Pēteris Ramizars

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (31); Recepcijas persona (7)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsPēteris Ramizars
PseidonīmsCedo nulli, Fēniksa dēls, Ra-Miza, Viesulis, Zibeņu Fricis, P. Rs, Pe-Re, -zars
Dzimtais vārdsPēteris Ozoliņš
KopsavilkumsPēteris Ramizars (arī Pēteris Ozoliņš, 1886–1985) – rakstnieks. Beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Baltu valodu nodaļu (1939). Strādājis par skolotāju Rīgas skolās (1922–1957). Bijis viens no tuvākajiem valodnieka profesora Jāņa Endzelīna līdzstrādniekiem un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas sekretārs (1935, 1938–1942), publicējis rakstus par valodas prakses jautājumiem, iznākusi viņa grāmata “Valodas prakses jautājumi” (1935) ar Jāņa Endzelīna priekšvārdu.
Rakstniecībai pievērsies 20. gadsimta sākumā, literārā darbība aptver liriku, satīrisko dzeju un prozu, kā arī rakstus par literatūru, atmiņu tēlojumus par rakstniekiem laikabiedriem Jāni Ezeriņu un Leonu Paegli, par Valmieras skolotāju semināru. Satīriskos sacerējumus parakstījis ar pseidonīmiem Ra-Miza, Zibeņu Fricis un citiem, neliela daļa no tiem apkopota grāmatā “Skābi pilieni” (1922) un izlasē “Rīta zvaigzne” (1978), kur ietvertas arī atmiņas.

Personiska informācijaDzimis 1886.gada 25. decembrī Vecpiebalgas "Jaudzumos" kalpa ģimenē.

Profesionālā darbība1906: 7. augustā laikraksta "Cīņa" pielikumā publicēts pirmais dzejolis "Dāvināts biedriem" ar parakstu V----ls (Viesuls).
20. gadsimta 30.gados un 40. gadu pirmajā pusē: aktīvi piedalījies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas sēdēs, kurās pārrunāti Kārļa Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcas" materiāli. Vairākus gadus bijis šo sēžu sekretārs (1935, 1938. gada oktobris – 1942. gada marts). Par valodas prakses jautājumiem publicējis daudz rakstu laikrakstos un žurnālos, kā arī rakstu krājumos.

Par Pētera Ramizara pseidonīmiem
Apcietināts un ievietots Rīgas Centrālcietumā, izvēlējos pseidonīmu Viesulis, bet izrādījās, ka tā "Cīņā" jau parakstās kāds cits Viesulis. Tātad – nokavēts!
Feniksa vagonu fabrikā, strādādams elektromehāniskajā darbnīcā, dabūju iesauku (ne jau ļaunā nozīmē) Zibeņu Fricis, arī Zibeņfricis. Sāku parakstīties tā arī Alfrēda Kukura izdotajos satīriskajos žurnāliņos. Bet drīz vien izrādījās, ka ir jau vēl otrs Zibeņu Fricis, tātad vieta aizņemta. Sāku parakstīties arī kā Feniksa dēls (pāris feļetonu nodrukāti Pēterpils latviešu laikrakstos). Bet Arvedam Mihelsonam bija pseidonīms Rutku Tēvs. Un tā: viens tēvs, otrs dēls – atkal nekā!
Ticis brīvībā, kādreiz, krievu vārdnīcu šķirstīdams, nejauši atradu frāzi: "Rami (Bochmeria) – kitaiskaja krapiva — Ķīnas nātre! Tas ir labs vārds – tas man der! Un nātres stublājs jau nevar būt gluds kā noēvelēts. Tur vajag būt arī kādiem aizmetņiem, iedīgļiem, no kuriem var izveidoties kādi kātiņi, zariņi, zars. Ar vārdu sakot, ir iespējams veidot vārdu – Ramizars. Pie tā tad arī paliku. Citu, ar abreviatūrām veidotu vārdu (Ra-Miza, Pe-Re, -zars u. c.) centrā tomēr ir Ramizars.

Ancītis, Valdemārs. Ražens mūžs: Pētera Ramizara simtgadē. Varavīksne 1986. Rīga: Liesma, 1986, 187. lpp.

