Rīga: Zeltiņš un Golts, 1921, 355. lpp.).

Pirmā pasaules kara laikā Dambergs tiek iesaukts armijā (1916), dienējis latviešu strēlnieku rezerves pulkā Valmierā, beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā, 1917. gadā kā kareivis nonācis Sibīrijā un ar Troickas pulku caur Vladivostoku 1920. gadā atgriezies Latvijā. Daudz no pieredzētā šajā laikā viņš atspoguļojis romānā “Gaitniecības ceļi”.

Atgriezies Latvijā, pievēršas rakstniecībai un strādā par skolotāju Rīgas 2. vidusskolā (1927–1934), kļūst par direktoru Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā (1934–1939, vēlāk Jelgavas ģimnāzija), iesaistās darbā Jelgavas teātrī (1936–1940, 1941–1944), ir literārās daļas vadītājs jeb, kā toreiz teica, teātra dramaturgs. Neatkarīgās Latvijas laikā iznāk vairāki Damberga dzejoļu krājumi: “Dvēseles ritmi” (1921), “Klusais karnevāls” (1925). “Dvēseles ritmu” dzejoļi tapuši ilgākā laikposmā (1909–1920), kurā dzejnieks pārdzīvojis smagus iekšējus (tēva nāve, līdzekļu trūkums, vairākkārt pārtrauktas studijas, līgavas aiziešana un nervu sabrukums) un arī ārējus (Pirmais pasaules karš) notikumus. Dvēseles ritmi – tā ir nodziļināšanās savā iekšējā pasaulē, aizejot no dzīves trokšņa un izdzīvojot plašu mīlestības jūtu gammu no smalki izteiktām erotiskām alkām pēc mīļotās, saskaņas ar to līdz ciešanām, izmisumam, cerību zudumam, vientulībai, arī alkām pēc pilnības dvēselē un dzejā. 1935. gadā klajā nāk dzejoļu krājums “Zemes Mārai”. 20. gadu otrajā pusē Valdemārs Dambergs ir iepazinies ar dievturu kustības iedibinātāju Ernestu Brastiņu, un viņam paveras jauna, latviešu tautasdziesmu pasaule, senie grieķu dieviem līdzās nostājas latviešu mitoloģiskie tēli. Minētajā krājumā vēl gan dominē eklektika, tāpēc, piemēram, Zemes Mārai, kuru mīl Pērkondēls, iespējams dzemdēt draiskulīgo vīna dievu.

20. gados Valdemārs Dambergs pievēršas arī dramaturģijai, kur arī mēģina radīt modernas laikmetīgas lugas, izmantojot klasiskās itāļu delartiskās komēdijas principus. Viņu maz interesēja reālās dzīves atveids lugā, vairāk teātris kā spēle un rotaļa.

Otrā pasaules kara beigās Valdemārs Dambergs dodas trimdā, un par viņa mītnes zemi kļūst Dānija, kur viņš ir latviešu ģimnāzijas direktors un iesaistās trimdinieku sabiedriskajā dzīvē. Trimdā viņš izdevis arī grāmatu par literatūras un estētikas jautājumiem “Zaļais rakstniecības koks” (1946).

Valdemāra Damberga mūžs noslēdzās Kopenhāgenā 1960. gada 12. jūlijā.


Ieva Kalniņa, 23.04.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.