Līvija Volkova

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (16); Sastādītājs (23); Redaktors (2); Komentāra autors (14); Recepcijas persona (16)

Audio/video: Teicējs (1); Intervētājs (10)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsLīvija Volkova
KopsavilkumsLīvija Volkova (1931) – literatūrvēsturniece. Beigusi Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti (1955), LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1971, neklātienē). Strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1966–1976), Eduarda Veidenbauma muzejā "Kalāčos", Rūdolfa Blaumaņa muzejā "Brakos" (1976–1978), Andreja Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā (1978–1986). Volkovas darbu pamatā rakstnieku arhīvu dokumentu izpēte, laikmeta kultūras procesa un rakstnieka psiholoģijas interpretācija; Volkova novērsusi padomju ideoloģijas uzspiestos sagrozījumus un noklusējumus, izcēlusi Rūdolfa Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru, reabilitējusi padomju ideoloģijas negatīvo vērtējumu par vācbaltiešu dzejnieku un Rūdolfa Blaumaņa draugu Viktoru fon Andrejanovu. Izdota Līvijas Volkovas grāmata "Eduards Veidenbaums" (1979), pētījumi par Rūdolfu Blaumani – "Tapšana" (1988), "Pilnbriedā" (R. Blaumaņa Kopoti raksti, 9. sējums, 1999), "Blaumaņa zelts" (2008), "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme" (2017). Līvija Volkova ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (2000), saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par pētījumu "Blaumaņa zelts" (2008) un Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūras vēstures izpētē.
Personiska informācijaDzimusi advokāta ģimenē. Vecāki tikuši izsūtīti 1941. gada jūnijā. Tēvs miris Sibīrijā, māte Erīna Volkova atbēgusi uz Latviju 1948. gadā, kļuvusi par Mariju Lagzdiņu (Lagzdiņa – viņas dzimtais uzvārds).
Profesionālā darbībaLīvijas Volkovas darbu pamatā rakstnieku arhīvu dokumentu izpēte, laikmeta kultūras procesa un rakstnieka psiholoģijas interpretācija; Volkova novērsusi padomju ideoloģijas uzspiestos sagrozījumus un noklusējumus, izcēlusi Rūdolfa Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru, reabilitejusi padomju ideoloģijas negatīvo vērtējumu par baltvācu dzejnieku un Rūdolfa Blaumaņa draugu Viktoru fon Andrejanovu.

Literatūrzinātniskie darbi

1979: Eduards Veidenbaums
1988: Tapšana
1999: Pilnbriedā (publicēts R. Blaumaņa Kopoti rakstu 9. sējumā)
2008: Blaumaņa zelts
2017: Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme

Krājumu un izlašu sastādītāja un priekšvārdu autore

1977: Jānis Greste, "... kā dzeņa vēders"
1978: Eduards Veidenbaums. Brīvības cēlājais gars
1981: Rūdolfs Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu
1989: Jānis Purapuķe. Ķibele aiz ķibeles
1980–1996: gadagrāmata "Varavīksne"
1990: Jānis Greste. Krist un celties
Citātu galerija"Gadu gaitā radies iespaids, ka Līvija Volkova, pētot Blaumani un laižot klajā kārtējo vērtsgrāmatu, ikreiz saliek punktus uz "i" – nu jau gan viss ir skaidrs. Tomēr, būdama ar pārcilvēciskām spējām apveltīta literatūras vēsturniece, viņa arvien nāk un nāk klajā ar kārtējo akurāti dziļo un, kas nav mazsvarīgi, interesanto pētījumu. Jādomā, ko par mūsdienu literatūras pīlāriem, kas mīt sociālajos tīklos, e-pastos, īsziņās un datu aizsardzības regulās, spēs izpētīt šodienas un nākamības vēsturnieki, taču Līvijas Volkovas dzīvesgudrā ziņa un misija ir vērtība pati par sevi – ik cilvēks, pat ja tas nav Blaumanis, ir vesela pasaule, līdz sīkumiem un detaļām atšifrējamiem micēlija tīmekļiem ieaugusi līdzcilvēku, tautas un valsts pasaulē. Tāds, lūk, skata plašums, kam ir vēl kur plesties."
Ieva Kolmane

