Ludvigs Sēja

Ludvigs Sēja (1885–1962) tulkošanai pievērsās tikai pašā mūža nogalē, kad aiz muguras bija palikusi spoža diplomāta karjera un izciests moku ceļš Hitlera un Staļina nometnēs. Atgriezies Latvijā, 1958.–1959. gadā Sēja pārtulkoja 16. gadsimta franču rakstnieka Fransuā Rablē satīrisko romānu “Gargantija un Pantagriels”, kas klajā nāca jau pēc tulkotāja nāves 1965. gadā. 2017. gadā publicēta Ludviga Sējas dienasgrāmata “Es pazīstu vairs tikai sevi: Diplomāta dienasgrāmata un memuāri: 1941–1961”.

Ludvigs Sēja dzimis Džūkstes pagastā, beidzis Valmieras skolotāju semināru (1904). Pēc 1905. gada revolūcijas emigrējis uz Franciju, kur Grenobles Universitātē studējis franču valodu (1906–1909). Strādājis par franču valodas skolotāju Friča Šmithena un Luda Bērziņa ģimnāzijā Dubultos, pēc tam Madonā.

Latvijas Ārlietu ministrijā darbu sācis 1919. gadā, kur veicis dažādus pienākumus. Ludviga Sējas diplomāta karjera bijusi notikumiem bagātīga, tā, piemēram, 1920. gada pavasarī un vasarā, kad Latvijas delegācija risina miera sarunas ar padomju Krieviju, Sēja veic sekretāra pienākumus, sarunas vainagojās ar miera līguma noslēgšanu starp abām valstīm 1920. gada 11. augustā. Savukārt 1921. gada aprīlī Sēja ierodas ASV, lai kļūtu par Latvijas sūtni un panāktu Latvijas valstisko atzīšanu de iure. Sarunas nebija ne vieglas, ne ātras, tikai ar Amerikā dzīvojošo latviešu atbalstu un citu diplomātiskā dienesta darbinieku neatlaidīgu darbu vairāk nekā pēc gada 1922. gada 22. jūlijā ASV atzina Baltijas valstu neatkarību.

Pēc ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica demisijas Ludvigs Sēja 1924. gadā kļuva par Latvijas otro ārlietu ministru. Vēsturnieks Edgars Andersons par Ludvigu Sēju raksta: “Neliela auguma, mazliet pedantiska un ļoti nopietna persona, labs pasaules notikumu vērotājs un iztirzātājs. [..] Saglabātie Sējas ziņojumi liecina par viņa dziļo inteliģenci un notikumu izpratni, kādu nemanām dažu par viņu slavenāku un populārāku latviešu diplomātu ziņojumos. Sēja visumā turpināja Meierovica sākto Latvijas ārpolitika, neko radikāli nemainīdams.” (Latvijas vēsture 1920–1940. Stokholma, 1982. 38. lpp.)

No 1925. līdz 1940. gadam Ludvigs Sēja bija vēstnieks, arī konsuls ASV, Lielbritānijā un Lietuvā. Kad Padomju Savienība 1940. gada 16. jūnijā okupēja Lietuvu, Sēja atgriezās Latvijā. Padomju un nacistiskās okupācijas laikā strādāja Latvijas Universitātē par franču valodas lektoru un šajā laikā rakstīja dienasgrāmatu, rūpīgi fiksējot notikumus Latvijā. Tajā viņš atzīst, ka drošības apsvērumu dēļ 1940. gadā iznīcinājis savus iepriekšējos, diplomāta darba laikā veiktos pierakstus. Pēc okupācijas līdz pat 1961. gadam Ludvigs Sēja rakstīja memuārus, kas ļauj izsekot viņa mocekļa ceļam un ir nozīmīga liecība par šo smago laiku ne tikai paša rakstītāja dzīvē, bet arī vēsturē.

