Marija Pēkšēna

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (5); Recepcijas persona (12)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsMarija Pēkšēna
KopsavilkumsMarija Pēkšēna (1845–1903) ir pirmā latviešu dramatiskā rakstniece. Viņas luga "Ģertrūde" (1870) par jaunas sievietes konfliktu ar sabiedrību Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā ieguvusi 1. godalgu, bet tautas atmodas ideju dēļ cenzūra to aizliedz izrādīt. Luga iestudēta Rīgas Latviešu teātrī 1877. gadā. Sarakstījusi arī lugas "Vienu stāstu", "Ceļa biedri" un "Laiku ziedi jeb Zeltezerpilskungi un zeltezerieši". Marijas Pēkšēnas lugas un dzejoļu krājums "Saulgoži un pakrēšļi" nav publicēti.
Personiska informācijaDzimusi saimnieka Teņa un Lienas (dzimušas Ādmines) ģimenē kā desmitais un pēdējais bērns.
1860: tēvs nomājis Nuķu muižiņu.
Apmeklējusi Valmieras pilsētas skolu.
Pēc tēva nāves Nuķu muižiņu turpinājis nomāt brālis, Marija palikusi brāļa ģimenē kā bērnu audzinātāja. Pie viņas mācībā gājuši arī kaimiņu bērni.
1869: kad brālis pārceļas uz Rīgu, Marija Pēkšēna aiziet uz Vecāti par mājskolotāju turienes muižas nomnieka ģimenē.
1873: dodas uz Rīgu, uz Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem.
1880. gadu sākumā: pārceļas dzīvot uz Rīgu pie brāļa – advokāta Jēkaba Pēkšēna kā saimniecības vadītāja.

Profesionālā darbība1870: saraksta lugu "Ģertrūde". Luga Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā iegūst 1. godalgu, bet tautas atmodas ideju dēļ cenzūra aizliedza lugu izrādīt.
1877: Luga "Ģertrūde" iestudēta Rīgas Latviešu teātrī.
1879: Rīgas Latviešu teātrī iestudēta luga "Vienu stāstu".
1880. gadu sākumā: saraksta lugas "Ceļa biedri" un "Laiku ziedi jeb Zeltezerpilskungi un zeltezerieši" (cenzūra to aizliedza 1896. gadā). Šīs lugas ir mākslinieciski neizstrādātas un nav izrādītas.

Rokrakstā palicis dzejoļu krājums "Saulgoži un pakrēšļi".

Lugas (manuskriptā)

1870: "Gertrūde"
1879: "Vienu stāstu"
1880. gadu sākumā: "Ceļa biedri"
1880. gadu sākumā: "Laiku ziedi jeb Zeltezerpilskungi un zeltezerieši"
Citātu galerija
""Ģertrūde" bija sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstenam skatuves pazinējam, vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. Šinī lugā redzējām patiesi gabalu no pašu dzīves, tie bija patiesi latvieši, kurus satikām še kā mīļus, vecus, pazīstamus. Visi mums priekšā vestie skati bija pazīstami atgadījumi, bet īsts poēzijas gars viņus darīja smaršainus, tā sakot pārsmalcināja."

Ādolfs Alunāns. Ievērojami latvieši. R.: 1890, 37.–39.lpp.

"Pagājušā gadusimteņa septiņdesmitos gados dramtiskās rakstniecības laukā ar viņu varēja mēroties tikai vēl Ādolfs Alunāns. Ka Mariju Pēkšēnu arī tagad maz, pārāk maz pazīstam, tur vainojams tas apstāklis, ka viņas lugas palikušas neiespiestas."

Arturs Goba. Ievērojamās latvietes mūsu nacionālās atmodas laikmeta sākumā. Zeltene Nr. 17, 1931.

"Viņa bija klusas dabas cilvēks, un ar rakstniecību iesāka nodarboties jau, dzīvodama "Nuķos". Stāsta, ka savu drāmas personu lomas studēdama, viņa staigājusi domās nogrimusi un it kā citā, ārpasaulē dzīvodama, reizēm klusu šo to runādama, tādējādi vēršot uz sevi mājinieku ievērību, kuri savā starpā apspriedušies un sākuši prātot, vai tik Marijai nerādoties ārprāta pazīmes."

