Marks Razumnijs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (27); Recepcijas persona (10)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsMarks Razumnijs
Dzimtais vārdsMovša Razumnijs
Profesionālā darbība1924: izdots stāstu krājums "Nomales" ("Aranea"), kuru pēc prokurora pieprasījuma konfiscēja. Tikai pēc četriem gadiem spriedumu atcēla.
1935: ebreju teātris Rīgā iestudē Marka Razumnija komēdiju par vēsturisku 19. gadsimta personu – "Motke Halads", to izrāda arī ebreju teātri Viļņā un Kauņā.
Dramatizējis Šoloma Aleihema romānu "Klejojošās zvaigznes", kas iestudēts Kauņā, Varšavā, Buenosairesā un Parīzē, un Mendeles Moihera Sforima romānu "Benjamina Trešā ceļojums", kas izrādīts Rīgā padomju laikā.
1965: ebreju padomju dzejas antoloģijā "Horizonti", kas izdota Maskavā, ievietota Razumnija fabulu kopa.
Razumnija darbi tulkoti krievu, poļu, angļu, franču, zviedru, norvēģu, bulgāru, vācu, lietuviešu valodā, noveletes publicētas arī latviešu presē (žurnālos "Karogs", "Zvaigzne", "Draugs", "Zīlīte" un laikrakstā "Literatūra un Māksla").
1972: žurnālā "Sovetisch Heimland" (Nr. 11) rubrikas "No mūsdienu latviešu literatūras" 29 lappusēs Marks Razumnijs ebreju lasītājus iepazīstina ar latviešu autoriem.
1979: Vācijas Demokrātiskās Republikas izdevniecība "Union Verlag" izdod Razumnija grāmatu "Auch im Herbst blühen die Bäume" ("Arī rudenī zied koki"), kuras žanriskais apzīmējums ir "Dienas un nakts grāmata" (tulkotājs un priekšvārda autors Jirgens Rennerts). Grāmatā publicēta 161 noveleta, parabola un miniatūra. Žurnālā "Sinn und Form" (1980, Nr. 4) ievietota Vernera Štandfusa recenzija par grāmatu, kurā viņš Razumnija darbus salīdzina ar Ivana Turgeņeva dzejoļiem prozā, ar Konstantīna Paustovska "Zelta rozi" un Imanta Ziedoņa "Epifānijām", arī ar vācu autora Ervīna Štritmatera prozu.

Proza

Jidišā
1924: Aranea ("Nomales")
1929: Hintergeslech ("Šķērsieliņas", stāsti)
1935: Menshn in shtoib ("Cilvēki putekļos", noveletes)
1935: Noveln vegn elite ("Noveles par eliti")
1936: Fantastiskā reportāža (apraksti un stāsti)
1938: Donna Gracia ("Ebreju valsts", vēsturisks romāns)
1939: Idiše meluche ("Ebreju valsts", vēsturiskā novele)
19??: Doktors Hermanis Meierovičs
1986: A velt mit vunder ("Brīnumu pilna pasaule")

Krievu valodā
1963: Чтобы сердце не болело ("Lai sirds nesāpētu", noveles; tulkojums no jidiša)
1975: Золотой голубь ("Zelta balodis": mazas noveles)
1981: Разговор с портретом ("Saruna ar portretu", tulkota no jidiša)

Vācu valodā
1979: Auch im Herbst blühen die Bäume ("Arī rudenī zied koki")

Ceļojumu apraksti
Jidišā
1929: Dos land fun toizent geštaltn: a nesie iber Norvegn ("Tūkstošveidu zeme: ceļojums uz Norvēģiju")
1930: Einer cvišen millionen: fun amerikaner nesie ("Viens no miljoniem: par ceļojumu uz Ameriku")

Lugas
Jidišā
19??: Doktors Hermanis Meierovičs
1939: Cofnšain ("Ziemeļblāma")
1940: Motke chabad ("Motke Habads")


