Mērija Saule-Sleine

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (17); Sastādītājs (3); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (12)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsMērija Saule-Sleine
Papildu vārdiBirkerte
Dzimtais vārdsMarija Šopa
KopsavilkumsMērija Saule-Sleine (dzimusi Marija Šopa, precējusies Mērija Birkerte, vēlāk – Mērija Saule-Sleine; 1895–1982) – pedagoģe, folkloriste, valodniece. Skolotājas darbā aizvadījusi 30 gadus, strādājot dažādās Rīgas skolās. 20. gadsimta 20. gados rosinājusi savus skolēnus vākt folkloru; savāktās folkloras vienības līdz ar citu vācēju pierakstīto kopā ar dzīvesbiedru Pēteri Birkertu apkopojusi izdevumos “Latvju tautas anekdotes” (1925) un “Latviešu tautas sakāmvārdi un parunas” (1927).
Strādājusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1945–1963), piedaloties kolektīvās monogrāfijas “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (1959, 1. daļa) un “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” (1972–1975, 1.–3. sēj.) izstrādē. Piedalījusies rakstu krājuma “Veltījums Jānim Endzelīnam” (1972) sagatavošanā. Uzrakstījusi atmiņas par latviešu rakstniekiem un kultūras darbiniekiem.
Personiska informācija1895: 15. novembrī dzimusi veikala īpašnieka Šopa ģimenē.
1919: apprecas ar folkloristu Pēteri Birkertu.
1925: 17. janvārī piedzimst dēls Gunārs, vēlāk pasaulslavenais arhitekts Gunārs Birkerts (1925–2017).
20. gadu vidū: izirst laulība ar Pēteri Birkertu, vēlāk apprecas ar pedagogu, ģeogrāfu Indriķi Sauli-Sleini (1888–1953).
Profesionālā darbība1917: piedalās 1. skolotāju kongresa organizēšanā.
1929: Latvijas Skolotāju savienības uzdevumā kopā ar Frici Rokpelni iekārtojusi Raiņa muzeju Durbes pilī Tukumā.

Mērijas Saules-Sleines paveiktais

1925: Latvju tautas anekdotes (kopā ar Pēteri Birkertu; atkārtots izdevums 1927)
1927: Latviešu tautas sakāmvārdi un parunas (kopā ar Pēteri Birkertu)
1937: Dzintarzeme – dzimtene (kopā ar Indriķi Sauli-Sleini)
1959: Krievu-latviešu vārdnīca (1–2, kopā ar citiem)
1959: Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika (1, kopā ar ar citiem)
1972: rakstu krājums "Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam" (kopā ar citiem)
1972–1975: Latviešu literārās valodas vārdnīca (1–3, kopā ar citiem)

Rakstījusi atmiņas par Aspaziju, Frici Bārdu, Pēteri un Antonu Birkertiem, Ernestu Birznieku-Upīti, Augustu Braču, Aleksandru Čaku, Jāni Endzelīnu, Klitiju, Vili Knoriņu, Mirdzu Ķempi, Vladimiru Majakovski, Vili Plūdoni, Raini, Indriķi Sauli-Sleini, Ludvigu Šanteklēru un citiem kultūras darbiniekiem. Atmiņas daļēji publicētas periodiskajos izdevumos, lielākā daļa glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā Mērijas Saules-Sleines fondā.
Citātu galerija

Par Mēriju Sauli-Sleini

"Līdz pašām pēdējām mūža dienām Mērija Saule-Sleine bija liela gribasspēka, mērķtiecības un neatlaidības paraugs. Uzkrājusi bagātu dzīves pieredzi, viņa prata uzklausīt un rast gudrus vārdus visdažādākajām dzīves situācijām; neuzskatīja savas domas par nemaldīgām un obligātām citiem, taču formulēja tās skaidri un noteikti."

