Miķelis Valters

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (16); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (7)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsMiķelis Valters
PseidonīmsIngmars Ingmarsons, Andrejs Paparde
KopsavilkumsMiķelis Valters (1874.7.V (25.IV) Liepājā - 1968.27.III Nicā, Francijā, turpat apbed.) - politisks darbinieks un rakstnieks.
Dz. strādnieka ģim. Māc. Annas baznīcas elementārsk. Liepājā, Liepājas pils. sk. un reālskolā. Iesaistījies jaunstrāvnieku kustībā. 1897 tika apcietināts un uz 15 mēn. ieslodzīts Liepājas cietumā. Pēc tam izsūtīts uz Daugavpili, kur bijis privātskolotājs. 1899 emigr. uz Vāciju, vēlāk Šveici, tur stud. Cīrihes univ. Jurid. fak. (1899-1904). Viens no Latv. sociāldemokrātu sav. galv. ideologiem, sav. laikr. "Proletariets" (1903-04) un žurn. "Revolucionārā Baltija" (1905) līdzredaktors. 1905 atgriezies Ljā, 1906 atkal devies trimdā un dzīv. Somijā, Šveicē, stud. Sorbonnas univ. Parīzē (1909-10). 1912-13 dzīv. Londonā, no 1913 - Somijā. Grām. "Mūsu tautības jautājums" (1914) aizstāvējis Ljas nac. valstiskuma ideju. 1917 V atgriezies Ljā, tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, viens no Zemnieku sav. dibinātājiem. Ljas Tautas padomes loceklis. V. bija pirmais Ljas iekšlietu ministrs (1918 XI - 1919 XII), vēlāk strād. diplomāt. dienestā - sūtnis Romā (1920-24), Parīzē (1924-25), ģenerālkonsuls Karaļaučos, sūtnis Varšavā (1934-37) un Briselē (1937-40). Pēc tam dzīv. Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku. Sar. vairākas grām. Ljas popularizēšanai - "Lettland" ("Latvija", 1923), "Baltengedanken und Baltenpolitik" ("Baltijas domas un Baltijas politika", 1926), "Das Verbrechen gegen die baltischen Staaten" ("Noziegums pret Baltijas valstīm", 1962) u.c.
Lit. darbības sākumā 1894 rakstījis tēlojumus un ceļojuma piezīmes. Pirmā publikācija - apraksts "Iz Berlīnes" laikr. "Dienas Lapa" 1894.8./20.VIII. Vēlāk rakstījis gk. dzejoļus, kas public. krājumos "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem" (1910), "Mūžība" (1914). V. lirikā konsekvents verlibra lietojums; izteiksmē spraiga, impulsīva izjūtu un pārdomu fiksācija. Grām. par mākslas vēst. un kritikas jautājumiem "Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos" (1908), "Florencē" (1909) vērsies pret socioloģisko kritiku, uzsvēris mākslas specifiskās likumības un proponējis intuitīvo pētniecības metodi. Sar. arī filoz. drāmas "Kristus atriebšanās" (1928) un "Dievs un cilvēks" (t-rī 1930). Kultūrvēst. nozīme grām. "Atmiņas un sapņi" (1969). - Ps.: Andrejs Paparde, Dorupnieks, Ingmars Ingmarsons.
L. Lapiņš J. Miķeļa Valtera dzīve un darbi // Piesaule, 1930, 10; Valters M. Atmiņas un domas // Trimdas rakstnieki. Kemptene, 1947. 1. sēj.; Andersons E. Dr. Miķelis Valters // Jaunā Gaita, 1968, 69; Stalažs V. Mūžīgais trimdinieks // Karogs, 1989, 10; Vecgrāvis V. Miķelis Valters - rakstnieks un jaunu vērtību radītājs // Literatūras Av., 1999, 12/13.
Personiska informācijaPirmā sieva Anna Streguļina-Valtere, otrā – Somijas zviedriete Estere Slomane (kopīga meitiņa Papardīte, 15 gadu vecumā gāja bojā, no sievas šķīrās 1928.g.), trešā – Alise Ērika (laulība 1930.g., palika Beļģijā, nedeva šķiršanās atļauju. Ceturtā sieva ir neoficiāla – Antonija Jēkabsone.
"Ar M. Valteru vedeklai Valdai nebija lemts satikties, toties ar Antoniju, kura nodzīvoja ilgu mūžu, gan. A. Jēkabsone bija dzimusi Sude. Pēc sarunām ar vīramāti V. Jēkabsone-Valtere spriež, ka viņa jaunībā dzīvojusi Rožu ielā. M. Valters un A. Jēkabsone esot satikušies Kūrmājas prospektā pēc kāda koncerta Kūrmājā. Par A. Jēkabsones bērnības un jaunības gaitām un pašas ģimeni Liepājā zināms maz. Uzvārds Jēkabsone ir bijis viņas pirmā vīra uzvārds. Savukārt ar M. Valteru Antonija gan nodzīvojusi kopā garus gadus līdz M. Valtera nāvei, bet abi nav bijuši laulāti, jo M. Valtera iepriekšējā sieva dzīvojusi citā valstī un nebija devusi šķiršanos. Līdz ar to arī uzvārdi ģimenes locekļiem ir dažādi.
Savulaik studijas Parīzē, Sorbonnas universitātē, saveda kopā topošo tulkotāju ar Miķeļa Valtera dēlu Andri Jēkabsonu. Viņiem ir divi bērni – Latvijā dzimusī Kaija Jūlija, kura tagad dzīvo Francijā. Kaijas vārdu meitenei devusi vecmāmiņa Antonija, jo ar šo vārdu viņa jaunībā parakstījusi vēstules Miķelim Valteram. Savukārt Francijā dzimušais Ilmārs Jānis Miķelis kopš 12 gadu vecuma dzīvo Latvijā, viņam ir 18 gadu un viņš nes abu savu vectēvu vārdus."