1943. gadā Ludvigs Sēja kļuva par Mintauta Čakstes vadītā nacionālās demokrātiskās pretestības kustības centra Latvijas Centrālas padomes ģenerālsekretāru. 1944. gada 5. jūnijā Sēju arestēja, sākumā ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam – Štuthofas koncentrācijas nometnē. Vācijai kapitulējot, Sēja kādu laiku dzīvoja Polijā, kur, izmantojot savus diplomātiskajā dienestā iegūtos sakarus, centās sazināties ar ASV vēstniecību, lai nokļūtu ASV, kur ieprecējusies dzīvoja viņa meita Mirdza. Arī sieva Herta bija devusies trimdā; atrodoties Polijā, Sējam izdevās uzzināt, ka sieva pārdzīvojusi Drēzdenes bombardēšanu, vēlāk viņa devās uz ASV, Kaliforniju, pie meitas. Dēli Juris un Andris pēc kara nonāca Austrālijā. Kā memuāros atzīmējis Sēja, Polijā viņš sastapis izpalīdzīgus un atsaucīgus cilvēkus, diemžēl piedzīvojis arī nodevību – kāds polis padomju drošības iestādēm ziņojis par viņa gaitām uz ASV vēstniecību… Un 1946. gadā padomju drošības iestādes viņu apcietina, deportē uz Maskavu. Lubjanka un Lefortovas cietums – vārdi, kas tūkstošiem un tūkstošiem cilvēkiem stindzina asinis dzīslās. Apbrīnojama ir Ludviga Sējas cilvēciskā stāja: “Fiziski es biju stipri nonīcis, tomēr nesalauzts. Garīgi es biju joprojām stiprs [..]. Es izskatījos pēc savas ārienes stipri nožēlojams, kā pats kādreiz sacīju, “mizerablīgs”. Drēbes man bija salāpītas, vietām nodriskātas. [..] Es biju Osmolovskim [pratinātājs] aizrādījis, ka būšu spiests atteikties iet uz pratināšanu, ja man nebūs pieklājīgāku drēbju un veļas.” (Sēja L. Es pazīstu vairs tikai sevi. Rīga: “Lauku Avīzes” izdevniecība, 2017. 353.–354. lpp.) Ludvigam Sējam tiek piespriesti pieci gadi Uhtas-Ižemskas labošanas darbu nometnē. Taču par to, ar kādām pūlēm un pašizcīņu šo stāju, pašcieņu nācies saglabāt, stāsta kāds memuāru fragments. Runa ir par etapēšanu uz soda izciešanas nometni, par novārdzināto cilvēku izsēdināšanu kādā starpstacijā:

“Vilciens vēl stāvēja, bet sāka spēji kustēties, kamēr notika rūpīga izsēdināto pārbaude, izsaucot katru vārdā. Mēs sēdējām pa 5 rindā. Gadījās, ka es sēdēju trešajā rindā pirmais, vilciena pusē, apmēram metru no sliedēm… Mani neviens nevarēja aizkavēt nolikt galvu uz tuvējo sliedi. Vagoni ripoja aizvien ātrāk, sliedes spoži mirdzēja vakara saulē, domas par iespēju darīt galu visām šīs zemes bēdām un ciešanām kā viesulis drāzās pa manām smadzenēm. Kas mani gaidīja šais mežonīgajos ziemeļos bez gadiem garām ciešanām un visāda fiziska un garīga posta? Kam bija vajadzīgas manas ciešanas? Vieglāku, ātrāku nāvi arī nevarēja vēlēties, nedz atrast. Es tik intensīvi pārdzīvoju iekšēju cīņu, ka smagi elpoju, pierē man bija auksti sviedri. Es spēji sakustējos uz sliežu pusi, bet tikpat spēji attraucos uz pretējo pusi. Man vienmēr bija bijis dabīgs riebums pret pašnāvību. [..] es negribēju atstāt saviem bērniem un tālākiem pēcnācējiem tādu asiņainu mantojumu, ja viņi kādreiz uzzinātu par manu traģisko galu Krievijas ziemeļos. Turklāt… bez tam es negribēju morāliski kapitulēt brutālās varas priekšā, man nekā nevarēja padarīt, manī uzliesmoja senā spītība. Turklāt es nebiju skatījies nāvei un velnam acīs priekš tam, lai paliktu ar sašķaidītu galvu guļam uz dzelzceļa sliedēm, viss jau pārciestais bija kā garīgs kapitāls, kuru žēl dažās sekundēs izšķiest.” (Op. cit., 367.–368. lpp.)

Pēc soda izciešanas – nometinājums Uhtā, Latvijā viņš atgriežas tikai 1958. gadā. Sava dzīvokļa viņam nav, kā nebija lielākajai daļai Rīgas iedzīvotāju, kuri mita bijušo dzīvokļu atsevišķā istabā vai istabās, tā sauktajos komunālajos dzīvokļos. Sējas paziņas piešķir viņam vienu istabu, un, kā var spriest pēc ierakstiem dienasgrāmatā, viņa galvenās sabiedrotās ir vientulība un dziļas ilgas pēc svešumā mītošās ģimenes. Pa reizei vēstulēs sievai viņš uzraksta pa kādam dzejolim, kuri vēlāk ar tuvinieku piekrišanu publicēti trimdas izdevumos. Un tulko Rablē “Gargantiju un Pantagrielu”. Darbu, kuram jābūt pieejamam katrai sevi cienošai kultūrtautai dzimtajā valodā.

---

Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (02.06.2020.)