Mirdza Ķempe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (4)

Darbi: Darba autors (196); Tulkotājs (2); Atdzejotājs (2); Sastādītājs (6); Redaktors (2); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (118)

Audio/video: Teicējs (3)

Attēli: Persona attēlā(11)

VārdsMirdza Ķempe
Papildu vārdiĀdamsone, Naikovska
PseidonīmsM. Īve
Dzimtais vārdsMirdza Austra Alma Ķempe
KopsavilkumsMirdza Ķempe (1907–1974) – dzejniece, tulkotāja, atdzejotāja. Strādājusi Rīgas Radiofonā par diktori, tulkotāju, korespondenti, vēlāk literāro raidījumu nodaļas vadītāju. Tulkojusi no krievu, angļu, vācu, franču un spāņu valodas. Otrā pasaules kara laikā Maskavā strādājusi Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblī par tulkotāju, vēlāk Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī par literārās daļas un māksliniecisko vadītāju. Bija ilggadēja Latvijas Padomju rakstnieku savienības dzejas konsultante. Audzinājusi vairākas dzejnieku paaudzes, veicinājusi latviešu literatūras un kultūras sakaru attīstību ar citām zemēm, īpaši ar Indiju. Ķempes dzejā dominē trīs galvenie motīvi – mīlestība, kultūra un laikmets. Mirdzas Ķempes dzejoļu izlase "Mīlestība" (1957) iezīmēja latviešu mīlas lirikas tradīcijas atjaunošanos pēc Otrā pasaules kara.
Profesionālā darbība1923, 29. jūl.: pirmā publikācija – dzejolis "Ne jums!" laikrakstā "Kurzemes Vārds".
1923: pirmais tulkojums – Aleksandra Puškina luga "Mocarts un Saljeri".
1930–1940: tulkojusi un lokalizējusi radiofonam lugas (Augusta Strindberga, Džordža Bernarda Šova, Artura Šniclera, Šarla Vildraka u. c.), operešu tekstus (Imeriha Kālmāna "Monmartras vijolīte", Johana Štrausa "Šokolādes zaldātiņi", Franča Lehāra "Fraskita", "Smaidu zemē"), kā arī vairākus simtus dažādu tautu komponistu dziesmu un āriju operas solistiem un koncertdziedoņiem.
1942–1947: Latvijas PSR Valsts leļļu teātrim sarakstījusi vairākas lugas – "Sakņu dārzā", "Hitlers – burvju mākslinieks" (1942), "Laima pazemē" (1944; 1947. gadā librets Anatola Liepiņa baletam "Laima") u. c.

Dzejoļu krājumi

1946: "Rīta vējš".
1950: "Drauga vārdi".
1951: "Mieram un dzīvībai".
1959: "Es nevaru klusē".
1961: "Skaudrā liesma".
1967: "Gaisma akmenī".
1969: "Cilvēka ceļš".
1973: "Ērkšķuroze".

Dzejoļu izlases

1955: "Dzejas".
1957: "Mīlestība".
1964: "Mirkļu mūžība".

Miniatūru krājums

1968: "Dzintara spogulis".


Ārzemju autoru darbu tulkojumi

Ķempe tulkojusi no krievu, angļu, vācu, franču, spāņu valodas.
1944: Simonovs, Konstantīns. "Krievu ļaudis" (luga) (Maskava: Cittautu literatūras apgāds).
1946: Gladkovs, Aleksandrs. "Sendienās" (luga) (Rīga: VAPP).
1947: Tichonovs, Nikolajs. "Stāsti" (tulkojusi kopā ar Andreju Balodi) (LVI).
1948: Bergholca, Olga. "Pie mums uz zemes" (luga) (LVI).
1949: Fedins, Konstantīns. "Neparastā vasara" (LVI).
1949: Bubenovs, Mihails. "Nemirstība" (LVI).
1951: Maršaks, Samuils. "Divpadsmit mēneši" (slāvu pasaka bērniem) (LVI).
1952: Zadornovs, Nikolajs. "Tālais novads" (LVI).
1956: De Servantess, Migels. "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1-2) (LVI).
1959: Junke, Alvaro. "Mazie vīri" (stāsts bērniem) (LVI).
1959: Svifts, Džonatans. "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (LVI).
1962: Mensfilda, Ketrina. "Laime" (LVI).
1963: Kiltijs, Džeroms. "Mīļais melis: komēdija pēc Bernarda Šova un Stellas Kempbelas vēstulēm" (LVI).
1964: Fedins, Konstantīns. "Neparastā vasara" (LVI).
1964: Oldingtons, Ričards. "Visi cilvēki ir ienaidnieki" (LVI).
1966: Defo, Daniels. "Robinsons Kruzo" (Liesma).
1968: Tvens, Marks. "Toma Sojera piedzīvojumi" (Liesma).
1970: Tvens, Marks. "Haklberija Fina piedzīvojumi" (Liesma).
1971: Stīvensons, Roberts. "Bagātību sala" (Liesma).
1973: Mukerdži, Dhans. "Džungļos" (Liesma).
1975: Sabatini, Rafaels. "Kapteiņa Blada odiseja" (Liesma).

