Lolita Gulbe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (11); Izdevējs (2); Recepcijas persona (11)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsLolita Gulbe
KopsavilkumsLolita Gulbe (dzimusi Roze 1931). Literārā debija 1944. gadā, tomēr literārajai jaunradei no jauna pievērsās 20. gs. 60. gados, dzīvojot trimdā Kanādā. Septiņu dzejas krājumu autore. Dzejai raksturīgs dabas vērojumu un cilvēku izjūtu paralēlisms, personifikāciju lietojums.
Personiska informācijaDzimusi Rūdolfa Rozes un Karolīnas Rozes ģimenē.
Bērnībā dzīvojusi Jelgavā, Rēzeknē, Krustpilī, Bauskā.

1944: 24. oktobrī no Liepājas kuģī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvoja bēgļu nometnē Huzumā un Flensburgā.
1949: izceļojusi uz Kanādu.
1987: pirmoreiz viesojas Latvijā, satiek radus, iemīl Rīgu.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas kopā ar vīru atguva īpašumu Limbažu pusē, kur uzcēla arī vasaras māju.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1944: pirmā publikācija dzejolis "Vakars" laikrakstā "Zemgale" 20. janvārī ar Lolitas Rozes vārdu.

Literārie darbi
1981: dzejas krājums "Jāiztur".
1985: dzejas krājums "Varbūt - es esmu mežs".
1991: dzejas krājums "Gredzena acs".
1996: dzejas krājums "Gājputns".
2002: dzejas krājums "Zaļi pirkstu nospiedumi".
2008: dzejas krājums "Smilšu pulkstenis".
2021: dzejas krājums "Pēdējā rudens lapa".

Citātu galerija

Par Lolitas Gulbes dzeju

"Savos dzejoļos Lolita Gulbe netiecas pēc kāda moderna un sarežģīta stila, viņas dzejoļi ir viegli un varētu pat teikt – vienkārši. Tomēr tieši šajā it kā vienkāršībā slēpjas to pievilcība. Ar apbrīnojamu veiklību, ar metaforām un salīdzinājumiem viņa ieved mūs savā jūtu pasaulē, aicinot dzīvot līdzi saviem pārdzīvojumiem un pielīdzināt tos mūsējiem. Viņas dzeja mums katram šķiet tuva un saprotama, tā mūs uzrunā savā sirsnībā un iejūtībā, liekot tomēr skatīties uz apkārtējām lietām mums neierastā veidā."
Gaiķe, Vita. Lolita Gulbe - ĒRPF laureāte. Jaunā Gaita, Nr. 260, 2010.

Par dzejas krājumu "Jāiztur" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1981)

"Dzejniece raksta brīvajā panta, kas daža ziņa ir grūtāk nekā rakstīt stingrajās formās, jo te savu emociju izteikšanai ir bezrobežu iespējas izteiksmei variēt, līdz ar to daudz grūtāk izvēlēties visatbilstošāko vārdu un vārdu sakārtojumu. Grāmatas kopnoskaņa mazliet skumja, tomēr pamatos gaiši cerīga ar samēra noturīgu emociju amplitūdu. Pagrūti gan vēl notvert dzejnieces personības vienreizējo īpatnību. It skaidri izceļas dzejnieces ticība Dieva esmei un klātienei gan cilvēka dzīvē, gan it sevišķi dabā."
Valtere, Nora. Lolita Roze Gulbe - Jāiztur. Laiks, 1981, 4. jūl.

Par dzejas krājumu "Varbūt - es esmu mežs" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1985)

".. krājumā dzejnieces attieksme pret vidi un dzīves vērtībām turpina izteikties savās pamatstrāvās, īpaši izceļas tuvība daba. [..] Virsraksts ir reizē metafora, kas raksturo dzejnieces emociju daudzkrāsainību. [..] Šajā krājumā tāpat kā pirmajā spēcīga arī uzticēšanās Dieva vadībai un mīlestība pret tuvcilvēku un pasauli. [..] Visā krājumā izpaužas dzejnieces cieņa un apbrīns mūsu senču mantojumam. [..] Allaž sumināta latvju dziesma. Vēl pirmajā nodaļā ir dzejoļi dzejnieces dzimtajai pilsētai Jelgavai — par Pilsdārzu un liepām. [..] Visi dzejoļi sacerēti mūsdienu populārajā brīvajā pantmērā bez atskaņām, ar dažāda garuma rindām. Dzejas izteiksmes jeb stila līdzekļi ir daudzveidīgi un bagātīgi, īpaši metaforas. No tām izceļas personifikācijas un salīdzinājumi."
Rozentāle, Magdalēna. Dzimtenē sakņojusies dzeja. Latvija Amerikā, 1986, 1. febr.

