Lizete Skalbe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (2); Tulkotājs (3); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Recepcijas persona (17)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsLizete Skalbe
Dzimtais vārdsLizete Erdmane
KopsavilkumsLizete Skalbe (1886–1972) – tulkotāja. Kārļa Skalbes sieva. Viena no pirmajām ar labu valodas izjūtu tulkojusi skandināvu literatūru no oriģinālvalodas – Knuta Hamsuna, Sigridas Unsetes, Trigves Gulbransena, Augusta Strinberga u.c. autoru darbus.
Personiska informācijaDzimusi Aucē, strādnieka Zāmiļa Erdmaņa un viņa sievas Minnas Erdmanes (1867–1946) ģimenē kā vecākā no četriem bērniem.
Vēlāk Erdmaņu ģimene pārcēlās uz Rīgu, Torņakalnu.
1896-1900: mācījusies Rīgas pilsētas elementārskolā.
1900-03: mācījusies Natālijas Draudziņas proģimnāzijā.
1903-05: mācījusies Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā.
1906: devusies līdzi līgavainim Kārlim Skalbem uz Somiju.
Helsinkos strādājusi universitātes bibliotēkā.
1908. janvārī: devusies pie Kārļa Skalbes uz Norvēģiju.
Strādājusi tabakas fabrikā.
1910. gada pavasarī: laulības ar Kārli Skalbi.
1910. gada 23. jūnijs: piedzimst dēls Jānis Viesturs Skalbe.
1912. gada 23. marts: piedzimst meita Ilze Marta Skalbe.
1915-16: strādājusi laikraksta "Līdums" redakcijā Valkā.
1916-18: strādājusi Valkā Bēgļu apgādāšanas birojā.
1919-20: strādājusi Latvijas Preses birojā.
1920-21: strādājusi telegrāfa aģentūrā "Leta" Rīgā.
1944: emigrējusi uz Zviedriju.
No 1945: strādājusi Zviedrijas valsts arhīvā, kārtojusi Kārļa Skalbes Rakstus.
Profesionālā darbībaViena no pirmajām ar labu valodas izjūtu tulkojusi skandināvu literatūru no oriģinālvalodas.
1952-55: sakārtojusi un rediģējusi Kārļa Skalbes "Rakstus" (Daugava).
1965: Zviedrijas Karaliskā akadēmija piešķīrusi prēmiju par zviedru autoru darbu tulkojumiem latviešu valodā.

Tulkojumi

1904: Julijs Pedercani-Vebers. Plūdos. (Derīgu grāmatu nodaļa)
1905: Garlībs Merķelis. Vanems Imanta. (J. Ozola apgāds)
1912: Ellena Keija. Kā sievietes darba spēks tiek izlietots nevietā. (D. Zeltiņš)
1924:
Knuts Hamsuns. Zemes svētība. (Latvju Kultūra)
1927: Knuts Hamsuns. Viktorija. (Grāmatu draugs)
1927: Knuts Hamsuns. Benoni. (Grāmatu draugs)
1927: Knuts Hamsuns. Klaidoņi. (Grāmatu draugs)
1927: Ludvigs Volfs. Garagans. (A. Ranķa grāmatu tirgotavas apgādībā)
1928: Knuts Hamsuns. Roze. (Grāmatu draugs)
1929: Knuts Hamsuns. Pēdējis prieks. (Grāmatu draugs)
1929: Zelma Lagerlefa. Dalarnes meita. (Grāmatu draugs)
1929: Tomas Manns. Budenbroki. (Grāmatu draugs) (tulkojuši Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, Zelma Krodere)
1930: Jenss Pēters Jakobsens. Marija Grube. (Grāmatu draugs)
1930: Teodors Dreizers. Amerikāņu traģēdija. (Grāmatu draugs)
1931: Anē Klods. Erchercoga Rūdolfa mīlas traģēdija. (Grāmatu draugs)
1931: Knuts Hamsuns. Augusts, pasaules apbraucējs. (Grāmatu draugs)
1937: Sigrida Undsete. Uzticīgā sieva. (Grāmatu draugs)
1937: Sigrida Undsete. Degošais krūms. (Grāmatu draugs)
1937: Sigrida Undsete. Olava Auduna dēla bērni (Grāmatu draugs)
1937: Marija Hamsune. Langerudas bērni. (Valters un Rapa)
1938: Marija Hamsune. Langerudas bērni ziemā (Valters un Rapa)

1938-39: Trigve Gulbransens. Un mūža meži šalc... (Valters un Rapa)
1938: Eva Kirī. Kirī kundze. (Valters un Rapa)
1938: Gunnars Gunnarsons. Borgu dzimta. (Grāmatu draugs)
1939: Bjernstjerne Bjernsons. Pa Dieva ceļiem. (Grāmatu draugs) (kopā ar Zelmu Kroderi)
1939: J. Ankers Larsens. Marta un Marija. (Grāmatu draugs)
1939: Trigve Gulbransens. Bjerndālu mantojums. (Valters un Rapa)
1941: Ivars Juhansons. Tikai māte. (VAPP Daiļliteratūras apgādniecība)
1943: Bruno Brēms. Uz redzēšanos, Zuzanna! (Grāmatu Draugs)
1943: Heinrihs Kleists. Michaels Kolhāzs. (J. Kadiļa apgāds)
1951: Pērs Lagerkvists. Baraba. (Daugava)
1953: Zelma Lāgerlēva. Kristus leģendas. (Daugava)
1953: Harijs Martinsons. Ceļš uz Zvanu draudzi. (Daugava)
1954: Franss G. Bengtsons. Sarkanā odze/pūķis. (Daugava)
1954: Knuts Hamsuns. Mistrērijas. (Daugava)
1954: Sigrida Undsete. Dorotejas kundze. (Grāmatu draugs)
1955: Verners fon Heidenstams. Karolīnieši. (Daugava)
1961: Tarjeijs Vesoss. Melnie zirgi. (Grāmatu draugs)
1962: Marija Hamsuna. Varavīksne. (Grāmatu draugs)
1965: Kora Sandela. Krānes konditoreja. (Grāmatu draugs)
1993: Jalmars Bergmanis. Modes nama īpašniece. (Liesma)

