Oskars Rāviņš

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Izdevējs (1)

VārdsOskars Rāviņš
KopsavilkumsOskars Rāviņš (1862–1929) – izdevējs. Bijis Pēterburgas Elektrotehniskā institūta lektors (līdz 1914. gadam), zinātniskās padomes sekretārs, bibliotekārs. Izmantojot institūtā iegūtos sakarus ar cara ģimeni, 1901. gadā ieguvis koncesiju jauna latviešu laikraksta izdošanai bez iepriekšējas cenzūras un līdz 1905. gadam bijis laikraksta "Pēterburgas Avīzes" izdevējs un redaktors. 1906. gadā pēc tā pārtraukšanas organizējis un izdevis laikrakstus "Galvas Pilsētas Avīze", "Pēterburgas Lapa", "Pēterburgas Avīžu Cīņa". Par laikrakstos publicētajiem sociālpolitiski asajiem rakstiem Rāviņam piespriests pusotra gada ilgs cietumsods, no kura viņš atbrīvots pēc 4 mēnešiem. Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā, 1923. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Valsts zemes bankā, vairākos notāru kantoros. Par ieguldījumu avīžniecībā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1927).
Personiska informācijaDzimis Gricgales skolotāja ģimenē. Tēvs – Johans Rāviņš, māte – Jūlija Rāviņa.
Sieva – Olga Rāviņa (?–1930). Abu meita dzīvojusi Pēterburgā.
Nokļuvis radnieciskās attiecībās ar Krievijas galmu, par sava dēla krusttēvu iegūstot pēdējā Krievijas cara Nikolaja II brāli lielkņazu Mihailu Aleksandroviču.
Profesionālā darbībaMācījies ģimnāzijā Rīgā. Studējis Pēterburgā matemātiku, līdztekus strādājot par telegrāfistu. Ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības. Bijis Pēterburgas Elektrotehniskā institūta lektors (līdz 1914. gadam), zinātniskās padomes sekretārs, bibliotekārs.
Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā, 1923. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Valsts zemes bankā, vairākos notāru kantoros.

Darbs avīžniecībā

No 1901. līdz 1905. gadam laikraksta "Pēterburgas Avīzes" izdevējs un redaktors. 1906. gadā pēc tā pārtraukšanas organizējis un izdevis laikrakstus "Galvas Pilsētas Avīze", "Pēterburgas Lapa", "Pēterburgas Avīžu Cīņa", šajā laikā kā izdevējas un redaktores parakstās Oskara Rāviņa māte Jūlija un sieva Olga.
Par laikrakstos publicētajiem rakstiem 1907.–1908. gadā Pēterburgas tiesu palātā Rāviņam piespriests pusotra gada ilgs cietumsods, no kura viņš atbrīvots pēc 4 mēnešiem.

Recepcija

Oskars Rāviņš tēlots Andrieva Niedras stāstā "Viktors Karlovičs" (laikrakstā "Latvis" 1926).
Citātu galerija"Oskars Rāviņš [..] pats tikpat kā nekā nav rakstījis, viņš nav bijis arī aktīvs cīnītājs par tautas lietu šī vārda tiešā idejiskā nozīmē. Tomēr netieši, ar drošu un veiklu roku izmantodams apstākļus ap sevi, īpaši dienesta dēļ Pēterpils elektrotehniskā institūtā radušos nejaušos sakarus ar cara galma aprindām, viņš ir tik ļoti un labi veicinājis latviešu brīvā gara izpausmi un centienus, vairāk gadus no vietas izdodams cīņas spara pilnās jaunās "Pēterburgas Avīzes" (1901.–1905.), ka viņu allaž labprāt pieminēs mūsu avīžniecības vēsture. Ap "Pēterburgas Avīzēm" pulcējās tā laika labākie un možākie latviešu rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, un tur izpaudās brīvs nacionāls gars, izpaudās brīvāk kā Rīgā, kur laikraksti bija padoti bargākai cenzūrai. Drudžainā darbā tur redzam Rūdolfu Blaumani, Vili Olavu-Pluti, Aleksandru Būmani, tuvākos līdzstrādniekus – Eduardu Treumani-Zvārguli, K. Skalbi u. c. "Pēterburgas Avīzes" ieguva tautā tādu piekrišanu un izplatījās tik lielā skaitā kā neviena cita avīze. Bet pretinieki un latviešu tautas nelabvēļi nesnauda. Pēc 1905. gada par brīvajiem rakstiem šai laikrakstā Osk. Rāviņu notiesāja."