Pijols, Imants. “Sirds gaisma mūžos nenoriet”. Karogs, 1983, Nr. 3.
SaiknesPēteris Birkerts - Bijušais vīrs
Nodarbesfolkloras pētniece
valodniece
pedagoģe
OrganizācijasSieviešu vienlīdzības izcīnīšanas izpildkomiteja
Dzimšanas laiks/vieta15.11.1895
Rīga
Rīga
Dzīvesvieta18.10.1940 – 1982
Ģertrūdes iela 3

IzglītībaRīga
Rīga

Mācijusies Jesenas-Lerhas proģimnāzijā


1914
Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija
Rīga
Rīga

1918 – 1919
Maskavas Universitāte
Maskava
Moscow, Russia

Vēstures un filoloģijas fakultāte


1919 – 1920
Smoļenskas valsts universitāte
Smoļenska
Smolensk, Smolensk Oblast, Russia

1921 – 1931
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050
Darbavieta1914 – 1915
Jēkabmiesta (Jēkabpils) sieviešu ģimnāzija
Rūdolfa Blaumaņa iela 27, Jēkabpils
Rūdolfa Blaumaņa iela 27, Jēkabpils, LV-5201
Skolotāja

1916 – 1918
Baltijas Latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja
Merķeļa iela 13, Rīga
Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050

Skolu sekcijas sekretāre


1918 – 1919
Maskava
Moscow, Russia
Maskavas pilsētas Darba komisariāta Kontroles komisijā ierēdne

1920 – 1925 (Datums nav precīzs)
Rīgas Tautas augstskola
Gaiziņa iela 3, Rīga
Gaiziņa iela 3, Rīga, LV-1050
Latviešu valodas skolotāja

1925 – 1930 (Datums nav precīzs)
Rīgas pilsētas 4. vidusskola
Gaiziņa iela 3, Rīga
Gaiziņa iela 3, Rīga, LV-1050
Skolotāja

1930 – 1934 (Datums nav precīzs)
Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Rīga
Rīga
Skolotāja

1934 – 1936 (Datums nav precīzs)
Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Rīga
Rīga

Skolotāja


1936 – 1938 (Datums nav precīzs)
Valda Zālīša pirmā pamatskola
Rīga
Rīga

1938 – 1940 (Datums nav precīzs)
Rīgas pilsētas 1. pamatskola
Rīga
Rīga
Skolotāja

1941 – 1944 (Datums nav precīzs)
Rīgas pilsētas 8. pamatskola
Rīga
Rīga

1946 – 1963
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Līdz 1975. gadam turpinājusi darbu institūtā sabiedriskā kārtā.
Dalība organizācijās1917 – 1917
Sieviešu vienlīdzības izcīnīšanas izpildkomiteja
Rīga
Rīga
Izpildkomitejas locekle
Ceļojums1938
Itālija
Italy
Miršanas laiks/vieta26.12.1982
Rīga
Rīga
ApglabātsRaiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-22 no 22.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
15.11.1895Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Ģertrūdes iela 318.10.1940 - 1982DzīvesvietaĒka, māja
3Rīga
(Rīga)
26.12.1982Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
5Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1914IzglītībaPilsēta
7Maskava
(Moscow, Russia)
1918 - 1919IzglītībaPilsēta
8Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 1, Rīga, LV-1050)
1921 - 1931IzglītībaĒka, māja
9Smoļenska
(Smolensk, Smolensk Oblast, Russia)
1919 - 1920IzglītībaPilsēta
10Rūdolfa Blaumaņa iela 27, Jēkabpils
(Rūdolfa Blaumaņa iela 27, Jēkabpils, LV-5201)
1914 - 1915DarbavietaĒka, māja
11Merķeļa iela 13, Rīga
(Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050)
1916 - 1918DarbavietaĒka, māja
12Maskava
(Moscow, Russia)
1918 - 1919DarbavietaPilsēta
13Gaiziņa iela 3, Rīga
(Gaiziņa iela 3, Rīga, LV-1050)
1920 - 1925DarbavietaĒka, māja
14Gaiziņa iela 3, Rīga
(Gaiziņa iela 3, Rīga, LV-1050)
1925 - 1930DarbavietaĒka, māja
15Rīga
(Rīga)
1930 - 1934DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1934 - 1936DarbavietaPilsēta
17Rīga
(Rīga)
1936 - 1938DarbavietaPilsēta
18Rīga
(Rīga)
1938 - 1940DarbavietaPilsēta
19Rīga
(Rīga)
1941 - 1944DarbavietaPilsēta
20Rīga
(Rīga)
1946 - 1963DarbavietaPilsēta
21Itālija
(Italy)
1938CeļojumsValsts
22Rīga
(Rīga)
1917 - 1917Dalība organizācijāsPilsēta

Mērija Saule-Sleine – skolotāja, folkloriste un valodniece, katrā jomā viņas veikums ir atzīstams, vēl būtu jāpiemin viņas uzrakstītās atmiņas par daudziem jo daudziem rakstniekiem un kultūras darbiniekiem, kas sniedz spilgtus raksturojumus un laikmeta detaļas, tādējādi literatūras un kultūras ainu vēršot pilnasinīgāku un dzīvu.