Citātu galerija
"Lizete Skalbe ir viena no tā nemierīgo meiteņu bara, kas ap Piekto gadu mācījās Maldoņa ģimnāzijā. Liekas, tolaik viņa bijusi starp pašām nemierīgākajām un brīvdomīgākajām, bet mūža ritumā arvien vairāk nostiprinājusies cēla atturība un nosvērts apdoms. Par visu vairāk var valdzināt Lizetes Skalbes sirsnīgā un – gribētos teikt – gaumīgā laipnība, kas savienota ar asu taisnības izjūtu. (..) Nevar iedomāties, ka Lizete Skalbe būtu bez literāra talanta, kas varētu atklāties, piemēram, oriģināldzejoļos vai prozas darbos. Bet jāapbrīno, varbūt arī jānožēlo viņas pazemība, kas likusi no tā atteikties un nodoties tikai tulkošanai. Arī tad – tikai prozā. Ja, piemēram, tulkojamā romānā iestarpināts kāds dzejolis, tā pārcelšana latviešu valodā uzticēta citam. Jaunībā to darīja dzīvesbiedrs Skalbe, Stokholmas trimdā Strēlerte. (..) Būdama ar bagātu valodu un teicami pārvaldīdama latviešu frazeoloģiju, Lizete Skalbe ir nostiprinājusi savu vietu starp mūsu vislabākajiem tulkotājiem. Viņai allaž izdevies atrast nepieciešamo kompromisu starp oriģinālu un latviešu izteiksmi."

Jānis Rudzītis. Lizete Skalbe. Latvija, Nr.34 (10.09.1966)


"Lizetes Skalbes latviešu valoda ir dabiski plūstoša, apaļiem gludiem teikumiem, kur nemana nevienas atskabargas, neviena mākslīgi "taisīta" vārda. Tā ir dzīva, krāšņa, niansēm un sinonīmiem bagāta valoda, kuras teikuma mīkstais kritiens ir tik patīkams ausij. (..) Ja īsumā gribam raksturot Lizeti Skalbi kā tulkotāju tad jāpasaka, ka viņa savā darba rutīnā un iejūtā jau ir aizsniegusi to limeni, kad tulkojumu vairs nejūt kā tulkojumu."

Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961)


SaiknesKārlis Skalbe - Vīrs
Jānis Skalbe - Dēls
Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa - Meita
Nodarbestulkotāja
Dzimšanas laiks/vieta14.09.1886
Auri
Auri, Auru pagasts, Dobeles novads
Dzimusi Auru muižā.

Dzīvesvieta1910 – 1913
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015

Ģimene dzīvojusi mecenāta Augusta Dombrovska Burtnieku namā Vecmīlgrāvī.


1915 – 1919
Valka
Valka, Valkas novads

1919 – 1935
Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga
Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga, LV-1011

1926 – 1944
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
Skalbes "Saulrietos" uzturas vasarās.

1935 – 1941
Mātera iela 9, Rīga
Mātera iela 9, Rīga, LV-1014

1941
Antonijas iela 10, Rīga
Antonijas iela 10, Rīga, LV-1010

Dzīvoklī Skalbes mitinās kopā ar Justīni Čaksti un Zemgaļu ģimeni.


1945 – 1972
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Izglītība1896 – 1900
Rīgas pilsētas elementārskola
Krišjāņa Barona iela 71, Rīga
Krišjāņa Barona iela 71, Rīga, LV-1001

1900 – 1903
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Rīga
Rīga

1903 – 1905
Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija
Rīga
Rīga
Darbavieta1906
Helsinku universitāte
Helsinki
Helsinki, Finland
Helsinkos strādājusi universitātes bibliotēkā.

1908 – 1909
Oslo, Norvēģija
Oslo, Norway

Strādājusi tabakas fabrikā.


1915 – 1916
Laikraksts "Līdums"
Kesk 16, Valga
Kesk 16, Valga, Valga District, Estonia

Strādājusi laikraksta "Līdums" redakcijā.


1916 – 1918
Valka
Valka, Valkas novads
Strādājusi Bēgļu apgādāšanas birojā.

1919 – 1920
Rīga
Rīga
Strādājusi Latvijas Preses birojā.

1920 – 1921
Latvijas Telegrāfa aģentūra LETA
Rīga
Rīga

1945 – 1956
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

Strādājusi Zviedrijas valsts arhīvā.

Paralēli darbam tulkojusi romānus un kārtojusi Kārļa Skalbes Rakstus.

Emigrē1906 – 1908
Somija
Finland

Devusies līdzi līgavainim Kārlim Skalbem uz Somiju.


1908
Norvēģija
Norway
Devusies pie Kārļa Skalbes uz Norvēģiju.

1944
Zviedrija
Sweden

Mitinās Visbijas, Vallas, Visingsalas bēgļu nometnēs.

Miršanas laiks/vieta02.09.1972
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Urna novietota Augstās kraujas baznīcas (Hogalidzkyrkan) kolumbārijā.
Apglabāts20.06.1992
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122

Pārapbedīta "Saulrietu" Vaktskalnā.