Kārlis Egle. Eduardu Veidenbaumu un Oskaru Rāviņu atceroties. Brīvā Zeme, Nr. 114, 23.05.1939, 8. lpp.

"Gricgales skolotāja dēls Oskars Rāviņš bija Pēterpils elektrotehniskā institūta vācu valodas lektors un padomes sekretārs, subinspektors. Šis institūts skaitījās par ļoti legālu mācības iestādi un tāpēc viņai protektors bija pats troņmantinieks Mihails. Pēc kādas institūta revīzijas labā omā būdams, troņmantinieks Mihails jautāja, vai institūta vadība sev ko nevēlas. Ar gluži kursisku bajāriskumu Rāviņš lūdza, lai viņa Augstība nāk Rāviņa dēlam par krusttēvu Protams, viņa Augstībai tas nepatika un, lai kaut ko teiktu, troņmantinieks gratulēja Rāviņu ar dēla piedzimšanu. Bet izrādījās, ka Rāviņam dēla vēl nemaz nav. Tad troņmantinieks apšaubīja, vai Rāviņa kundzei būs dēls, jo var jau gadīties arī meita. Uz to Rāviņš atbildēja: "Ja Jūsu Augstība nāks par krusttēvu, tad apsolu, ka dēls būs." Šis joks troņmantiniekam iepatikās, un viņš apņēmās būt par Rāviņa dēla krusttēvu, bet tas nozīmē ļoti daudz, tas nozīmē būt garīgā radniecībā ar latvieti Rāviņu. Šim jokam bija liela nozīme tālākā latviešu kultūrā. 1901. gadā ar troņmantinieka labās rokas Voroncova Daškova palīdzību Rāviņš izdabūja koncesiju izdot "Pēterburgas Avīzes" bez iepriekšējās cenzūras. Tā bija milzīga privilēģija, kas bija piešķirta tikai nedaudzām krievu avīzēm, bet cittautiešu redaktoriem tādas privilēģijas nebija."

Jānis Lapiņš. Sarkasms un himnisms dzīves veidošanā. (Oskara Rāviņa nāves 10 gadu atcerē.). Sējējs, Nr. 6, 01.06.1939, 589.–590. lpp.

"Savā laikā Rāviņš bija tikpat populārs kā viņa izdotā "Pēterburgas Avīze". Viņš kļuva tīri anekdotisks, jo tam izdaudzināto sakaru dēļ ar Krievijas troņmantinieku pierakstīja visiespējamību. Viņš droši vien ar avīzi būtu krietni iedzīvojies, ja prastu daudz maz labāk saimniekot. Bet lai nu ko, tomēr veiklību un izmaņu Rāviņam nevarēja noliegt. Viņu ūtrupēja un denuncēja, bet arvienu viņš kaut kā izkūlās cauri."

Antons Austriņš. Oskars Rāviņš. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1929, 215. lpp.

"Laikā, kad dažādiem centieniem saduroties, krievu valdības aprindās bija cēlies zināms apjukums, Rāviņš ar savu entuziasma pabalstītu izveicību varēja spēlēt lomu, kas lielā mērā nāca par labu latviešu brīvības centieniem. Kaut gan viņa darbībā grūti saredzēt nopietni noskaidrotus mērķus, tomēr viņš visu mūžu palicis straujš ideālists."

Teodors Zeiferts. Oskars Rāviņš. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5–6, 01.05.1929, 540. lpp.
Nodarbesbibliotekārs
sekretārs
izdevējs
redaktors
ierēdnis
lektors
telegrāfists
Dzimšanas laiks/vieta23.06.1862
Neretas pagasts
Neretas pagasts, Aizkraukles novads
Dzimis Neretas (agrāk – Mēmeles) pagastā.
IzglītībaRīga
Rīga

Mācījies ģimnāzijā Rīgā.


Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Studējis Pēterburgā matemātiku.


Ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības.

DarbavietaSanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Līdztekus studijām Pēterburgā strādājis par telegrāfistu.

1889 – 1914 (Datums nav precīzs)
Pēterburgas Elektrotehniskais institūts
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

25 gadus strādājis Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā, bijis lektors (līdz 1914. gadam), zinātniskās padomes sekretārs, bibliotekārs.


1901 – 1905
Laikraksts "Pēterburgas Avīzes"
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
No 1901. līdz 1905. gadam atjaunotā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" izdevējs un redaktors.

1915 – 1918 (Datums nav precīzs)
Uļjanovska
Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia
Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā.

1923 (Datums nav precīzs)
Valsts Zemes banka
Rīga
Rīga
1923. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Valsts zemes bankā, vairākos notāru kantoros.
Miršanas laiks/vieta23.05.1929
Rīga
Rīga
ApglabātsRīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Apbedīts Pirmajos Meža kapos, Miera draudzes nodalījumā.

ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1927. gada 15. novembra lēmumu.
III šķira
1927

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Neretas pagasts
(Neretas pagasts, Aizkraukles novads)
23.06.1862Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Rīga
(Rīga)
23.05.1929Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
7Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1889 - 1914DarbavietaPilsēta
8Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
1915 - 1918DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1923DarbavietaPilsēta
10Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1901 - 1905DarbavietaPilsēta

Laikraksta “Pēterburgas Avīzes” izdevējs un redaktors Oskars Rāviņš

"Savā laikā Rāviņš bija tikpat populārs kā viņa izdotā "Pēterburgas Avīze". Viņš kļuva tīri anekdotisks, jo tam izdaudzināto sakaru dēļ ar Krievijas troņmantinieku pierakstīja visiespējamību. Viņš droši vien ar avīzi būtu krietni iedzīvojies, ja prastu daudz maz labāk saimniekot. Bet lai nu ko, tomēr veiklību un izmaņu Rāviņam nevarēja noliegt. Viņu ūtrupēja un denuncēja, bet arvienu viņš kaut kā izkūlās cauri." (Antons Austriņš. Oskars Rāviņš. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1929, 215. lpp.)

Rāviņš dzimis 1862. gada 23. jūnijā Gricgales skolotāja Johana un Jūlijas Rāviņu ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas, pretēji tēva gribai, kurš viņam būtu lēmis kļūt par skolotāju, dodas uz Ameriku, bet netiek tālāk par Hamburgu. Pēcāk Oskars Rāviņš pārnāk pie brāļa uz Pēterburgu, kur studē matemātikas fakultātē, paralēli strādājot par telegrāfistu. Vēlāk viņš iegūst vācu valodas skolotāja tiesības un sāk strādāt Pēterburgas elektrotehnikas institūtā par lektoru, bibliotekāru un padomes sekretāru. Par neparastu apsviedīgumu, humora izjūtu un prasmi iemantot Krievijas galma labvēlību liecina atmiņas un nostāsti, kā pēdējā Krievijas cara Nikolaja II brālis lielkņazs Mihails Aleksandrovičs kļūst par Oskara Rāviņa sava dēla krusttēvu.

