Mirdza Ķempe

Spilgta, harizmātiska un pretrunīga personība – tā laikabiedri lielākoties raksturo dzejnieci Mirdzu Ķempi. Viņa bija padomju totalitārā režīma atzīta dzejniece, kas rakstīja gan ideoloģiju apliecinošus darbus, izdabājot konjunktūrai un tādējādi baudot varas atzinību un privilēģijas, gan vienlaikus arī intīmi lirisku un filozofisku dzeju. Tieši Ķempes dzejoļu izlase “Mīlestība” (1957) iezīmēja latviešu mīlas lirikas tradīcijas atjaunošanos pēc Otrā pasaules kara. Līdzās tam viņa pievērsās katolicismam, misticismam un Indijas kultūrai, savukārt Latvijas Padomju rakstnieku savienības konsultantes darbā veica nozīmīgu darbu ar jaunajiem autoriem, aktualizējot arī aizliegto pirmspadomju latviešu literatūras mantojumu un tradīciju.

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš rakstījis: “1955. gadā mani uzņēma Rakstnieku savienībā, un es sāku iestaigāt Kr. Barona ielas lepnajā namā. Neievērot Ķempi – tas nozīmētu būt kurlam un aklam. Kaut arī tolaik dzejniece ne tuvu nebija tik prominenta un titulēta kā mūža pēcgalā, piecdesmito gadu rakstnieku pulkā viņa izcēlās kā faraona ratu ķēve prastu aizjūga mūļu barā. Sanāksmēs viņa nekad ilgstoši nenīka, aizvien spoži iznira, parādījās, uzradās, lai pēc kāda brīža atkal noslēpumaini nozustu. Viņa staigāja, ceļi izslējusi galvu, koši melnmataina, skaļvalodīga un smējīga. Ap viņu plīvoja šalles un apmetņi, spīguļoja piespraudes, krelles un ķēdes. Spilgtums un krāsu juceklis, nereti žonglējot uz gaumes robežas, savienojumā ar Ķempes personību veidoja savdabīgu ekscentrisku tēlu.” (Skujiņš, Zigmunds. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Raksti. 1. sējums. Rīga: Mansards, 2005, 95. lpp.)

Mirdza Austra Alma Ķempe dzimusi 1907. gada 9. februārī Liepājā rakstveža Jāņa Ķempes (1882–1914) un Līnas (dzimusi Skutule; 1887–1944) Ķempju ģimenē. Kad Mirdzai Ķempei ir vien septiņi gadi, tēvs mira ar tuberkulozi. Māte Līna viena audzināja Mirdzu un viņas brāli Emīlu Vilhelmu (1908–1938), strādājot Liepājas kara ostas (Tosmares) kuģu būvētavā. Ķempe agri saskārās ar nabadzību, ietekmi atstāja arī Pirmā pasaules kara sekas un strādnieku vidē redzētais. Par spīti grūtībām viņa skolas gados sāka rakstīt dzeju. Būtiska nozīme bija Ķempes latviešu valodas un literatūras skolotājiem Liepājas 1. ģimnāzijā – Jēkabam Ezeram un Haraldam Eldgastam. Tieši Jēkabs Ezers aiznesa pirmos Mirdzas Ķempes dzejoļus uz laikraksta “Kurzemes Vārds” redakciju, kurā strādāja arī Haralds Eldgasts. 1923. gadā Liepājas laikrakstā “Kurzemes Vārds” publicēts pirmais dzejolis “Ne jums!”. Viņa tulkoja arī Aleksandra Puškina lugu “Mocarts un Saljeri”.1925. gadā Ķempe pabeidza Liepājas 1. ģimnāziju. Diemžēl viņa saslima ar plaušu tuberkulozi, tādēļ izglītību varēja turpināt ne uzreiz – gadu pēc ģimnāzijas absolvēšanas. 1926. gadā Mirdza Ķempe iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā. Pēc diviem studiju kursiem slimības un materiālo grūtību dēļ mācības gan bija jāpārtrauc. Var pieļaut, ka šajā periodā formējās arī Mirdzas Ķempes kreisi orientētie uzskati. Ķempes biogrāfe, literatūrzinātniece Milda Kalve norāda, ka ģimnāzijas gados Liepājā viņa draudzējās ar kreisi noskaņotajiem skolas biedriem – Arnoldu Deglavu, Oskaru Zankusu (Jankusu), Emīlu Rozenbahu (Emīlu Frosu) u. c. Interesējās par dzīvi Padomju Savienībā. (Kalve, Milda. Apcerējums par M. Ķempi, nepabeigts, 13., 14. lp.) 1926. gadā Ķempe iesaistījās Sarkanās palīdzības organizācijā (Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem; Междунарoдная организация помощи борцам революции, MOPR), kurā darbojās līdz 1940. gadam. 1927. gadā pie viņas uz Rīgu pārcēlās dzīvot māte un brālis, kas arī iesaistījās pagrīdes darbā. Mirdzas Ķempes dzīvoklis kļuva par konspiratīvo sastapšanās vietu komunistiem, nelegālistiem. Tika izdoti arī nelegāli preses izdevumi un skrejlapas. Mirdza Ķempe kādu laiku strādāja arī žurnālā “Informators”, tulkojot revolucionāro rakstnieku un dzejnieku darbus. 1927. gadā Mirdza Ķempe sāka strādāt par diktori Latvijas Radiofonā, no 1930. gada – arī par tulkotāju no angļu, franču, krievu un vācu valodas, kā arī ārzemju korespondenti. Radiofonā priekšlasījumu daļas vadītājs bija dzejnieks Edvarts Virza, kam bija liela nozīme Ķempes kā tulkotājas izaugsmē, jo daudz mācījusies no viņa tulkojumiem un arī dzejas, kā arī tieši Virza iepazīstināja jauno dzejnieci ar nākamo vīru, rakstnieku Eriku Ādamsonu (laulības 1931. gadā).

