Skaidrīte Sirsone

Skaidrīte Sirsone savu ceļu literatūra iesāk ar dzejoļu rakstīšanu – pirmais dzejolis publicēts laikrakstā “Tēvija” 1944. gada 19. maijā. Turpmākie gadi neattālina no dzejas – viņa kļūst par dzejas pētnieci gan teorētiskā, gan literatūrvēsturiskā, gan kritikas aspektā un apgūst jaunu darba jomu – bibliogrāfiju. Taču 20. gadsimta skarbums ielaužas arī viņas dzīvē – nacistiskās un padomju okupācijas laiks, čekas akcija pret latviešu inteliģenci 1951. gadā, tā sauktajā franču grupas lietā, skāra arī viņu. Bet liktenis ļāva piedzīvot Atmodu un sekojošos desmit gadus.

Skaidrīte Sirsone dzimusi 1920. gada 5. aprīlī Krievijā, Kostromas apgabala Manturovas ciemā. 1921. gadā ģimene no bēgļu gaitām atgriežas Latvijā un apmetas Mālpilī, bet 1925. gadā pārceļas uz Rīgu. Beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju (1938), tajā pašā gadā iestājusies Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā un, lai iegūtu materiālos līdzekļus, nākas strādāt Armijas ekonomiskajā veikalā (tagadējā Galerija “Centrs”) par mašīnrakstītāju. Apgūtā mašīnrakstīšana lieti noderēs arī padomju laikā, kad, pārrakstot rakstus, varēs piepelnīties. Šī tīri tehniskā nodarbe izkopj precizitāti, tik noderīgu īpašību vēlākajā bibliogrāfes darbā.

Kādā rakstā Skaidrīte Sirsone smalkjūtīgi vaicā: “Kā es atnācu pie tevis, dzeja?” Un atbilde ir stāstījums par studijām universitātē: “[..] apzināta tuvošanās dzejas pasaulei nāca ar vidusskolas beigu posmu un studiju uzsākšanu Filoloģijas fakultātē. Noteiktāku pavērsienu studiju sākumā deva Kārļa Kārkliņa lekcijas un semināri latviešu lirikā. Ja vien studentam bija kāda dziļāka interese par dzeju, tad prof. Kārkliņa stāstījums šo interesi katrā ziņā veicināja. Viņa priekšnesumu palaikam caurstrāvoja liela jūsma, kas gan ārēji diez ko nebija manāma, un tajā ar spožu oreolu tika apvīti daudzi pagājušā gadsimta nogales un šā gadsimta sākuma posma latviešu dzejnieki un viņu darbi. Tagad man šķiet, ka būtu bijusi nepieciešama dziļāka atsevišķo autoru un viņu dzejas analīze, bet toreiz pēc diezgan stereotipām literatūras stundām ģimnāzijā šīs lekcijas šķita kā no citas pasaules.” (Karogs, 1980, Nr. 4)

Ka tieši literatūrzinātne un kritika kļūs par nākamo Skaidrītes Sirsones profesiju, noskaidrojas studiju gados pēc Otrā pasaules kara, klausoties dzejas un poētikas kursus pie Rūdolfa Egles: “Viņa erudīcija un dziļais dzejas formas analītiskums pavēra man šajā jomā pavisam citu, daudz plašāku un dziļāku skatījumu.”