Mērija Saule-Sleine, īstajā vārdā Marija Šopa, dzimusi Rīgā veikala īpašnieka ģimenē 1895. gada 15. novembrī. 1914. gadā beigusi Voldemāra Maldoņa ģimnāziju un strādājusi par skolotāju Jēkabmiesta (tagadējā Jēkabpils) sieviešu ģimnāzijā. Pirmā pasaules kara laikā darbojusies Baltijas Latviešu bēgļu apgādes komitejas skolu sekcijā, bijusi sekretāre. Daudzi bēgļi bija devušies uz Krieviju, bet liela daļa bija apstājusies Rīgā un Vidzemē, un Skolu sekcijas pārziņā bija ap 20 bēgļu skolu un bērnu patversmju. Gādājot par bēgļu skolām, Marija jeb Mērija Šopa arī iepazinās ar brāļiem Birkertiem – Antonu un Pēteri, jo tolaik daudzi kultūras darbinieki, zaudējuši darbu, koncentrējās ap bēgļu komitejām. Skolu sekcijā norisēja spraigs darbs – bija skolotāji, kas kurus vairs neapmierināja cara laika skolu programmas, un viņi meklēja jaunas darba metodes, ko ieviest bēgļu skolās. Skolotājiem tika rīkoti arī kursi, kuros labprāt lekcijas par psiholoģiju un estētiku lasīja Pēteris Birkerts. Mērijas ceļi ar Pēteri Birkertu krustojās, arī organizējot pirmo skolotāju kongresu. Ar brāļiem Birkertiem kopā pavadītās stundas Mērija Saule-Sleine vēlāk atmiņās atceras kā bagātinošas: “Tās bija intelektuāli piesātinātas un emocionāli bagātas, nekad netrūka krietnas devas asprātību.” Turpat tālāk viņa raksta: “Nevienu reizi vien tiku domājusi: kāpēc abi brāļi nevarētu būt vienā personā, jo abus brāļus ļoti cienīju, kaut viņi bija atšķirīgas personības. Antons – nopietns, dziļām jūtām, norūdītas gribas cilvēks (stabila rakstura); Pēteris – straujāka rakstura, daudz sabiedriskāks, ar lielām darbaspējām, atklātāks arī emociju izpausmē.” (Saule-Sleine, M. No manām atmiņām par Pēteri Birkertu. Varavīksne 1981. Rīga: Liesma, 47., 48. lpp.) Jauniete izvēlē svaru kausi tomēr nosveras par labu Pēterim, un, pārvarot krietnas grūtības, viņa 1918. gada vasarā aizbrauc pie Pētera Birkerta uz Maskavu. Mērija iestājas Maskavas Universitātē, kur Vēstures un filoloģijas fakultātē mācās vienu gadu. Kad Pēteri Birkertu apstiprina par socioloģijas profesoru Smoļenskas Universitātē, kopā ar viņu pārceļas uz Smoļensku un universitātē turpina studija. Pirms aizbraukšanas no Maskavas abi noslēdz laulību.

1920. gada agrā rudenī Mērija un Pēteris Birkerti atgriežas Latvijā. Mērija Birkerte turpmākos gadus līdz 1945. gadam strādā dažādās Rīgas skolās par skolotāju, paralēli turpina izglītoties Latvijas konservatorijā (1921–1931). 1925. gadā piedzimst Birkertu dēls Gunārs, kuram lemts kļūt par pasaulslavenu arhitektu, taču divdesmito gadu vidū laulības saites izirst.

20. gados Birkertu pāris savāc un publicē “Latvju tautas anekdotes” (1925, atkārtots izdevums 1927) un “Latviešu tautas sakāmvārdus un parunas” (1927). Var uzskatīt, ka darba ierosinātāja bija Mērija Birkerte: “Mācot folkloru Rīgas pilsētas 4. vidusskolā, uzaicināju skolēnus uzrakstīt dzirdētos un noklausītos sakāmvārdus, parunas, mīklas, dažādus nostāstus notikumiem, cilvēkiem, vietām, arī buramos vārdus, dažādus ticējumus, laika pareģojumus utt. Skolēni uzsāka folkloras vākšanas darbu ar lielu interesi. Liels prieks bija konstatēt, ka folkloras žanrā sevi pieteica anekdote, kas līdz tam laikam nebija populāra.” (Op. cit., 58. lpp.)