Piemiņas vietas1987
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-24 no 24.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Auri
(Auri, Auru pagasts, Dobeles novads)
14.09.1886Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
(Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015)
1910 - 1913DzīvesvietaĒka, māja
3Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga
(Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga, LV-1011)
1919 - 1935DzīvesvietaDzīvoklis
4Valka
(Valka, Valkas novads)
1915 - 1919DzīvesvietaPilsēta
5Mātera iela 9, Rīga
(Mātera iela 9, Rīga, LV-1014)
1935 - 1941DzīvesvietaĒka, māja
6Antonijas iela 10, Rīga
(Antonijas iela 10, Rīga, LV-1010)
1941DzīvesvietaĒka, māja
7Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1945 - 1972DzīvesvietaPilsēta
8Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
1926 - 1944DzīvesvietaViensēta
9Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
02.09.1972Miršanas laiks/vietaPilsēta
10Somija
(Finland)
1906 - 1908EmigrēValsts
11Norvēģija
(Norway)
1908EmigrēValsts
12Zviedrija
(Sweden)
1944EmigrēValsts
13Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
20.06.1992ApglabātsViensēta
14Krišjāņa Barona iela 71, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 71, Rīga, LV-1001)
1896 - 1900IzglītībaĒka, māja
15Rīga
(Rīga)
1900 - 1903IzglītībaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1903 - 1905IzglītībaPilsēta
17Helsinki
(Helsinki, Finland)
1906DarbavietaPilsēta
18Oslo, Norvēģija
(Oslo, Norway)
1908 - 1909DarbavietaPilsēta
19Kesk 16, Valga
(Kesk 16, Valga, Valga District, Estonia)
1915 - 1916DarbavietaĒka, māja
20Valka
(Valka, Valkas novads)
1916 - 1918DarbavietaPilsēta
21Rīga
(Rīga)
1919 - 1920DarbavietaPilsēta
22Rīga
(Rīga)
1920 - 1921DarbavietaPilsēta
23Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1945 - 1956DarbavietaPilsēta
24Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
1987Piemiņas vietasViensēta
1886. gada 14. septembrī Auru muižā, Zemgalē strādnieka Zāmiļa Erdmaņa un viņa sievas Minnas Erdmanes ģimenē piedzimst pirmais bērns – meita Lizete. Jau drīz ģimene pārceļas uz Rīgu, kur apmetas Torņakalnā, jo tēvs dabūjis darbu stacijā kā pasažieru paku pārnēsātājs.

Vēlāk, vēstulē skolasbiedrenei Paulai Jēgerei–Freimanei Lizete rakstīs: "Bieži ir bijusi vēlēšanās pateikties Tev par Tavām divām vēstulēm, kas man tik dzīvi lika atcerēties manu bērnību dienu Torņakalnu, kā nekas cits. Mūsu smilšaino Mazo Altonovas ielu, kur 20. numura namā vienā istabā un virtuvē, ģimenei pieaugot, mitām seši cilvēki, vecāki un četri bērni, es tā vecākā no bērniem. Kā māte bija uzdrīkstējusies iedomāties, ka varēšu iet ģimnāzijā, kad taču vēl pārējiem trim bērniem bija jāapmeklē skola? Bet līdz priekšpēdējai klasei tomēr tiku, vēlāk tomēr nepietika prāta pacensties nolikt mājskolotājas eksāmenu, lai būtu vieglāk, kad sākām kopēju dzīvi ar Kārli Skalbi. Visus prātus bija satraucis piektais gads." (Paula Jēgere–Freimane. Lizeti Skalbi pieminot. Laiks, Nr. 76 (20.09.1972.))

Apstākļi ģimenei ir trūcīgi, taču Lizete pēc Rīgas pilsētas elementārskolas beigšanas (1900) mācās Natālijas Draudziņas proģimnāzijā, un latviešu valodas skolotājs Indriķis Cīrulis pagādā Lizetei pirmo tulkošanas darbu – viņa tulko kādu higiēnas brošūru Derīgu grāmatu nodaļai. Vēlāk, apmeklēdama Voldemāra Maldoņa sieviešu ģimnāziju, Lizete no vācu valodas pārtulko Veismaņa "Latviešu Avīzēm" Selmas Lāgerlēvas romāna "Jeruzāleme" pirmo daļu. (Jānis Grīns. Lizetei Skalbei 70 gadu. Austrālijas Latvietis, Nr. 354 (22.09.1956.))

Kā atceras Paula Jēgere Freimane: "Lizete Erdmane bija neparasti apdāvināta, drošas, valdonīgas dabas meitene. Viņai patika būt pirmajai, būt redzamai, un viņa imponēja klasei un pat audzinātājiem ar zināmu nevērību pret tiešiem skolnieces pienākumiem un plašām interesēm ārpus tiem, sociālās kustības virzienā." (Laiks, Nr. 76 (20.09.1972.))