Tulkojumi jidišā
1928–1929: Feihtvangers, Lions. Jud Zuss ("Ebrejs Ziss"
1929: Remarks, Erihs Marija. Afn mairev front iz ruik ("Rietumu frontē bez pārmaiņām")
1930: Feihtvangers, Lions. "Pep" dzejoļi
1930: Volless, Egdars. Dos geheimnis fun a froj ("Noslēpums no sievas")
1931: Svirskis, A. Roitkop ("Sarkanmatis")
1940: Makarenko, Antons. Flagn oif turems ("Karogi torņos", publicēts laikrakstā "Kamf")

Jidišā atdzejojis Raiņa, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Eižena Vēvera, Imanta Ziedoņa, Cecīlijas Dineres, Andra Vējāna dzeju, tulkojis Ēvalda Vilka un Regīnas Ezeras prozu un Ādolfa Alunāna lugu "Seši mazi bundzinieki", kas pirms Vācijas–PSRS kara izrādīta ebreju teātrī Rīgā.
Citātu galerija

Par novelešu krājumu "Золой голубь" ("Zelta balodis", 1975)

"Nelielajās novelītēs, līdzībās no mūsdienu dzīves ar ikdienišķām situācijām vienmēr jaušama aktīva radoša doma, liriska intonācija un skaidra autora pozīcija. No sarežģītā, daudzveidīgā un pretrunīgā dzīves materiāla autors katrā novelē parāda vienu notikumu, vienu tikšanos, vienu atmiņu epizodi. Taču šis viens gadījums, viens mirklis, rakstnieka asā skatiena apgaismots, dod pamatu filozofiskai dzīves apjēgsmei. "

Vaļins, I. Liriskais lakonisms. Literatūra un Māksla, 1975, 21. jūnijs.

Par Marka Razumnija noveletes žanru

"Marka Razumnija noveletes balstās uz kādu sadzīvisku nolikumu, dažkārt pat kuriozu, taču fakts autoram ir tikai izejas punkts tālākām pārdomām par dzīves jēgu, skaistumu, vērtībām. Vai arī ass izsmiekls pret visu zemisko, pretīgo, kas ir cilvēkos un traucē viņiem laimīgi dzīvot. Taču pat šādos brīžos autors parasti nekļūst ļauns, viņa smīns ir labsirdīgs, tas sniedz estētisku gandarījumu."

Jakubs, Z. Radošā jaunība nebeidzas. Literatūra un Māksla, 1976, 18. septembris.

"Šī forma sakņojas senajā un viduslaiku ebreju literatūrā un ļauj visprecīzāk izteikt tautas raksturu un dvēseli. Tikai nedomājiet, ka es gribu norobežoties no mūsu laika. Bez tā zustu mana darba jēga."

Špungins, S. Ebreju padomju literatūras vecākais pārstāvis. Cīņa, 1986, 3. oktobris.
Nodarbesdzejnieks
rakstnieks
dramaturgs
prozaiķis
Dzimšanas laiks/vieta24.09.1896
Žagare
Žagarė, Šiauliai County, Lithuania
Dzīvesvieta1896 – 1898
Žagare
Žagarė, Šiauliai County, Lithuania

1898 – 1941
Rīga
Rīga

1919 – 1921
Hamburga
Hamburg, Germany

1941 – 1945
Taškenta
Tashkent, Uzbekistan

1945 – 1988
Rīga
Rīga

1964 – 1988
Blaumaņa iela 6, Rīga

Izglītība1903 – 1909 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga
Mācījies ebreju pamatskolā (hederā)

1909 – 1913 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga

Beidzis Rivoša ebreju ģimnāziju.


1919 – 1924
Hamburga
Hamburg, Germany

Hamburgas Universitātē klausījies lekcijas filozofijā un estētikā.

Darbavieta1919 – 1921
Hamburga
Hamburg, Germany

Strādājis bankā; 1921. gadā par darbību prokomunistiskā organizācijā izsūtīts no Vācijas.


