Miervaldis Birze

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (121); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (109)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsMiervaldis Birze
Papildu vārdiAugusts Miervaldis Bērziņš
PseidonīmsMiervaldis Birze
KopsavilkumsMiervaldis Birze (īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš; 1921–2000) – rakstnieks, publicists. Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu prozistiem un esejistiem, darbojies arī dramaturģijā. Miervalža Birzes darbos, kuriem pamatā autobiogrāfiski pieredzējumi un vērojumi, daiļliteratūra saplūst ar publicistiku, stāsts – ar eseju un aprakstu. Nozīmīgākie darbi: garstāsti “Visiem rozes dārzā ziedi...” (1958) un “Smilšu pulkstenis" (1964), ironiskais romāns “Rozā zilonis” (1976), humoristisko stāstu krājumi "Nelaimīgais suns" (1959), "Sajaukta diagnoze" (1963), "Nejauši noklausītas sarunas" (1965), "Lielā žūrija" (1970), "Jauneklis ar skaņuplati" (1977), eseju un tēlojumu grāmatas "Arī tāds bija rīts” (1972), “Tai rudens vakarā” (1974), “Tāli gadi, tuvi laiki” (1987) u.c., lugas "Sākās ar melno kaķi" (1966), “Melns Cimmermaņa pianīno” (1971), “Piektais bauslis” (1971), “Baznīcas kalnā” (1973) u.c., dienasgrāmatu publikācijas (1990–1996). 1997. gadā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” rīkotajās Sirdsapziņas parlamenta vēlēšanās lasītāji Miervaldi Birzi izvirzīja kā ceturto visuzticamāko cilvēku atjaunotajā Latvijas Republikā, savukārt 2005. gadā “Latvijas Avīzes” aptaujas “100 Latvijas personības” sarakstā rakstnieks ir 121. vietā.
Personiska informācijaDzimis pilsētas pašvaldības darbinieka ģimenē.
1926–1933: mācījies Rūjienas pamatskolā.
1933–1934: mācījies Rūjienas vidusskolā.
1934–1938: mācījies Valmieras ģimnāzijā, to pabeidzis.
1939: iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (beidzis 1949. gadā).
1941: uzņemts komjaunatnē.
1949–1967: strādājis Republikas tuberkulozes sanatorijā Cēsīs.
1951: piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.
kopš 1967: profesionāls rakstnieks.

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma (1934) Birzes tēvu apcietināja, pēc atbrīvošanas ģimene pārcēlās uz Kocēnu pagasta Austrumiem.
Vācu okupācijas sākumā Birzi apcietināja un ieslodzīja Valmieras cietumā un Valmiermuižas nometnē (1941–1943). Tika arestēts un nošauts Birzes tēvs un tēvabrālis Augusts, kas nošaujamo rindās iestājās, lai glābtu brāļadēlu Miervaldi. 1943. gada septembrī Birzi pārvietoja uz Salaspils koncentrācijas nometni, 1944. gada jūlijā uz Neiengammes nometni Hamburgā, pēc tam uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. 1945. gada aprīlī ieslodzīto evakuēšanas laikā Birze izbēga. Lai arī pēc kara beigām viņam vēl būtu iespējams nonākt amerikāņu okupācijas zonā Vācijā, Birze, par spīti apsaldētajām kājām, devās uz austrumiem, no maija līdz septembrim atradās pārbaudes–filtrācijas punktā Grodņā un septembrī atgriezās Latvijā.
Profesionālā darbībaPirmā publikācija – tēlojums "Mežs ziemā" žurnālā "Jaunais Cīrulītis" 1931 (nr. 2), ar parakstu "Miervaldis Bērziņš Rūjienā".

Proza

1956: "Pirmie ziedi" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1958: "Visiem rozes dārzā ziedi..." (Latvijas Valsts izdevniecība; LPSR Valsts prēmija, kopā ar Valtu Grēviņu dramatizēts 1959; otrais izdevums – 1959, trešais izdevums – 1963).
1959: "Nelaimīgais suns" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: "Kā radās stāsts" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1963: "Sajaukta diagnoze" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: "Smilšu pulkstenis" (Latvijas Valsts izdevniecība; otrais izdevums – Liesma, 1968).
1965: "Nejauši noklausītas sarunas" (Liesma).
1968: "Atmiņas, atmiņas..." (kopā ar publicistikas darbiem) (Liesma).
1970: "Lielā žūrija" (Liesma).
1976: "Rozā zilonis" (Liesma; dramatizējums teātrī 1977).
1977: "Jauneklis ar skaņuplati" (Liesma).
1978: "Divu jūru krastos" (kopā ar publicistikas darbiem) (Liesma).
1986: "Tās nenoskrietās jūdzes" (kopā ar publicistikas darbiem) (Liesma).

Publicistika: atmiņas, esejas, tēlojumi, ceļojumu apraksti

1968: "Atmiņas, atmiņas..." (kopā ar īsprozu) (Liesma).
1972: "Arī tāds bija rīts" (Liesma).
1974: "Tai rudens vakarā" (Liesma).
1978: "Divu jūru krastos" (kopā ar īsprozu) (Liesma).
1984: "Lai atgrieztos" (Avots).
1984: "Ar dzērvju kāsi" (Liesma).
1986: "Tās nenoskrietās jūdzes" (kopā ar īsprozu) (Liesma).
1987: "Tāli gadi, tuvi laiki" (Avots).
1999: "Kā pele pa graudam" (Preses nams).

Dienasgrāmata

1990: "No katra pagasta pa teikumam" (Avots).
1991
: "Bijuša gada dienas grāmata: 1988. gada jūlijs – 1989. gada jūnijs" (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs).
1992: "Dienas grāmata: 1989. gada jūlijs – 1990. gada jūnijs" (Teātra anekdotes).
1992: "Dienas grāmata: 1990. gada jūlijs – 1991. gada jūnijs" (Teātra anekdotes).
1996: "Trīspadsmit mēneši" (Preses nams).