Lai arī Mirdza Ķempe kā dzejniece vairāk varēja sevi apliecināt pēc Latvijas okupācijas, tomēr jāatzīmē, ka jau Latvijas Republikas laikā viņa bija pietiekami ietekmīga persona, zināma kā dzejniece, tulkotāja un korespondente, – par viņu izveidots šķirklis Pētera Šmita sastādītajā grāmatā “Latvijas vadošie darbinieki” (1935). Arī šī laika posma periodiskajos izdevumos publicēti vairāki desmiti viņas dzejoļu. Mirdza Ķempe bija iecerējusi izdot pirmo dzejoļu krājumu, kura izdošanai bija krājusi naudu, bet šī nauda izlietota Erika Ādamsona pirmā dzejoļu krājuma “Sudrabs ugunī” (1932) izdošanai, kas viņam pasniegta kā kāzu dāvana.

1941. gada 27. jūnijā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, Mirdza Ķempe ar Latvijas Radiofona darbiniekiem evakuējās uz PSRS iekšieni, sākumā Astrahaņu, vēlāk, sākot ar 1942. gada maiju – Ivanovu, kur strādāja Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblī kā tulkotāja, kopā ar Jāni Žīguru izveidoja leļļu teātra trupu un kļuva par tās dramaturģi, programmas izveidotāju. Ķempe rakstīja arī dzejoļus, kas publicēti laikrakstos “Cīņa”, “Padomju Strēlnieks” un žurnālā “Karogs. 1943. gadā Mirdzu Ķempi uzņēma Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Kara laikā Latvijā bija palicis vīrs Eriks Ādamsons un māte, kuru nacistiskās okupācijas laikā arestēja par krievu karagūstekņu slēpšanu ģimenes dārza mājā un viņa 1944. gadā Indrānu ielas dzīvoklī izdarīja pašnāvību.

Atgriežoties Latvijā, Mirdza Ķempe turpināja darbu kā Latvijas PSR Valsts leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja (1944–1947). Piederību jaunajam režīmam un varas atzītai elitei Mirdza Ķempe nodrošināja ar dzejas pantiem, kuros cildināja Beriju, Staļinu, atsaucās uz tā laika sabiedriski politiskiem notikumiem, piemēram, Padomju armijas iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā un pilsonības atņemšanu Aleksandram Solžeņicinam un izsūtīšanu trimdā. 1946. gadā iznāca Mirdzas Ķempes pirmais dzejoļu krājums “Rīta vējš”, kam turpmākajos gados sekoja vēl septiņi – “Drauga vārdi” (1950), “Mieram un dzīvībai” (1951), “Es nevaru klusēt” (1959), “Skaudrā liesma” (1961), “Gaisma akmenī” (1967), “Cilvēka ceļš” (1969), “Ērkšķuroze” (1973). Izdotas arī trīs dzejas izlases – “Dzejas” (1955), “Mīlestība” (1957), “Mirkļu mūžība” (1964) un miniatūru krājums “Dzintara spogulis” (1968).