1924 – 1927
Rīga
Rīga

Ārštata līdzstrādnieks žurnālā "Dos Folk" ("Tauta").


1926 – 1934 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga

Laikraksta "Frimorgn" ("Rīta Avīze") korespondents; redakcijas uzdevumā apceļojis Eiropu un Ameriku, jo brīvi runājis vācu, angļu un franču valodā.


1937 – 1938
Rīga
Rīga

Nodibinājis žurnālu "Jidiše bilder", kur bijis arī līdzstrādnieks.


1940
Rīga
Rīga
Laikraksta "Kamf" līdzstrādnieks

1940 – 1941
Rīga
Rīga

Strādājis par sekretāru organizācijā "Kulturrat" (vadītājs Maksis Šacs-Aņins), kas padomju varas uzdevumā organizēja, vadīja un uzraudzīja ebreju kultūras dzīvi.


1941
Rīga
Rīga
Žurnāla "Ufboi" līdzstrādnieks

1941 – 1945
Taškenta
Tashkent, Uzbekistan

Maskavas laikraksta "Einikeit" korespondents un Ebreju antifašistiskās komitejas loceklis.


1946 – 1948
Rīga
Rīga

Laikraksta "Einikeit" Rīgas korespondents, Laikraksts bija Ebreju antifašistiskās komitejas preses izdevums un iznāca Maskavā.

Dalība organizācijās00.05.1941 – 1988
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga

Biedrs

Apcietinājums00.04.1950 – 00.01.1951

Apcietināts Antifašistiskās ebreju komitejas lietā, 1951. gada 27. janvārī Baltijas kara apgabala tribunāls viņam piesprieda 10 gadus nometinājumā nometnē.


00.01.1951 – 1956
Irkutskas apgabals
Irkutsk Oblast, Russia
Izcietis sodu Irkutskas apgabala nometnē.
Miršanas laiks/vieta21.10.1988
Rīga
Rīga
Apglabāts1988
Jaunie Ebreju kapi
Lizuma iela 6, Rīga, LV-1006
Evakuācija1941 – 1945
Taškenta
Tashkent, Uzbekistan

Kartes leģenda



















Tiek rādīti ieraksti 1-24 no 24.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Žagare
(Žagarė, Šiauliai County, Lithuania)
24.09.1896Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
1898 - 1941DzīvesvietaPilsēta
3Žagare
(Žagarė, Šiauliai County, Lithuania)
1896 - 1898DzīvesvietaPilsēta
4Hamburga
(Hamburg, Germany)
1919 - 1921DzīvesvietaPilsēta
5Taškenta
(Tashkent, Uzbekistan)
1941 - 1945DzīvesvietaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1945 - 1988DzīvesvietaPilsēta
7Blaumaņa iela 6, Rīga1964 - 1988DzīvesvietaĒka, māja
8Rīga
(Rīga)
21.10.1988Miršanas laiks/vietaPilsēta
9Jaunie Ebreju kapi
(Lizuma iela 6, Rīga, LV-1006)
1988ApglabātsKapsēta
10Rīga
(Rīga)
1909 - 1913IzglītībaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1903 - 1909IzglītībaPilsēta
12Hamburga
(Hamburg, Germany)
1919 - 1924IzglītībaPilsēta
13Hamburga
(Hamburg, Germany)
1919 - 1921DarbavietaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1924 - 1927DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1937 - 1938DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1940 - 1941DarbavietaPilsēta
17Rīga
(Rīga)
1946 - 1948DarbavietaPilsēta
18Rīga
(Rīga)
1940DarbavietaPilsēta
19Rīga
(Rīga)
1941DarbavietaPilsēta
20Taškenta
(Tashkent, Uzbekistan)
1941 - 1945DarbavietaPilsēta
21Rīga
(Rīga)
1926 - 1934DarbavietaPilsēta
22Irkutskas apgabals
(Irkutsk Oblast, Russia)
01.01.1951 - 1956ApcietinājumsNovads
23Rīga
(Rīga)
01.05.1941 - 1988Dalība organizācijāsPilsēta
24Taškenta
(Tashkent, Uzbekistan)
1941 - 1945EvakuācijaPilsēta