Ārzemju autoru darbu atdzejojumi

1951: Ševčenko, Tarass. "Izlase" (atdzejojuši: M. Ķempe, V. Dāvids, P. Bārda, M. Bendrupe, J. Plaudis) (LVI).
1960: Vitmens, Valts. "Zāļu stiebri" (atdzejojuši R. Rudzītis un M. Ķempe) (LVI).
1969: Brehts, Bertolds. "Balādes, dzejoļi, dziesmas" (no vācu valodas atdzejojuši: M. Čaklais, M. Ķempe, B. Saulītis, J. Sudrabkalns) (Liesma).
Citātu galerija"Ķempes dzejā dominē trīs galvenie motīvi – mīlestība, kultūra un laikmets. Ķempes dzejā mīlestība ir ne tikai intīmas jūtas, bet arī visaptveroša dzīves filozofija, kas rosina personības pašapzināšanos, dzīves jēgas meklējumus un cilvēka iekļaušanos pasaulē, Visumā Ķempes daiļradē kultūra atveidojas īpašā gara dzīves izpratnē. Ne mazums tiešas atsaukšanās arī uz laikmeta ikdienas un politiskajām aktualitātēm padomju patriotisma, tautu draudzības un internacionālisma garā."

Kalniņa, Ieva. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
SaiknesJānis Žīgurs (1915–1988) - Partneris
Eriks Ādamsons (1907–1946) - Bijušais vīrs
Imants Lasmanis (1937–1977) - Domubiedrs
Nodarbesdzejniece
tulkotāja
redaktore
atdzejotāja
Dzimšanas laiks/vieta09.02.1907
Liepāja
Liepāja
DzīvesvietaBernātu iela 41, Liepāja
Bernātu iela 41, Liepāja, LV-3401

01.11.1927 – 24.04.1928
Aleksandra Čaka iela 63, Rīga
Aleksandra Čaka iela 63, Rīga, LV-1011
Tolaik Marijas iela 63 dzīvoklis nr. 8

02.06.1928 – 03.10.1928
Ģertrūdes iela 99, Rīga
Ģertrūdes iela 99, Rīga, LV-1009
Dzīvoklis nr. 7

06.09.1928 – 26.09.1931
Brīvības iela 186, Rīga
Brīvības iela 186, Rīga, LV-1012
Dzīvoklis nr. 3

29.09.1931 – 29.06.1941
Indrānu iela 17, Rīga
Indrānu iela 17, Rīga, LV-1012
Dzīvoklis nr. 4
Izglītība1915 – 1919
Liepājas pilsētas 1. pamatskola
Liepāja
Liepāja

1919 – 1920
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija
Ausekļa iela 9, Liepāja
Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401
Apmeklējusi ģimnāzijas sagatavošanas klasi.

1925
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija
Ausekļa iela 9, Liepāja
Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401

Beidza mācības.


1926 – 1928
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Līdzekļu trūkuma dēļ nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: ekonomika.