Kad 1946. gadā tiek dibināts Valodas un literatūras institūts, ievērojot Skaidrītes Sirsones interesi par literatūras teorijas jautājumiem, viņu uzaicina strādāt jaunajā institūtā, viņa veic zinātniskās sekretāres pienākumus. Institūta direktors ir Andrejs Upīts, un, tā kā institūtam vēl nav savu telpu, sanāksmes notiek Upīša dzīvoklī, viņa kabinetā. Par Upīti kā vadītāju Sirsone teikusi atzinīgus vārdus – viņš ievadījis zinātniskajā un organizatoriskajā darbā, bijis iejūtīgs un saprotošs. Taču zinātne, ar kuru sāk nodarboties Skaidrīte Sirsone, ir padomju literatūrzinātne ar visu no tā izrietošo – ideoloģisko uzstādījumu, latviešu literatūras traktējumu, neminamiem un aizliegtiem autoriem… Dzīvei pietrūka krāsu un brīvības elpas. Bet to varēju atgūt, pulcējoties ar domubiedriem, pārspriežot Rietumeiropas kultūru un literatūru, to, kas lasīts un redzēts agrāk, izvēloties tēmas, par kurām runāt. Aktieris Arnolds Stubaus sanākšanām piedāvāja savu dzīvokli, un tā nu pirmdienās, kad teātrī nebija izrāžu, tur pulcējās Elza Stērste, Maija Silmale, Mirdza Ersa, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, pats dzīvokļa saimnieks ar sievu Irinu, Alfreds un Eleonora Sausnes, Ieva Lase, Milda Grīnfelde, Skaidrīte Sirsone, kura vēlāk rakstīs: “Tā nu bija sagadījies, ka lielākā šo savstarpēji pazīstamo cilvēku daļa bija gan pēc savām interesēm, gan arī nodarbošanās saistīta ar franču literatūru un mākslu. Savā ziņā arī es, kaut gan studēju un tai laikā drīz arī beidzu latviešu literatūras nodaļu, taču no vidusskolas laika itin viss, kam sakars ar Franciju, man bija kļuvis tuvs. Mācījos 1. Rīgas valsts ģimnāzijā, kur franču valodai piegrieza lielu vērību. Arī universitātē klausījos gan franču valodas, gan literatūras kursus. Te arī sadraudzējos ar Maiju Silmali, kura arī nāca no tās pašas ģimnāzijas, un tuvināja mūs tieši mīlestība uz visu francisko.” (Sirsone S. Kas bija “franču grupa”? Universitas, 1992, Nr. 69)

Pulcēšanās notika 1945. un 1946. gadā, bet krimināllietu safabricēja 1951. gadā, kad apcietināja un notiesāja divpadsmit cilvēkus. Tas viss iekļāvās Berijas izstrādātajā “nācijas daļas izolēšanas plānā”, un jāsāk bija tieši ar nācijas “bīstamāko” daļu – inteliģenci. Skaidrīte Sirsone tiek izsūtīta uz Karagandu Kazahstānā, uz stingra režīma darbu nometni, kur pavada sešus gadus. 1956. gadā tiek amnestēta, bet reabilitēta tikai 1990. gadā.

Pēc atgriešanās Latvijā Skaidrīte Sirsone atkal strādā Valodas un literatūras institūtā (1957–1963), pēta dzejas teorijas jautājumus un kopā ar kolēģi Margrietu Dombrovsku uzraksta pētījumu “Latviešu dzeja. Valoda. Ritmika. Kompozīcija. Žanri” (1966). Iespējams, izpratne par to, ka pagātnes “grēku” dēļ viņai būs liegta iespēja rakstīt pašai savas grāmatas, liek meklēt citas darba iespējas, un turpat trīsdesmit gadus viņa nostrādā Viļa Lāča Valsts bibliotēkā (tagad – Latvijas Nacionālā bibliotēka) par bibliogrāfi un sagatavo vairākus bibliogrāfijas izdevumus. Dzejas teorētiskā izpēte atvirzās tālākā plānā, pievēršoties jaunākās dzejas grāmatu recenzēšanai un izsverot tās mierīgi, apcerīgi un analītiski.

Latvijas valstiskuma atjaunošana it kā sasien iepriekšējo agrās jaunības gadus ar mūža nogali – tiek atjaunota piederība studenšu korporācijai “Daugaviete”, ir iespēja satikt senus draugus un paziņas, kas mūžu pavadījuši trimdā, rakstīt var pilnīgi brīvi, neapsverot katru vārdu…

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (05.04.2020.)