Līvija Volkova

Literatūras vēsturnieces un zinātnieces Līvijas Volkovas (1931) vārds ir zināms vai katram, kas interesējas par literatūru un jo īpaši par dzejnieku Eduardu Veidenbaumu un rakstnieku Rūdolfu Blaumani. 1979. gadā iznākušais pētījums “Eduards Veidenbaums. Problēmas. Risinājumi. Hipotēzes” patiesi bija notikums, jo atklāja citādu literatūrzinātni – aizraujošu, dzīvu, stagnējošajam Brežnevam laikam drosmīgu, pētnieces personības apzīmogotu. Jo viņai pašai Veidenbaums bija ārkārtīgi interesents un nepavisam nešķita izpētīts. Rokoties arhīvos un periodikā, šifrējot Veidenbauma stenogrammas, pētot rokrakstus, minot Veidenbauma un tuvinieku attiecību mīklas, prasmīgi analizējot viņa dzeju un publicistiskos rakstus, iedziļinoties vēstures, filozofijas, psiholoģijas un pat medicīnas problēmas, Līvija Volkova tuvojās dzejniekam. Un noteikti pieminams vēl kāds avots, bez kura grāmata droši vien tāda nebūtu – darbs Veidenbauma muzejā “Kalāčos”, vidē, kur dzejnieks dzīvojis. Līvijas Volkovas tekstu (un viņas tekstus vispār) raksturo arī tas, ka tie iesaista dialogā, liek domāt līdzi un savu, oponēt un līdz ar to argumentēt, meklēt tālāk. Un vai ne arī viņa ir “pie vainas” tai interesei, kas modās jaunatnē par šo “revolucionāro” dzejnieku, pret kuru skolās tolaik bija radīta pretestība kā pret visu, kas tieši un nekaunīgi tika izmantots “ideoloģiskajai” audzināšanai? Te vietā būtu pieminēt arī viņas sastādīto Veidenbauma izlasi “Brīvības cēlajais gars” (1978), kas gadu pirms monogrāfijas iznākšanas bija jau elektrizējis gaisu ar Veidenbaumu. Juris Kulakovs, Māris Melgalvs, Pēters Brūveris un vēl daudzi atrada citu Veidenbaumu, patiesībā – īstu jaunības dzejnieku un domātāju.

Ar monogrāfiju par Veidenbaumu Līvija Volkova iedibināja savu literatūrzinātnieces un rakstnieces stilu, ko izvērsa un pilnveidoja tālāk, pētot Rūdolfu Blaumani, kura personībai un daiļradei veltīti trīs darbi: “Tapšana” (1988), “Pilnbriedā” (publicēts Blaumaņa Kopotu rakstu 9. sējumā, 1999) un “Blaumaņa zelts” (2008). Ne tikai bagātīgs faktu materiāls, bet arī jaunatklājumi, prasme faktus asociēt ar citiem faktiem, tādējādi iegūstot jaunus rakursus un jaunus secinājumus par rakstnieku; koncentrēts un spraigs vēstījums, detektīva cienīga loģika un spriedumu izvedums. Arī skatījumā uz Blaumaņa daiļradi daudz būtisku un precīzu vērojumu. Šie trīs darbi patiesībā ir plaša un izvērsta Blaumaņa enciklopēdija, kurai pētnieces mīlestība un cieņa pret rakstnieku “noņēmusi” enciklopēdisko sausumu, padarot Blaumani cilvēciski siltu un atklājot, kā, kādā ceļā veidojās viņa lielums latviešu literatūrā.

2017. gadā klajā tiek laistas Blaumaņa vēstules “Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme” ar skopu parakstu “Līvijas Volkovas rakstnieka vēstuļu apkopojums, izpēte, skaidrojumi”. Patiesībā tas ir mūža darbs, paveicams tikai tad, kad aiz muguras ir pētniecībā pavadīti gadu desmiti – vēstulēs un skaidrojumos, komentāros Blaumanis atdzīvojas vēl citā, mazāk pierastā veidā – intīmāks, tiešāks, atvērtāks, bet arī kultūrainu vēl vairāk bagātinošs.

Līvija Volkova bijusi arī aizrautīga muzejniece – strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1966–1976), jau pieminētajos “Kalāčos” un “Brakos” (1976–1978), Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros (1978–1986), veidojusi muzejus Tadenavā, “Sprīdīšos” un Druvienas skolā, Latgales keramikas muzeju. Atceroties Līviju Volkovu muzejnieces gaitās, Saulcerīte Viese rakstījusi: “Līvija Volkova bija cilvēks, kas dzimis, lai strādātu literatūras muzejā. Ne jau tādā, kādi PSRS pastāvošās darbinieku neprofesionalitātes dēļ (liela daļa muzejnieku bija kā slavenos reisos strandējusi burenieki, kuri nosūtīti atpūtā uz kuģu kapsētu) eksistēja kā bezgalīgu fotoreprodukciju un marksistisku citātu izstādes. Līvija bija radīta muzejam, kas glabā divas brīnišķīgas vērtības. Biezos vākos gulošus, dzīvus un krāsainus faktus par kultūras vēsturi, bez kuriem nav iespējami objektīvi vērtējumi ne par literatūras procesu, ne par personībām tajā. Un – rakstnieku piemiņas lietas, kas atradušās līdzās šim personībām gan radošajās, gan traģiskajās dienās un sevi iesūkušas pārsteidzoši bagātas liecības par pašu personību. Bieži to neapjēdza ne tikai apmeklētāju simti, bet arī paši muzejnieki. Līvija Volkova saprata momentā – varbūt tas bija ģimenes nopelns, kur, mīlot saviešus un māju, veidoja vidi, kas iegūst daļu no personības būtības.” (Viese, S. Versija par Līviju Volkovu. Literatūra un Māksla, 1991, 16. augusts)

Līvija Volkova dzimusi jurista ģimenē, tēvu 1941. gada jūnijā izsūtīja, un māte, atstājusi meitu vecāsmātes gādībā, pati devās vīram līdzi. Atgriezās viņa viena. Līvija Volkova sākusi izglītoties Franču licejā, bet beigusi jau Anrī Barbisa 11. (franču) vidusskolu, studējusi Pedagoģiskā institūta Dabaszinību un ķīmijas fakultātē (1955), desmit gadus strādājusi par skolotāju, mācījusi ķīmiju. Sirds aizvedusi uz Filoloģijas fakultāti, kuru beigusi neklātienē (1971), un – uz muzeju, bez kura, kā pati atzīst, nebūtu viņas grāmatu.

Ieva Kalniņa 09.06.2021.