Proza, dzeja, atmiņas

1922: Skābi pilieni (humoristiski, satīriski darbi)
1978: Rīta zvaigzne (dzejas un prozas izlase, atmiņu krājums)

Darbs valodniecībā

1935: Valodas prakses jautājumi
Citātu galerija

Par Pētera Ramizara daiļradi

"Ramizara literārā darbība ir visai daudzpusīga: lirika, neliela apjoma prozas sacerējumi, satīriskā dzeja un proza, [..] valodnieciska satura raksti, recenzijas par grāmatām un teātra izrādēm, raksti par literatūru, atmiņu tēlojumi, arī ceļojuma piezīmes. [..] Labvēlīgākā situācijā Ramizars bez šaubām būtu spējis sasniegt lielāku savas lirikas patstāvību un savdabību. Ka tas nav noticis, lielā mērā izskaidrojams ar viņa dzīves apstākļiem, kas aizvien literāro darbu atbīdījuši pēdējā vietā. Un tā Ramizaru vērtējam mazāk kā neatkarīgu, vairāk kā Raiņa (un varbūt Veidenbauma) spilgtajai dzejai tuvu stāvošu autoru.
Prozā Pēteris Ramizars rakstījis neliela apjoma darbiņus ar lirikas un liroepikas iezīmēm. Par daļu no šiem darbiņiem var sacīt, ka tie ir dzejoļi vai poēmas prozā. Bieži vien te nav grūti samanīt ritmu, pat it kā kaut ko no strofiskās uzbūves – gluži kā dzejā.
[..] nopietnajam Ramizaram vienmēr tuvu stāvējis arī smējējs Ra-Miza. [..] satīras ražā ietilpst gan satīriskās prozas (humoreskas, feļetoni, ironiski aforismi utt.), gan dzejas (epigrammas, parodijas, ironiski aforismi utt.) žanri. Sastopamies tur ar visiem komikas līmeņiem – sākot ar vieglu, labsirdīgu humoru un beidzot ar izsmejošu sarkasmu, turklāt Ra-Mizam raksturīgākā šķiet tieši satīras asākā nežēlīgākā daļa.
Pēterim Ramizaram ir arī grāmatu un teātra izrāžu recenzijas, tāpat vairākas apceres par literatūru un rakstniekiem (piemēram, par Raini, Neredzīgo Indriķi un citiem) [..] Kultūrvēsturiska vērtība ir viņa samērā daudzajiem atmiņu tēlojumiem."

Ancītis, Valdemārs. Ražens mūžs: Pētera Ramizara simtgadē. Varavīksne 1986. Rīga: Liesma, 1986, 191.–193. lpp.
SaiknesMatīss Kaudzīte (1848–1926) - Skolotājs
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta25.12.1886
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads
"Jaudzumi"

Izglītība1896 – 1900
Ogrēnu pagastskola
Kaudzīšu skola
"Kaudzīšu skola", Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4122

"Pienāca laiks iet skolā. Sarkanai divstāvu mājai ceļa malā ne vienreiz vien biju garām gājis. Tā bij Vec-Piebalgas Ogrēnu skola, kurā kā skolotājs tai laikā strādāja Kaudzītes Matīss. Saprotams, pirmoreiz skolā nevarēju justies visai drošs: gar sienām vien spiedos un tumšajā šaurajā koridorā, kas veda uz guļamistabām. Dzīvā atmiņā man ir iespiedusies pirmā saruna ar Matīsu. Bij vakars. Klasē ienāca skolotājs ar lielu čupu tāpeļu. Tās tika izdalītas pirmziemniekiem. Katrs gāja pie galdiņā, dabūja tāpeli un gripeli un sēdās savā vietā. Kad pienāca mana rinda, Matīss prasīja: "Nu, kā tevi sauc?" – "Pēters." – "Bet uzvārds?" Jā, to es nezināju!... Tad Matīss prasīja, cik liels tagad būšot mans parāds, ja tāpele maksājot 15 kapeikas, bet gripele 1 kapeiku. Uz to es, gribēdams būt pieklājīgs, smaidot atbildēju: "Nu, to jau gan tu pats labāk zināsi!"

Ramizars, Pēteris. Mirkļi. Atziņas. 3. daļa. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 298. lpp.


1900 – 1902
Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads

"Kaudzītes Matīss dod man līdzi vēstuli Sliedem, un es tieku uzņemts Vec-Piebalgas draudzes skolas otrā klasē. Te vaļas brīžos lasām jau "Mājas Viesa Mēnešrakstu", kaut gan Rainis vēl smags un neizprotams. Tuvāks un mīļāks Skalbe. To klusi dievinām. Rudenī, kad aiz Kalna krogs tirgus, Skalbe, plānā mēteļa stūriem vējā plīvojot, saista pie sevis visu mūsu uzmanību. Arī Austriņš (Fr. Airētājs) svaigs vēl vecāko skolēnu atmiņās."

