Skaidrīte Andersone

Rakstniece Skaidrīte Andersone (1926–?) pēc izglītības ir bioloģe – beigusi Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti (1953), pēc tam mācījusies aspirantūrā (1953–1956), strādājusi par docētāju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet darba mūža lielākā daļa bijusi saistīta ar meža resoru.

Pirmie mēģinājumi literatūrā ir dzejoļi, publicēti “Literatūrā un Mākslā” (1968, 8. marts), arī žurnālā “Lauku Dzīve” (1968, Nr. 5). Tekstu minimums ļauj spriest – tēlainībai un emociju izteikšanai izmantojusi sev labi pazīstamo dabas, meža pasauli, sasniedzot vērā ņemamu spriegumu un radot emocionālu atmosfēru.

1970. gada martā Skaidrīte Andersone piedalās jauno literātu seminārā, piedāvājot apspriešanai vairs ne dzeju, bet prozas darbiņus – tēlojumus. Atzinīgi, saskatot semināristē talantīgu īsprozas autori, viņu novērtē rakstnieks Ēvalds Vilks, un domājams, tas deva spēkus neapstāties, turpināt rakstīt un nonākt līdz pirmajai (diemžēl vienīgajai) grāmatai – bērnības atmiņu tēlojumiem “Smaržīgās pēdas” (1974). Grāmatā ietverti septiņi tēlojumi, kas pirms tam publicēti periodikā, visvairāk laikrakstā “Literatūra un Māksla”, no 1969. līdz 1973. gadam. Atmiņu tēlojumu tematikā ievada literatūrzinātnieces Ingrīdas Kiršentāles rakstītais: “Tā mūs ieved trīsdesmito gadu Vidzemes vidienas lauku sētā ar skanīgu vārdu “Gaitas”, nelielā desmit hektāru saimniecībā, par kuras dzīvi savas visgaišākās atmiņas stāsta pastarīte, ko visi dēvē par Circenīti. Te ir brīnišķīgas lappuses par dabu – par kokiem, pļavām agrā pavasarī un vasaras ziedu krāšņumā, te atspoguļota visa “Gaitu” dzīve gadskārtu ritējumā ar pavasara un vasaras darbu steigu, garajiem rudens un ziemas vakariem, kad sievietes vērpj un Circenis spolē, bet vēlāk māte auž, kad tēvs, atgriezies no meža, vij virves. Pienāk Mārtiņu vakars ar jautrajām masku izdarībām, rudens gadatirgu reizē mājās ik gadus apmetas čigāni, bet pašā veļu laikā mirst vecais kaimiņu saimnieks, un ar viņa bērēm, kuru rituāls ir gluži pagānisks, izskan grāmata. Izskan gaiši – jo “sāksies gaismas, sāksies lielās pavasara gaidas”. Vecais Saldumu Kārlis ir aizgājis saskaņā ar dabas gadskārtu ritējumu – kā Rainis teicis “Zelta zirgā” – “aizgājis kā vecais gadiņš”. Sākas jauns dzīvības un gadskārtu cikls.” (Kiršentāle, I. Bērnības smaržīgās pēdas. Karogs, 1974, Nr. 12) Lasot šo raksturojumu, raisās asociācijas ar Edvarta Virzas “Straumēniem”, un droši vien tādas bija arī recenzentei (un iespējams, arī pašu grāmatas autori tie iedvesmoja), tikai… Virza un viņa poēma bija padomju laikā neminami vārdi. Grāmatas spēks Kiršentāles skatījumā ir – plastiskais tēlojums, dzīvie tipi un autores bagātā, izkoptā valoda, ko, starp citu, par Valmieras un Cēsu puses leksikas lietojumu uzteikusi arī valodniece Elga Kagaine (Liesma, 1984, 6. jūlijs). Atzinīgo vērtējumu papildina arī tulkotājas Valentīnas Eisules teiktais: “Valdzināja gan autores dzīvesprieks un atjauta, gan vērojuma tiešums un draiskais humors, gan krāšņā, it kā no tautas mutes ņemtā valoda. Tāpat gaišā dabas izjūta – Vidzemes daba reizē bija visa notiekošā fons un arī daudz kas vairāk nekā fons.” (Eisule, V. Dzīvās saknes. Literatūra un Māksla, 1975, 18. janvāris)

70. gadu otrajā pusē publicēti vēl nedaudzi tēlojumi; zināms, ka 1978. gadā konkursā par mežu un dabas aizsardzības tēmai veltītiem darbiem Skaidrīte Andersone ir saņēmusi prēmiju par romānu “Zaķu cilpas ap mežu”, kas netika publicēts, un tā liktenis nav zināms. 80. gados Skaidrītes Andersones literārā darbība apsīkst.

Slimā egle

Egle mīļotā, ko tu tā lāso,
sveķu asarās visa,
reibus tvaikus visapkārt garo
tava pelēkā miza.

Vēl jau no tavas smuidrās galotnes
mežā strazds spēlē flautu,
sudraba skaņas kaislīgi sviezdams
ausmas sārtajā autā.

Tumši zaļajos zaru svečturos
jaunie čiekuri stājas;
labāk nejautā, kādēļ vāvere
citur uzcēla mājas...

Bet tu sajuti pēdējo plauksmi
dienu žilbajā steigā:
smaržo ar tādu sāpju neprātu
dzīvība, nojaušot beigas.

Līdzi ņemt naktī un brūnajos trūdos
nedrīkst, kas jāatdod dienai, –
smagi pilnbrieda gadu desmitus
pārvērst vasarā vienā.
(Literatūra un Māksla, 1968, 8. marts)

---

Ieva Kalniņa, 14.09.2021.