"Līvijas Volkovas ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību, kuras pētniecībai veltīts viss viņas mūžs. Vai spējam apzināties, cik paaudžu bijušas uzticīgas L. Volkovas zināšanām, pat ja notikusi viedokļu sadursme vai priekšā stādīti nepierādīti un pat skandalozi apgalvojumi? Viņas pētnieces stāja bijusi nesatricināma, pat ja jaunāko paaudžu ķeceri – pētnieki un režisori – uzstājīgi apgalvojuši pretējo. Rakstnieka personības aizstāvēšana ir bijis viņas goda uzdevums. Un vai nav tā, ka visi, kas šķietami pazīstam R. Blaumani, patiesībā zinām vien to, ko atklājusi L. Volkova, atskaitot vien viņa sarakstīto darbu lasīšanu. Taču šeit līdzās jāmin arī citas literatūras vēsturē nozīmīgas personības, kam veltīts ne mazāk laika un pūļu, – Eduards Veidenbaums, Andrejs Eglītis, Jānis Greste, Jānis Purapuķe, un memoriālo muzeju pilnveidē un pētniecībā ieguldītais darbs (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, E. Veidenbauma muzejs "Kalāči", R. Blaumaņa muzejs "Braki", A. Upīša muzeji Skrīveros un Rīgā), kas visu paaudžu kolēģu acīs raisa cieņu un apbrīnu."
Jānis Ozoliņš

"Domāju, ka Līvijas Volkovas darbi pilnā godībā paveras literatūras zinātniekiem un vēsturniekiem, taču arī tiem, tostarp man, kuru ikdiena nepārklājas ar šādu tekstu lauku, saskarsme ar pētnieces darbiem ir īpašs notikums.
Bezgala apbrīnojama ir viņas spēja cita laikmeta notikumus, cilvēkus un literatūru savā skatījumā sakausēt kopā jaunā veidolā – hrestomātisko "Blaumaņa zeltu", piemēram, var lasīt kā emocionāli izjustu romānu. Līvijas Volkovas izpratne un izjūta tver literāru tekstu no dziļām zemūdens straumēm līdz sīkākajiem dekoriem. Tomēr vēl pārsteidzošāka ir viņas acīmredzamā kaislība un mīlestība pret pētītajiem autoriem – domāju, ka tieši tas Līvijas Volkovas darbiem piešķir unikālu un neatkārtojamu dziļumu, šarmu un kvalitāti."
Henriks Eliass Zēgners

Avots: laligaba.lv

Par pētījumu "Eduards Veidenbaums" (1979)

“Grāmatā akcentēti vairāki aspekti Veidenbauma izpētē: par dažādu laikmetu un sabiedrisko uzskatu cilvēku attieksmi pret dzejnieku, viņa dzejoļu tekstu autentiskuma problēma, Veidenbauma personības veidošanās process, viņa attieksmes ar citiem dzimtas locekļiem, īpaši vecākiem un brāļiem Kārli un Voldemāru; dzejnieka uzskati par indivīda vietu sabiedrība, ideāla meklējumi, dzīvības un nāves problēmas izpratne. Grāmatas autore līdztekus literatūrzinātnei apguvusi un radoši pielietojusi arī filozofijas, psiholoģijas, estētikas, medicīnas (pēdējās, tiesa, pārāk maz) atziņas. [..] L. Volkova teicami pārzina faktu materiālu un atraisīti, brīvi spēj ar to rīkoties, veidojot visdažādākās asociāciju “ķēdītes”. Grāmatas lappusēs vērojami asi, loģiski izkārtoti spriedumi, kas tuvi apceramā autora domāšanas veidam. Zinātnieces stāstījums ir koncentrēts, spriegs, palaikam meistarīgi retorisks, tāpēc grāmata lasāma ar neatslābstošu interesi.”

Pijols, Imants. “Brīva cilvēka priekšā nedrebiet!” Karogs, 1980, Nr. 11.

Nodarbesliteratūrzinātniece
literatūrvēsturniece
Dzimšanas laiks/vieta09.06.1931
Rīga
Rīga
DzīvesvietaRīga
Rīga
Izglītība1949
Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013
1949. gadā beigusi Rīgas 11. vidusskolu.

1955
Rīgas Pedagoģiskais institūts
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050
1955. gadā absolvējusi Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti.

1971
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050
1971. gadā absolvējusi LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (neklātienē).
DarbavietaRaiņa muzejs "Tadenava"
Tadenava
Tadenava , Dunavas pagasts, Jēkabpils novads
Muzeja vadītāja

1955 – 1957
Sabiles vidusskola
Sabile
Sabile, Talsu novads
Strādājusi par ķīmijas skolotāju.

1957 – 1965
Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskola
Grēcinieku iela 28, Rīga
Grēcinieku iela 28, Rīga, LV-1050
Strādājusi par ķīmijas skolotāju.

1966 – 1976
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
Pils laukums 2, Rīga
Pils laukums 2, Rīga, LV-1050

Muzeja filiāļu nodaļas vadītāja


1976 – 1978
Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči"
Kalāči
"Kalāči", Liepas pagasts, Priekuļu novads, LV-4128

1976 – 1978
Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs "Braki"
Braki
"Braki", Ērgļu pagasts, Ērgļu novads, LV-4840

1978 – 1986
Andreja Upīša memoriālmāja Skrīveros
Daugavas iela 58, Skrīveri
Daugavas iela 58, Skrīveri, Skrīveru novads, LV-5125

Strādājusi Andreja Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā.