Rakstnieks Marks Razumnijs (1896–1988) prozu, lugas un dzeju rakstījis jidišā – ģermāņu saimes ebreju valodā, kādā runāja aškenazi, ebreji, kuri vēsturiski apdzīvoja Centrālo un Austrumeiropu. Desmit prozas grāmatas publicētas Rīgā laikposmā no 1924. līdz 1939. gadam. Pēc Otrā pasaules kara viņa darbu tulkojumi izdoti arī krievu un vācu valodā, latviski rakstnieka īsproza, kas dēvēta gan par miniatūrām, gan parabolām (līdzībām), gan noveletēm, lasāma žurnālos “Karogs”, “Zvaigzne”, “Draugs”, laikrakstā “Literatūra un Māksla”, bet grāmatas formātu nav ieguvusi.

Marks Razumnijs dzimis Lietuvas pierobežā Žagarē 1896. gada 24. septembrī; kad viņam divi gadi, vecāki pārceļas uz Rīgu, kur, atskaitot Vācijas–PSRS kara laiku (1941–1945), aizrit visa viņa dzīve. Nākamais rakstnieks mācījies ebreju pamatskolā hederā, beidzis Rivoša ebreju ģimnāziju. No 1919. līdz 1924. gadam dzīvojis Hamburgā, kur strādājis bankā. Ir pretrunīgas ziņas, ka Hamburgā uzturējies tikai līdz 1921. gadam, kad par darbību prokomunistiskā organizācijā izsūtīts no Vācijas (https://eleven.co.il/jewish-literature/in-yiddish/15671/), taču apcerēs par Marku Razumniju un viņa paša teiktajā šis fakts neparādās. Hamburgas Universitātē apmeklējis lekcijas filozofijā un estētikā, vēlāk atzinis filozofijas lielo ietekmi uz savu personību un daiļradi: “Savā garajā rakstnieka mūžā esmu iepazinis dažādas filozofiskas koncepcijas, tās tā vai citādi guvušas atspoguļojumu manā skatījumā uz literatūru, cilvēku, sabiedrisko kārtību. [..] Viss, kas izplūst no rakstnieka spalvas, pirmām kārtām ir personīgās dzīves hronika, un, ja es gribu zināt, kāds es biju pirms sešdesmit, piecdesmit vai četrdesmit gadiem, es pārlasu savas tā laika grāmatas…” (Даугава, 1986, Nr. 9) Īpaši tuvs viņam bijis Spinoza un senā ebreju filozofija.

Atgriezies Rīgā, pievēršas rakstniecībai un kā korespondents iesaistās ebreju preses izdevumos “Dos folk”, “Naie cait”, “Amidai”, “Frimorgn”, izveido arī pats savu žurnālu “Jidiše bilder” (1924–1940). Laikraksta “Frimorgn” uzdevumā apceļojis Eiropas valstis un Ameriku, pasaules iepazīšana rezultējusies divās ceļojumu aprakstu grāmatās “Tūkstošveidu zeme” (1929, par Norvēģiju) un “Viens no miljoniem” (1930, par ASV). 20.–30. gados tapuša astoņas prozas grāmatas un vairākas lugas, kas izrādītas ne tikai Latvijas ebreju teātrī, bet arī Viļņā, Kauņā, Buenosairesā un Parīzē. Padomju laikā, rakstot par Marka Razumnija prozu, akcentēta tās sociāli šķiriskā ievirze, kas, domājams, to raksturo visai vienpusīgi un ko būtu nepieciešams pārvērtēt.