Darbavieta1928 – 1930
Rīgas radiofons
Rīga
Rīga

Diktore


1930 – 1940
Rīgas radiofons
Rīga
Rīga

Tulkotāja un korespondente


1940 – 1941
Rīgas radiofons
Rīga
Rīga

Literāro raidījumu nodaļas vadītāja


1942
Latvijas PSR Valsts Mākslas ansamblis
Ivanova
Ivanovo, Ivanovo Oblast, Russia
Tulkotāja, Leļļu teātra literārās daļas vadītāja

1944 – 1947
Latvijas PSR Valsts leļļu teātris
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050
Mākslinieciskā vadītāja

15.07.1948 – 28.02.1974
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Dzejas konsultante
Dalība organizācijās1943 – 1974
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre
Emigrē1941
Astrahaņa
Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia

1942 (Datums nav precīzs)
Ivanova
Ivanovo, Ivanovo Oblast, Russia

1943 – 1944
Maskava
Moscow, Russia
Miršanas laiks/vieta12.04.1974
Rīga
Rīga
ApglabātsRaiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
Piemiņas vietas09.09.1989
Uliha iela 42, Liepāja
Uliha iela 42, Liepāja, LV-3401
Liepājā K. Ūliha un Peldu ielas krustojuma skvērā ir tēlnieces Ligitas Ulmanes veidotais Mirdzas Ķempes piemineklis, kuru atklāja 1989.gada 9. septembrī.
ApbalvojumiLPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1957

Latvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Mīlestība".
Literatūrā
1958

PSRS Valsts prēmija
Mirkļu mūžība
Prēmija piešķirta par dzejoļu izlasi "Mirkļu mūžība" (krievu val.).
Literatūra
1967

LPSR Tautas dzejnieks
1967

Kartes leģenda



















Tiek rādīti ieraksti 1-23 no 23.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
09.02.1907Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Aleksandra Čaka iela 63, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 63, Rīga, LV-1011)
01.11.1927 - 24.04.1928DzīvesvietaĒka, māja
3Ģertrūdes iela 99, Rīga
(Ģertrūdes iela 99, Rīga, LV-1009)
02.06.1928 - 03.10.1928DzīvesvietaĒka, māja
4Brīvības iela 186, Rīga
(Brīvības iela 186, Rīga, LV-1012)
06.09.1928 - 26.09.1931DzīvesvietaĒka, māja
5Indrānu iela 17, Rīga
(Indrānu iela 17, Rīga, LV-1012)
29.09.1931 - 29.06.1941DzīvesvietaĒka, māja
6Bernātu iela 41, Liepāja
(Bernātu iela 41, Liepāja, LV-3401)
(Nav norādīts)DzīvesvietaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
12.04.1974Miršanas laiks/vietaPilsēta
8Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
1941EmigrēPilsēta
9Ivanova
(Ivanovo, Ivanovo Oblast, Russia)
1942EmigrēPilsēta
10Maskava
(Moscow, Russia)
1943 - 1944EmigrēPilsēta
11Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
12Liepāja
(Liepāja)
1915 - 1919IzglītībaPilsēta
13Ausekļa iela 9, Liepāja
(Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401)
1919 - 1920IzglītībaĒka, māja
14Ausekļa iela 9, Liepāja
(Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401)
1925IzglītībaĒka, māja
15Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1926 - 1928IzglītībaĒka, māja
16Rīga
(Rīga)
1928 - 1930DarbavietaPilsēta
17Rīga
(Rīga)
1930 - 1940DarbavietaPilsēta
18Rīga
(Rīga)
1940 - 1941DarbavietaPilsēta
19Ivanova
(Ivanovo, Ivanovo Oblast, Russia)
1942DarbavietaPilsēta
20Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050)
1944 - 1947DarbavietaĒka, māja
21Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
15.07.1948 - 28.02.1974DarbavietaĒka, māja
22Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1943 - 1974Dalība organizācijāsĒka, māja
23Uliha iela 42, Liepāja
(Uliha iela 42, Liepāja, LV-3401)
09.09.1989Piemiņas vietasĒka, māja
Spilgta, harizmātiska un pretrunīga personība – tā laikabiedri lielākoties raksturo dzejnieci Mirdzu Ķempi. Viņa bija padomju totalitārā režīma atzīta dzejniece, kas rakstīja gan ideoloģiju apliecinošus darbus, izdabājot konjunktūrai un tādējādi baudot varas atzinību un privilēģijas, gan vienlaikus arī intīmi lirisku un filozofisku dzeju. Tieši Ķempes dzejoļu izlase “Mīlestība” (1957) iezīmēja latviešu mīlas lirikas tradīcijas atjaunošanos pēc Otrā pasaules kara. Līdzās tam viņa pievērsās katolicismam, misticismam un Indijas kultūrai, savukārt Latvijas Padomju rakstnieku savienības konsultantes darbā veica nozīmīgu darbu ar jaunajiem autoriem, aktualizējot arī aizliegto pirmspadomju latviešu literatūras mantojumu un tradīciju.