J. Misiņš. Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece. Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisijas Rakstu krājums, 18., 1926, 121-157.

Nodarbesrakstniece
dramaturģe
Dzimšanas laiks/vieta10.10.1845
Kalnmačas
Ramatas pagasts, Mazsalacas novads
Dzimusi agrākā Valtenberģu pagasta Kalnamačās.

IzglītībaValmieras pilsētas skola
Valmiera
Valmiera
Darbavietanezināms – 1869
Nuķis
Nuķis , Ramatas pagasts, Mazsalacas novads
Audzinātāja brāļa ģimenē Nuķu muižiņā.

1869
Vecates pagasts
Vecates pagasts, Burtnieku novads

Mājskolotāja muižas nomnieka ģimenē.

Te strādādama saraksta lugu "Ģertrūde".


1880 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga

Neprecētā brāļa – advokāta Jēkaba Pēkšēna saimniecības vadītāja.

Miršanas laiks/vieta08.12.1903
Rīga
Rīga
Apglabāts13.12.1903
Rīgas Lielie kapi
Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, Latvija, LV-1013
Piemiņas vietas1990
Ramata
Ramata, Ramatas pagasts, Mazsalacas novads

Ramatas pagastā uzstādīts Marijas Pēkšēnas piemiņas akmens (tēlnieks A. Vārpa).

ApbalvojumiRīgas Latviešu biedrības pirmais oriģināllugu konkurss
Ģertrūde
Rīgas Latviešu biedrības pirmā oriģināllugu konkursa godalgu ieguva Marija Pēkšēna par lugu "Ģertrūde".
1870

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Kalnmačas
(Ramatas pagasts, Mazsalacas novads)
10.10.1845Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Rīga
(Rīga)
08.12.1903Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Lielie kapi
(Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, Latvija, LV-1013)
13.12.1903ApglabātsKapsēta
4Valmiera
(Valmiera)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Vecates pagasts
(Vecates pagasts, Burtnieku novads)
1869DarbavietaPagasts
6Nuķis
(Nuķis , Ramatas pagasts, Mazsalacas novads)
1869DarbavietaCiems
7Rīga
(Rīga)
1880DarbavietaPilsēta
8Ramata
(Ramata, Ramatas pagasts, Mazsalacas novads)
1990Piemiņas vietasCiems
Marija Pēkšēna dzimusi Kalnamaču mājās Mazsalacas novadā 1845. gada 28. septembrī saimnieka Teņa un Lienas ( dzimušas Ādmines) ģimenē kā desmitais un pēdējais bērns. 1860. gadā ģimene pārceļas uz Nuķu muižiņu, kuru tēvs nomājis. Marija apmeklē Valmieras pilsētas meiteņu skolu, taču, kad viņai ir piecpadsmit gadu, tēvs mirst. Sākumā par viņas tālāko izglītību rūpējies tēva brālis Krišjāns Pēkšēns, vēlākā Rīgas arhitekta Konstantīna Pēkšēna tēvs, taču drīz vien Marijai no skolas jāizstājas. Viņa atgriežas Nuķu muižiņā kā brāļa bērnu audzinātāja, pasniegdama stundas arī citiem apkārtnes bērniem.

Ar rakstniecību Marija sākusi nodarboties jau Nuķu muižiņā dzīvodama. Jānis Misiņš raksta: "Viņa bijusi klusas dabas cilvēks; piestāsta no tā laika ka, savu drāmas personu lomas studēdama, viņa staigājusi domās nogrimusi un it kā citā, ārpasaulē dzīvodama, reizēm paklusu šo to runādama, caur ko vērsusi uz sevi mājinieku ievērību, kuri savā starpā apspriedušies un sākuši prātot, vai tik Marijai nerādoties ārprāta pazīmes." (Misiņš, J. Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, nr 18, 1926, 156.–157. lpp.)

1869. gadā, kad Krišjāns, tāpat kā viņa vecākie brāļi, aiziet uz Rīgu kā linu brāķeris, Marija pāriet uz Vecāti par bērnu audzinātāju muižas rentnieka Zjegvalda ģimenē. Te, atsaucoties uz sludinājumu "Baltijas Vēstnesī", arī tapusi luga "Ģertrūde".