No 1948. gada Mirdza Ķempe sāka strādāt Latvijas Padomju rakstnieku savienībā par literāro, galvenokārt dzejas konsultanti, šo darbu veicot līdz pat savai mūža nogalei 1974. gadā. Viņa ir izaudzinājusi vairākas jauno dzejnieku paaudzes. Pie viņas konsultējušies, piemēram, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Jānis Peters, Ausma Pormale, Velga Krile, Māra Misiņa, Māra Zālīte u. c. Mirdzas Ķempes sarakste ar jaunajiem autoriem atklāj rūpīgu un pat skrupulozu iedziļināšanos viņu daiļradē, sniedzot arī izvērstu un pamatīgu atgriezenisko saiti jaunajiem autoriem. Ar savās konsultācijās paustajiem uzskatiem un augstajiem mākslas kritērijiem un principiem (zināšanām klasiskajā dzejā, pasaules literatūrā) viņa nonāca zināmā mērā opozīcijā komunistiskās partijas atzītajām mākslas nostādnēm, ko dažkārt propagandēja savā daiļradē. Zigmunds Skujiņš atzīmējis: “Viņa zināja, kas ir laba dzeja, un jaunie viņas padomus uzklausīja. Dažkārt melodama un liekuļodama kā dzejniece, viņa bija bezbailīgi atklāta un godīga kā skolotāja.” (Skujiņš, Zigmunds. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Raksti. 1. sējums. Rīga: Mansards, 2005, 92. lpp.) Latvijas Padomju rakstnieku savienības vēsturē neviens no literārajiem konsultantiem neveltīja tik daudz laika un nebija tik tuvās attiecībās ar konsultējamo personu, kā tas bija Ķempes gadījumā. Bieži pārlieku daudz uzmanības tika veltīts arī diletantiem. Mirdza Ķempe vairākkārt uzsvērusi, ka darbs Rakstnieku savienībā viņai aizstāja ģimeni, kompensēja vientulību, neveiksmi privātajā dzīvē un nepiepildīto mātes mīlestību. Nereti ar jaunajiem autoriem izveidojās ciešas attiecības, atklājot arī personiskās dzīves detaļas un dažbrīd nespējot novilkt profesionālās robežas. Mirdzas Ķempes draudzene Aina Kļaviņa atceras: “Brīvības ielas dzīvoklis bija īsts salons. Cilvēki nāca un gāja. Dzejniece patiesi bija jauno literātu mecenāts, jo pie viņas tika gan ēsts, gan dzerts, gan dzīvots un nakšņots. [..] viņa “bīdīja” jaunos poētus Rakstnieku savienībā, dāvāja tiem grāmatas, sarūpēja pabalstus, uz neatdošanu aizdeva naudu, vizināja savā mašīnā, kas tolaik bija luksuss, izcīnīja dzīvokļus [..].” (Kļaviņa, Aina, Kļaviņš, Sandris. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. Rīga: Nordik, 2008, 53. lpp.)

Dzejnieces personības pretrunas un polaritāte joprojām ir pētāms jautājums. Spilgti šīs pretrunas atklātas Mirdzas Ķempes vēstulē Jānim Sudrabkalnam 1954. gada 14. oktobrī: “Esmu daudz cietusi vai nu patmīlas, vai arī lepnuma pēc, vai arī tāpēc, ka nevaru panest plukatību un nespēju būt pazemīga. Velns viņu zina, bet es vāros kā pa vienu iekšēju elles zaņķi un ziepju katlu. Un es nekādi negribu lietišķu, mierīgu dzīvi – šīs neciešamās mokas ir arī vienīgais signāls, ka dvēsele vēl ir dzīva, tas ir taures sauciens nāvīgās cīņās. Esmu sastapusies ar lielceļu laupītājiem un kabatas zagļiem un gļēviem slepkavām, un, tu jau varbūt savā viszinībā jaudi, ka es meklēju kaut ko ļoti stingru, nevis labu – bet stipru. Jā, nav nekādas gudrības šajos meklējumos, un liktens mani piesmej. Agrāk baidījos no nāves: no savu tuvinieku, no savējās, bet tagad tā man šķiet kaut kas īsts, kaut kas negrozāms un varens. Kad es pārnāku mājās un atkritu uz sava dīvāna, un zinu, ka esmu viena, tad ap mani sāk dūkt it kā mūžības ērģeles.” (Ķempe, Mirdza. Kopoti raksti, 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984, 160.–161. lpp.)

Mirdza Ķempe mūžībā aizgāja 1974. gada 12. aprīlī.

Dzīves laikā saņēmusi vairākus apbalvojumus un goda nosaukumus – LPSR Nopelniem bagātā kultūra darbiniece (1957), LPSR Valsts prēmija par dzejoļu krājumu “Mīlestība” (1958), LPSR Tautas dzejnieces goda nosaukums un PSRS Valsts prēmija (abi 1967), Višvabharati universitātes Goda doktores diploms (1972), LPSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle (1973).

---

Informāciju apkopoja Madara Eversone.