Par dzejas krājumu "Gredzena acs" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1991)

"Visumā Lolitas Gulbes dzeja liek domāt par impresionistisku gleznojumu gaismas un ēnu rotaļu, par acu
mirkļa pārdzīvojumu pierakstiem. Mazāk tanī meklējami filozofisku uzskatu izklāsti, kādus nākas vērot modernajā intelektuālajā dzejā. Visspilgtākās dzejas gleznas, manuprāt, grāmatā ir tās, kuras dzejnieces ota vilkusi, to iemērcot latviskās dzīvesziņas avotos vai, kā viņa saka kur gan seši mazi bundzinieki savas bungas atstāja? [..] Kaut mūža dienas aizritējušas starp lielpilsētas debesskrāpjiem, tie Gulbes dzejā parādās tikai atsevišķās, gan visai spilgtās, gleznās. Viņai savu pārdzīvojumu skalu vislabāk vedas izklāstīt kontekstā ar dzīvo dabu, ar gada laiku maiņām, ar kokiem, ar puķēm, ar putniem, sevišķi ar gājputniem. Pēdējie tik viegli sasaistāmi ar trimdinieka, ar ārpus savas tēvzemes dzīvojoša cilvēka izjūtu toņkārtu, kāpēc arī dzejniece visās savās publikācijās arvien par jaunu atgriežas pie šīs simbolikas. Pārdzīvojumi, kas skar rakstītājas un dzimtenes attiecības, tomēr nav vienādi pirmajā un otrā grāmatā un nule publicētajā, jo ir nākuši jauni notikumi, jaunas maiņas pasaulē, liekot rasties jaunām attiecībām starp tēvzemi un pasaulē aizgājušiem tās bērniem. Dzimtā zeme nav tagad vairs tikai atmiņas vai nākotnes sapnis. Tā tagad ir atguvusi savus konkrētos apveidus, tā ir atkal realitāte. [..] Vidū starp sapni un sāpēm ir īstenības pasaule. Vidū ir trimdas traģika. [..] Cilvēks, kas mēģina atgriezties mājās pēc ilgu gadu pavadīšanas svešumā, saduras ar rūgtu patiesību, ka izsapņoto, atmiņā saglabāto māju sen vairs nav, ka veltīgs ir mēģinājums atvērt durvis uz vakardienu. (72.) Mājas, "lai kur tās būtu", eksistē vairs tikai simbolā — tās ir kā gredzena acs, ap kuru vijušies un veidojušies dzīves apļi. (5.) Grāmatas izskaņa tomēr gaiša."
Ruņģe, Valija. Starp svešumu un mājām. Laiks, 1992, 5. febr.

Par dzejas krājumu "Zaļie pirkstu nospiedumi" (Rīga, 2002)

"Lolitas Gulbes piektā dzejoļu krājuma virsraksts aizgūts no pirmā dzejoļa, kas iespiests rokrakstā tūlīt aiz titullapas. Dzejniece dzīvo Toronto, bet vasaras pavada vira mājās Limbažos. Vadoties pēc šiem faktiem un no virsraksta, varētu sagaidīt vasarai veltītu dzeju, varbūt specifiski vasarai Latvijā, ar idillisku ainavu attēlojumu, ar mieru, ar saskaņu, ar - īsto, paliekamo mājvietu. Taču krājuma saturs pārsniedz šādas bukoliskas vīzijas. Lai gan dabas metaforas un saskaņa ar dabas norisēm dzejniecei ir būtiskas, viņa nav nekāds Kandids, ko interesētu tikai sava dārziņa robežas, nelaužot galvu par problēmām ārpus tā. Īstenībā šajā nelielajā grāmatiņā atrodam dzejoļus ar daudz plašāku tematiku un emocionālu izjūtu skālu. Viens no visbiežāk izteiktiem motīviem šai krājumā ir mistiskas, nesaraujamas saiknes ar pagātni, ar senām skaņām un vīzijām, kas atbalsojas tagadnes notikumos."
Kūla, Nora. Zaļā ziedēšana. Laiks, 2003, 1. martā.
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta12.02.1931
Jelgava
Jelgava
IzglītībaFlensburga
Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany

Beigusi Latviešu pamatskolu Flensburgā.