Latviešu teātra sākumā bija jūtams repertuāra trūkums, sevišķi trūka darbu, kas atbilstu topošās nacionālās skatuves mērķiem. Tādēļ Rīgas latviešu biedrība 1869. gada 5. martā caur sludinājumu laikrakstos izsolīja 50 rubļu lielu godalgu par skatu spēli, kas jāiesūta līdz 1. septembrim (Baltijas Vēstnesis nr. 19, 1869). Pirmajam konkursam tika iesūtīta viena luga – "Kroņa mežsarga dzīve", taču tā nebija pieņemama, tādēļ tika izsludināts jauns termiņš – 1870. gada augusts un godalga palielināta uz 75 rubļiem. (Baltijas Vēstnesis nr. 71, 1869). Otrajā reizē tika iesūtītas 11 oriģināllugas, tai skaitā arī Marijas Pēkšēnas luga "Ģertrūde", kura konkursā tika godalgota.

Ādolfs Alunāns savās atmiņās raksta, ka izšķiršanās bijusi starp divām lugām – lugu "Vecais Klāva tēvs" un "Ģertrūde", tādēļ prasīts arī Alunāna kā Rīgas Latviešu biedrības teātra vadītāja un skatuves pazinēja viedoklis: "Nudien, spriedums nebij grūti taisāms! Lai gan arī "Vecā Klāva tēvā", kā jau minēju, valdīja jaukas domas, tad tomēr viņā parādītā skatuves pilnīga nepazīšana, skatu neveikla sabūve un sevišķi milzīgie, bieži 6–8 lapu puses garie monologi būtu izrādi tikai tad darījuši iespējamu, kad lietpratīgs režisors no jauna būtu pārkārtojis skatuvei. Turpretim "Ģertrūde" bija sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstenam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam." (Alunāns Ā. Ievērojami latvieši. Skices un atcerējumi. 1. burtnīca) Atzīmēts arī, ka lugas autorei no dabas piešķirts talants, sevišķi dramatiskam darbam nepieciešamā dialoga izjūta.

Lugas "Ģertrūde" notikumos ir daudz autobiogrāfiska, daudz kā tāda, ko pati Marija Pēkšēna novērojusi un piedzīvojusi. Kad Ģertrūde, atgriežoties mājās no pilsētas skolas, uzzina, ka miruši viņas vecāki, no tālākas skološanās un sapņa par meiteņu skolas dibināšanu viņai jāatsakās. Ģertrūde, tāpat kā Marija Pēkšēna, strādā par bērnu audzinātāju kādā nelielā muižā, kur viņai nākas piedzīvot dažādas intrigas un sarežģījumus mīlestībā. Ģertrūdes tēlā ierakstīta arī dedzīga vēlēšanās izglītoties un kalpot savai tautai. Lugas pēdējā cēlienā, kad pārpratumi noskaidrojas un mīlētāji saprotas, uz mīļotā vīrieša jautājumu: "Mana Ģertrūde, laimīgi kļuvuši, kā palīdzēsim vispirms savai tautai?" Ģertrūde atbild: "Es raudzīšu vispirms vienu skatuspēli sarakstīt un to tad sūtīšu uz Rīgu Latviešu biedrībai."

Nav šaubu, ka šo lugu Marija Pēkšēna rakstījusi, vēlēdamās piedalīties arī savas tautas garīgās atmodas sekmēšanā. Pēc Jāņa Misiņa sniegtajām ziņām Marija Pēkšēna augsti vērtējusi Kronvaldu Ata rakstus (lugas "Ģertrūde" ceturtais cēliens sākas ar Tērbatas studentiem, kuri skaļi lasa "Baltijas Vēstneša", 1870. gada 31. numurā iespiesto Kronvaldu Ata rakstu "Izbraukums pa tēvazemi"), un arī savu lugu "Ģertrūde" vispirms nodevusi viņa vērtējumam, saņemot atsauksmi, ka Marija Pēkšēna izaugšot tautai par greznu rotu. (Misiņš, J. Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, nr 18, 1926, 156.–157. lpp.)