Ramizars, Pēteris. Mirkļi. Atziņas. 3. daļa. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 299. lpp.


1903 – 1905
Rīgas amatniecības biedrības vakarskola
Rīga
Rīga

1907 – 1910
Valmieras skolotāju seminārs
Valmiera
Valmiera

Izslēgts kā politiski neuzticams.


1916
Kijiva
Kyiv, Ukraine

Mācījies Kijevas praporščiku (virsnieku) skolā.


1923
Rīga
Rīga

Mācās trīs mēnešu skolotāju sagatavošanas kursos, kurus vada inspektors Miķelis Štāls, un iegūst pamatskolas skolotāja tiesības.


1924 (Datums nav precīzs)
J. Raiņa vakara vidusskola
Rīga
Rīga

1929 – 1939
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga

Vēstures un filoloģijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļa

Darbavieta1902 – 1905
Rīga
Rīga

Strādājis dažādus darbus: bijis strādnieks svaru darbnīcā, vagonu fabrikā "Fēnikss" un citur.

"Tāls no dzīves īstenības, pilns rožaināko cerību ierados Rīgā. Pirmā laikā izvadāju petroleju, saņemdams par darbu no plkst. 7 rītā līdz 10 vakarā 8 rubļus mēnesī pie visa sava. Tā nostrādāju visu ziemu. Pavasarī iestājos svaru darbnīcā, tad Dancigera drēbju krāsotavā, beidzot "Fēniksa" fabrikas čuguna lietuvē, saņemdams 60 kap. dienā. Te pirmoreiz iepazinos ar proklamācijām un mazām, zilām grāmatiņām (Sociāldemokrātu partijas ārzemju izdevumi), kuras lasīju aizraudamies. Sāku apmeklēt meža sapulces, kurās dažreiz uzstājās arī Jānis Asars, sajūsminādams un aizraudams visus ar savām dedzīgām, dziļi izjustām runām. Strādnieku kustība mani aizrāva līdz."

Ramizars, Pēteris. Mirkļi. Atziņas. 3. daļa. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 300. lpp.


1922
Rīga
Rīga

Ieguvis tiesības strādāt par skolotāja vietas izpildītāju praktikantu.

"Tas bija 1922. gadā, kad es (pēc Pilsoņu kara Krievijā) atgriezos Latvijā un mēģināju dabūt skolotāja vietu. Tiesību strādāt par skolotāju man nebija, jo kā politiski neuzticams biju izslēgts no Valmieras skolotāju semināra 4. klases. Vajadzēja dabūt at|auju. Man izpalīdzēja Teodors Zeiferts, kuru nejauši sastapu Izglītības ministrijas koridorā. Biju jau šo to iesūtījis viņa vadītajam literatūras almanaham "Jaunā raža", tāpēc nebijām vairs gluži sveši. Viņš apņēmās par mani galvot. Ar viņa gādību tad nu Skolu departaments man izdeva pagaidu apliecību, kas dod tiesības 1922./23. mācību gadā strādāt I pakāpes pamatskolā par skolotāja vietas izpildītāju praktikantu."
Ramizars, Pēteris. Atceroties Miķeli Štālu. Padomju Zeme, 1969, 27. decembris.


1922 – 1938 (Datums nav precīzs)
Rīgas 38. pamatskola
Tallinas iela 86, Rīga
Tallinas iela 86, Rīga, LV-1009

Skolotājs


1938 – 1940
Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskola
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Kalpaka bulvāris 13, Rīga, LV-1050
Skolotājs

1940 – 1957
Rīgas Finanšu un kredīta tehnikums
Rīga
Rīga
Skolotājs

1945 – 1946
Latvijas PSR Valsts Pedagoģiskais institūts
Rīga
Rīga
Lasījis latviešu valodas propedeitikas kursu un ievadu baltu filoloģijā.

1945 – 1946
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Rīga
Filoloģijas fakultāte
Lasījis latviešu valodas propedeitikas kursu un ievadu baltu filoloģijā.
Dienests1910 – 1918
Krievijas Impērijas armija
"[1910. gadā] iesauc karadienestā un iedala sapieros. Sapieriem tai laikā jādien četri gadi, un 1914. gadā Ozoliņa [Ramizara] klausībai vajadzētu beigties. Taču sākas Pirmais pasaules karš, un viņa bataljonam jādodas uz Polijas fronti. Pēc diviem nokarotajiem gadiem Ozoliņu nosūta uz praporščiku (virsnieku) skolu. Dienests vecās Krievijas armijā viņam izbeidzas 1918. gadā [..]."