Dramaturģija

1961: "Tā nebija pēdējā diena" (grāmatā (Latvijas Valsts izdevniecība), teātrī 1975).
1965: "Pie "Melnā Medņa"" (grāmatā (Liesma) un teātrī).
1965
: "Kādā nomaļā stacijā" (nav publicēta un iestudēta).
196
6: "Sākās ar melno kaķi" (teātrī, grāmatā "Sākās ar melno...", Liesma, 1973)
1968: "Sākās ar melnām zeķēm" (teātrī, grāmatā "Sākās ar melno...", Liesma, 1973)
1970
: "Bišentropa balzams" (periodikā: Karogs, nr. 7, teātrī 1971).
1971: "Melns Cimmermaņa pianīno" (grāmatā 1971, teātrī 1972).
1971: "Piektais bauslis" (periodikā, grāmatā 1981, LTV iestudējums 1989).
1973: "Kalmāru konservi" (grāmatā "Sākās ar melno...", Liesma, 1973).
1973: "Baznīcas kalnā" (periodikā 1973, grāmatā un Dailes teātrī 1981).
1974: "Sieviešu "slimība"", viencēliens (kopkrājumā "Lugas", Rīga: Zvaigzne).
1975: "Melnais portfelis", skečs (periodikā: Dadzis, nr. 9).
1981: "Lielā žūrija", skečs (grāmatā).
1996
: "Mazs tango" (periodikā).

Nozīmīgākie lugu iestudējumi

1965: "Pie "Melnā Medņa"", Dailes teātrī, režisore Venta Vecumniece.
1966: "Sākās ar melno kaķi", Dailes teātrī, režisors Pauls Putniņš.
1968: "Sākās ar melnām zeķēm", Liepājas teātrī, režisore Irmgarde Mitrēvice.
1971: "Bišentropa balzāms", Cēsu Tautas teātrī, režisore Tatjana Šverste.
1972: "Melns Cimmermaņa pianīno", Alūksnes Tautas teātrī, režisors Uldis Seglenieks.
1975: "Tā nebija pēdējā diena", Dailes teātrī, režisors Arnolds Liniņš.
1981: "Baznīcas kalnā", Dailes teātra Mazajā zālē, režisors Miervaldis Ozoliņš.
1989: "Piektais bauslis", iestudējums Latvijas televīzijā.
Lugas iestudētas arī pašdarbības teātros.

Izlases

1971: "Izlase" (2 sējumos; Liesma).
1979: "Izlase" (sērijā "Skolas bibliotēka"; Zvaigzne).
1981: "Zāles stiebri no manām pļavām" (2 sējumos; Liesma).
1989: "Izlase" (sērijā "Skolas bibliotēka"; Zvaigzne).
2001: "Ar jokiem joki mazi" (Kultūras biedrība "Harmonija").
2012: "Quid stas, transit hora!" (Medicīnas apgāds).

Literārā līdzdalība citos projektos

1962: scenārijs mākslas filmai "Diena bez vakara", vēlāk pārstrādāts stāstā "Smilšu pulkstenis" (1964).

Citi darbi

1970, 1974: "Salaspils: fotoalbums" (ievada autors; Liesma).
1985
: "Salaspils: ceļvedis" (Avots), arī krievu valodā.

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi

1959: Lions Feihtvangers "Brāļi Lautenzaki" (Lion Feuchtwanger. Die brüder Lautensack), kopā ar K. Blauu (Latvijas Valsts izdevniecība).

Tulkojumi svešvalodās

Angļu valodā
1961
: "Yet Icebound Rivers Flow" ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. Tamāra Zālīte (Moscow: Foreign language publishing house).

Armēņu valodā
1962
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Bulgāru valodā
1962
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Čehu valodā
1962
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Franču valodā
1959
: "Visiem rozes dārzā ziedi..." (žurnālā).

Holandiešu valodā
1962
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Igauņu valodā
1958:
"Kõigile õitsevad aedades roosid..." ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. O. Kuningas (Tallinn: Ajalehtede-Ajakirjade Kirjastus).

Krievu valodā
1958
: "И подо льдом река течет..." ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. Ю. Суровцев, Милда Шноре (Москва: Гослитиздат).
1959: "И подо льдом река течет..." ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. Ю. Суровцев, Милда Шнорее (Москва: Советский писатель), otrais izdevums – 1960.
1961: "И подо льдом река течет..." ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. Р. Трофимов (Рига: Латгосиздат).
1962: "Как родился рассказ" ("Kā radās stāsts"), tulk. Ю. Каппе (Москва: Советский писатель).
1963: "Строптивый утопленник", tulk. Ю. Каппе (Рига: Латвийское государственное издательство).
1966: "Песочные часы" ("Smilšu pulkstenis"), tulk. Ю. Каппе (Москва: Художественная литература).
1971: "Не все верулись домой" (Москва: Художественная литература).
1976: "Рассказ нервной женщины" ("Nervozas sievietes stāsts"), tulk. Ю. Каппе, kopkrājumā "О старой доброй земле и о морe" (Рига: Лиесма).
1980: "Розовый слон" ("Rozā zilonis"), tulk. Милда Шноре (Москва: Советский писатель).
1980: "Воспоминания, воспоминания" ("Atmiņas, atmiņas..."), tulk. Милда Шноре (Рига: Лиесма).
1988: "Далекие годы, близкие годы" ("Tāli gadi, tuvi laiki"), tulk. В. Михайлов (Москва: Советский писатель).


Lietuviešu valodā
1960
: "Jau pražydo sode rožės..." ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. A. Sabaliauskas (Vilnius: Valstybinė grožinės literatūros leidykla).
1966: "Smėlio laikrodis" ("Smilšu pulkstenis"), tulk. L. Tapinas (Vilnius: Vaga).

Moldāvu valodā

1961: "Ши суб гяцэ рыул курже" ("Visiem rozes dārzā ziedi..."), tulk. Е. Давид (Кишинэу: Картя молдовеняскэ).

Ukraiņu valodā
1959
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Uzbeku valodā
1962
: "Visiem rozes dārzā ziedi...".

Vācu valodā
2000: "Grashalme aus Lettland: Erzählungen", tulk. Benita Spielhaus (Hürth bei Köln; Wien: Edition Memoria).

