Ludvigs Sēja

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (1); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsLudvigs Sēja
KopsavilkumsLudvigs Sēja (1885–1962) – diplomāts un tulkotājs. Beidzis Valmieras skolotāju semināru (1904), pēc 1905. gada revolūcijas devies emigrācijā uz Franciju, kur Grenobles Universitātē studējis franču valodu (1906–1909). Pēc atgriešanās Latvijā bijis skolotājs Dubultos un Madonā. Kopš 1919. gada strādājis diplomātiskajā dienestā, bijis Latvijas Republikas ārlietu ministrs (1924), pēc tam – vēstnieks un konsuls ASV, Lietuvā, Lielbritānijā. 1940.–1944. gadā docējis franču valodu Latvijas Universitātē. 1943. gadā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbā, par ko gestapo viņu 1944. gadā viņu apcietināja, ieslodzīja Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē. Pēc Vācijas sabrukuma kādu laiku uzturējies Polijā, meklējot iespējas nokļūt ASV. Otrreiz viņu apcietina padomju varas iestādes 1946. gada janvārī Polijā un pārved uz Maskavu, kur notiesāts. Sodu izcietis Komi, Latvijā atgriezies 1958. gadā.
Tulkojis Fransuā Rablē romānu “Gargantija un Pantagriels”, kas iznācis pēc tulkotāja nāves 1965. gadā. Izdota Ludviga Sējas dienasgrāmata un memuāri "Es pazīstu vairs tikai sevi" (2017).
Personiska informācija1885: 2. jūnijā dzimis lauksaimnieku Jāņa un Luīzes Sēju ģimenē.
1917: 4. jūnijā noslēdz laulību ar Hertu Ozolu (1897–1971), ģimenē piedzimst dēli Juris (1918–?) un Andris (1921–?) un meita MIrdza (1919–2006).
Profesionālā darbība1921: 30. aprīlī diplomāts Ludvigs Sēja ierodas ASV, lai kļūtu par Latvijas sūtni un panāktu Latvijas Repbulikas atzīšanu de iure. Viņa un turienes latviešu neatlaidīga darba rezultātā ASV prezidents Vorens Hārdings 1922. gada 24. jūlijā pilnvaroja valsts sekretāru Čārlzu E. Hjūzu atzīt Baltijas valstis.
1943: 13. augustā piedalās Latvijas Centrālās padomes (LCP) pirmajā sēdē, kļūst par padomes valdes locekli un tās ģenerālsekretāru.
1944: 29. aprīlī Gestapo arestē Ludvigu Sēju un citus LCP locekļus, 1. septembrī iesloga Salaspils koncentrācijas nometnē un pēc desmit dienām pārved uz Štuthofas nāves nometni.
1958–1959: tulko franču rakstnieka Fransuā Rablē romānu "Gargantija un Pantagriels" (redaktors – Valdis Grēviņš).
1959: rediģējis Rūtas Ezeriņas tulkotās Bernarda Šova lugas "Atraitņu nams" un "Velna māceklis".
2017: izdota diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmata un memuāri (1941–1961) "Es pazīstu vairs tikai sevi".
Citātu galerijaLudvigs Sēja par sevi
"Visam postam cauri es visvairāk vēlējos saglabāt cilvēcīgu, pilnvērtīgu garīgu seju līdz pat pēdējai stundai. Un lielā mērā tas man izdevās; dzimtajā zemē atgriezies, es sevi varēju pazīt, tāpat kā mani varēja pazīt un tiešām pazina cilvēki, kuri mani bija senāk pazinuši. Es varētu pat vairāk teikt – tie atrada pat, ka nelielās pārmaiņas manu garīgo seju bija padarījušas it kā maigāku, apgarotāku... Arī pienākušais vecums to nespēja saārdīt. Un, rakstot šīs rindas taisni pusgadu pēc pārbarukšanas Rīgā, es to joprojām uzskatu par savu vērtīgāko sasniegumu."