Ancītis, Valdemārs. Ražens mūžs: Pētera Ramizara simtgadē. Varavīksne 1986. Rīga: Liesma, 1986, 184. lpp.

1918 – 1922
Latviešu strēlnieku padomju divīzija

"1918. gadā viņš [Pēteris Ramizars] iestājās tikko dibinātajā Latdivīzijā, kur tiek iecelts par vada komandieri. Sarkanais latviešu strēlnieks Pēteris Ozoliņš dabū piedalīties gan eseru dumpja apspiešanā, gan operācijās pret baltgvardiem Kahovkas placdarmā, gan Krimas pussalas ieņemšanā, gan – vēlāk – arī cīņās pret mahnoviešiem. Pēc demobilizēšanās 1922. gada pavasarī viņš atgriežas Latvijā."

Ancītis, Valdemārs. Ražens mūžs: Pētera Ramizara simtgadē. Varavīksne 1986. Rīga: Liesma, 1986, 184. lpp.

Apcietinājums00.01.1906 – 00.03.1907
Rīgas Centrālcietums
Rīga
Rīga

"1905. gada beigās mani apcietināja. Bij viss, kā parasts: sitieni ar šauteņu rezgaļiem pa galvu un muguru, izsmejoši šņācieni, ka atkal viens putniņš iegāzies, pavēle bēgt pie Pāvila baznīcas tumšā naktī... Nosēdēju Rīgas Centrāl cietumā vairāk nekā gadu. Cietumā pavadītais laiks iezīmē veselu laikmetu manā dzīvē ar pārdzīvojumu bagātību un dziļumu. Šai laikā tika nodrukāts mans pirmais dzejolis "Cīņā" – "Šķiroties". [..] 1907. gada sākumā mani atsvabināja no cietuma."

Ramizars, Pēteris. Mirkļi. Atziņas. 3. daļa. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 300. lpp.

Miršanas laiks/vieta25.05.1985
Rīga
Rīga
Apglabāts
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-19 no 19.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
25.12.1886Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
25.05.1985Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
1923IzglītībaPilsēta
5Kaudzīšu skola
("Kaudzīšu skola", Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4122)
1896 - 1900IzglītībaViensēta
6Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
1900 - 1902IzglītībaCiems
7Rīga
(Rīga)
1903 - 1905IzglītībaPilsēta
8Kijiva
(Kyiv, Ukraine)
1916IzglītībaPilsēta
9Valmiera
(Valmiera)
1907 - 1910IzglītībaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1929 - 1939IzglītībaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1924IzglītībaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
1902 - 1905DarbavietaPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1922DarbavietaPilsēta
14Tallinas iela 86, Rīga
(Tallinas iela 86, Rīga, LV-1009)
1922 - 1938DarbavietaĒka, māja
15Kalpaka bulvāris 13, Rīga
(Kalpaka bulvāris 13, Rīga, LV-1050)
1938 - 1940DarbavietaĒka, māja
16Rīga
(Rīga)
1940 - 1957DarbavietaPilsēta
17Rīga
(Rīga)
1945 - 1946DarbavietaPilsēta
18Rīga
(Rīga)
1945 - 1946DarbavietaPilsēta
19Rīga
(Rīga)
01.01.1906 - 01.03.1907ApcietinājumsPilsēta

Pēteris Ramizars, īstajā vārdā Pēteris Ozoliņš (1886–1985), nodzīvoja ilgu mūžu – tikai pusgads viņu šķīra no simtgades. Rakstījis dzeju un īsprozu, galvenokārt humoristiski satīrisko, kas publicēta periodiskajos izdevumos un daļēji apkopota grāmatā “Skābi pilieni” (1922) un izlasē “Rīta zvaigzne” (1978), atstājis atmiņas par saviem skolasbiedriem Jāni Ezeriņu un Leonu Paegli Valmieras skolotāju semināra laikā, kā arī par citiem sastaptajiem ļaudīm. Bijis ieinteresēts valodas prakses jautājumos, kuros iedziļinājies, strādājot Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības komisijā par sekretāru, bijis viens no tuvākajiem profesora Jāņa Endzelīna līdzstrādniekiem un izdevis grāmatu “Valodas prakse jautājumi” (1935).