Darbi par Miervaldi Birzi

1987: Ingrīda Sokolova "Pasaulē, antipasaulē – ar Miervaldi Birzi" (Zinātne).
2001: Ingrīda Sokolova "Miervaldis Birze: mozaīka" (Zinātne).
2005
: Uldis Neiburgs ""100 Latvijas personības": ieslodzītais nr. 73 823. Latvijas Avīze/Apollo, 11.06.2005.
2009: Jeļena Soboļeva "Reliģija un ticība latviešu padomju dramaturģijā (komparatīvā pieeja: M. Zālītes un M. Birzes lugas salīdzinājumā ar J. Marcinkeviča drāmām "Mažvīds" un "Katedrāle")". Maģistra darbs. Zinātniskā vadītāja – prof. Ausma Cimdiņa. Latvijas Universitāte.
2010
: Ieva Šakina "Miervaldis Birze – esejists". Maģistra darbs. Zinātniskā vadītāja – asoc. prof. Ieva Kalniņa. Latvijas Universitāte.

Miervalža Birzes piemiņas komisija

2001. gadā izveidota Miervalža Birzes piemiņas komisija, to vada Ilgonis Bērsons, kuram rakstnieks testamentā novēlējis savu arhīvu ar norādījumu – glabāšanai un pētīšanai.
Citātu galerija

Par Miervalža Birzes daiļradi

"Popularitāti Birze ieguva ar garo stāstu "Visiem rozes dārzā ziedi..." (1958, LPSR Valsts prēmija 1958, kopā ar V. Grēviņu dramatizēts 1959). 50. un 60. gados Birze sarakstījis stāstus ar antifašistisku tematiku (krājums "Kā radās stāsts", 1961), tēlojumus un atmiņas ("Atmiņas, atmiņas...", 1968), lugas ("Tā nebija pēdējā diena", 1961, t-rī 1975; "Pie "Melnā Medņa"", grāmatā un teātrī 1965); drāmā "Baznīcas kalnā" (periodikā 1973, grāmatā un teātrī 1981) pievērsies Latvijas senvēsturei. Rakstījis arī "nenopietnus stāstiņus": krājumi "Nelaimīgais suns" (1959), "Sajaukta diagnoze" (1963), "Nejauši noklausītas sarunas" (1965). 70. un 80. gados līdzās stāstiem lielāku īpatsvaru ieguva esejas, atceres, tēlojumi, publicistika un ceļojuma apraksti. Birzes daiļdarbu stils ir lakonisks, bagāts ar zemtekstiem. 70. un 80. gados sarakstīto darbu žanriskās robežas nav tik izteiktas kā daiļrades sākumposmā. Darbos liela nozīme ir vēsturiskajam fonam, sabiedriskajam kontekstam, iekšējo un ārējo kolīziju atklāsmei, plaša kultūras mantojuma klātbūtnei. Birzes daiļradei raksturīga autobiogrāfiska dokumentalitāte.
90. gados nozīmīga vieta Birzes daiļradē ir viņa dienasgrāmatām, kas rakstītas no 1988.2.VII līdz 1995.30.IX un daudzslāņaini risina problēmas, ko izvirza laikmets, vēsture, tauta un atsevišķi indivīdi. Apvienojot dokumentālo un autobiogrāfisko, jēdzienisko un emocionālo, Birze sasniedz augstas raudzes māksliniecisko sakausējumu. Dienasgrāmatu fragmenti lasīti radiofonā, publicēti periodikā."

Gudriķe, Biruta. Miervaldis Birze. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2004.
Nodarbespublicists
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta21.03.1921
Rūjiena
Rūjiena, Rūjienas novads
Izglītība1926 – 1933
Rūjienas pamatskola
Rūjiena
Rūjiena, Rūjienas novads

1933 – 1934
Rūjienas ģimnāzija
Rūjiena
Rūjiena, Rūjienas novads

1934 – 1938
Valmieras ģimnāzija
Valmiera
Valmiera

1939 – 1941
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Medicīnas fakultātē; tās turpināja pēc 1945. gada.


1945 – 1949
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Beidzis LVU Medicīnas fakultāti.

Dalība organizācijās1956 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs

1990 – 2000
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Biedrs

1990 – 2000
Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
LZA Goda loceklis

1990 – 2000 (Datums nav precīzs)
Latvijas PEN klubs
Ceļojums1970
Vācijas Demokrātiskā Republika


1971
Vācijas Federatīvā Republika


1972
Čehoslovākija
Czechia, Slovakia

1974
Vācijas Demokrātiskā Republika


1976
Halberštate / Halberstadt
Halberstadt, Landkreis Harz, Sachsen-Anhalt, 38820, Deutschland
Brauciens kopā ar sievu Liliju Bērziņu Lielā Tēvijas kara veterānu komitejas sastāvā uz starptautisko fašisma upuru piemiņas pasākumu.

00.06.1977
Bulgārija
Bulgaria
Tūrisma brauciens

27.04.1987 – 07.05.1987
Vācijas Federatīvā Republika

Vissavienības zinību biedrības delegācijas sastāvā.
Frankfurte, Diseldorfa, Ķelne, Bonna,
Incela.

Apcietinājums18.06.1941 – 21.09.1943
Valmieras cietums
Valmiera
Valmiera

Vācu okupācijas laikā atrodas apcietinājumā un ieslodzījumā Valmieras cietumā un Valmiermuižas nometnē.


21.09.1943 – 26.07.1944
Salaspils koncentrācijas nometne
Salaspils memoriāls
"Salaspils memoriāls", Salaspils pagasts, Salaspils novads, LV-2121

26.07.1944 – 19.04.1945
Vācija
Germany
No Salaspils koncentrācijas nometnes pārvests uz Vāciju, uz Neuengammas nometni un uz Būhenvaldes nometni.

24.05.1945 – 13.09.1945
Grodņa
Grodno, Grodno Region, Belarus

Atradies pārbaudes–filtrācijas punktā Grodņā.

Miršanas laiks/vieta06.06.2000
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Apglabāts10.06.2000
Meža kapi
Lenču iela 39, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101

Atvadīšanās no Miervalža Birzes notikusi sestdien, 10. jūnijā, plkst. 16 Cēsīs, Meža kapu kapličā.

ApbalvojumiLatvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Visiem rozes dārzā ziedi...".
Literatūrā
1958

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1967

Žaņa Grīvas prēmija
Prēmija piešķirta par ceļojumu aprakstu krājumu "Lai atgrieztos".
1985

Ordenis "Goda Zīme"
Ordenis piešķirts ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1986. gada 22. augustā.
1986

Andreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par pēdējo piecu gadu devumu prozā – "Ar dzērvju kāsi: Atceres un pārdomas", "Lai atgrieztos: Ceļojumu apraksti", "Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas", "Tās nenoskrietās jūdzes. Stāsti un atceres".
1987

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1996. gada 19. februāra lēmumu.
IV šķira
1996

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-22 no 22.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rūjiena
(Rūjiena, Rūjienas novads)
21.03.1921Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
06.06.2000Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Meža kapi
(Lenču iela 39, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101)
10.06.2000ApglabātsKapsēta
4Rūjiena
(Rūjiena, Rūjienas novads)
1926 - 1933IzglītībaPilsēta
5Rūjiena
(Rūjiena, Rūjienas novads)
1933 - 1934IzglītībaPilsēta
6Valmiera
(Valmiera)
1934 - 1938IzglītībaPilsēta
7Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1939 - 1941IzglītībaĒka, māja
8Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1945 - 1949IzglītībaĒka, māja
9Vācijas Demokrātiskā Republika 1970CeļojumsValsts
10Halberštate / Halberstadt
(Halberstadt, Landkreis Harz, Sachsen-Anhalt, 38820, Deutschland)
1976CeļojumsPilsēta
11Vācijas Demokrātiskā Republika 1974CeļojumsValsts
12Vācijas Federatīvā Republika1971CeļojumsValsts
13Bulgārija
(Bulgaria)
01.06.1977CeļojumsValsts
14Čehoslovākija
(Czechia, Slovakia)
1972CeļojumsValsts
15Vācijas Federatīvā Republika27.04.1987 - 07.05.1987CeļojumsValsts
16Valmiera
(Valmiera)
18.06.1941 - 21.09.1943ApcietinājumsPilsēta
17Salaspils memoriāls
("Salaspils memoriāls", Salaspils pagasts, Salaspils novads, LV-2121)
21.09.1943 - 26.07.1944ApcietinājumsPiemineklis, skulptūra
18Vācija
(Germany)
26.07.1944 - 19.04.1945ApcietinājumsValsts
19Grodņa
(Grodno, Grodno Region, Belarus)
24.05.1945 - 13.09.1945ApcietinājumsPilsēta
20Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1956 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
21Rīga
(Rīga)
1990 - 2000Dalība organizācijāsPilsēta
22Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1990 - 2000Dalība organizācijāsĒka, māja
Ārsts un rakstnieks Miervaldis Birze (1921–2000) – viens no nozīmīgākajiem latviešu prozistiem un esejistiem pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd, iespējams, piemirsts, taču bez viņa personības un darbu izpētes nav iedomājams objektīvs skats uz latviešu literatūru 20. gadsimta otrajā pusē. Dēvēts par rakstnieku, “kas vienmēr un visos laikos ir izjutis atbildību gan par savas tautas, gan par mūsdienu civilizācijas likteni” (Lilita Kadaša), par “latviešu Hemingveju”. 1997. gadā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” rīkotajās Sirdsapziņas parlamenta vēlēšanās lasītāji Miervaldi Birzi izvirzīja kā ceturto uzticamāko cilvēku atjaunotajā Latvijas Republikā, savukārt 2005. gadā “Latvijas Avīzes” aptaujas “100 Latvijas personības” sarakstā rakstnieks ir 121. vietā. Miervaldis Birze, īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš, dzimis 1921. gada 21. martā Rūjienas pilsētas galvas ģimenē. 1933. gadā beidzis Rūjienas pamatskolu, 1933.–1934. gadā mācījies Rūjienas vidusskolā, no 1934. gada – Valmieras ģimnāzijā. 1939. gadā ar otro mēģinājumu iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (pabeidzis 1949. gadā).

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Birzes tēvs tika apcietināts un sešus mēnešus pavadīja Liepājas koncentrācijas nometnē, pēc atbrīvošanas ģimene pārcēlās uz Kocēnu pagasta Austrumiem. 1941. gada maijā uzņemts komjaunatnē, un šis fakts ir viens no noteicošajiem viņa turpmākajā liktenī. Vācu okupācijas sākumā Birzi apcietināja un ieslodzīja Valmieras cietumā un Valmiermuižas nometnē (1941–1943). Tika arestēts un nošauts Birzes tēvs un tēvabrālis Augusts, kas devies uz nošaušanu, lai glābtu brāļadēlu Miervaldi. 1943. gada septembrī Birzi pārvietoja uz Salaspils koncentrācijas nometni, 1944. gada jūlijā uz Neiengammes nometni Hamburgā, pēc tam uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. 1945. gada aprīlī ieslodzīto evakuēšanas laikā Birze izbēga. Lai arī pēc kara beigām viņam vēl būtu bijis iespējams nonākt amerikāņu okupācijas zonā Vācijā, Birze, par spīti apsaldētajām kājām, devās uz austrumiem, no maija līdz septembrim atradās pārbaudes–filtrācijas punktā Grodņā un septembrī atgriezās Latvijā. Par Miervalža Birzes pārdzīvoto kara laikā plaši rakstījis vēsturnieks Uldis Neiburgs rakstā ““100 Latvijas personības”: ieslodzītais nr. 73 823” (“Latvijas Avīze”/”Apollo”, 11.06.2005).

Pēc LVU Medicīnas fakultātes beigšanas no 1949. līdz 1967. gadam Miervaldis Birze kopā ar sievu strādāja Republikas tuberkulozes sanatorijā Cēsīs, ģimenē trīs bērni. Kopš 1967. gada Birze ir profesionāls rakstnieks.

Jau nepilnu desmit gadu vecumā publicēts pirmais Miervalža Birzes literārais darbs – tēlojums “Mežs ziemā” žurnālā “Jaunais Cīrulītis” (1931, nr. 2), ar parakstu “Miervaldis Bērziņš Rūjienā”. Šī publikācija Birzes dzīves laikā dažādās biogrāfijās un autobiogrāfijās minēta netiek, tāpat kā nākamā – atmiņas par Vācijā piedzīvoto “Zeme bez sirds” (arī ar Miervalža Bērziņa vārdu), kas 1945. gada oktobrī trīs turpinājumos publicēta Valmieras avīzē “Liesma” un, kā raksta Ilgonis Bērsons, tapusi pēc Birzes sena paziņas, redaktora un dzejnieka Alberta Paegles mudinājuma.