Godalgas piespriešana sievietei ir pārsteigums, vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka autore no godalgas atsakās, novēlēdama to labdarīgiem mērķiem. Ādolfs Alunāns atceras: "Garā stādījos sev priekšā Mariju Pēkšēn jaunkundzi kā kādu stipri emancipētu sievieti, dūšīgu, pārlieku jautru, čaklu runātāju," tādēļ viņš ir priecīgi pārsteigts, kad satiekoties izrādās, ka "Marija Pēkšēn jaunkundze nebija ne būt tāda, kādu viņu redzēju savā fantāzijā. Viņa darīja taisnību sakot – tikumīgas laucinieces iespaidu uz mani, – viņa runāja lēnā, varētu gandrīz sacīt bailīgā balsī, nosarkušiem vaigiem un pie zemes nolaistām acīm. Un tomēr šīs acis, kad dabūju viņās ieskatīt, liecināja, ka aiz viņām mājo ne ikdienišķīgs gars, viņas tik dzīvi spulgoja un zvēroja priekš visa, kas augsts un jauks." (Alunāns A. Ievērojami latvieši. Skices un atcerējumi. 1. burtnīca) Ādolfs Alunāns, Rihards Tomsons un Bernhards Dīriķis tikušies ar lugas autori, lai spriestu tālāk par "Ģertrūdes" likteni. Diemžēl cenzūra lugu aizliedz, un paredzētā pirmizrāde notiek tikai pēc septiņiem gadiem.

1873. gadā Marija Pēkšēna dodas uz Rīgu, uz pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Šis notikums uz viņu atstāj tik lielu iespaidu, ka top nākamā luga – "Vienu stāstu". Arī šajā lugā daudz autobiogrāfiska – gan latviešu dziedāšanas svētku raisītās emocijas, gan Juliānas, jaunas rakstnieces tēls. Juliāna, kas jau no bērnības vēlējusies rakstīt, kā maza meitene sacerējusi garīgas dziesmiņas, kuras mājas meitas iemācījušās dziedāt. Taču Juliāna par šiem sacerējumiem dabūjusi pērienu, jo garīgas dziesmas sacerēt drīkstot vienīgi mācītāji. Vēlāk, skolu apmeklējot, viņa sacer "rīmīti" par kaunīgajām skolasbiedrenēm, kuras pārvācojušās. "Rīmīte", – "skarbs spoguls melkulēm" – tiek iesniegta skolas priekšniekam, un Juliānai draud izslēgšana no skolas. Kad skolas priekšnieks negaidīti saslimst un nomirst, Juliana ir glābta un, Dievam pateikdamās, zvēr nekad vairs ar rakstniecību nenodarboties. Taču latviešu dziedāšanas svētkos viņa šo zvērestu lauž, jo nevēlas tikai "priecāties par citu pūliņiem," bet arī pati pie šiem pūliņiem tautas labā līdzstrādāt. Juliāna – rakstniece sieviete – ir apkārtējo nesaprasta, mājnieki uztraucas par viņas ilgo sēdēšanu istabā pie rakstu darba un uzskata to par slimu, bet krusttēvs jaunās rakstnieces stāsta manuskriptu, kas vairāk nekā gadu "zagšus radīts" un "nevis no spalvas, bet no dvēseles tecējis", iesviež krāsnī. Luga beidzas melodramatiski, ar galveno varoņu nāvi.

1877. gadā 17. aprīlī Rīgas Latviešu teātrī beidzot notiek lugas "Ģertrūde" pirmizrāde. Neskatoties uz to, ka situācija latviešu teātrī septiņu gadu laikā bija stipri mainījusies, latviešu skatītāji paspējuši iepazīt vērtīgus dramaturģijas darbus (kā, piemēram, N. Gogoļa "Revidentu", Dž. G. Bairona "Manfrēdu", arī vairākas Ādolfa Alunāna lugas), "Ģertrūdes" pirmizrāde bija ievērojams notikums. (Akurātere, L. Te izpaudās labākais, kas piederēja laikmetam. Varavīksne, 1989) Recenzija "Baltijas Vēstnesī" pēc izrādes liecina, ka luga, kas "sarakstīta ar lielu dramatisku likumu un skatuves prašanu," aizkustinājusi ne tikai skatītājus, bet arī recenzentu: "Dzīvu iespaidu atstāja pie skatītājiem Ģertrūdes pirmā izrādīšana, tādēj ka luga bija smelta iz mūsu zemes dzīves avota. Ko mēs redzējām, tas nebija kāds izgudrojums, kāds māns, kam dzīvē patiesības trūkst. Nē, mēs skatījāmies brangā spogulī, kurā musu zemes dzīve un mūsu ļaužu tikumi īsti un patiesīgi atspoguļojās. Tur mums nekas svešs neizlikās. Ar dailenieces roku un smalku jušanu lēni paceldama priekškaramo priekš dzīves noslēpumiem, sacerētāja mums minēja gan pagājušus, gan tagadējus laikus, gan mūsu ļaunas, gan baltas dienas, gan mūsu bēdas, cerības, vēlēšanās un cenšanās." (Baltijas Vēstnesis Nr. 16. 1877)