Rakstījis arī dzeju un tulkojis jidišā Feihtvangeru, Remarku, Vollesu un citus autorus. Atzīmējams arī Ādolfa Alunāna lugas “Seši mazi bundzenieki” tulkojums šajā valodā, tā izrādīta Rīgā ebreju teātrī.

Padomju okupācijas gadā (1940–1941) Marks Razumnijs strādā par sekretāru organizācijā “Kulturrat”, ko vadīja Maksis Šacs-Aņins un kas padomju varas uzdevumā organizēja, būtībā – uzraudzīja, ebreju kultūras dzīvi Latvijā. Viņš bija arī žurnāla “Ufboi” līdzstrādnieks. Sākoties Vācijas–PSRS karam, viņš evakuējas un strādā Taškentā par Maskavas laikraksta “Einikeit” korespondentu, kā arī aktīvi iesaistās Ebreju antifašistiskās organizācijas darbā, ko turpina arī pēc kara. 1949. gadā aizsākas tā sauktā kosmopolītu lieta, ko ievadīja anonīms raksts “Par kādu antipatriotisku teātra kritiķu grupu” laikrakstā “Pravda”, un šīs kampaņas piesegā no 1948. gada līdz 50. gadu sākumam staļinisti realizēja politisku, antisemītisku procesu, kas bija vērsts uz Ebreju antifašistiskās komitejas sagrāvi. Kara laikā komitejas locekļiem, nodibinot sakarus ar ārvalstu ebreju antifašistiskām organizācijām, izdevās piesaistīt iespaidīgas naudas summas, kas tika nodotas padomju bruņotajiem spēkiem, taču pēc kara jebkurā neformālā organizācijā staļinisti redzēja apdraudējumu, saskatot tajās potenciālus pretpadomju noskaņojuma perēkļus. Viņiem nepieņemama bija arī komitejas veicinātā ebreju kultūras autonomijas ideja, izdodot laikrakstu un literārus darbus jidišā. Latviski plašāk par to rakstījusi Silvija Radzobe grāmatā ““Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks” (2017). Antifašistiskās komitejas “lietā” Rīgā tiek apcietināts Maksis Šacs-Aņins, mākslinieks Mihails Jo, vēsturnieks Jūlijs Piseckis, kā arī ārsti, aktieri, un 1950. gada aprīlī – Marks Razumnijs. 1951. gada 27. janvārī viņam tiek piespriests sods – desmit gadi, no kuriem sešus viņš izcieš Irkutskas nometnē. 1956. gadā tiek atbrīvots un amnestēts.

Pēc atgriešanās Rīgā turpina rakstīt īsprozu, kuru pats dēvējis par noveletēm, bet periodisko izdevumu redaktori, šķiet, nespējot skaidri noteikt žanru, tās saukuši gan par miniatūrām, gan arī tēlojumiem. 60.–80. gados Marka Razumnija grāmatas tulkotas gan krievu (“Lai sirds nesāpētu”, 1963; “Zelta balodis”, 1975; “Saruna ar portretu”, 1981), gan vācu valodā (“Arī rudenī zied koki”, 1979), viena iznākusi arī jidišā (“Brīnumu pilna pasaule”, 1986). Recenzijā par izdevniecībā “Liesma” klajā laisto “Zelta balodi” teikts: “Nelielajās novelītēs, līdzībās no mūsdienu dzīves ar ikdienišķām situācijām vienmēr jaušama aktīva radoša doma, liriska intonācija un skaidra autora pozīcija. No sarežģītā, daudzveidīgā un pretrunīgā dzīves materiāla autors katrā novelē parāda vienu notikumu, vienu tikšanos, vienu atmiņu epizodi. Taču šis viens gadījums, viens mirklis, rakstnieka asā skatiena apgaismots, dod pamatu filozofiskai dzīves apjēgsmei. [..] Ar dažiem otas vilcieniem rakstnieks prot atveidot izteiksmīgu ainavu, un, kad dabas novērojumi tiek pielīdzināti cilvēku attiecībām, šāda alegorija nešķiet ne mākslota, ne uztiepta.” (Vaļins I. Liriskais laokonisms. Literatūra un Māksla, 1975, 21. jūnijs)

Pieminami arī latviešu autoru pārcēlumi jidišā. Atdzejojis Raiņa, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Eižena Vēvera, Imanta Ziedoņa, Cecīlijas Dineres, Andra Vējāna dzeju, tulkojis Ēvalda Vilka un Regīnas Ezeras prozu.