Sēja, Ludvigs. Es pazīstu vairs tikai sevi: Diplomāta dienasgrāmata un memuāri: 1941–1961. Rīga: "Lauku Avīzes" izdevniecība, 2017, 522. lpp.
Nodarbestulkotājs
diplomāts
Dzimšanas laiks/vieta02.06.1885
Džūkste
Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads
Džūkstes pagasta "Ķūķos"


Dzīvesvieta25.03.1945 – 24.01.1946
Linija, Polija
Gmina Linia, Poland

1951 – 00.07.1958
Uhta, Vetlosjana

Izglītība1896 – 1900 (Datums nav precīzs)
Džūkstes pagastskola
Džūkste
Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads

1900 – 1904 (Datums nav precīzs)
Valmieras skolotāju seminārs
Valmiera
Valmiera

1906 – 1906
Parīze
Paris, France
Krievu augstākā sabiedrisko zinātņu skola

1906 – 1909
Grenobles Universitāte
Grenoble
Grenoble, Auvergne-Rhône-Alpes, France

Studējis franču valodu.

Darbavieta1909 – 1915 (Datums nav precīzs)
Dubultu ģimnāzija
Dubulti
Priedaine, Jūrmala

Friča Šmithena un Luda Bērziņa Dubultu sieviešu ģimnāzija, franču valodas skolotājs.


1916 – 1918
Madonas zēnu proreālskola
Madona
Madona, Madonas novads

Skolas pārzinis


1916 – 1918
Madonas meiteņu proģimnāzija
Madona
Madona, Madonas novads
Skolotājs

1919 – 1920
Latvijas Tautas padome
Rīga
Rīga

00.08.1919 – 00.03.1921
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Rīga
Rīga
Preses nodaļas I šķiras sekretārs.

00.03.1921 – 1922
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Rīga
Rīga
Politiski ekonomiskā departamenta direktors

30.04.1921 – 1922

Ārlietu ministrijas pārstāvis sarunām ar ASV par Latvijas atzīšanu de iure, vēlāk pagaidu pilnvarotais lietvedis (ar 1922. gada 28. septembri).


00.04.1923 – 1924
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Kauņa
Kaunas, Kaunas County, Lithuania
Ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs

27.01.1924 – 18.12.1924
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Rīga
Rīga

Latvijas ārlietu ministrs


1925 – 00.04.1927
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Vašingtona
Washington, United States

Ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs


1927 – 1933
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Ģenerālkonsuls, vēlāk – pagaidu pilnvarotais lietvedis

1934 – 00.08.1940
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Kauņa
Kaunas, Kaunas County, Lithuania

Ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs


1940 – 1944
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga
Franču valodas docētājs
Dienests1919 – 1919
Latvijas Armija
1919. gada pavasarī mobilizē Pagaidu valdības bruņoto spēku Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljonā. Pēc dažiem mēnešiem atvaļina veselības stāvokļa dēļ.
Emigrē1905 – 1904 (Datums nav precīzs)
Parīze
Paris, France

1906 – 1909 (Datums nav precīzs)
Grenoble
Grenoble, Auvergne-Rhône-Alpes, France
Apcietinājums25.05.1944 – 01.09.1944
Reimersa iela 1, Rīga
Reimersa iela 1, Rīga, LV-1050
Bijis apcietinājumā Drošības policijas un SD galvenajā mītnē Reimersa ielā un Rīgas Centrālcietumā.

01.09.1944 – 10.09.1944
Salaspils koncentrācijas nometne
Salaspils memoriāls
"Salaspils memoriāls", Salaspils pagasts, Salaspils novads, LV-2121

10.09.1944 – 25.01.1945
Štuthofa
Sztutowo, Pomeranian Voivodeship, Poland
Štuthofas koncentrācijas nometnē