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš rakstījis: “1955. gadā mani uzņēma Rakstnieku savienībā, un es sāku iestaigāt Kr. Barona ielas lepnajā namā. Neievērot Ķempi – tas nozīmētu būt kurlam un aklam. Kaut arī tolaik dzejniece ne tuvu nebija tik prominenta un titulēta kā mūža pēcgalā, piecdesmito gadu rakstnieku pulkā viņa izcēlās kā faraona ratu ķēve prastu aizjūga mūļu barā. Sanāksmēs viņa nekad ilgstoši nenīka, aizvien spoži iznira, parādījās, uzradās, lai pēc kāda brīža atkal noslēpumaini nozustu. Viņa staigāja, ceļi izslējusi galvu, koši melnmataina, skaļvalodīga un smējīga. Ap viņu plīvoja šalles un apmetņi, spīguļoja piespraudes, krelles un ķēdes. Spilgtums un krāsu juceklis, nereti žonglējot uz gaumes robežas, savienojumā ar Ķempes personību veidoja savdabīgu ekscentrisku tēlu.” (Skujiņš, Zigmunds. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Raksti. 1. sējums. Rīga: Mansards, 2005, 95. lpp.)

Mirdza Austra Alma Ķempe dzimusi 1907. gada 9. februārī Liepājā rakstveža Jāņa Ķempes (1882–1914) un Līnas (dzimusi Skutule; 1887–1944) Ķempju ģimenē. Kad Mirdzai Ķempei ir vien septiņi gadi, tēvs mira ar tuberkulozi. Māte Līna viena audzināja Mirdzu un viņas brāli Emīlu Vilhelmu (1908–1938), strādājot Liepājas kara ostas (Tosmares) kuģu būvētavā. Ķempe agri saskārās ar nabadzību, ietekmi atstāja arī Pirmā pasaules kara sekas un strādnieku vidē redzētais. Par spīti grūtībām viņa skolas gados sāka rakstīt dzeju. Būtiska nozīme bija Ķempes latviešu valodas un literatūras skolotājiem Liepājas 1. ģimnāzijā – Jēkabam Ezeram un Haraldam Eldgastam. Tieši Jēkabs Ezers aiznesa pirmos Mirdzas Ķempes dzejoļus uz laikraksta “Kurzemes Vārds” redakciju, kurā strādāja arī Haralds Eldgasts. 1923. gadā Liepājas laikrakstā “Kurzemes Vārds” publicēts pirmais dzejolis “Ne jums!”. Viņa tulkoja arī Aleksandra Puškina lugu “Mocarts un Saljeri”.1925. gadā Ķempe pabeidza Liepājas 1. ģimnāziju. Diemžēl viņa saslima ar plaušu tuberkulozi, tādēļ izglītību varēja turpināt ne uzreiz – gadu pēc ģimnāzijas absolvēšanas. 1926. gadā Mirdza Ķempe iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā. Pēc diviem studiju kursiem slimības un materiālo grūtību dēļ mācības gan bija jāpārtrauc. Var pieļaut, ka šajā periodā formējās arī Mirdzas Ķempes kreisi orientētie uzskati. Ķempes biogrāfe, literatūrzinātniece Milda Kalve norāda, ka ģimnāzijas gados Liepājā viņa draudzējās ar kreisi noskaņotajiem skolas biedriem – Arnoldu Deglavu, Oskaru Zankusu (Jankusu), Emīlu Rozenbahu (Emīlu Frosu) u. c. Interesējās par dzīvi Padomju Savienībā. (Kalve, Milda. Apcerējums par M. Ķempi, nepabeigts, 13., 14. lp.) 1926. gadā Ķempe iesaistījās Sarkanās palīdzības organizācijā (Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem; Междунарoдная организация помощи борцам революции, MOPR), kurā darbojās līdz 1940. gadam. 1927. gadā pie viņas uz Rīgu pārcēlās dzīvot māte un brālis, kas arī iesaistījās pagrīdes darbā. Mirdzas Ķempes dzīvoklis kļuva par konspiratīvo sastapšanās vietu komunistiem, nelegālistiem. Tika izdoti arī nelegāli preses izdevumi un skrejlapas. Mirdza Ķempe kādu laiku strādāja arī žurnālā “Informators”, tulkojot revolucionāro rakstnieku un dzejnieku darbus. 1927. gadā Mirdza Ķempe sāka strādāt par diktori Latvijas Radiofonā, no 1930. gada – arī par tulkotāju no angļu, franču, krievu un vācu valodas, kā arī ārzemju korespondenti. Radiofonā priekšlasījumu daļas vadītājs bija dzejnieks Edvarts Virza, kam bija liela nozīme Ķempes kā tulkotājas izaugsmē, jo daudz mācījusies no viņa tulkojumiem un arī dzejas, kā arī tieši Virza iepazīstināja jauno dzejnieci ar nākamo vīru, rakstnieku Eriku Ādamsonu (laulības 1931. gadā).