1951. gadā Miervaldis Birze piedalās Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā, un vēl divus gadus vēlāk seko pirmā “oficiālā” publikācija – 1953. gadā “Padomju Jaunatnē” iespiestais stāsts “Gadījums ar zivīm”.

Trīs gadus vēlāk “Padomju Jaunatnes” rubrikā “Būsim pazīstami” Miervalda Birzes gados jaunākais kolēģis Zigmunds Skujiņš, kurš turklāt rekomendējis Birzi uzņemšanai Rakstnieku savienībā, raksta:

“Cēsīs, tuberkulozes sanatorijā, strādā ārsts Bērziņš. Vēlās vakara stundās un brīvdienas ar viņu notiek brīnišķīgas pārvērtības – dakteris novelk balto ķiteli, sēžas pie galda un raksta stāstus. Un tad Bērziņš vairs nav Bērziņš, bet ir Miervaldis Birze...

Pirms dažiem gadiem “Padomju Jaunatnes” redakcijā parādījās nepazīstama autora pirmais stāsts “Gadījums ar zivīm”. Atceros, kā toreiz redakcijas darbinieki pētīja sīkā, bet viegli salasāmā rokrakstā (nepavisam ne tādā, kā raksta ārsti) aprakstītās papīra loksnes un vaicāja cits citam: “Kas tas Birze tāds ir? Uzrakstījis labi...” Stāstu iespieda. Tā bija laimīga diena, jo ar to mūsu literatūrā ienāca jauns talantīgs rakstnieks. (..)

– Es esmu laucinieks, un uz Rīgu dzīvot mani neaizvilks ar varu, – tā mīl sacīt Birze, kad draugu pulkā atraisījušās valodas. Iespēja dzīvot “uz akmeņiem” viņam bijusi vairākkārt, taču Birze allaž palicis uzticīgs Gaujmalai. Dažkārt nedēļām ilgi no viņa nav ne ziņas, ne miņas. Bet pēkšņi kādā jaukā dienā viņš sēžas savā “Moskvičā” un, kā pats saka, “ar apdomu un pīpēdams” brauc caur Lorupes gravu un pāri Baložu kalnam pa Vidzemes šoseju uz Rīgu. Un tad pēc kāda laika vai nu “Karogā”, vai “Zvaigznē”, “Padomju Jaunatnē” vai “Padomju Latvijas Sievietē” parādās kārtējais Miervalda Birzes stāsts. Grāmatu veikalu plauktos parādījusies M. Birzes stāstu grāmata “Pirmie ziedi”.

Ir ne mazums tādu laužu, kas dzīvi ārpus lielpilsētas iedomājas kā nepilnvērtīgu pusdzīvi. Birze, dzīvodams Cēsu “džungļos”, ir vairāk lietas kursā par to, kas notiek pasaulē, nekā dažs labs no mums, rīdziniekiem. Parunā ar viņu un brīnies – vienalga, vai tā ir nupat iznākusi grāmata, vai interesants raksts Vissavienības periodikā, debatējams teorētisks jautājums, vai arī svaiga, strīdīga problēma – viņš ar to jau paspējis iepazīties, izstudēt un gatavs dot savu spriedumu. Bet interesē viņu burtiski viss, sākot ar jaunākajiem paņēmieniem plaušu slimību ārstniecībā un beidzot ar Pikaso daiļrades dažādajiem periodiem. Vai jūs izlasījāt “Karogā” publicētās Birzes ceļojuma piezīmes pa Rumāniju? Jel dariet to! Manuprāt, šīs nedaudzās lappuses der par fotogrāfiju rakstnieka personas apliecībai, viņa vērīgajam skatienam dzīvē, gribai visu izpētīt, saprast un zināt.

Un vēl tāds sīkums – ap Birzi vienmēr ir akurātības atmosfēra: akurāts ir viņa apģērbs ar neiztrūkstošo drāniņu krūšu kabatā, akurāts viņa pulkstenis, akurāti viņa manuskripti un akurāts viņš pats – līdz minūtei, līdz kapeikai, līdz pēdējās rindiņas pēdējam burtam.

Uz tradicionālo jautājumu: “Kādi darbi rakstniekam padomā?” Birze atbild ar diplomātisku izvairību: – Dzīvosim – redzēsim... – Varbūt rakstnieks nodomājis ķerties pie kāda lielāka darba, nu jau diezgan ilgi tie īsie stāsti rakstīti? – Šādus vārdus dzirdot, Birze skaišas un atbild tā: – Čehovs par tādu jautājumu būtu apvainojies...”

1956. gadā iznāk Miervalža Birzes pirmā grāmata “Pirmie ziedi”, un jau 1958. gadā viņš kļūst plaši pazīstams ar garstāstu “Visiem rozes dārzā ziedi...”, kas saņem LPSR Valsts prēmiju, kopā ar Valtu Grēviņu tiek veidots dramatizējums iestudējam Liepājas teātrī. Garstāsts iznāk atkārtoti 1959. un 1963. gadā, tiek tulkots angļu (1961), armēņu (1963), bulgāru (1962), čehu (1962), holandiešu (1962) franču (1959), igauņu (1958), krievu (1958, 1959, 1961), lietuviešu (1960), moldāvu (1961), ukraiņu (1960) un uzbeku (1962) valodā.

Seko stāstu krājumi “Nelaimīgais suns” (1959) un “Kā radās stāsts” (1961), garais stāsts “Smilšu pulkstenis” (1964, otrais izdevums 1968, tulkots krievu (1966) un lietuviešu (1966) valodā), kas sākotnēji top kā scenārijs mākslas filmai “Diena bez vakara” (1962). Autors emocionāli tēlo konkrētu cilvēku rīcību vācu okupācijas gados un, rakstot par paša pieredzēto, par cilvēkiem, kuri pretojas laikmeta radītajiem apstākļiem, spēj būt objektīvs, un to jūt arī lasītājs. Ārsta darbā gūtā pieredze atspoguļojas “nenopietno stāstiņu” krājumos “Sajauktā diagnoze” (1963) un “Nejauši noklausītas sarunas” (1965). Atzinību gūst arī nākamās grāmatas “Atmiņas, atmiņas...” (1968), “Lielā žūrija” (1970), “Jauneklis ar skaņuplati” (1977) un jo īpaši ironiskais romāns “Rozā zilonis” (1976) (dramatizējums Jaunatnes teātrī 1977, krievu valodā 1980).