1978 – 1986
Andreja Upīša memoriālais muzejs
Brīvības iela 38-4, Rīga
Brīvības iela 38, Rīga, LV-1050

Strādājusi Andreja Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā

ApbalvojumiLatvijas Rakstnieku savienības prēmija
Eduards Veidenbaums
Prēmija piešķirta par pētījumu literatūrzinātnē "Eduards Veidenbaums: Problēmas. Risinājumi. Hipotēzes".
1980

Dzejas dienu balva
Eduards Veidenbaums
Balva piešķirta par zinātnisko pētījumu "Eduards Veidenbaums".
Kritika
1980

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2000. gada 12. marta lēmumu.
IV šķira
2000

Latvijas Literatūras gada balva
Blaumaņa zelts
Balva piešķirta par darbu "Blaumaņa zelts".
Literatūrzinātne
2009

Latvijas Literatūras gada balva
Mūža balva Latvijas literatūrā piešķirta literatūrvēsturniecei Līvijai Volkovai (1931), kuras ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību un mantojumu, kā pētniecībai veltīts viss mūžs.
Mūža balva
2018

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
09.06.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DzīvesvietaPilsēta
3Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013)
1949IzglītībaĒka, māja
4Raiņa bulvāris 29, Rīga
(Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050)
1955IzglītībaĒka, māja
5Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1971IzglītībaĒka, māja
6Sabile
(Sabile, Talsu novads)
1955 - 1957DarbavietaPilsēta
7Grēcinieku iela 28, Rīga
(Grēcinieku iela 28, Rīga, LV-1050)
1957 - 1965DarbavietaĒka, māja
8Pils laukums 2, Rīga
(Pils laukums 2, Rīga, LV-1050)
1966 - 1976DarbavietaĒka, māja
9Kalāči
("Kalāči", Liepas pagasts, Priekuļu novads, LV-4128)
1976 - 1978DarbavietaĒka, māja
10Braki
("Braki", Ērgļu pagasts, Ērgļu novads, LV-4840)
1976 - 1978DarbavietaViensēta
11Daugavas iela 58, Skrīveri
(Daugavas iela 58, Skrīveri, Skrīveru novads, LV-5125)
1978 - 1986DarbavietaĒka, māja
12Brīvības iela 38-4, Rīga
(Brīvības iela 38, Rīga, LV-1050)
1978 - 1986DarbavietaDzīvoklis
13Tadenava
(Tadenava , Dunavas pagasts, Jēkabpils novads)
(Nav norādīts)DarbavietaCiems

Literatūras vēsturnieces un zinātnieces Līvijas Volkovas (1931) vārds ir zināms vai katram, kas interesējas par literatūru un jo īpaši par dzejnieku Eduardu Veidenbaumu un rakstnieku Rūdolfu Blaumani. 1979. gadā iznākušais pētījums “Eduards Veidenbaums. Problēmas. Risinājumi. Hipotēzes” patiesi bija notikums, jo atklāja citādu literatūrzinātni – aizraujošu, dzīvu, stagnējošajam Brežnevam laikam drosmīgu, pētnieces personības apzīmogotu. Jo viņai pašai Veidenbaums bija ārkārtīgi interesents un nepavisam nešķita izpētīts. Rokoties arhīvos un periodikā, šifrējot Veidenbauma stenogrammas, pētot rokrakstus, minot Veidenbauma un tuvinieku attiecību mīklas, prasmīgi analizējot viņa dzeju un publicistiskos rakstus, iedziļinoties vēstures, filozofijas, psiholoģijas un pat medicīnas problēmas, Līvija Volkova tuvojās dzejniekam. Un noteikti pieminams vēl kāds avots, bez kura grāmata droši vien tāda nebūtu – darbs Veidenbauma muzejā “Kalāčos”, vidē, kur dzejnieks dzīvojis. Līvijas Volkovas tekstu (un viņas tekstus vispār) raksturo arī tas, ka tie iesaista dialogā, liek domāt līdzi un savu, oponēt un līdz ar to argumentēt, meklēt tālāk. Un vai ne arī viņa ir “pie vainas” tai interesei, kas modās jaunatnē par šo “revolucionāro” dzejnieku, pret kuru skolās tolaik bija radīta pretestība kā pret visu, kas tieši un nekaunīgi tika izmantots “ideoloģiskajai” audzināšanai? Te vietā būtu pieminēt arī viņas sastādīto Veidenbauma izlasi “Brīvības cēlajais gars” (1978), kas gadu pirms monogrāfijas iznākšanas bija jau elektrizējis gaisu ar Veidenbaumu. Juris Kulakovs, Māris Melgalvs, Pēters Brūveris un vēl daudzi atrada citu Veidenbaumu, patiesībā – īstu jaunības dzejnieku un domātāju.