Cita Lizetes skolasbiedrene, vēlākā rakstniece, Irma Brača atceras: "Lizete grib man iepotēt savu sajūsmu par Raini. Man patīk Lizeti ķircināt. "Tas tev ne mūžam neizdosies," es viņai saku: "Man nepatīk Raiņa stils." Vai man patīkot Aspazija? "Jā, Aspazija man patīk." Lizete svinīgi sāk skaitīt: "Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, no tevis atšķirsies pēc drauga draugs..." "Tas man patīk. Bet tas nav Raiņa stils. Indulis un Ārija ir Raiņa īpatnējais stils, kā kad kāds iet klibodams ar koka tupelēm." Lizete apstājas. Viņas acis gailējās kā ogles zem ceļmalā saplūkto ziedu vainaga. Spīguļodama savām dedzīgām acīm viņa noskaita citu pantu: "Un zini, augstākā ideja, tā nepazīt cilvēka žēluma!" "Bet zini – nav augsta tā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma!" Es cieti atsaku, un Lizetei pietrūkst elpas mani atspēkot. No dzejniekiem mēs pārejam uz politiku. Es esmu vecsaimnieka meita. Man nav nekā kopēja ar sociāldemokrātiem. Bet arī citi Lizetes iemīļotie dzejnieki ir sociālisti. Un tur nu atkal ir nebeidzami strīdi. (..) Lizete ir mazāka auguma, viņai ir brīnišķīgi brūnas acis un gaiši brūni mati. Kad viņa uzliek galvā baltu margrietiņu vainagu, tad dzejnieks nevar paiet garām, viņu nenoskūpstījis." (Irma Brača. Krelles. Latvija, Nr. 37 (01.10.1966.))

SATIKŠANĀS AR KĀRLI SKALBI

1903. gadā skolniece Lizete Erdmane kopā ar draudzeni dodas uz Ērgļiem uz tuvējiem zaļumsvētkiem. Ērgļos par palīgskolotāju strādā Kārlis Skalbe. Lizetes iepazīšanās ar savu nākamo dzīves līdzgaitnieku ir visai interesanta – jaunieši – studenti, rakstnieki un ģimnāzisti – sēdējuši dārzā pie galda, un Lizete, atvairot kādu uzbāzīgu pielūdzēju, izlējusi pār plecu vīna glāzi, nejauši trāpīdama ar to tikko pazīstamajam dzejniekam Kārlim Skalbem. (Rakstniece Alija Baumane pierakstījusi Lizetes Skalbes mātes atmiņu fragmentus. Alija Baumane. Iemīļotie svārki. Jaunākās Ziņas 1929. Nr. 253)

Lizete pati atceras: "Kārli Skalbi sastapu Ērgļos, man vēl nebija pilni septiņpadsmit gadi. Biju beigusi N. Draudziņas proģimnāziju un mācījos Maldoņa ģimnāzijas 5. klasē. Biju diezgan daudz lasījusi. 1903. gada vasarā biju aizbraukusi līdzi skolas biedrei uz Ērgļiem. Kad aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, Kārlis Skalbe sāka rakstīt vēstules. To valoda apbūra. Tad saņēmu "Ziemeļmeitas" norakstu kā dāvinājumu Zeltlīzītei. Šī trauksmainā grāmata, kas parādījās Piektā gada priekšvakarā, sacēla lielu ievērību. Tā bija veltīta man. (Lizete Skalbe "Kārli Skalbi pieminot". Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Zvaigzne ABC, 1999, 25.-26. lpp.)

Savukārt, Kārlis Skalbe, domādams par Lizeti, kuru draudzējoties saucis par Zetlīzīti vai Zetlīziņu, raksta:

"Tev mati – tumšs vētras mākon's,
Kas vasaras pusdienā
Vīdamies, līgodamies
Grimst debess pamalā.

Un piere tava –
Debess maliņa gaiša
Zem tā.

Tu nekvēlo kaisli, tu dusi:
Kā avotiņi zem zāles,
Skaidri, skaidri un klusi
Mirdz tavas lēnās acis. (..)" ("Kārlis Skalbe stāsta..." Atvase, 1979, 22. lpp.)

Interesanti, ka Lizetes ģimnāzijas biedrene Paula Jēgere Freimane Lizetes un Kārļa attiecības raksturo kā pašapzinīgas, enerģiskas pilsētas meičas un lēnīga lauku jaunekļa – sapņotāja savienību: "Te bija sastapušies un savstarpēji pievilkušies pretstati: brūnsprogainā, brūnacainā, spridzīgā, pašapzinīgā pilsētas meiča un lēnīgais, piekļāvīgais lauku jauneklis. (..) Es nezinu neviena cita gadījuma, kur sieviete ar tik spilgti egocentrisku dabisko ievirzi būtu spējusi tik pilnīgi iepludināt sevi otrā personībā mīlestības vārdā. Viņai bija visas dotības kļūt pašai par spožu sabiedrisku darbinieci, bet viņa kļuva par klusu dzejnieka līdzgaitnieci, nemaz nelauzdamās atklātībā līdzi spīdēt viņa slavas spožumā." (Laiks, Nr.76 (20.09.1972))

1904. gada rudenī, kad iznāk Kārļa Skalbes literārā pasaka "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", tā veltīta L. Erdmaņa jaunkundzei. Tā paša gada decembrī, kā vēsta Kārlis Krūza savās atmiņās, notiek abu saderināšanās. Kādā vakarā, kad pēc Čehova "Tēvoča Vaņas" noskatīšanās Krievu teātrī Kārlis Skalbe un Kārlis Krūza gājuši pavadīt Lizeti mājās, ejot pār Dzelzs tiltu, Skalbe gribējis Lizeti skūpstīt, bet viņa atteikusi, ka neesot jau saderinājušies. ""Bet mēs jau varam tūlīt saderināties," teica Kārlis, un tas skanēja tik vienkārši, patiesi un mīļi. Un tad tur ziemas naktī es (K. Krūza) saliku viņu rokas." (Saulcerīte Viese. Lizeti Skalbi atceroties. Karogs, Nr. 1 (01.01.1987.))

1905. gadā tiek izdots Lizetes Erdmanes tulkotais Garlība Merķeļa "Vanems Imanta", kas liecina, ka Lizete turpinājusi ģimnāzijas laikā iesākto tulkošanas darbu.