Miervaldim Birzem regulāri iznāk grāmatu tulkojumi krievu valodā – vairākas stāstu izlases (1962, 1963, 1971, 1980), romāns “Rozā zilonis” (1980) un atmiņu grāmata “Tāli gadi, tuvi laiki” (1988).

60. un 70. gados Miervaldis Birze aktīvi darbojas arī dramaturģijā, sarakstītas lugas “Tā nebija pēdējā diena” (grāmatā 1961, Dailes teātrī 1975), “Pie “Melnā Medņa”” (grāmatā un Dailes teātrī 1965), “Sākās ar melno kaķi” (Dailes teātrī 1966, grāmatā 1973), “Sākās ar melnām zeķēm” (1968 Liepājas teātrī, grāmatā 1973), “Melns Cimmermaņa pianīno” (grāmatā 1971, Alūksnes Tautas teātrī 1972), “Bišentropa balzams” (periodikā 1970, Cēsu Tautas teātrī 1971), “Piektais bauslis” (periodikā 1971, grāmatā 1981, iestudējums Latvijas televīzijā 1989),“Kalmāru konservi” (1973), “Baznīcas kalnā” (periodikā 1973, grāmatā un Dailes teātrī 1981), “Mazs tango” (1996 periodikā).

Būtiska vieta Miervalža Birzes dramaturga biogrāfijā ir 1965. gada decembrī sarakstītajai lugai "Kādā nomaļā stacijā". Kā rakstījis Viktors Hausmanis, “Miervaldis Birze pirmais latviešu literatūrā bija mēģinājis runāt par 1941. gada deportāciju nelikumību un traģismu, taču luga “Nomaļā stacija” tālāk par Rakstnieku savienības drāmas sekcijas apspriedes telpu netika, jo tās pašas “augstākās” instances šo darbu uzskatīja par nevēlamu, un pat tā nosaukums tika nodots aizmirstībai, luga nav iespiesta. (..) “Neatradis pietiekami noturīgus kontaktus ar teātriem, no lugu rakstīšanas atsala viens no respektējamākajiem latviešu dramaturgiem Miervaldis Birze. 1981. gadā Dailes teātris izrādīja viņa vēl 60. gadu beigās uzrakstīto drāmu “Baznīcas kalnā”, pēc tam iestājās pārtraukums (..). 1996. gadā žurnālā “Karogs” iespiesta viņa luga “Mazs tango”. (..) Teātru uzmanību šis darbs nepiesaista, taču rakstnieks godprātīgi tajā rāda dažādas mūsdienās vērojamas negācijas.”

70. un 80. gados Miervalža Birzes darbos, kuriem pamatā autobiogrāfiski pieredzējumi un vērojumi, daiļliteratūra arvien vairāk saplūst ar publicistiku, stāsts – ar eseju un aprakstu, tiek publicēti plaši ceļojumu apraksti (kopš 50. gadiem Birze regulāri devies tūrisma braucienos – uz Rumāniju, Vācijas Demokrātisko Republiku, Bulgāriju, Čehoslovākiju, Vācijas Federatīvo Republiku, Franciju u.c.). Atmiņas, tēlojumi, ceļojumu apraksti apkopoti grāmatās “Arī tāds bija rīts” (1972), “Tai rudens vakarā” (1974), “Divu jūru krastos” (1978), “Lai atgrieztos” (1984), “Ar dzērvju kāsi” (1984), “Tās nenoskrietās jūdzes” (1986), “Tāli gadi, tuvi laiki” (1987) un “No katra pagasta pa teikumam” (1990).

Kā rakstījusi Biruta Gudriķe, 90. gados nozīmīga vieta Birzes daiļradē ir viņa dienasgrāmatām, kas .. daudzslāņaini risina problēmas, ko izvirza laikmets, vēsture, tauta un atsevišķi indivīdi. Apvienojot dokumentālo un autobiogrāfisko, jēdzienisko un emocionālo, Birze sasniedz augstas raudzes māksliniecisko sakausējumu. Dienasgrāmatu fragmenti lasīti radiofonā, publicēti periodikā”. Dienasgrāmatas publicētas izdevumos “Bijuša gada dienas grāmata: 1988. gada jūlijs – 1989. gada jūnijs” (1991), “Dienasgrāmata: 1989. gada jūlijs – 1990. gada jūnijs” (1992), “Dienasgrāmata: 1990. gada jūlijs – 1991. gada jūnijs” (1992), “Trīspadsmit mēneši” (1996) un “Kā pele pa graudam” (1999).

Jubileju reizēs klajā nāk Miervalža Birzes darbu izlases: “Izlase” (2 sējumos, 1971) un “Zāles stiebri no manām pļavām” (2 sējumos, 1981), divreiz arī “Izlase” sērijā “Skolas bibliotēka” (1979 un 1989), pēc nāves – “Ar jokiem joki mazi” (2001). 2000. gadā vācu valodā iznākusi stāstu un eseju izlase “Grashalme aus Lettland: Erzählungen” (Hürth bei Köln; Wien: Edition Memoria).

Miervaldis Birze devies mūžībā 2000. gada 6. jūnijā, apglabāts Cēsu Meža kapos.

2001. gadā izveidota Miervalža Birzes piemiņas komisija, to vada Ilgonis Bērsons, kuram rakstnieks testamentā novēlējis savu arhīvu ar norādījumu – glabāšanai un pētīšanai. 2012. gadā izdota stāstu izlase “Quid stas, transit hora!” (“Ko stāvi, paiet laiks!”) Ilgoņa Bērsona kārtojumā, un tās priekšvārdā sastādītājs atklāj arī iepriekš nepubliskotus faktus no rakstnieka dzīves.

