Uldis Bērziņš

Pilnajā vārdā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš.

Dzejnieka mātes vecāki nākuši no Sēlijas, Neretas puses.
Vectēvs Jānis Vītols (1876–1951) bijis cara armijas virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā, komandējis strēlnieku bataljonu 1916. gadā Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna.
Vecmāmiņa Marija Jēkaba meita Vītola, dzimusi Stakena vai Stakāne (1879–1971) nāk no Rites pagasta Bokleniekiem jeb Būkleniekiem. Uldi Bērziņu pamatā audzinājusi vecmāmiņa.
Ulda Bērziņa māte Sebastiana Biruta, dzimusi Vītola (1922–2004) precējusies divas reizes: ar oficiālo U. Bērziņa tēvu 1943. gada 14. novembrī, ar Leonīdu Ozoliņu 1952. gada 2. augustā.
Oficiāli Ulda Bērziņa tēvs – stacijas priekšnieka palīgs Paulis Jānis Bērziņš (1922–?).
Pastāv versija, ka Uldis Bērziņš ir dzejnieka Viļa Cedriņa dēls.

1974: Uldis Bērziņš apprecējās ar Jeļenu Staburovu, tolaik PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti, šobrīd vēstures, sinoloģijas un politikas zinātnes profesori Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedrā.
1975: piedzimst dēls Ansis Ataols
1985: piedzimst meita Una

Viens no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem. Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām. Tulkojis Rasula Rza, F. H. Dāglardžas, V. Hļebņikova, V. Šimborskas, I. Ezela u. c. dzejnieku darbus, E. Eilisli prozu.
20. gadsimta 80.–90. gadi un 21. gadsimta pirmā desmitgade ražīga kā atdzejotājam un tulkotājam. 80. gados iznāk piecas atdzejojumu un tulkojumu grāmatas.

No 20. gadsimta 90. gadu sākuma sākas darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma. Uldis Bērziņš piedalās tulkošanas semināros un studijās Amsterdamā, Zviedrijā, Jeruzalemē.

2000: sākās darbs pie Korāna tulkojuma no arābu valodas. Tulkojums pabeigts 2011. gadā, izdots izdevniecībā "Neputns". Dažu Korāna sūru tulkojumi iekļauti 2007. gada izdevumā (izdevniecība "Zvaigzne ABC").

---

"U. Bērziņa dzeja patiesi atgādina tekstu – audumu, blīvu, jēgām un asociācijām piesātinātu. (..); īstenībā viņu tikpat kā nav iespējams citēt, jo no U. Bērziņa dzejas konteksta izolēts teksta fragments ne tikai maina jēgu, bet faktiski zaudē visu. Tāpēc katrs šī autora dzejolis ir jāapskata kā viengabalains audums, kurš savukārt ir mazs gigantiskā teksta auduma fragments, kuru autors nemitīgi raksta, ar katru dzejoli pievienodams tam vēl vienu gabaliņu; tādējādi, aprakstot konkrētu U. Bērziņa darbu, var runāt par "audumu audumā", pēc analoģijas ar "romānu romānā"."

Berelis Guntis. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 257. lpp.

---

"Ulža Bērziņa vārdā nosauktais kontinents. Pārspīlējums? Nebūt ne – kā citādi lai nodēvē Ulža Bērziņa apmēram pusgadsimta laikā sadarīto. Ar ierasto bibliogrāfiju vai darbu uzskaitījumu šai gadījumā nav iespējams izlīdzēties, runa ir par ko plašāku – kultūrslāņiem vai kontinentiem. Rodas iespaids, ka Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru jauntapušo dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam. Saskaroties ar Ulža Bērziņa dzeju un atdzeju, nudien parādās sajūta, ka, strādājot ar valodu, viņš rada vai vismaz pārkārto pasauli. Uldim Bērziņam vārds nav tikai skaņa vai komunikācijas līdzeklis, ko lieto, lai cilvēki cits citu saprastu. Vārds ir bezmaz maģiska darbība, kas spēj satricināt un transformēt pasauli. Gan ar vienu, toties ārkārtīgi svarīgu noteikumu. Proti, savulaik Bērziņš izteicās, ka rakstīt – tas ir "izelpot vārdu". Vārdam ir jābūt izelpotam, izlaistam caur dieszina kādiem apziņas un aizapziņas gaņģiem, lai tas patiesi spētu pārtapināt pasauli. Turklāt visus šos gadu desmitus Uldis Bērziņš apbrīnojamā stūrgalvībā sien kopā laikmetus un kultūras. Pateicoties viņa poliglota spējām, nu ir latviskotas daudzas pasaules kultūras fundamentālās vērtības, ieskaitot "Eddas dziesmas", atsevišķas Vecās derības grāmatas, Korānu, "Teiku par Igora karagaitu" u. c. Tāpat ir atdzejoti arī daudzu mūslaiku autoru teksti. Ulža Bērziņa latviskojumi ir tik smalki un pārdomāti, ka tie uzskatāmi nevis par pārcēlumiem no svešas valodas/ kultūras, bet gan par svešā pārtapināšanu par savējo. Šādā skatījumā Ulža Bērziņa atdzeja nesaraujami saistīta ar viņa dzeju. Ulža Bērziņa vārds ar latviešu literatūru saistīts aptuveni pusgadsimtu. Taču viņa dzeja un atdzeja ietilpina ar gadu un kilometru tūkstošiem attālinātu kultūru pieredzi."

Berelis Guntis. Laligaba.lv

---

"Ulda Bērziņa daiļradi raksturo trīs šķautnes – dzeja, atdzeja un mīlestība pret bagātu, krāšņu un koptu latviešu valodu. Dzejā Uldis Bērziņš jau kopš pirmā krājuma "Piemineklis kazai" (1980) visu savu radošo mūžu ir bijis mazliet disidents, meklējis un atradis novatorus akcentus, tēlus un metaforas, vienmēr uzsverot kopīgo tautu un cilvēces kultūrtelpu, baltiem būtisko. Autora dzeja ir piepildīta laiktelpas pārlaicīgiem akcentiem. Latviešu lasītājs var būt laimīgs, jo tieši Uldis Bērziņš ir parūpējies, precīzāk – nodrošinājis pasaules literatūras stūrakmeņu un pērļu pieejamību latviešu valodā, un, lasot dzejnieka atdzejojumus, vienmēr pavadījusi sajūta, kas līdzīga katarsei, jo Uldis Bērziņš mums paralēli pasaules literatūras unikalitātei licis noticēt latviešu valodas grodumam, skanīgumam un īpašam valdzinājumam, un tam, ka nevajag ticēt daudzreiz izskanējušam pieņēmumam par latviešu valodas izteiksmes nabadzību. Ulda Bērziņa devums latviešu valodas un dzejas formas bagātināšanā ir unikāls. Īpaši atdzejā dzejnieka radītie jaunvārdi, no zemdzīlēm izceltie vecvārdi, dialektismi ir Vērtība, kas ierakstāma latviešu valodā un literatūrā zelta burtiem."

Ratniece, Sandra. Laligaba.lv