Kad cara žandarmu vajāts Kārlis Skalbe, kurš aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā, dodas trimdā uz Somiju un vēlāk uz Norvēģiju, Lizete viņam seko. Dzīvodama Oslo, Norvēģijā, Lizete pusotru gadu strādā tabakas fabrikā, rūpējoties par dzīves praktisko pusi, lai jaunais dzejnieks varētu rakstīt. (Skalbe šajā laikā raksta arī sirsnīgus dzejas vārdus par meitenēm, kas strādā cigāru fabrikā.)

Lizete atceras: "Pēc 1905. gada Kārlim Skalbem bēgļa gadi trimdā bija smagi. Ļoti liels trūkums. Dabūju darbu cigāru fabrikā, lai būtu cik maz, bet drošs ienākums, jo Kārlim Skalbem honorāri pienāca nekārtīgi. Kad aizbraucām uz Kristiāniju, īrējām istabu viesnīcā Sporta kalnā Holmenkollenā. Kādā vakarā bijām tik trūcīgi, ka nebija naudas ne vakariņām, ne uzbraukšanai kalnā. Kārlis sadrūma aizvien vairāk un nolēma atgriezties dzimtenē. (Lizete Skalbe "Kārli Skalbi pieminot". Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Zvaigzne ABC, 1999, 25.- 26. lpp.)

No Skandināvijas, atgriežoties Rīgā, Lizete pārved ziemeļnieku valodu prasmi (viņa iemācījās norvēģu valodu un līdz ar to orientējās arī tai tuvajās zviedru un dāņu valodās) un mīlestību uz ziemeļnieku literatūru. Šajā laikā latviešu literārā pasaule meklē jaunas ierosmes ārpus līdz tam dominējošā vācu un krievu literatūras loka, un viens no virzieniem, kurā tā skatās, ir skandināvu literatūra. Lizete Skalbe ir starp pirmajiem, kas skandināvu literatūras darbus var tulkot no oriģinālvalodas.

SIEVA, MĀTE UN TULKOTĀJA

"Lizete Skalbe ir viena no tā nemierīgo meiteņu bara, kas ap Piekto gadu mācījās Maldoņa ģimnāzijā. Liekas, tolaik viņa bijusi starp pašām nemierīgākajām un brīvdomīgākajām, bet mūža ritumā arvien vairāk nostiprinājusies cēla atturība un nosvērts apdoms. Par visu vairāk var valdzināt Lizetes Skalbes sirsnīgā un – gribētos teikt – gaumīgā laipnība, kas savienota ar asu taisnības izjūtu," raksta Jānis Rudzītis. (Jānis Rudzītis. Lizete Skalbe. Latvija, Nr. 34 (10.09.1966.))

1910. gada pavasarī Lizete un Kārlis Skalbe salaulājas Rīgā, Jāņa baznīcā. Par laulību lieciniekiem aicināti Atis Ķeniņš un advokāts Jēkabs Stumbergs. Tā paša gada jūnijā ģimenē piedzimst dēls Jānis Viesturs, bet rudenī Skalbes pārceļas uz "Burtnieku pili" Mīlgrāvī – māju, ko jauno rakstnieku un mākslinieku rīcībā nodevis koku tirgotājs un mecenāts Augusts Dombrovskis. 1911. gadā Skalbe tiek apcietināts, un viņam kā žurnāla "Kāvi" redaktoram tiek piespriests pusotra gada cietumsods. Kad 1912. gada martā piedzimst Kārļa un Lizetes meita Ilze Marta, Kārlis no cietuma raksta vēstuli Zetei: "Nu Ģiģim būs māsa, un es rakstīšu pasaku Brālītis un māsiņa, kā viņi iet caur lielu biezu mežu. Jo dzīve ir tāds mežs, kur dažreiz nedzirdi vairāk kā pats savu atbalsi. (..) Skūpstu Tavu rociņu. Veseļojies un audzē skaistu meitu. Meitai ar mute no manis. Tavs Kārlis" Tikmēr Lizete kājām pāri Daugavas ledum dodas ar savu jaunpiedzimušo meitu uz rokām mājās, baiļodamās, ka no aukstuma sastingušie pirksti varētu atlaist drēbītes un bērns nosalt viņas rokās. ("Kārlis Skalbe stāsta..." Atvase, 1979, 32. lpp.) Skalbe ieslodzījumā lasa vācu liriku, tulko Puškina noveles, Oskara Vailda pasakas un stāstus. Viņš saraksta arī pasakas "Jūras vārava" un "Kaķīša dzirnavas" – tajā kaķītis savus stāstus stāsta princesei Ilzītei. Kārli Skalbi amnestē 1913. gadā, kad sods jau gandrīz izciests. Viņš atgriežas pie ģimenes Mīlgrāvī, kur Skalbes nodzīvo līdz Pirmā pasaules kara sākumam.

Pirmā pasaules kara laikā Lizete ar bērniem uzturas Valkā. Viņa strādā laikraksta "Līdums" redakcijā (1915–16), vēlāk Bēgļu apgādāšanas birojā (1916–18). To, cik ļoti Lizetes tuvums un balsts ir nepieciešams viņas vīram, vislabāk pasaka viņš pats kādā 1916. gada vēstulē: "Jaunus plānus un jaunas domas es arvienu esmu izsapņojis pie Tevis, un Tu maniem sapņiem arvienu esi devusi saudzīgāko patvērumu." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr. 34 (09.09.1961.) Savukārt, Kārlis Eliass atceras, ka 1917. gada rudenī kādā dienā abi ar Skalbi norunājuši braukt uz Valmieru no Valkas. Norunātajā laikā bēdīgs atnācis Skalbe un teicis, ka viņš tomēr nevar braukt no Valkas projām, jo Lizetei ir bail palikt vienai. Kārlis Eliass raksta, ka vēlāk viņš ir domājis par to, ka Skalbes kundzei laikam gan nebija vis bail, bet gan kāda nojauta lika pasargāt Skalbi, jo vācu cepelīns bombardējis visu dzelzceļa līniju, sākot no Valkas tieši tajā laikā, kad bija plānots brauciens. (Līva Grudule. No "Saulrietu" muzeja krājuma.)