Lai arī Mirdza Ķempe kā dzejniece vairāk varēja sevi apliecināt pēc Latvijas okupācijas, tomēr jāatzīmē, ka jau Latvijas Republikas laikā viņa bija pietiekami ietekmīga persona, zināma kā dzejniece, tulkotāja un korespondente, – par viņu izveidots šķirklis Pētera Šmita sastādītajā grāmatā “Latvijas vadošie darbinieki” (1935). Arī šī laika posma periodiskajos izdevumos publicēti vairāki desmiti viņas dzejoļu. Mirdza Ķempe bija iecerējusi izdot pirmo dzejoļu krājumu, kura izdošanai bija krājusi naudu, bet šī nauda izlietota Erika Ādamsona pirmā dzejoļu krājuma “Sudrabs ugunī” (1932) izdošanai, kas viņam pasniegta kā kāzu dāvana.

1941. gada 27. jūnijā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, Mirdza Ķempe ar Latvijas Radiofona darbiniekiem evakuējās uz PSRS iekšieni, sākumā Astrahaņu, vēlāk, sākot ar 1942. gada maiju – Ivanovu, kur strādāja Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblī kā tulkotāja, kopā ar Jāni Žīguru izveidoja leļļu teātra trupu un kļuva par tās dramaturģi, programmas izveidotāju. Ķempe rakstīja arī dzejoļus, kas publicēti laikrakstos “Cīņa”, “Padomju Strēlnieks” un žurnālā “Karogs. 1943. gadā Mirdzu Ķempi uzņēma Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Kara laikā Latvijā bija palicis vīrs Eriks Ādamsons un māte, kuru nacistiskās okupācijas laikā arestēja par krievu karagūstekņu slēpšanu ģimenes dārza mājā un viņa 1944. gadā Indrānu ielas dzīvoklī izdarīja pašnāvību.

Atgriežoties Latvijā, Mirdza Ķempe turpināja darbu kā Latvijas PSR Valsts leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja (1944–1947). Piederību jaunajam režīmam un varas atzītai elitei Mirdza Ķempe nodrošināja ar dzejas pantiem, kuros cildināja Beriju, Staļinu, atsaucās uz tā laika sabiedriski politiskiem notikumiem, piemēram, Padomju armijas iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā un pilsonības atņemšanu Aleksandram Solžeņicinam un izsūtīšanu trimdā. 1946. gadā iznāca Mirdzas Ķempes pirmais dzejoļu krājums “Rīta vējš”, kam turpmākajos gados sekoja vēl septiņi – “Drauga vārdi” (1950), “Mieram un dzīvībai” (1951), “Es nevaru klusēt” (1959), “Skaudrā liesma” (1961), “Gaisma akmenī” (1967), “Cilvēka ceļš” (1969), “Ērkšķuroze” (1973). Izdotas arī trīs dzejas izlases – “Dzejas” (1955), “Mīlestība” (1957), “Mirkļu mūžība” (1964) un miniatūru krājums “Dzintara spogulis” (1968).