00.07.1946 – 00.09.1946
Maskava
Moscow, Russia
Lubjankas cietums

00.10.1946 – 13.01.1947
Maskava
Moscow, Russia
Lefortovas cietums

1947 – 1951
Uhta, Vetlosjana

Uhtas-Ižemskas labošanas darbu nometne

Miršanas laiks/vieta15.02.1962
Rīga
Rīga
Apglabāts22.02.1962
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-29 no 29.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Džūkste
(Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads)
02.06.1885Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Linija, Polija
(Gmina Linia, Poland)
25.03.1945 - 24.01.1946DzīvesvietaCiems
3Uhta, Vetlosjana1951 - 01.07.1958DzīvesvietaCiems
4Rīga
(Rīga)
15.02.1962Miršanas laiks/vietaPilsēta
5Parīze
(Paris, France)
1905 - 1904EmigrēPilsēta
6Grenoble
(Grenoble, Auvergne-Rhône-Alpes, France)
1906 - 1909EmigrēPilsēta
7Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
22.02.1962ApglabātsKapsēta
8Valmiera
(Valmiera)
1900 - 1904IzglītībaPilsēta
9Grenoble
(Grenoble, Auvergne-Rhône-Alpes, France)
1906 - 1909IzglītībaPilsēta
10Džūkste
(Džūkste, Džūkstes pagasts, Tukuma novads)
1896 - 1900IzglītībaCiems
11Parīze
(Paris, France)
1906 - 1906IzglītībaPilsēta
12Dubulti
(Priedaine, Jūrmala)
1909 - 1915DarbavietaPilsētas daļa
13Rīga
(Rīga)
01.08.1919 - 01.03.1921DarbavietaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
01.03.1921 - 1922DarbavietaPilsēta
15Kauņa
(Kaunas, Kaunas County, Lithuania)
01.04.1923 - 1924DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
27.01.1924 - 18.12.1924DarbavietaPilsēta
17Vašingtona
(Washington, United States)
1925 - 01.04.1927DarbavietaPilsēta
18Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1927 - 1933DarbavietaPilsēta
19Kauņa
(Kaunas, Kaunas County, Lithuania)
1934 - 01.08.1940DarbavietaPilsēta
20Rīga
(Rīga)
1940 - 1944DarbavietaPilsēta
21Madona
(Madona, Madonas novads)
1916 - 1918DarbavietaPilsēta
22Madona
(Madona, Madonas novads)
1916 - 1918DarbavietaPilsēta
23Rīga
(Rīga)
1919 - 1920DarbavietaPilsēta
24Reimersa iela 1, Rīga
(Reimersa iela 1, Rīga, LV-1050)
25.05.1944 - 01.09.1944ApcietinājumsĒka, māja
25Salaspils memoriāls
("Salaspils memoriāls", Salaspils pagasts, Salaspils novads, LV-2121)
01.09.1944 - 10.09.1944ApcietinājumsPiemineklis, skulptūra
26Štuthofa
(Sztutowo, Pomeranian Voivodeship, Poland)
10.09.1944 - 25.01.1945ApcietinājumsPilsēta
27Maskava
(Moscow, Russia)
01.07.1946 - 01.09.1946ApcietinājumsPilsēta
28Maskava
(Moscow, Russia)
01.10.1946 - 13.01.1947ApcietinājumsPilsēta
29Uhta, Vetlosjana1947 - 1951ApcietinājumsCiems
Ludvigs Sēja (1885–1962) tulkošanai pievērsās tikai pašā mūža nogalē, kad aiz muguras bija palikusi spoža diplomāta karjera un izciests moku ceļš Hitlera un Staļina nometnēs. Atgriezies Latvijā, 1958.–1959. gadā Sēja pārtulkoja 16. gadsimta franču rakstnieka Fransuā Rablē satīrisko romānu “Gargantija un Pantagriels”, kas klajā nāca jau pēc tulkotāja nāves 1965. gadā. 2017. gadā publicēta Ludviga Sējas dienasgrāmata “Es pazīstu vairs tikai sevi: Diplomāta dienasgrāmata un memuāri: 1941–1961”.

Ludvigs Sēja dzimis Džūkstes pagastā, beidzis Valmieras skolotāju semināru (1904). Pēc 1905. gada revolūcijas emigrējis uz Franciju, kur Grenobles Universitātē studējis franču valodu (1906–1909). Strādājis par franču valodas skolotāju Friča Šmithena un Luda Bērziņa ģimnāzijā Dubultos, pēc tam Madonā.