"Gricgales skolotāja dēls Oskars Rāviņš bija Pēterpils elektrotehniskā institūta vācu valodas lektors un padomes sekretārs, subinspektors. Šis institūts skaitījās par ļoti legālu mācības iestādi un tāpēc viņai protektors bija pats troņmantinieks Mihails. Pēc kādas institūta revīzijas labā omā būdams, troņmantinieks Mihails jautāja, vai institūta vadība sev ko nevēlas. Ar gluži kursisku bajāriskumu Rāviņš lūdza, lai viņa Augstība nāk Rāviņa dēlam par krusttēvu Protams, viņa Augstībai tas nepatika un, lai kaut ko teiktu, troņmantinieks gratulēja Rāviņu ar dēla piedzimšanu. Bet izrādījās, ka Rāviņam dēla vēl nemaz nav. Tad troņmantinieks apšaubīja, vai Rāviņa kundzei būs dēls, jo var jau gadīties arī meita. Uz to Rāviņš atbildēja: "Ja Jūsu Augstība nāks par krusttēvu, tad apsolu, ka dēls būs." Šis joks troņmantiniekam iepatikās, un viņš apņēmās būt par Rāviņa dēla krusttēvu, bet tas nozīmē ļoti daudz, tas nozīmē būt garīgā radniecībā ar latvieti Rāviņu. Šim jokam bija liela nozīme tālākā latviešu kultūrā. 1901. gadā ar troņmantinieka labās rokas Voroncova Daškova palīdzību Rāviņš izdabūja koncesiju izdot "Pēterburgas Avīzes" bez iepriekšējās cenzūras. Tā bija milzīga privilēģija, kas bija piešķirta tikai nedaudzām krievu avīzēm, bet cittautiešu redaktoriem tādas privilēģijas nebija." (Jānis Lapiņš. Sarkasms un himnisms dzīves veidošanā. (Oskara Rāviņa nāves 10 gadu atcerē.). Sējējs, Nr. 6, 01.06.1939, 589.–590. lpp.)

Pateicoties iegūtajiem sakariem ar augstākajām aprindām, Rāviņam izdevās dabūt koncesiju – atļauju laikraksta “Pēterburgas Avīzes” izdošanai. Laikraksta redakcija sākotnēji atradās līdzās Īzaka katedrāles laukumam – Pasta ielā Nr. 13., Pēterburgā. Kopš 1902. gada 25. maija paplašinātā tipogrāfija, redakcija un ekspedīcija atradās vienuviet – kņaza Mihaila atvēlētajā namā Galeru ielā 55.

Laikraksts pulcēja ap sevi sava laika latviešu sabiedrības progresīvāko daļu un tam tika piesaistīts talantīgs redakcijas sastāvs. Pirmos gadus politikas un vispārīgo nodaļu veidoja un laikraksta faktiskais redaktors bija Vilis Olavs, literāro daļu pārraudzīja– Andrievs Niedra, kurš publicēja tajā arī savu alegorisko pasaku “Zemnieka dēls” un vēsturisko romānu “Kad mēness dilst”, savukārt humora un satīras nodaļu “Purva malā” vadīja Rūdolfs Blaumanis, kurš vienīgais no trim redaktoriem apmetās uz dzīvi Pēterburgā un uzņēmās arī redakcijas ikdienas darbu. Tomēr, kā atzīmē žurnālists Fēlikss Krusa, lai gan avīzei lasītāju netrūka, “trūka lietpratīgas saimniecības. Ekspedīcijā vienmēr valdīja jukas un kantora grāmatas atradās tādā stāvoklī, ka tur neviens nevarēja gudrs tikt. Kad kāds skaitļu jaucējs bija atlaists, Rāviņš pieņēma citu, kas jauca tālāk, bet viņš pats, kā Blaumanis sūrojās, “visās avīzes būšanās rīkojās kā 5 gadus vecs bērns”. Nepārtraukti iemaisījās arī Rāviņa sieva, kas vienmēr un visur zināja kādu spīdošu, bet nederīgu padomu.” (F[ēlikss] Krusa. Oskars Ivanovičs un viņa izdotās “Pēterburgas Avīzes”. Latvija Amerikā, Nr. 49, 23.06.1962, 3. lpp.)

Laikraksta “Pēterburgas Avīzes” redakcija izmantoja izdevumam doto privilēģiju iznākt bez iepriekšējas pārbaudes un uzstāja uz reformu ieviešanu, zemnieku stāvokļa uzlabošanu, kritizēja krievu ierēdniecību un krievu-japāņu karu, ziņoja par studentu un strādniecības nemieriem un demonstrācijām. Īpašu ievērību guva laikrakstam piesūtītās un tajā publicētās korespondences no lauku reģioniem par stāvokli tajos. Laikraksts sasniedza savam laikam ievērojamu 30 tūkstošu tirāžu, tā konfiscētie eksemplāri tika nodoti no rokas rokā un Rīgā pārdoti par rubli katrs.