No 1948. gada Mirdza Ķempe sāka strādāt Latvijas Padomju rakstnieku savienībā par literāro, galvenokārt dzejas konsultanti, šo darbu veicot līdz pat savai mūža nogalei 1974. gadā. Viņa ir izaudzinājusi vairākas jauno dzejnieku paaudzes. Pie viņas konsultējušies, piemēram, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Jānis Peters, Ausma Pormale, Velga Krile, Māra Misiņa, Māra Zālīte u. c. Mirdzas Ķempes sarakste ar jaunajiem autoriem atklāj rūpīgu un pat skrupulozu iedziļināšanos viņu daiļradē, sniedzot arī izvērstu un pamatīgu atgriezenisko saiti jaunajiem autoriem. Ar savās konsultācijās paustajiem uzskatiem un augstajiem mākslas kritērijiem un principiem (zināšanām klasiskajā dzejā, pasaules literatūrā) viņa nonāca zināmā mērā opozīcijā komunistiskās partijas atzītajām mākslas nostādnēm, ko dažkārt propagandēja savā daiļradē. Zigmunds Skujiņš atzīmējis: “Viņa zināja, kas ir laba dzeja, un jaunie viņas padomus uzklausīja. Dažkārt melodama un liekuļodama kā dzejniece, viņa bija bezbailīgi atklāta un godīga kā skolotāja.” (Skujiņš, Zigmunds. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Raksti. 1. sējums. Rīga: Mansards, 2005, 92. lpp.) Latvijas Padomju rakstnieku savienības vēsturē neviens no literārajiem konsultantiem neveltīja tik daudz laika un nebija tik tuvās attiecībās ar konsultējamo personu, kā tas bija Ķempes gadījumā. Bieži pārlieku daudz uzmanības tika veltīts arī diletantiem. Mirdza Ķempe vairākkārt uzsvērusi, ka darbs Rakstnieku savienībā viņai aizstāja ģimeni, kompensēja vientulību, neveiksmi privātajā dzīvē un nepiepildīto mātes mīlestību. Nereti ar jaunajiem autoriem izveidojās ciešas attiecības, atklājot arī personiskās dzīves detaļas un dažbrīd nespējot novilkt profesionālās robežas. Mirdzas Ķempes draudzene Aina Kļaviņa atceras: “Brīvības ielas dzīvoklis bija īsts salons. Cilvēki nāca un gāja. Dzejniece patiesi bija jauno literātu mecenāts, jo pie viņas tika gan ēsts, gan dzerts, gan dzīvots un nakšņots. [..] viņa “bīdīja” jaunos poētus Rakstnieku savienībā, dāvāja tiem grāmatas, sarūpēja pabalstus, uz neatdošanu aizdeva naudu, vizināja savā mašīnā, kas tolaik bija luksuss, izcīnīja dzīvokļus [..].” (Kļaviņa, Aina, Kļaviņš, Sandris. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. Rīga: Nordik, 2008, 53. lpp.)

Dzejnieces personības pretrunas un polaritāte joprojām ir pētāms jautājums. Spilgti šīs pretrunas atklātas Mirdzas Ķempes vēstulē Jānim Sudrabkalnam 1954. gada 14. oktobrī: “Esmu daudz cietusi vai nu patmīlas, vai arī lepnuma pēc, vai arī tāpēc, ka nevaru panest plukatību un nespēju būt pazemīga. Velns viņu zina, bet es vāros kā pa vienu iekšēju elles zaņķi un ziepju katlu. Un es nekādi negribu lietišķu, mierīgu dzīvi – šīs neciešamās mokas ir arī vienīgais signāls, ka dvēsele vēl ir dzīva, tas ir taures sauciens nāvīgās cīņās. Esmu sastapusies ar lielceļu laupītājiem un kabatas zagļiem un gļēviem slepkavām, un, tu jau varbūt savā viszinībā jaudi, ka es meklēju kaut ko ļoti stingru, nevis labu – bet stipru. Jā, nav nekādas gudrības šajos meklējumos, un liktens mani piesmej. Agrāk baidījos no nāves: no savu tuvinieku, no savējās, bet tagad tā man šķiet kaut kas īsts, kaut kas negrozāms un varens. Kad es pārnāku mājās un atkritu uz sava dīvāna, un zinu, ka esmu viena, tad ap mani sāk dūkt it kā mūžības ērģeles.” (Ķempe, Mirdza. Kopoti raksti, 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984, 160.–161. lpp.)

Mirdza Ķempe mūžībā aizgāja 1974. gada 12. aprīlī.

Dzīves laikā saņēmusi vairākus apbalvojumus un goda nosaukumus – LPSR Nopelniem bagātā kultūra darbiniece (1957), LPSR Valsts prēmija par dzejoļu krājumu “Mīlestība” (1958), LPSR Tautas dzejnieces goda nosaukums un PSRS Valsts prēmija (abi 1967), Višvabharati universitātes Goda doktores diploms (1972), LPSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle (1973).

Informāciju apkopoja Madara Eversone.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.