Ziņas no: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kult...
Profesionālā darbībaLit. darbības sākumā 1894 rakstījis tēlojumus un ceļojuma piezīmes. Pirmā publikācija - apraksts "Iz Berlīnes" laikr. "Dienas Lapa" 1894.8./20.VIII. Vēlāk rakstījis gk. dzejoļus, kas public. krājumos "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem" (1910), "Mūžība" (1914). V. lirikā konsekvents verlibra lietojums; izteiksmē spraiga, impulsīva izjūtu un pārdomu fiksācija. Grām. par mākslas vēst. un kritikas jautājumiem "Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos" (1908), "Florencē" (1909) vērsies pret socioloģisko kritiku, uzsvēris mākslas specifiskās likumības un proponējis intuitīvo pētniecības metodi. Sar. arī filoz. drāmas "Kristus atriebšanās" (1928) un "Dievs un cilvēks" (t-rī 1930). Kultūrvēst. nozīme grām. "Atmiņas un sapņi" (1969)
Citātu galerija1924.gadā Jānis Akuraters raksta izjustu pasāžu par Papardes dzeju sasaistē ar Valtera dzīvi: “Bez politiķa, zinātņu vīra un mākslas kritiķa Dr. Valtera, mums vēl šaī personībā ir kāds mīļš un īpatnējs tēls — tas ir d z e,j n i e k s Andrejs Paparde. Un dzejniekā mēs redzam Miķela Valtera dvēseli taī gaismojumā, kuru nedod ne zinātne, ne politika. Te ir viņa intīmākā dvēsele. Te atveras Valters kā impresiju un noskaņu bagāta, sēri-dziļa prieka un estētisku domu un izjūtu personība. Kā Andrejs Papārde viņš ir laidis klajā dzeju krājumus: Tantris (Helsingforsā 1908.), Ēnas uz akmeņiem (Rīgā, 1910.) un, Mūžība (Helsingforsā, 1914.). Visi minētie dzeju krājumi nes lielu stila vienību. Tāpat pēc formas kā satura. Un citādi tas nevar ari būt grāmatās, kur dzejnieks dzīvo savā pasaulē, kuru negrib un nevar mākslot vai slēpt. Te ir Valtera dzīve, — tas, ko neviens nav varējis saprast, pēc kā neviens nav prasījis šo gudro un piedzīvojumu bagāto zinātnieku un valsts vīru. Bet atskatoties uz Valtera īpatnējo cīnu un vientulības pilno jaunību, uz viņa bēgļa un meklētāja gadiem, mēs varam gaiši saskatīt Valtera dzejās vina dvēseles lidojienus, vina agrās jaunības rūgtos malkus, sapņus, mūžības domu un nākotnes meklētos ideālus. [..] Reti mūsu rakstniecībā var atrast tik daudz autobiogrāfiska, kā Papārdes „Tantris" mazajās baltās dzejās. Kas grib saprast Valtera dzīvi, cīņas un sēras, lai atšķir šo grāmatu. Tur nav ne pārspīlējumu, ne mākslotības, tur ir pate dvēsele. Vietām viņā ir dziļi impresionistisks virtuozs momenta domu dzejnieks. Bet momenta domas un izjūtas ir taisni tās, kas visasāk dzeļ dzejnieka dvēselē un visgaišāk uzliesmo izteiksmē. „Tantris" ir grāmata, kur mazas domas un dziesmas, mazi daiļi brīži ir savirknēti kā tekoša dzirkstaiņa pērļu rota, kas apdvēsta no dīvainām vieglām sērām un apslēptas dzīvības rožu smaržas. Tas ir dvēseles stāsts, tās dvēseles, kura dzīvo, meklē un bauda acumirkļos un vientulībā.”