1920. gadā, kad Skalbe ar stipendiju apceļo Itāliju, viņš Lizetei raksta:
Romā 13. aprīlī
"Mīļā Zete!
Piedod, ka no Romas vēl neesmu Tev nevienas rindas rakstījis. Totiesu esmu rakstījis daudz "Jaunākajām Ziņām", kur vaļsirdīgi atstāstu savus piedzīvojumus. No tām rindām, kas parādās avīzē, Tu vari spriest, kā man iet. Pēdējās dienās še esmu ļoti noskumis un daudz domāju par Tevi. (..) Nopirku tev skaistu Venēcijas šalli, redzēs, kā tev patiks. Man patika viņas maigā bālā krāsa. (..)
Ar mīļu skūpstu
Tavs Kārlis"

Skalbes atkal dzīvo Rīgā, Lāčplēša ielā 26. Lizete strādā Latvijas Preses birojā (1919–1920), telegrāfa aģentūrā "Leta" (1920–21) un tulko. Lizete Skalbe ir starp pirmajiem, kas skandināvu literatūras darbus var tulkot no orģinālvalodas. Viņa tulkojusi Knuta Hamsuna darbus ("Zemes svētība" (1924), "Viktorija", "Benoni", "Klaidoņi" (visi 1927), "Roze" (1928), "Pēdējais prieks" (1929), "Augusts, pasaules apbraucējs"(1931), Sigridas Unsetes romānus ("Uzticīgā sieva", "Degošais krūms", "Olava Auduna dēla bēdni" (visi 1937), Trigves Gulbransena triloģiju "Un mūža meži šalc..." (1938–39) un daudz citu darbu. Sākdama kā skolniece ar kādas higiēnas grāmatiņas tulkojumu Derīgu grāmatu nodaļai, tad ar Merķeļa Vanemu Imantu, viņa pārtulkojusi ap 40 romānu, visvairāk no skandināvu valodām. Lizetes literārie tulkojumi no norvēģu un vācu valodas dod arī iztiku ģimenei. Pati Lizete gan vēlāk, dzīvodama emigrācijā Zviedrijā, noraida to, ka bijusi ģimenes praktiskā puse: "O, nē, Kārlis bija praktiskāks par mani. Viņš vairāk gādāja, lai kas būtu pieliekamā. Cik reizes netika gājis iepirkties, īpaši zivis no salas zvejniekiem." Lizete sakās bijusi bohēmiskāka, nezūdīgāka, dzīvojusi vairāk grāmatās. Varbūt tāpēc Kārlis Skalbe, kad meitai Ilzei nosvinējuši 16. dzimšanas dienu, teicis: "Dažas meitiņas šā un tā, bet tev, Ilzīt, jāmācās saimniekot". (Jānis Grīns. Balta ābele vecā dārzā. Laiks, Nr. 33 (23.04.1952.))

Kad Latvijas valsts sāk attīstīties, Kārlis Skalbe ir pilnbriedā – viņš sasniedzis atzinību, cieņu, tautas mīlestību un zināmu turību. Būdams arī politiķis, viņš daudz laika un enerģijas veltīja darbam ārpus ģimenes. Netālu no dzimtās mājas Incēnu kalnā 1926. gadā Skalbes uzceļ ģimenes vasaras māju "Saulrieti".

"No 1926. gada vasaras, kad iesvētīja Kalna māju (kā paši Skalbes dēvēja "Saulrietus", jo "Incēni" atradās piekalnītē un bija Lejas māja), Lizete Skalbe bija viesmīlīga saimniece. Neviens ciemiņš no Kalna mājas netika ātrāk projām, pirms nebija pacienāts. "Saulrietu" zivju zupas un jēra ragū Skalbju draugu lokā bija leģendām apvīti. Tāpat ķimeņu maizītes un rīsu krēms ar ogu ķīseli. Ēst gatavošana un maizes cepšana "Saulrietos" bija Skalbju meitas Ilzes pārziņā, viņa bija galvenā pavāre, bet Lizete Skalbe viņas izpalīdze. Pēc burkāniem uz dārziņu pie "Incēniem" gāja Lizete, par zivīm gādāja Kārļa Skalbes brālis Jēkabs jeb Ješka, bet dārzājus audzēja Sencīte (Lizetes Skalbe māte.) Lizete Skalbe uzņēma viesus, izrādīja "Saulrietus" un gādāja par omulību, kamēr Ilze virtuvē "būrās". Lizete mīlēja uzņemt tuvējo māju kaimiņus, mazā Andreja draugus no kaimiņu mājām un gādāt, lai visi Kalna mājā ir paēduši un jūtas labi. Šī gādība un rūpes par katru draugu un paziņu ir īpaši spilgta Lizetes Skalbes rakstura īpašība. 2. pasaules kara laikā, kad visiem ir grūtības gan ar pārtiku, gan apģērbu un zālēm, Lizete Skalbe Rīgā dzīvojot, cenšas, cik iespējams, palīdzēt lauku radiem un draugiem. Vēlās vakara stundās, kad mājinieki bija jau devušies pie miera, "Saulrietos" Lizetes Skalbes otrā stāva istabiņā vēl ilgi dega uguns. Kaimiņi zināja, ka Skalbes kundze strādā. Tulkošanas darbus viņa neatlika nekad, arī vasaras laukos vadīdama, viņa turpināja tulkot, par to skaļi nerunājot, jo allaž akcentēja, ka tas ir vienkārši darbs, nekas īpašs," raksta Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja.