1880. gadu sākumā Marija Pēkšēna pārcēlusies uz Rīgu pie sava neprecētā brāļa advokāta Jēkaba Pēkšēna kā saimniecības vadītāja. Te viņa sarakstījusi lugas "Ceļa biedri" (tautas luga ar dziedāšanu – joku virkne iz zemnieku dzīves) un lugu "Laiku ziedi jeb Zeltezerpilskungi un zeltezerieši" (utopiski romantisks vēstījums par ideālām muižnieka un viņa zemnieku attiecībām, cenzūra to aizliedza 1896. gadā). Neviena no pārējām Marijas Pēkšēnas lugām nesasniedz lugas "Ģertrūde" māksliniecisko līmeni.

Marijas Pēkšēnas dzīvesstāsts ir parasts 19. gadsimta otrās puses sievietes dzīvesstāsts. Viņas dzīve bija saistīta ar brāļu, latviešu sabiedrisko darbinieku Jēkaba un Krišjāņa Pēkšēnu ģimenēm, viņa vadīja brāļu saimniecības un skoloja viņu bērnus. Izglītotu cilvēku vide un tuvā saskarsme ar latviešu nacionālās kustības darbinieku centieniem, iespējams, pamudināja viņu nopietni pievērsties rakstniecībai. Taču Marijai Pēkšēnai trūka izglītības, kas pavērtu plašākus apvāršņus un ļautu izkopt iedzimto talantu. Viņa bija spilgta un savdabīga personība, kurai bijusi drosme uzdrīkstēties nerēķināties ar sabiedrības aizspriedumiem, kas noteica vīriešu un sieviešu darbības sfēras, tomēr dzimuma dēļ viņas iespējas bija ierobežotas. Sievietēm nebija viegli uzsākt literāro darbību un publicēt darbus. Lai gan luga "Ģertrūde" gūst plašāku rezonansi sabiedrībā, tomēr neviena no Marijas Pēkšēnas četrām lugām, kurās viņa mēģinājusi tēlot latviešu dzīvi nesenā pagātnē un arī pašas līdzdzīvotā laikmetā, netiek publicēta. Rokrakstā palicis arī dzejoļu krājums "Saulgoži un pakrēšļi", kuru autore parakstījusi ar pseidonīmu Vidzemniece un kurā apkopotās dzejas, "nav zemāk vērtējamas par daudziem citiem tā laika dzeju mēģinājumiem". (Jēgere–Freimane, P. "Latviešu sievietes pirmie mēģinājumi rakstniecībā". Latviešu literatūras vēsture, 2. sēj., 1935).

Marijas Pēkšēnas nozīmi kultūras vēsturē apstiprina gan laikabiedru Ādolfa Alunāna un Ata Kronvalda vērtējums, gan lugas "Ģertrūde" panākumi un presē publicētās atsauksmes. Savās lugās tēlojot sievietes, kuras raksturo tam laikam moderns domāšanas veids – alkas mācīties un būt līdzdalīgām sabiedriskajos procesos, Marija Pēkšēna ir priekštece rakstniecēm, kas latviešu drāmā nāks pēc viņas. Taču Marijas Pēkšēnas pašas literārais mantojums no literatūras vēstures ir izdzēsts.

Pēc advokāta Jēkaba Pēkšēna nāves Marija dzīvo pie citiem brāļiem, kuri viņu arī pabalsta mūža beigās, kad viņa ilgāku laiku grūti slimo. Mirusi 1903. gada 8. decembrī.

Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.