1987. un 2001. gadā publicētas divas Ingrīdas Sokolovas monogrāfijas par Miervaldi Birzi, taču īpaši jāuzsver fakts, ka viņa daiļrades pētniecība turpinās arī 21. gadsimtā divos maģistra darbos: Jeļenas Soboļevas pētījumā “Reliģija un ticība latviešu padomju dramaturģijā (komparatīvā pieeja: M. Zālītes un M. Birzes lugas salīdzinājumā ar J. Marcinkeviča drāmām “Mažvīds” un “Katedrāle”)” (zinātniskā vadītāja prof. Ausma Cimdiņa, Latvijas Universitāte, 2009) un Ievas Šakinas pētījumā “Miervaldis Birze – esejists” (zinātniskā vadītāja asoc. prof. Ieva Kalniņa, Latvijas Universitāte, 2010).

20. gadsimta 90. gadu nogalē Miervaldis Birze sniedzis vairākas intervijas, arī režisores Ināras Kolmanes dokumentālo filmu ciklā “Rakstnieks tuvplānā”, Ievai Lešinskai žurnālā “Rīgas Laiks” un citas. Intervijā laikrakstam “Labrīt” 1995. gadā viņš raksturo gan savu darbību rakstniecībā, gan lielā mērā visu latviešu literatūru 20. gadsimta otrajā pusē: “Tā ir dozētās patiesības literatūra, kurā patiesība ir, bet ne visa... Asinīs, psihē ir iegājusi neredzamā cenzora klātbūtne. Tā ir zināma degradēšanās sevī.”

1997. gadā Birze publicējis koncentrētu dzīvesstāstu ar nosaukumu “Autobiogrāfija, ne jau pirmā”. Noslēgumā piedāvāju dažus citātus:

“Tātad manas dzīves pēdējās desmitgades jau aprakstītas manās grāmatās. Izrādījās, ka patiesa rakstnieka spējas man pavājas: par maz fantāzijas, viss manis rakstītais dibināts tikai uz paša pieredzēto, pārdzīvoto, redzēto, uzklausīto. Šodien tāda rakstība tiek uzskatīta par vecmodīgu. Taisnība, vecmodīga, atbilstoša manam vecumam. (..)

Autobiogrāfiju rakstot, tāds, kas dzīves lielāko posmu pavadījis padomju laikos, no jautājuma par piederību partijai izvairīties nevar. Tiku vairākkārt, reizēm visai neatlaidīgi uzaicināts “rakstīt iesniegumu”. (..) Mana atbilde partijas sekretāriem bija vienkārša un patiesa – es bieži lietoju alkoholu, un tāds jau nu gan partijai neder. Uz to Cēsīs sanatorijas partordze man vienreiz naivi atbildēja: “Bet, dakter, partijā arī dzer!” Tad gan mirkli minstinājos, ko atbildēt. Lai. Sapratu, ka ar manu pārliecību, kāda radusies no paša pieredzes, tur nevaru atrasties. Protams, tādēļ neesmu labāks vai sliktāks par dažu, kurš partijā sastāvēja un tomēr palicis iespējami godīgs.

Par manas darbošanās otru nozari – literatūru. Te jāsaka – man laimējies, jo sāku un beidzu rakstīt tad, kad grāmatas arī lasīja, pirka un lasīja daudz. Tāpat kā gadsimtiem pirms manis. .. man grāmata nozīmē sarunu ar lasītāju. Kaut ilgus gadus viens, istabā sēdēdams, tomēr neesmu bijis viens – caur savām grāmatām. Vai mūžam nav diezgan?

Grāmatas tomēr nemirs, tāpat kā neaizgāja bojā teātris pēc kino un tālrādes izplatīšanās. Grāmata savukārt nav atdalāma no literatūras. Bet par literatūru vēl jāpiebilst, ka tā katras tautas dzīvē ļoti svarīga. Zinu literatūras, kuras pārdzīvojušas savu tautu. Nezinu tautu, kura būtu pārdzīvojusi savu literatūru. Kurš atvēzējas pret grāmatu, atvēzējas pret savu tautu.”

Aprakstu sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).
Kristiāna Kuzmina, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte

Miervalža Birzes kolekcijas apraksts

Miervaldis Birze (īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš; 1921–2000) – mūsdienās nepelnīti aizmirsta personība, kuras mūžu apzīmogo traģiskuma, gara spēka un labdarības gaisma. Rakstnieks, kura atstātais literārais mantojums liek domāt un analizēt 20. gadsimta vēsturiskos procesus, Latvijas politisko likteni un sabiedriskās tendences arī šodien. Cilvēks, kurš apveltīts ar spēju veselīgi pasmieties gan par sevi, gan dzīvi un tās negaidītajiem pavērsieniem.

Ielūkojoties Miervalža Birzes kolekcijā, paveras plašs un interesants skats uz vizuālo, priekšmetisko un vārdisko mantojumu, kas spilgti apliecina rakstnieka garā, pieredzes bagātā mūža daudzveidīgo būtību.

Dokumenti
Dokumentu sadaļa ir skaitliski plaša un atspoguļo gan M. Birzes profesionālo, gan radoši sabiedrisko darbību.
Starp personīgajiem dokumentiem – dzimšanas apliecība, autovadītāja dokumenti, ārzemju pase, pensijas grāmatiņa, naudas pārskaitījumu kvītis, bankas un Zemesgrāmatas dokumenti, slimības vēstures u. c. medicīniskie dokumenti.
Izglītības un profesionālās darbības dokumentu klāsts stāsta par M. Birzes skolas gaitām Valmieras Valsts un Rūjienas Valsts ģimnāzijās, studijām Latvijas Universitātē, kur viņam piešķirta ārsta kvalifikācija, darbu tuberkulozes sanatorijā Cēsīs u. c.
Plašs ir padomju laika apbalvojumu klāsts par radošo – rakstnieka darbu –, kā arī dokumenti, kas liecina par aktīvu radošo darbību, piemēram, rakstnieku kongresu mandāti, iesniegumi RS sekretariātam u. c.
Uzturēšanās atļaujas dažādās valstīs un ceļazīmes rāda, ka M. Birze it bieži devies ārpus valsts robežām – uz Somiju, Zviedriju, VDR, Čehoslovākiju, Lielbritāniju.
Starp svarīgākajiem dokumentiem jāmin Triju Zvaigžņu ordeņa diploms (1996) un prezidenta Gunta Ulmaņa Pateicības raksts (1999).