Lai gan pašam Oskaram Rāviņam nebija noteiktas laikraksta politikas, tādu veidoja viņa piesaistītie redaktori. Pirmajos gados “Pēterburgas Avīzēm” raksturīga liberālu uzskatu paušana, mainoties redakcijas sastāvam, līdz piektā gada revolūcijai, kad laikraksta redakcija pāriet Kārļa Ducmaņa rokās, virziena ziņā laikraksts kļuva sociāldemokrātisks. Laikraksts vairākas reizes tika aizliegts, pēcāk izdots ar citu nosaukumu – “Galvas Pilsētas Avīzes”, pēc tam “Pēterburgas Lapa” un to parakstījusi Rāviņa māte Jūlija un sieva Olga. 1906. gada vidū finansiālu problēmu dēļ laikraksta darbība apturēta.

Pats Rāviņš avīzē nerakstīja, taču, parakstīdamies kā atbildīgais redaktors, viņš uzņēmās pilnu atbildību par faktiskā redaktora un redakcijas darbinieku rakstiem. 1907.–1908. gada Pēterburgas tiesu palātā Oskars Rāviņš tika sodīts ar pusotru gadu cietumā, tomēr – jau atkal laimīgās pazīšanās ar cara galmu dēļ – tika atbrīvots jau pēc četriem mēnešiem un atgūst darbu elektrotehniskajā institūtā, kur kopumā nostrādā 25 gadus.

Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā, 1923. gadā Rāviņš atgriezies Latvijā. Pēckara gados Rāviņš dzīvoja Rīgā, strādāja par ierēdni Valsts Zemes bankā un dažādos notāru kantoros un jūtas sabiedriskā kārtā aizmirsts. Kādā Antonam Austriņam rakstītā vēstulē Rāviņš norāda: “[..] Var vajāt mani kā grib; tomēr palieku pie saviem uzskatiem un arvien kliegšu pilnā balsī: “Pēterburgas Avīzēm ir un paliek nenoliedzami lieli nopelni visā latvju tautā!! Tanī laikā tāds laikraksts pirmais vienīgais bez cenzūras bija nepieciešami vajadzīgs, lai varētu drošu un skaidru vārdu runāt. Pēterburgas Avīzes – augšāmcelšanās zvans, kurš iezvanīja jaunu cēlienu latvju tautas vēsturē!! Pēterburgas Avīzes – vētras vēstneši! Tās vētras, no kuras dzima mūsu tagadējā brīvā stiprā Latvija! Šie bagātie nopelni pieder vienīgi pastāvīgiem līdzstrādniekiem un faktiskiem redaktoriem.” (No: Antons Austriņš. Oskars Rāviņš. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1929, 215.–216. lpp.)

20. gados Oskars Rāviņš esot strādājis arī pie atmiņām par “Pēterburgas Avīžu” laiku. Lai gan vēl 1929. gadā bija plānots tās izdot atsevišķā grāmatā, publicētas tās tomēr netika. 1927. gadā Oskara Rāviņa ieguldījums avīžniecībā novērtēts ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1929. gada sākumā Oskars Rāviņš smagi sasaldējas un saslimst, mirst 2. pilsētas slimnīcā 23. maijā. Apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos, Miera draudzes nodalījumā.

Vērtējot Oskara Rāviņa nozīmi latviešu kultūrvēsturē, literatūrzinātnieks Teodors Zeiferts atzīmē: “Laikā, kad dažādiem centieniem saduroties, krievu valdības aprindās bija cēlies zināms apjukums, Rāviņš ar savu entuziasma pabalstītu izveicību varēja spēlēt lomu, kas lielā mērā nāca par labu latviešu brīvības centieniem. Kaut gan viņa darbībā grūti saredzēt nopietni noskaidrotus mērķus, tomēr viņš visu mūžu palicis straujš ideālists.” (Teodors Zeiferts. Oskars Rāviņš. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5–6, 01.05.1929, 540. lpp.)

Informāciju apkopoja Signe Raudive 2022. gada 3. jūnijā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.