Rakstnieka mūžam noslēdzoties 1988. gada 21. oktobrī, nekrologā pausti vārdi, kas vismaz vienā ziņā rezumē viņa mūžu: “Marks Razumnijs pirmām kārtām bija ebreju rakstnieks, zināja un saprata savas tautas dzīvi, cerības un ilgas, ciešanas un vīrišķību. Viņš neasimilējās, arī Staļina režīma represiju dēļ nezaudēja savu nacionālo pašlepnumu.” (Literatūra un Māksla, 1988, 28. oktobris) Apglabāts Rīgā, Jaunajos ebreju kapos.

Marka Razumnija novelete “Tikšanās ar jūru” (Karogs, 1971, Nr. 9).

Bija jauks vasaras rīts, kad tēvs mani pamodināja un sacīja: “Aizbrauksim uz jūru izpeldēties!”

Nokļuvuši pludmalē, mēs izģērbāmies, piegājām pie paša krasta, kur nelieli vilnīši, klusu čalodami, glāstoši skaloja mūsu satvīkušās kājas.
“Kāpēc jūra visu laiku kaut ko čukst?” es jautāju. “Ko viņa grib sacīt?” “Jūra stāsta,” tēvs paskaidroja, “ka mēs esam gaidīti viesi, un uzaicina mūs peldēties.”

Tēvs paņēma mani aiz rokas, un abi iegājām ūdenī. Sākumā es baidījos – šī taču bija mana pirmā tikšanās ar jūru. Bet drīz vien es apradu un kļuvu pārgalvīgs. Tēvs pat nepaguva nojaust manu nodomu, kad es atbrīvoju savu roku no viņa plaukstas un ātri metos putojošajos viļņos, kas mani savaldzināja ar savām baltajām šļakatām. Es skrēju pretī putām ātri un droši, jo ūdens man sniedzās tikai līdz potītēm. Tad negaidot manas kājas atradās kādā bedrē zem ūdens, un stindzinošs aukstums apsvilināja ceļgalus. Izbailēs iekliedzos, un tēvs tikko vēl paspēja mani satvert.“Nebaidies,” viņš mani mierināja. “Paiesim pāris soļu, un vairs nebūs dziļš!” Patiešām – pēc dažiem soļiem jūra atkal atradās man tikai līdz potītēm. Taču ne uz ilgu laiku – drīz tā atkal kļuva dziļāka, pēc tam – seklāka... Es pavisam apmulsu.

“Kāda dīvaina gan ir jūra,” izbrīnā paraustīju plecus, “reizēm tajā ūdens ir vairāk, reizēm – mazāk... Kāpēc tā?”

Tēvs paskaidroja, ka zem ūdens atrodas sēkļi: tur, kur kāja satausta dibenu, ir sēklis, bet, kur tas beidzas, tur sākas dziļums.

“Ja vēlies zināt, kur ir dziļums un kur sēklis,” viņš sacīja, “vajag tikai vērīgi palūkoties, kurā vietā viļņi krākdami paceļas augstu un kur tie viļņojas klusu.

“Ahā! Sapratu,” neļāvu viņam pateikt līdz galam. “Kur viļņi krākdami paceļas uz augšu, tur ir dziļš, bet kur ir klusu – tur sēklis? Vai ne, tēt?” “Nē, dēliņ, tu neatminēji,” tēvs iebilda. “Tieši otrādi: sekls ir tur, kur krāc un mutuļo, bet dziļš – kur valda klusums...


Ieva Kalniņa, 24.09.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.