Meinhards Rudzītis

Meinhards Rudzītis (1910–1966) ir latviešu padomju dzejnieks, piederīgs latviešu padomju literatūras “dzelzs fondam”. Viņa deviņos dzejoļu krājumos, poēmās un balādēs galvenokārt skan padomju dzīves tematika, atsaucoties aktuālajām nostādnēm un ideoloģiskajiem akcentiem, kādi nu ikreiz izvirzās priekšplānā: Otrā pasaules kara laikā jeb padomju frazeoloģijā – Lielā Tēvijas kara – laikā top dzejoļu un poēmas, apraksti par cīņām frontē, padomju aizmugurē un nacistu okupētajā Latvijā, pēc kara – padomju dzīves atdzimšanas un padomju cilvēka slavinājumi. Viņš arī viens no autoriem “Vēstulei biedram Staļinam” (1946). Aktīvi iesaistās padomju dzīvē, ir to rakstnieku vidū, kas uzrunā zemniekus laukos, darbaļaudis – pilsētās, biežs viesis padomju skolās.

Kāds ir Meinharda Rudzīša ceļš uz padomju literatūru? Likumsakarīgs, ar izprotamu motivāciju. Audzis kā vaļas puika, respektīvi, Pirmā pasaules kara laikā kopā ar māti, vienīgo audzinātāju un apgādnieci, no laukiem ienākot Rīgā, dzīvojis vai nu ieslēgts īres istabā, vai pavadījis laiku Grīziņkalna putekļainajās ielās kopā ar tādiem pašiem trūcīgiem, savā vaļā atstātiem bērniem – vecākiem visdažādākajos darbos nākas sūri grūti gādāt minimālu iztiku savām atvasēm. Tā patstāvīgi tiek iepazīta dzīve, viņš vēro, kā Grīziņkalnā nometinātie karavīri dodas karā, redz nogalinātos un viņā, vaļas puikā, veidojas pacifistiskas izjūtas un skaudra apziņa, ka pasaules ir netaisnīga, tik daudziem liekot dzīvot trūkumā. 30. gadu otrā pusē un pēc kara rakstnieks Meinhards Rudzītis par šo laiku uzrakstīs autobiogrāfisku romānu “Vaļas puika”, kas pilnībā tiks publicēts tikai pēc viņa nāves iznākušajā “Rakstu” 2. sējumā (1979). No visa Rudzīša uzrakstītā tas ir vērtīgākais darbs, kas arī mūsdienās var raisīt interesi, jo iezīmē mūsu literatūrā maz skartu kultūrvēsturisko lauku.

Romāns stāsta arī par to, ka māte zaudē darbspējas un viņu ievieto nespējnieku namā, bet vaļas puika nonāk Mazgadīgo darba namā, kur ne tikai apgūst galdnieka amatu, bet iziet skarbu dzīves skolu – starp audzēkņiem ir jāizcīna sava vieta, jāpanāk, lai netiec pazemots un izsmiets.

1931. gadā iznāk Meinharda Rudzīša pirmais dzejoļu krājums “Vīrs ar basām kājām”, pēc dažiem gadiem – krājums “Torņa iela” (1934), kas tiek konfiscēts, jo izdots, pēc tiesas sprieduma, “lai grozītu Latvijā pastāvošo valsts iekārtu”. Konfiscē arī jauno kreiso literātu almanahu “Signāls” (1933), kura redaktori ir Kārlis Fimbers un Meinhards Rudzītis, un izdevumu “Mēs apsūdzam” (1934), kas vērsts pret nacistiskās Vācijas vadību, bet Latvijai tajā laikā ir lojālas attiecības ar šo valsti. Rudzītis tiek apcietināts, bet pret drošības naudu, ko sagādā Ernests Birznieks-Upītis, atbrīvots. Rudzītis nelegāli bija saistīts ar Latvijas komunistisko partiju, kuras uzdevumā viņš darbojās, tā 1933. gada augustā viņu nosūta arī uz Starptautisko jaunatnes pretkara un pretfašisma kongresu Parīzē.

30. gados Rudzītis ir bezdarbnieks, retu reizi darba biržā Torņa ielā gadās kāds melnstrādnieka darbs. Bezdarbnieka un sociālās netaisnības pieredze arī veido galvenās izjūtas pirmajos divos krājumos.

1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienībai okupējot Latviju un ieviešot padomju varu, likumsakarīga ir Meinharda Rudzīša iekļaušanās jaunās varas organizētajā dzīvē un literatūrā.

ACIS

Es redzēju acis,
divi skumstošas acis
aiz pagraba loga,
kas kvēpiem bija klāts.

Bij saulaina diena
un vizbuļu ziedi,
un cīruļu dziesmu
pilns tvīkstošais gaiss.

Uz ielām bij ļaudis,
ar smaidiem kas stāsta
par prieku, kas dārzos
un laukumos spīd.

Bet skumstošās acis
man stāstīja citu,
kas salti kā čūska
caur dvēseli slīd.

Aiz pagraba loga
man stāstīja acis
par krēslu un skumjām
kas pagrabā mīt.

Par aizlauztām ilgām
Un smagsmagām domām,
Un sūrkstošām rokām,
Un sirdīm – kas nīd… [..]

(No krājuma “Vīrs ar basām kājām” (1931)

---

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (10.04.2020.)