Vēlāk par "Saulrietu" vasarām Lizete atcerēsies: "Kādā Jāņu vakarā, viesus pavadījuši uz Smeiļiem pie Jāņa Breikša, abi ar Kārli atgriezāmies Saulrietos. Bija brīnišķīga Jāņu nakts, silta un smaržīga, rasināja sīks lietiņš, lēnām kāpām savā kalnā nakts burvības saistīti. Durvis bija līdz galam vaļā, galds it kā mums klāts, visur Jāņu zāles un vainagi." (Latvija, Nr. 35 (23.09.1972.))

Skalbes "Saulrietos" pavada visas vasaras līdz pat 1944. gadam, kad karš izšķir ģimeni – Lizete, Kārlis un meitas Ilzes ģimene pārceļas uz Gotlandi, bet dēla Jāņa ģimene paliek Latvijā.

TRIMDĀ

"Ja īsumā gribam raksturot Lizeti Skalbi kā tulkotāju tad jāpasaka, ka viņa savā darba rutīnā un iejūtā jau ir aizsniegusi to līmeni, kad tulkojumu vairs nejūt kā tulkojumu." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) )

Karš izšķir Skalbes ģimeni. 1944. gada vēlā rudenī "pēc dramatiska brauciena pajūgā no Piebalgas cauri kara liesmās degošajai Vidzemei un tālāk no Kurzemes pāri Baltijas jūrai zvejnieku laivā uz Gotlandi." (Roberts Legzdiņš. Lizetes Skalbes 100 gadu piemiņai uguņošana Dzegužsalā. Latvija, Nr.35 (15.09.1986)) Lizete, Kārlis, meita Ilze ar vīru Robertu un dēlu Andreju, kuram tolaik ir desmit gadi, pārceļas uz Gotlandi, kamēr dēla Jāņa ģimene paliek Latvijā. Kārlis Skalbe neilgi pēc emigrācijas, 1945. gada aprīlī aiziet mūžībā. Pēc Skalbes nāves Lizete strādā vēstures arhīvā Stokholmā, reģistrējot tur vecu rakstu saturu. Viņa sakopo jaunākajam izdevumam Skalbes rakstus un tiek aicināta sarakstīt grāmatu par Kārli Skalbi, taču Lizete atsakās – lai lasot viņa dzejas un pasakas. Kas bijis slikts, to viņa negribot izpaust, bet labais vien būšot vienpusīgs un modināšot aizdomas ar to. Un viņas īsā skice Skalbes rakstos ir atturības un kautrības paraugs. (Jānis Grīns. Lizetei Skalbei 70 gadu. Austrālijas Latvietis, Nr.354 (22.09.1956) Jānis Rudzītis par Lizeti Skalbi rakstījis: "Nevar iedomāties, ka Lizete Skalbe būtu bez literāra talanta, kas varētu atklāties, piemēram, oriģināldzejoļos vai prozas darbos. Bet jāapbrīno, varbūt arī jānožēlo viņas pazemība, kas likusi no tā atteikties un nodoties tikai tulkošanai." (Jānis Rudzītis. Lizete Skalbe. Latvija, Nr.34 (10.09.1966))

Otrajā trimdā Zviedrijā Lizete Skalbe turpina tulkošanas darbu. Lizete tulko pacietīgi lēni, meklēdama īstos latviešu sinonīmus un tehniskos terminus. "Lizetes Skalbes latviešu valoda ir dabiski plūstoša, apaļiem gludiem teikumiem, kur nemana nevienas atskabargas, neviena mākslīgi "taisīta" vārda. Tā ir dzīva, krāšņa, niansēm un sinonīmiem bagāta valoda, kuras teikuma mīkstais kritiens ir tik patīkams ausij," raksta Veronika Strēlerte (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) ) Lizete Skalbe tulko ne tikai skandināvu literatūras klasiķus, bet arī interesējās par to, kas jauns nācis klāt skandināvu literatūrā, tulkodama, piemēram, zviedru vēsturiskās prozas darbu – F. G. Bengtsona "Sarkano odzi", zviedru rakstnieka Harija Martinsona romānu "Ceļš uz Zvanu draudzi", norvēģu rakstnieces Koras Sandelas romānu "Krānes konditoreja" u.c. Lizete ļoti daudz lasa un labi orientējas arī zviedru jaunākajā rakstniecībā, un par visu izlasīto viņai ir kodolīgs un lietišķs ieskats.

Zviedrijā Lizete dzīvo kopā ar meitas Ilzes Martas Skalbes–Legzdiņas ģimeni. Vasaras ģimene pavada Dzegužsalā (Geoksholm), pussalā Jelmāra ezerā, kādus 300 km no Stokholmas, kur īrē nelielu baltu namiņu, kam visapkārt pļavas, ganības un krūmāji. Tur gluži latviskas ainavas vidū Lizete pavada Zviedrijas īsās vasaras, aizbraucot pati pirmā un atgriežoties pēdējā. Tur vienmēr gaida viesos arī latviešus uz dienām, nedēļām, pat mēnešiem. (Jānis Grīns. Stokholmā, aprīlī. Laiks, Nr.33 (23.04.1952)) Bet rudenī Lizete atgriežas Stokholmā, kur sākas teātri, opera, viena pēc otras iznāk jaunās grāmatas, lai vērīgi sekotu tam, kas notiek zviedru galvaspilsētas kultūras dzīvē. "Un turpat, lasīto grāmatu nolīkusi, ar acenēm rokā, iznāk pretī vecmāmiņa – Lizete Skalbe, dzejnieka "Ziemeļmeita" un "Saules meitiņa", īpati ievērojama tulkotāja. Zem sniegbaltajiem matiem viņa mīļi un jauki smaida, un tad liekas pat jauna. Kalsnēja, mazliet salīkusi, bet tāda viņa jau sen. Lizete Skalbe, varētu teikt, ir pratusi un mācējusi – novecot, saglabājot sievišķīgo pievilcību." (Jānis Grīns. Balta ābele vecā dārzā. Laiks, Nr.33 (23.04.1952))