Kārļa Skalbes pamatskola
Fišbaha
Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany

Dārtas pamatskola
Lielā iela, Jelgava
Lielā iela, Jelgava

Ontario
Ontario, Canada
Ontario Mākslas koledža.

Toronto Universitāte
King's College Cir 27, Toronto
King's College Cir 27, Toronto, Canada, M5S 1A1

Ontario
Ontario, Canada
Ontario mākslas koledža.

Kanāda
Canada
Kanādas Apdrošināšanas institūts.
DarbavietaToronto
Toronto, Ontario, Canada
Strādāja apdrošināšanas nozarē.
Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs

Latviešu Rakstnieku apvienība

Latviešu preses biedrība
Kanāda
Canada
Kanādas kopas biedre.
Emigrē1944
Vācija
Germany
Devās bēgļu gaitās.

1949
Kanāda
Canada
ApbalvojumiPBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Gājputns
Atzinības raksts piešķirts par dzejoļu krājumu "Gājputns".
Rakstniecības nozare
1997

PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Smilšu pulkstenis
Atzinības raksts piešķirts par dzejas krājumu "Smilšu pulkstenis"
Rakstniecības nozarē
2008

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
2009

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-12 no 12.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Jelgava
(Jelgava)
12.02.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Vācija
(Germany)
1944EmigrēValsts
3Kanāda
(Canada)
1949EmigrēValsts
4Flensburga
(Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Fišbaha
(Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsētas daļa
6Lielā iela, Jelgava(Nav norādīts)IzglītībaIela
7Ontario
(Ontario, Canada)
(Nav norādīts)IzglītībaNovads
8King's College Cir 27, Toronto
(King's College Cir 27, Toronto, Canada, M5S 1A1)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
9Ontario
(Ontario, Canada)
(Nav norādīts)IzglītībaNovads
10Kanāda
(Canada)
(Nav norādīts)IzglītībaValsts
11Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
12Kanāda
(Canada)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
Dzejniece Lolita Gulbe (dzimusi Roze, 1931) dzimusi Jelgavā. Mācījusies Dārtas pamatskolā Jelgavā, 1944. gada atvasarā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur topošā dzejniece pabeidza Latviešu pamatskolu Flensburgā un mācības turpināja Kārļa Skalbes Latviešu ģimnāzijā Fišbahā.

1949.gadā Lolita Gulbe izceļoja uz Kanādu, kur turpināja izglītību – studēja Toronto universitātē, Ontario mākslas koledžā un Kanādas Apdrošināšanas institūtā, idienas darba gaitas bija saistītas ar apdrošināšanas nozari.

1944. gada 20. janvārī ar Lolitas Rozes vārdu laikrakstā „Zemgale” publicēts pirmais dzejolis „Vakars”. Pēc šīs publikācijas gan pagāja krietns laiks, kamēr Lolitas Gulbes vārds no jauna parādījās latviešu trimdas periodisko izdevumu lappusēs, 1981. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums „Jāiztur”, un tam sekoja citi – dzejas krājums „Varbūt – es esmu mežs” (1985), „Gredzena acs” (1991), „Gājputns” (1996), „Zaļi pirkstu nospiedumi” (2002), „Smilšu pulkstenis” (2008) un kā dzimšanas velte apgādā „Mansards” ir sagatavots jaunais dzejas krājums „Pēdējā rudens lapa”.

Viņa sevi raksturo kā gājputnu, kas kādu laiku ceļoja starp Toronto un Limbažiem, abās vietās jūtoties kā mājās.
Lolitas Gulbes tēva dzimtene ir Zemgale, bet dzejniecei ir spilgtas bērnības atmiņas, kas saistās ar Koknesi Daugavas krastos, savukārt Limbaži bija viņas vīra Valža Gulbja dzimtene.
Lolitas Gulbes dzejā dominē daba un latviskas tēmas, un viņai jau no agras jaunības ir vēlme sevi izteikt dzejā.

