Māra Caune

Intervijā žurnālistei Genovefai Bērsonei Māra Caune (1941–2010) teikusi: “Esmu sevi vienmēr izjutusi par grāmatu arhitekti. [..] Jā, piedalos grāmatniecības pilsētas radīšanā!” (Latvijas Jaunatne, 1993, 25. marts) Un Māra Caune patiešām bija gan grāmatu arhitekte, gan 90. gados, vadot apgādu “Preses nams”, izveidoja veselu grāmatniecības pilsētu, ierakstot gan apgāda, gan savu vārdu grāmatniecības vēsturē.
Māra Caune, nākusi no Ļaudonas, vidējo izglītību ieguvusi Rīgā Natālijas Draudziņas vidusskolā un 45. vidusskolā (1959). Pēc vidusskolas uzreiz studēt nav bijis iespēju, Māra Caune strādājusi tekstilfabrikā “8. Marts” par audēju (1959–1961). Nākamā darbavieta jau ved tuvāk interesēm, kas radušās jau bērnībā, iespējams, tad, kad kāds no Rīgas meitenei atvedis Alberta Kronenberga ilustrēto grāmatu “Darbam dzimu, darbam augu”: “Cik lauku bērna gara pasaulei tuvi un saprotami tās varoņi – “Zaķīts ara tīrumā, Žagatiņa brīnījās; Ko brīnies, žagatiņa? Tā vīram jāstrādā”. Varbūt tieši šī plānā grāmatiņa bija tā, kas mani ierosināja pievērsties grāmatniecībai, saskatīt skaisto pasaulē un cilvēkos.” (Caune M. Alberta Kronenberga dzīvesceļu pārstaigājot. Karogs, 1987, Nr. 10) Grāmatnīcā “Gaisma” Māra Caune ir prečzine (1961–1964), pieņem jaunās grāmatas un pārzina visu, kas saistīts ar to pārdošanu.
1964. gada septembrī – solis vēl tuvāk grāmatai, Māra Caune sāk studēt Maskavas Poligrāfijas institūtā Redaktoru fakultātes jaundibinātajā Grāmatu zinību nodaļā (1964–1968). Kad augstskola pabeigta Latvijas PSR Preses komiteja nevar nodrošināt izglītībai atbilstīgu darbu, un kādu laiku viņa atkal strādā grāmatnīcā “Gaisma” (1969). Tad septiņus gadus Māra Caune ir izdevniecības “Zinātne” redaktore (1970–1977), līdz seko uzaicinājums pāriet darbā uz žurnāla “Karogs” redakciju(1977–1992), kur kādu brīdi darbojas kritikas nodaļā, bet vēlāk patstāvīgi veido “Kultūras panorāmu”. Literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons, kurš vienā laikā strādājis ar Māru Cauni “Karogā”, raksta: “Biezais žurnāls īstenībā ir sarežģīts grāmatas žanrs, un poligrāfijas speciāliste varēja īstenot jaunas, drošas idejas. Karodznieki bija ciešas saimes ļaudis, kas cienīja atklātību, sirsnību, talantību, darba mīlestību, un Māra bija mūžīgā nemiera gariņš.” (Bērsons I. No audējas līdz grāmatu arhitektei. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2010, Nr. 1/2)
Strādājot žurnālā “Karogs”, Māra Caune rakstījusi recenzijas par jauniznākušajām grāmatām – viņas uzmanības lokā bijusi dzeja un bērnu literatūra –, pievērsusies arī grāmatizdošanas un poligrāfijas jautājumiem, arvien uzskatīdama, ka ne mazāk svarīgs par grāmatas saturu ir arī grāmatas ietērps, jo, tikai domājot par abiem, var sasniegt maksimālo rezultātu – labu un skaistu grāmatu. Īpašu prieku “Karogā” sagādājusi “Kultūras panorāmas” veidošana, jo tā bija iespēja saskarties arī ar teātra un tēlotājmākslu. Pārskatus par kultūras notikumiem dažkārt parakstījusi ar pseidonīmu – Malda Vāverīte.
Taču ļaušanās savai īstajai stihijai – grāmatizdošanai – kļūst iespējama 90. gados – sākumā žurnālā “Karogs”, kad, vienojoties ar akciju sabiedrības “Preses nams” prezidentu Kazimiru Dunduru par grāmatu izdošanu, “Karogs” sāk izdevējdarbību, un to vada Māra Caune. Taču “Karoga” iespējas ir visai ierobežotas, jo galvenais jau ir žurnāla sagatavošana un klajā laišana. 1992. gadā Māra Caune no “Karoga” aiziet un akciju sabiedrības “Preses nams” paspārnē izveido latviešu oriģinālliteratūras apgādu “Preses nams” (1992–2000). Astoņos gados – un tie ir skarbie deviņdesmitie – apgāds kļūst par lielāko oriģinālliteratūras izdevēju valstī un ir izdevis vairāk nekā 400 grāmatu. Pirmā, starp citu, bija Zigmunda Skujiņa “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992).
“Risks – tā ir mana stihija,” tā jau minētajā intervijā teikusi Caune, pierādot to arī praksē. 1997. gadā viņa uzņemas finansiāli riskanto nacionālo enciklopēdiju izdošanu. Pabeidz izputinātās valsts izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” iesāktās enciklopēdijas “Latvijas daba” pēdējo trīs sējumu izdošanu un turpina ar citiem šāda tipa izdevumiem – “Latvijas jūrniecības vēsture” (1. sējums, 1998), “Latvijas Brīvības cīņas, 1918–1920” (1999), “Latvijas pilsētas” (1999), “Teātris un kino biogrāfijās” (1. sējums, 1999). “Latvijas daba” ir pirmā enciklopēdija, kas iznāca atjaunotajā Latvijas Republikā. Šķiet, Māra Caune bija arī tā, kas pirmā atsāka rakstnieku rakstu izdošanu – par tādiem kļuva Ārijas Elksnes Raksti (1996–1997).
2000. gadā, kad Preses nama saimnieki atzīst, ka izdevniecība ir nerentabla, Māra Caune kļūst par apgāda “Priedaines” redaktori un īsteno dažu labu iepriekšējā apgāda ieceri, piemēram, izdod enciklopēdisku izdevumu “Rīgas ielas” (1. sējums, 2001). To turpina digitālās drukas uzņēmums “Drukātava”, kur arī viņa strādājusi par redaktori, izdodot 2. un 3. sējumu (2008, 2009).
Māras Caunes darbu novērtējusi Latvijas valsts, 1995. gadā piešķirot viņai Triju Zvaigžņu ordeni.
Māras Caunes mūžs noslēdzās 2010. gada 7. janvārī.

---

Ieva Kalniņa, 04.07.2021.