1934. gadā Teodors Zeiferts savā rakstniecības vēsturē piemin, ka ar vārdu Andrejs Paparde, Valters rakstījis ari dzejoļus un tie iznākuši trīs krājumis. “Tās ir brīvā ritumā uzmestas izjūtu ainas Par dabu, mīlestību, vientulību, sapņainām ilgām. Literāriskiem jautājumiem Valters allaž pieskaras. Par tiem viņš sniedz veselu rindu rakstu arī jaunākā laikā: “Par jaunāko teātri un drāmu (Izgl. Min. Mēnešr. 1928), Jauna drā ztās saturs un virziens (turpat, 1930), Kāds latvietis ka vācu dzejnieks un domātājs (Latvju Grāmata, 1928), Mūsu rakstnieki (Daugava, 1928), Jaunā dzeja (turpat, 1931) u. c. Pa parastam, te viņš mūsu rakstniecības parādības ved sakarā ar citu tautu rakstniecību, kaut gan no skaidriem norādījumiem un slēdzieniem izvairās.” (Latviešu rakstniecības vēsture, 1934)

Galēju kritiku un necienīgus apzīmējumu “renegātu ciltstēvs” padomju periodā Valteram piešķīris Arvīds Grigulis (Latviešu literatūras kritika: 3. sēj. 1958). Savu nepatiku Grigulis pamato ar naidīgiem, sociālistiskā reālismā un vēsturiskā materiālismā balstītiem argumentiem: “Valtera, nolūks bij apgāzt pašu vēsturisko materiālismu, sagandēt un sakompromitēt ikviena prātīga tautieša priekšā. Brošūrā “Florencē” (1909) viņš jau skaļi runā par “marksisma loģiskām vājībām”, salīdzina marksisma metodi ar “jaunāko vēstures zinātni”, rāda, “cik materiālisms maldās, kad tas grib cilvēces attīstības izpētīšanā būt vienīgā metode”, un cik daudzkārt pilnīgāka par marksismu ir vācu liberālo profesoru “jaunākā vēstures zinātne”, kur galvenā loma piekrīt pazīstamai rasu teorijai. Līdz ar to viņš papildina arī “jauno” mākslas teoriju — proti, ka mākslinieks nav atkarīgs ne no savas apkārtnes, ne laika, bet vienīgi tikai no savas īpatnējas krāsu sajūtas un dziņas [..]. Par uzskatāmu ilustrāciju saviem galīgi pārgrozītiem uzskatiem Valters izdod divus dzejoļu krājumus (“Tantris”, “Ēnas uz akmeņiem”), kuros patiešām nav itin nekā no sabiedriskās dzīves un (pārdzīvojumiem, bet vienīgi tikai mākslota noslēpumainība, mistikas imitācija un uzpūsts patoss. Ja Valters palicis tikai mākslas iecirknī, tad viņu varētum pieskaitīt latviešu dekadentiskajiem rakstniekiem, jo visi tie lielākā vai mazākā mērā ir uzstājušies pret «vienpusīgo», «šauro» vēsturisko materiālismu un marksismu — tad nebūtu sevišķa iemesla viņu nodalīt un apzīmēt par pirmo latviešu renegācijas pionieri.”

Andrejs Johansons ļoti precīzi to raksturojis kā savdabīgu, kaut mazliet abstraktu liriku, kur brīvā ritmā un impresionistiskā stilā tverti momentāli iespaidi un pārdzīvojumi, allaž tiecoties tos simboliski un prātnieciski padziļināt. (Latviešu literatūra. 4.grāmata, 1954)
SaiknesĒrika Alise Valtere (1896–1973) - Sieva
Nodarbespolitiķis
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta07.05.1874
Liepāja
Liepāja
Dzīvesvieta1912 – 1913
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Izglītība
mācījies
Annas baznīcas elementārskolā Liepājā

Liepājas pilsētas skola
Liepāja
Liepāja

mācījies
Liepājas reālskolā


1899 – 1904
Cīrihes Universitāte
Cīrihe
Zürich, Switzerland

studējis Juridiskajā fakultātē


1909 – 1910
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Paris, France
Emigrē1899
Vācija
Germany
Miršanas laiks/vieta27.03.1968
Nica
Nice, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France
ApglabātsNica
Nice, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France
ApbalvojumiKrišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatām "Baltengedanken und Baltenpolitik", "Le peuple Letton".
1927

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "No sabrukuma uz plānveidotu saimniecību".
1934

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
07.05.1874Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1912 - 1913DzīvesvietaPilsēta
3Nica
(Nice, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France)
27.03.1968Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Vācija
(Germany)
1899EmigrēValsts
5Nica
(Nice, Provence-Alpes-Côte d'Azur, France)
(Nav norādīts)ApglabātsPilsēta
6Liepāja
(Liepāja)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
7Cīrihe
(Zürich, Switzerland)
1899 - 1904IzglītībaPilsēta
8Parīze
(Paris, France)
1909 - 1910IzglītībaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.