Kad atjaunojas sarakste ar dēlu Jāni Latvijā, Lizetes misija ir rūpēties par Jāni, viņa ģimeni, tiklīdz viņa ir iztulkojusi kādu darbu un saņēmusi honorāru, viņa dodas uz veikaliem, iepērkas un sūta paciņas uz Laviju. Kā raksta Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja: "Lasot Lizetes Skalbes saraksti skaidri redzams, ka lielu dzīves daļu viņa pavada sarūpējot sainīšus, kas ceļo uz Latviju." Savukārt Veronika Strēlerte atceras: "Ir jādomā par dēlu dzimtenē, jābažījas par slimību piemeklētiem paziņām, jāpalīdz vientuļiem, apstākļu nomāktiem cilvēkiem, jābēdā par noklīdušu kaķīti, kas nosals un nomirs badā. Visi, kam vien nācies tuvāk saskarties ar Lizeti Skalbi, izjutuši šīs nesavtīgās sirds gaišo labestību, vienkāršo un dziļo cilvēcību. Ir jābrīnās, kad Lizetei Skalbei pieticis laika tulkošanas darbam." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) )

Stokholmā, 28. maijā 1956. gadā
Mīļais dēls!
Tava vēstule manī modināja savādas izkādas pārņem, pēc ilga laika satiekot kādu tuvenieku. Prieks jaucās ar skumjam. Sevišķi sāpīgi bija dzirdēt par mātes nāvi, kaut arī, jūs pieminēdami, nebijām varējuši iedomāties viņu vēl esam dzīvu. Gribētos dzirdēt kaut ko tuvāk par viņas nāvi un kur viņa apglabāta. Tēvs mira 1945. gada 15. aprīlī un līdzās viņa pelnu urnai vēl būs vieta arī manai, jo nedomāju, ka vēl ilgi dzīvošu, taču jau nākošā rudenī man paliks 70 gadu. Liktenis ir mūs ir izšķīris, jo, kad Saulrietus atstājām, bijām domājuši tikai par palikšanu Rīgā; bet kas jau reiz savas mājas atstājis, tas kā akmens veļas tikai arvien tālāk. Līdz šim strādāju, bet nu jau vecums tāds, ka darbs jāizbeidz un jāsāk dzīvot no vecuma pensijas. (..) Man bija divas piemiņas no Saulrietiem, lakats, kuram mana māte bija likusi savērpt dziju no Saulrietu aitām un to izaust, un Emmas šūta un izrakstīta spilvendrāna no linu auduma, kuru arvien vilku uz sava spilvena vēl gandrīz līdz pēdējam laikam; nu gan tā pavisam noplīsusi. Man, kā Jānīša un Margrietiņas vecaimātei, gribētos saviem mazbērniem kaut ko aizsūtīt, ja jūs man to atļautu. Varbūt Tu varētu atrakstīt, ko viņi labāk vēlētos? Pielieku divas mazas bildītes. Vienā mani kāds ielas fotogrāfs nofotografēja vakarā uz ielas. Otrā mēs ar Andreju esam mūsu kopīgajā istabā, un Andrejs mācās, nolicis grāmatu uz grīdas, bet es pie galda kaut ko tulkoju. Ceru drīz sagaidīt no Jums kādu ziņu, vai es kā vecāmāte saviem mazbērniem varētu aizsūtīt kādu dāvanu, kas man darītu prieku. No sirds novēlam Jums visu labu.
Māte, māsa, krustdēls un Roberts. Dzīvojiet veseli!
Māte

Laikabiedri atceras, ka Lizete Skalbe bijusi jauna savās domās un uzskatos līdz pat garā mūža pēdējiem gadiem – garā jauna un laipnību izstarojoša. Savās atmiņās mūža beigās viņa kavējusies "Saulrietos". Pieminot Kārļa Skalbes nāves dienu, Raiņa un Aspazijas gada grāmatā (1971) viņa vēl norūpējusies raksta, kādām lietām vajadzētu atrasties Skalbes muzejā "Saulrietos" – tur vajadzētu būt ar znota Roberta Legzdiņa padomu gatavotai skapja gultai, garajam, veclaicīgajam goda galdam, žuburainam griestu lukturim un grāmatu plauktam. Visām grīdām vajadzētu būt balti izberztām, ar lupatu audumu celiņiem, kā toreiz. (Alfrēds Dziļums. Saulrietu gaisma izdzisusi. Latvija, Nr.35 (23.09.1972))

Pieredzējusi bērnu bērnus Lizete aiziet mūžībā Zviedrijā 1972. gadā. 1992. gadā meita Ilze īsteno Lizetes vēlēšanos – Lizetes un viņas vīra Kārļa Skalbes pelni tiek apglabāti "Saulrietos" Vaktskalnā.

Apraksts sagatavots no 2019. gada 31. oktobra līdz 21. novembrim rakstu sērijā par Skalbju dzimtu Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti". Informāciju sagatavoja Zita Kārkla.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.