Piebaldzēns, dzimis Vecpiebalgas “Jaudzemos”, agri zaudējis tēvu, vienīgā ģimenes apgādniece bijusi māte, kas arī noteicis agrās ganu gaitas, lai nopelnītu savu artavu ģimenes trūcīgajā budžetā. Mācījies Ogrēnu pagastskolā pie Kaudzītes Matīsa (1896–1900), tad pāris gados beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu (1900–1902) un devies uz Rīgu, kur strādājis vienkāršus darbus, bijis strādnieks svaru darbnīcā un vagonu fabrikā “Fēnikss”. “Fēniksā” darbabiedri iesaukuši Pēteri par Zibeņu Fricis, ar šo vārdu vēlāk parakstījis epigrammas Alfrēda Kukura izdotajā humoristiskajā žurnālā “Gailis” (1913). Un “Fēniksā” iepazinies arī ar proklamācijām un Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas izdevumiem. Tāpēc likumsakarīgi, ka piedalījies 1905. gada 13. janvāra demonstrācijā un citos revolucionāros notikumos. 1906. gada sākumā apcietināts un Rīgas Centrālcietumā pavadījis 13 mēnešus, kur arī sācis rakstīt dzejoļus, kas publicēti ar pseidonīmu Viesuls. Pēc atbrīvošanas no cietuma 1907. gada rudenī iestājies Valmieras skolotāju seminārā un mudinājis audzēkņus izdot savu literāro žurnālu “Domas”, kur publicējušies semināristi, arī Ezeriņš un Paegle. 1910. gadā no 4. kursa izslēgts kā politiski neuzticams, tad sekojis karadienests Krievijā, kur iedalīts sapieros. Sapieru dienests ilga četrus gadus, un 1914. gadā tas būtu beidzies, ja vien nesāktos Pirmais pasaules karš. Dienests cariskās Krievijas armijā beidzas 1918. gadā, bet Pēteris Ozoliņš (Ramizars) iestājas Latviešu strēlnieku padomju divīzijā un Latvijā atgriežas tikai 1922. gadā.

Pabeidzis skolotāju kursu, saņem skolotāja tiesības un pedagoga darbā Rīgas 38. pamatskolā un Viļa Olava komercskolā (skolai laika mainīti nosaukumi) aizvada 35 gadus, darba gaitas noslēdzot 1957. gadā. Paralēli darbam 43 gadu vecumā iestājies Latvijas Universitātē, kur studējis baltu filoloģiju, interese par latviešu valodu arī aizvedusi uz sākumā minēto Valodniecības komisiju. Pētera Ozoliņa raksti par valodas prakses jautājumiem publicēti periodikā. Taču 20. gados satīriskajos preses izdevumos "Sikspārnis", “Svari”, arī “Latvijas” literārajā pielikumā, laikrakstā “Jaunais Ceļš” un citur lasāmas epigrammas, feļetoni, ironiski aforismi un ironiskas epitāfijas, parodijas, kas graiza sabiedrības un atsevišķa cilvēka netikumus un ko parakstījis Pēteris Ramizars vai Ra-Miza. Izrādās, tāpat kā Jānim Sudrabkalnam ir alter ego Olivereto vai Valdim Grēviņam – Dr. Orientācijs, arī Pēterim Ozoliņam tāds ir. Būdams neparasta pseidonīma meklējumos, kādā krievu vārdnīcā viņu piesaistījis vārds “Rami” (Bochmeria) – kitaiskaja krapiva jeb Ķīnas nātre. “Un nātres stublājs jau nevar būt gluds kā noēvelēts. Tur vajag būt arī kādiem aizmetņiem, iedīgļiem, no kuriem var izveidoties kādi kātiņi, zariņi, zars. Ar vārdu sakot, ir iespējams veidot vārdu – Ramizars. Pie tā tad arī paliku. Citu, ar abreviatūrām veidotu vārdu (Ra-Miza, Pe-Re, -zars u. c.) centrā tomēr ir Ramizars.” (Ancītis, Valdemārs. Ražens mūžs: Pētera Ramizara simtgadē. Varavīksne 1986. Rīga: Liesma, 1986, 187. lpp.)

Literatūrvēsturnieks Valdemārs Ancītis, Ramizara vēstuļu draugs, atzīst, ka Ramizaram neizdevās savu talantu izkopt, jo rakstniecībai “varējis pievērsties tikai aizgūtnēm”, vakara vai nakts stundās pēc darba. Par spēcīgāko Ramizara dzejas un īsprozas pusi viņš atzīst tieši satīrisko, tāpat kultūrvēsturē nozīmīgas ir viņas atmiņas par laikabiedriem.

Pēteris Ramizars miris 1985. gada 25. maijā, apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos.


Ieva Kalniņa, 25.12.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.