Ar monogrāfiju par Veidenbaumu Līvija Volkova iedibināja savu literatūrzinātnieces un rakstnieces stilu, ko izvērsa un pilnveidoja tālāk, pētot Rūdolfu Blaumani, kura personībai un daiļradei veltīti trīs darbi: “Tapšana” (1988), “Pilnbriedā” (publicēts Blaumaņa Kopotu rakstu 9. sējumā, 1999) un “Blaumaņa zelts” (2008). Ne tikai bagātīgs faktu materiāls, bet arī jaunatklājumi, prasme faktus asociēt ar citiem faktiem, tādējādi iegūstot jaunus rakursus un jaunus secinājumus par rakstnieku; koncentrēts un spraigs vēstījums, detektīva cienīga loģika un spriedumu izvedums. Arī skatījumā uz Blaumaņa daiļradi daudz būtisku un precīzu vērojumu. Šie trīs darbi patiesībā ir plaša un izvērsta Blaumaņa enciklopēdija, kurai pētnieces mīlestība un cieņa pret rakstnieku “noņēmusi” enciklopēdisko sausumu, padarot Blaumani cilvēciski siltu un atklājot, kā, kādā ceļā veidojās viņa lielums latviešu literatūrā.

2017. gadā klajā tiek laistas Blaumaņa vēstules “Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme” ar skopu parakstu “Līvijas Volkovas rakstnieka vēstuļu apkopojums, izpēte, skaidrojumi”. Patiesībā tas ir mūža darbs, paveicams tikai tad, kad aiz muguras ir pētniecībā pavadīti gadu desmiti – vēstulēs un skaidrojumos, komentāros Blaumanis atdzīvojas vēl citā, mazāk pierastā veidā – intīmāks, tiešāks, atvērtāks, bet arī kultūrainu vēl vairāk bagātinošs.

Līvija Volkova bijusi arī aizrautīga muzejniece – strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1966–1976), jau pieminētajos “Kalāčos” un “Brakos” (1976–1978), Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros (1978–1986), veidojusi muzejus Tadenavā, “Sprīdīšos” un Druvienas skolā, Latgales keramikas muzeju. Atceroties Līviju Volkovu muzejnieces gaitās, Saulcerīte Viese rakstījusi: “Līvija Volkova bija cilvēks, kas dzimis, lai strādātu literatūras muzejā. Ne jau tādā, kādi PSRS pastāvošās darbinieku neprofesionalitātes dēļ (liela daļa muzejnieku bija kā slavenos reisos strandējusi burenieki, kuri nosūtīti atpūtā uz kuģu kapsētu) eksistēja kā bezgalīgu fotoreprodukciju un marksistisku citātu izstādes. Līvija bija radīta muzejam, kas glabā divas brīnišķīgas vērtības. Biezos vākos gulošus, dzīvus un krāsainus faktus par kultūras vēsturi, bez kuriem nav iespējami objektīvi vērtējumi ne par literatūras procesu, ne par personībām tajā. Un – rakstnieku piemiņas lietas, kas atradušās līdzās šim personībām gan radošajās, gan traģiskajās dienās un sevi iesūkušas pārsteidzoši bagātas liecības par pašu personību. Bieži to neapjēdza ne tikai apmeklētāju simti, bet arī paši muzejnieki. Līvija Volkova saprata momentā – varbūt tas bija ģimenes nopelns, kur, mīlot saviešus un māju, veidoja vidi, kas iegūst daļu no personības būtības.” (Viese, S. Versija par Līviju Volkovu. Literatūra un Māksla, 1991, 16. augusts)

Līvija Volkova dzimusi jurista ģimenē, tēvu 1941. gada jūnijā izsūtīja, un māte, atstājusi meitu vecāsmātes gādībā, pati devās vīram līdzi. Atgriezās viņa viena. Līvija Volkova sākusi izglītoties Franču licejā, bet beigusi jau Anrī Barbisa 11. (franču) vidusskolu, studējusi Pedagoģiskā institūta Dabaszinību un ķīmijas fakultātē (1955), desmit gadus strādājusi par skolotāju, mācījusi ķīmiju. Sirds aizvedusi uz Filoloģijas fakultāti, kuru beigusi neklātienē (1971), un – uz muzeju, bez kura, kā pati atzīst, nebūtu viņas grāmatu.


Ieva Kalniņa 09.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.