Par sevi Lolita Gulbe stāsta:
„Piedzimu trīsdesmitajos gados Jelgavā. Kad Latvija bija jāatstāj, aiznesu līdz pasaulē atmiņas par dzimtenes skaistumu, ko ari bērns spēj pārdzīvot un glabāt visu mūžu: Daugavas akmeņus un tās plūsmu pie Kokneses, Staburagu, ledus iešanu Daugavā pie Krustpils, Zemgales plašumu, Driksu ziemas novakarēs un vēl un vēl. Manu tēvu Rūdolfu Rozi darbs aizveda uz dažādām vietām. Tāpēc savos bērnības gados dzīvoju Rēzeknē, Krustpilī, atpakaļ Jelgavā, Bauskā. Vasaras aizritēja pie radiem Koknesē vai Jēkabniekos pie Svētes upes, zaļas, zaļas, kā Jāņu vainags. Biju ģimenē vecākais bērns, brālītis bija jaunāks. Tā jau no pašas bērnības iepazinos ar vientulību, biklumu, jo, skolas mainot, vajadzēja vienmēr iegūt jaunus draugus, vienmēr par jaunu sākt. Arī retināmās cukurbiešu vagas pēdējā Latvijas vasarā nebija "sabiedriskas". Šo vientulību iemīlēju – ko gan visu tā varēja izdomāt! Grāmatas!
Tēvs bija dedzīgs grāmatu mīlētājs un šo mīlestību iepotēja man. Viņš man mazai lasīja Bārdu, Skalbi, Grīnu, visu, kas pašam patika. Viņā klausoties, iemīlēju valodas skaņas un ritmu, iemīlēju grāmatas, kas, man augot, bieži aizstāja draugus. Sāku pati uzticēt papīra lapām savas bērnišķīgās izjūtas.
Tā 1944. gada janvārī radās mazs dzejolīti ko mana krustmāmiņa nosūtīja „Zemgales Balsij” Jelgavā. Otrā dienā mani skolotāji Dārtas pamatskolā gribēja zināt, vai es esot tā Lolita Roze, kuras dzejolis iespiests avīzē. Aiz kauna gribēju vai nomirt un visu noliedzu.
Bēgļu gaitas sākās Vecumniekos, kājām ejot aiz bēgļu vezuma līdz pat Liepājai. Šīs gaitas sākot, mēs, bērni, priecājāmies, kā lielu piedzīvojumu gaidot. Tā jau arī notika. Tas izvērtās par mūža piedzīvojumu. Liepāju atstājām 24. oktobri. Kara beigas sagaidījām Okholmā, pašā Ziemeļjūras krastā, kur uz jūrai atņemtas zemes neauga neviens koks. Tad nāca DP nometne Huzumā. nometne Flensburgā, kur pabeidzu pamatskolu un sāku mācīties direktora Ritmaņa vadītajā Kārļa Skalbes ģimnāzijā.
[..] Pazudusi jutos iebraucot Toronto, Kanādā. 1949. gada janvārī Šeit bija tikai saujiņa latviešu.
Biju atkal viena.
Pēkšņi.
Šoreiz vientulība nebija draudzīga. Tā bija smaga un sveša. Sākās skola, valodas apgūšana, darbs. Sākās „Diždancis”, kas bija vienīgā jauniešu pulcēšanās iespēja.”

Sevis apzināšanās un piepildījums tika rasts, atkal atgriežoties literārajā vidē, rakstot, lasot un tiekoties ar lasītājiem. Un ģimene kļuva par viņas stipro salu.
Viesoties atkal Latvijā, Lolita Gulbe iemīlēja Rīgu, tas atklājas dzejolī:

Es ietinu
Rīgas dienas
plaukstošās liepu lapās.
Klausoties putnos,
ne svešās balsīs,
lasot akmeņu rakstus,
Rīgu
kā melnu maizi
griežu šķēlēs
un mielojos
aizmiegtām, redzīgām
acīm,
visu lieko kā sēnalas
izkaisot vējā.
Rudzu maizei garoza
cieta, bet salda.

Informāciju 2021. gada 12. februārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.