Fotoattēli
Skaitliski plašākā priekšmetu grupa Miervalža Birzes kolekcijā, kas arī aptver teju visu rakstnieka mūžu.
Fotogrāfijās rakstnieks redzams dažādās ainās – darbā slimnīcā, literāros vai profesionāla rakstura pasākumos, ikdienā, savās mājās Cēsīs gan vienatnē, gan tuvinieku lokā, kopā ar literārajiem laikabiedriem.
Sevišķi jāizceļ paša M. Birzes fotografētie attēli no ārvalstu ceļojumiem – iemūžinātas ainas no Venēcijas, Stokholmas u. c. vietām.
Liela daļa no fotoattēlu kopas ir dažādu ļaužu grupu apkopoti foto albumi – Talsu, Saldus, Gaujienas, Pāvilostas u. c. pilsētu ainas, ko dāvinājuši šo pilsētu iedzīvotāji, bibliotēku lasītāji, M. Birzes daiļrades cienītāji.
Starp vietu attēliem jāmin arī rakstnieka māju Cēsīs foto un citu personu portreti – Imanta Kalniņa, Raimonda Paula u. c. fotogrāfijas.

Grāmatas
Miervalža Birzes personīgajā bibliotēkā ir vairāk nekā 100 grāmatu. Liela daļa paša rakstīto darbu, kā arī laikabiedru daiļrade, grāmatas ar veltījumierakstiem, piemēram, Māra Čaklā, Mirdzas Ķempes, Jezupa Laganovska un citu autoru darbi. Tāpat M. Birze lasījis grāmatas svešvalodās, it sevišķi vācu valodā.

Iespieddarbi
Arī šajā sadaļā vairāk nekā 100 priekšmetu, no kuriem lielākā daļa gan Latvijā, gan ārzemēs notikušu pasākumu (teātri, koncerti, izstādes u.c.) programmas un ieejas biļetes. Tāpat arī transporta biļetes, caurlaides, taloni, viesnīcu kartes un paziņu vizītkartes. Vēl iespieddarbu klāstā ir pāris periodikas izdevumu, informatīvi bukleti un atklātņu komplekti.

Korespondence
Liela daļa no korespondences ir plašs apsveikuma kartīšu klāsts no dažādās valstīs dzīvojošiem laikabiedriem un iestādēm svētkos, kā arī profesionālas ievirzes sarakste – ar redakcijām, ielūgumi uz pasākumiem. Interesanta korespondences sadaļa ir M. Birzes dēla Induļa zīmētie svētku apsveikumi.

Mākslas darbi
Šī priekšmetu sadaļa lielākoties sastāv no dažādos gados veidotiem M. Birzes ekslibriem. Tāpat Ģirta Vilka dekorāciju skice M. Birzes lugas “Sākās ar melno kaķi” iestudējumam un Otto Medņa Jaungada apsveikuma ilustrācija.
Skulptūru sadaļā – Jāņa Zariņa veidots Rūdolfa Blaumaņa krūšutēls.

Piemiņas lietas
Viena no interesantākajām priekšmetu grupām, jo atspoguļo M. Birzes ārsta gaitas un personīgo dzīvi. Kolekcijā atrodams ārsta inventārs – medicīniskais āmuriņš un šķēres. Ikdienas personīgie priekšmeti – M. Birzes nagu vīles, brilles, spēļu kārtis, rakstāmpiederumi, dokumentu mapes, dīvāna spilvens, mēbeles. Uzmanību var piesaistīt arī suvenīrs, ko rakstnieks atvedis no VDR – lellīte Haringana.

Rokraksti
Starp M. Birzes rokrakstiem kā svarīgākie būtu izceļami satīrisku ainu manuskripts “Rozā zilonis”, kinoscenārijs stāstam “Smilšu pulkstenis”, plašs personīgo un ceļojumu piezīmju klāsts. Rokrakstu sadaļā arī M. Birzes skolas laika burtnīcas – krievu un latīņu valodas pieraksti, algebras piezīmes u. c. Saistoši ir citu personu rokraksti – kādas Alsviķu pāraudzināšanas kolonijas audzēknes dienasgrāmatas, G. Ķirpīša atmiņu pieraksti.

Koncentrācijas nometnes pieredze
Ņemot vērā, ka M. Birze no 1941. līdz 1945. gadam pavadīja ieslodzījumā, tostarp koncentrācijas nometnēs Salaspilī, Būhenvaldē (Cvībergā) un filtrācijas nometnē Grodņā, šī pieredze atspoguļojas arī vairākās viņa kolekcijas priekšmetu grupās, tāpēc izceļama atsevišķi.
Svarīgākais priekšmets, kas stāsta par Birzes pārdzīvoto laiku koncentrācijas nometnē Cvībergā ir viņa siksna, kas saglabāta kā piemiņa bēgšanai no turienes.
Kā zināms, M. Birze vairākos savos darbos ir atskatījies uz smago koncentrācijas nometņu pieredzi. Mūža gaitā viņš regulāri apmeklēja piemiņas pasākumus, kas veltīti nacisma upuru genocīdam – fotoattēlu sadaļā ir foto no viņa dalības Salaspils koncentrācijas nometnes upuru piemiņas pasākumā, tāpat 1985. gadā kopā ar sievu M. Birze apmeklēja Cvībergas nometnes vietu. Starp fotoattēliem atrodams arī kāda nezināma ieslodzītā portrets un foto albums ar Cvībergas nometnes attēliem.
Iespieddarbu sadaļā ir 1968. gadā, vācu periodiskajā izdevumā “Volkstimme” publicētas M. Birzes atmiņas par laiku koncentrācijas nometnēs, arī brošūras no piemiņas memoriāliem Cvībergā un Noiengammē.
Savukārt korespondences sadaļā – Villija Klūga, Būhenvaldes ieslodzījuma biedra, vēstule M. Birzem.

Jāpiebilst, ka M. Birzes kolekciju papildina arī saistītajās kolekcijās pieejamie materiāli par viņu.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.