Latvijas Ārlietu ministrijā darbu sācis 1919. gadā, kur veicis dažādus pienākumus. Ludviga Sējas diplomāta karjera bijusi notikumiem bagātīga, tā, piemēram, 1920. gada pavasarī un vasarā, kad Latvijas delegācija risina miera sarunas ar padomju Krieviju, Sēja veic sekretāra pienākumus, sarunas vainagojās ar miera līguma noslēgšanu starp abām valstīm 1920. gada 11. augustā. Savukārt 1921. gada aprīlī Sēja ierodas ASV, lai kļūtu par Latvijas sūtni un panāktu Latvijas valstisko atzīšanu de iure. Sarunas nebija ne vieglas, ne ātras, tikai ar Amerikā dzīvojošo latviešu atbalstu un citu diplomātiskā dienesta darbinieku neatlaidīgu darbu vairāk nekā pēc gada 1922. gada 22. jūlijā ASV atzina Baltijas valstu neatkarību.

Pēc ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica demisijas Ludvigs Sēja 1924. gadā kļuva par Latvijas otro ārlietu ministru. Vēsturnieks Edgars Andersons par Ludvigu Sēju raksta: “Neliela auguma, mazliet pedantiska un ļoti nopietna persona, labs pasaules notikumu vērotājs un iztirzātājs. [..] Saglabātie Sējas ziņojumi liecina par viņa dziļo inteliģenci un notikumu izpratni, kādu nemanām dažu par viņu slavenāku un populārāku latviešu diplomātu ziņojumos. Sēja visumā turpināja Meierovica sākto Latvijas ārpolitika, neko radikāli nemainīdams.” (Latvijas vēsture 1920–1940. Stokholma, 1982. 38. lpp.)

No 1925. līdz 1940. gadam Ludvigs Sēja bija vēstnieks, arī konsuls ASV, Lielbritānijā un Lietuvā. Kad Padomju Savienība 1940. gada 16. jūnijā okupēja Lietuvu, Sēja atgriezās Latvijā. Padomju un nacistiskās okupācijas laikā strādāja Latvijas Universitātē par franču valodas lektoru un šajā laikā rakstīja dienasgrāmatu, rūpīgi fiksējot notikumus Latvijā. Tajā viņš atzīst, ka drošības apsvērumu dēļ 1940. gadā iznīcinājis savus iepriekšējos, diplomāta darba laikā veiktos pierakstus. Pēc okupācijas līdz pat 1961. gadam Ludvigs Sēja rakstīja memuārus, kas ļauj izsekot viņa mocekļa ceļam un ir nozīmīga liecība par šo smago laiku ne tikai paša rakstītāja dzīvē, bet arī vēsturē.

1943. gadā Ludvigs Sēja kļuva par Mintauta Čakstes vadītā nacionālās demokrātiskās pretestības kustības centra Latvijas Centrālas padomes ģenerālsekretāru. 1944. gada 5. jūnijā Sēju arestēja, sākumā ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam – Štuthofas koncentrācijas nometnē. Vācijai kapitulējot, Sēja kādu laiku dzīvoja Polijā, kur, izmantojot savus diplomātiskajā dienestā iegūtos sakarus, centās sazināties ar ASV vēstniecību, lai nokļūtu ASV, kur ieprecējusies dzīvoja viņa meita Mirdza. Arī sieva Herta bija devusies trimdā; atrodoties Polijā, Sējam izdevās uzzināt, ka sieva pārdzīvojusi Drēzdenes bombardēšanu, vēlāk viņa devās uz ASV, Kaliforniju, pie meitas. Dēli Juris un Andris pēc kara nonāca Austrālijā. Kā memuāros atzīmējis Sēja, Polijā viņš sastapis izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus, diemžēl piedzīvojis arī nodevību – kāds polis padomju drošības iestādēm ziņojis par viņa gaitām uz ASV vēstniecību… Un 1946. gadā padomju drošības iestādes viņu apcietina, deportē uz Maskavu. Lubjanka un Lefortovas cietums – vārdi, kas tūkstošiem un tūkstošiem cilvēkiem stindzina asinis dzīslās. Apbrīnojama ir Ludviga Sējas cilvēciskā stāja: “Fiziski es biju stipri nonīcis, tomēr nesalauzts. Garīgi es biju joprojām stiprs [..]. Es izskatījos pēc savas ārienes stipri nožēlojams, kā pats kādreiz sacīju, “mizerablīgs”. Drēbes man bija salāpītas, vietām nodriskātas. [..] Es biju Osmolovskim [pratinātājs] aizrādījis, ka būšu spiests atteikties iet uz pratināšanu, ja man nebūs pieklājīgāku drēbju un veļas.” (Sēja L. Es pazīstu vairs tikai sevi. Rīga: “Lauku Avīzes” izdevniecība, 2017. 353.–354. lpp.) Ludvigam Sējam tiek piespriesti pieci gadi Uhtas-Ižemskas labošanas darbu nometnē. Taču par to, ar kādām pūlēm un pašizcīņu šo stāju, pašcieņu nācies saglabāt, stāsta kāds memuāru fragments. Runa ir par etapēšanu uz soda izciešanas nometni, par novārdzināto cilvēku izsēdināšanu kādā starpstacijā:

“Vilciens vēl stāvēja, bet sāka spēji kustēties, kamēr notika rūpīga izsēdināto pārbaude, izsaucot katru vārdā. Mēs sēdējām pa 5 rindā. Gadījās, ka es sēdēju trešajā rindā pirmais, vilciena pusē, apmēram metru no sliedēm… Mani neviens nevarēja aizkavēt nolikt galvu uz tuvējo sliedi. Vagoni ripoja aizvien ātrāk, sliedes spoži mirdzēja vakara saulē, domas par iespēju darīt galu visām šīs zemes bēdām un ciešanām kā viesulis drāzās pa manām smadzenēm. Kas mani gaidīja šais mežonīgajos ziemeļos bez gadiem garām ciešanām un visāda fiziska un garīga posta? Kam bija vajadzīgas manas ciešanas? Vieglāku, ātrāku nāvi arī nevarēja vēlēties, nedz atrast. Es tik intensīvi pārdzīvoju iekšēju cīņu, ka smagi elpoju, pierē man bija auksti sviedri. Es spēji sakustējos uz sliežu pusi, bet tikpat spēji attraucos uz pretējo pusi. Man vienmēr bija bijis dabīgs riebums pret pašnāvību. [..] es negribēju atstāt saviem bērniem un tālākiem pēcnācējiem tādu asiņainu mantojumu, ja viņi kādreiz uzzinātu par manu traģisko galu Krievijas ziemeļos. Turklāt… bez tam es negribēju morāliski kapitulēt brutālās varas priekšā, man nekā nevarēja padarīt, manī uzliesmoja senā spītība. Turklāt es nebiju skatījies nāvei un velnam acīs priekš tam, lai paliktu ar sašķaidītu galvu guļam uz dzelzceļa sliedēm, viss jau pārciestais bija kā garīgs kapitāls, kuru žēl dažās sekundēs izšķiest.” (Op. cit., 367.–368. lpp.)

Pēc soda izciešanas – nometinājums Uhtā, Latvijā viņš atgriežas tikai 1958. gadā. Sava dzīvokļa viņam nav, kā nebija lielākajai daļai Rīgas iedzīvotāju, kuri mita bijušo dzīvokļu atsevišķā istabā vai istabās, tā sauktajos komunālajos dzīvokļos. Sējas paziņas piešķir viņam vienu istabu, un, kā var spriest pēc ierakstiem dienasgrāmatā, viņa galvenās sabiedrotās ir vientulība un dziļas ilgas pēc svešumā mītošās ģimenes. Pa reizei vēstulēs sievai viņš uzraksta pa kādam dzejolim, kuri vēlāk ar tuvinieku piekrišanu publicēti trimdas izdevumos. Un tulko Rablē “Gargantiju un Pantagrielu”. Darbu, kuram jābūt pieejamam katrai sevi cienošai kultūrtautai dzimtajā valodā.


Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (02.06.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.