Radoša sadarbība ar dzīvesbiedru veidojās arī otrajā Mērijas Birkertes laulībā ar pedagogu un ģeogrāfu Indriķi Sauli-Sleini (1888–1953), kopā viņi uzrakstīja grāmatu “Dzintarzeme – dzimtene” (1938), par dabu – Indriķis Saule-Sleinis, par kultūru – Mērija Saule-Sleine.

1921. gada 27. februārī Mērija Saule-Sleine iepazīstas ar Raini un Aspaziju, kuri ieradušies Torņakalna strādnieku klubā uz Pētera Birkerta referātu par proletariāta psiholoģiju: “[..] pārsteidza Raiņa sirsnīgā vienkāršība sasveicinoties, kad Birkerts mani iepazīstināja ar abiem dzejniekiem. Atceros, ka atpakaļceļā uz mājām Rainis daudz cildinošu vārdu veltīja referātam, jautāja, vai es esot māksliniece, uz ko kautrīgi atbildēju, ka esmu skolotāja. Mīlu gan mūziku, gan literatūru. Par šo mūsu pirmo tikšanos Rainis dienasgrāmatā ierakstījis man dažu komplimentus.” (Saule-Sleine, M. Rainis manu atmiņu lokā. Rainis laikabiedru atmiņās. Rīga: Liesma, 1985, 300. lpp.)

20. gados Mērija Saule-Sleine vairākkārt tiekas ar Raini, visbiežāk, kad Skolotāju savienības jaunajā namā Mednieku ielā 7 sāk iekārtot Raiņa muzeju. Taču materiālu ir tik daudz, ka telpas kļūst par šaurām. Tad tiek pieņemts lēmums muzeju iekārtot Durbes pilī pie Tukuma, kas bija piešķirta Rainim un ko viņš bija uzdāvinājis Skolotāju savienībai. Par palīgu Raiņa muzejā iekārtošanā Durbē Mērijai Saulei-Sleinei ir palīgs, tikko vidusskolu beigušais Fricis Rokpelnis, kas strādā aizrautīgi un ar degsmi. Diemžēl muzejs, iecerēts un pārdomāts kopā ar dzejnieku, tiek atvērt jau pēc Raiņa nāves 29. septembrī.

Mērija Saule-Sleine atstājusi arī atmiņas par tikšanās reizēm ar Aspaziju 30. gados, kas daļēji lasāmas laikraksta “Literatūra un Māksla” publikācijā 1968. gada martā (“Pa Aspazijas atmiņu takām”). Aspazija arī uztic savai sarunu biedrenei Austras Ozoliņas-Krauzes viencēlienu “Lai top!”, kas uzrakstīts 1921. gadā un kurā, pēc Aspazijas domām, kāda tēla prototips ir Rainis, lūdzot Saulei-Sleinei to komentēt. No komentēšanas viņa gan atsakās, neuzdrošinoties to darīt un uzskatot, ka tas būtu jāveic Aspazijai pašai. 1981. gadā Saule-Sleine manuskriptu iesniedz žurnāla “Karogs” redakcijai, un pēc sešdesmit gadiem tas ierauga dienasgaismu.

Pēc Otrā pasaules kara Mērija strādāja Zinātņu akadēmijas valodas institūtā, piedalījās akadēmisko izdevumu “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (1, 1959) un “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (1–3, 1972–1975) sagatavošanā. Nozīmīgs ieguldījums latviešu literatūras vēsturē ir viņas uzrakstītās atmiņas par rakstniekiem Aspaziju, Frici Bārdu, Pēteri un Antonu Birkertiem, Ernestu Birznieku-Upīti, Augustu Braču, Aleksandru Čaku, Klitiju, Vili Knoriņu, Mirdzu Ķempi, Vladimiru Majakovski, Vili Plūdoni, Raini, Indriķi Sauli-Sleini, Ludvigu Šanteklēru, valodnieku Jāni Endzelīnu un citiem kultūras darbiniekiem. Atmiņas daļēji publicētas periodiskajos izdevumos, lielākā daļa glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā Mērijas Saules-Sleines fondā. Šī fonda pētniecība un materiālu sagatavošanai izdošanai būtu uzdevums, kas vēl jāpaveic.

Mērija Saule-Sleine devās mūžībā 1982. gada 26. decembrī. Apbedīta Raiņa kapos.


15.11.2020. Ieva Kalniņa

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.