Leonīds Breikšs

Dzejnieks un prozaiķis Leonīds Breikšs dzimis 1908. gadā Maskavas guberņas Volokolamskas apriņķa Jeļizarovas muižā. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Breikša ģimene atgriežas dzimtenē. 1927. gadā Leonīds Breikšs absolvē Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju un uzsāk tiesību zinātņu studijas Latvijas Universistātē. 1930. gados strādājis izdevumu "Latvis" un "Skolu Dzīve" redakcijā. Par 1933. gadā publicēto rakstu "Viņu laiks ir klāt!", kurā kritizē Saeimas darbību, Breikšs un žurnāla "Universitas" redaktors Ādolfs Šilde tika iesūdzēti tiesā, tomēr abus attaisnoja. Leonīda Breikša dzeja viņa dzīves laikā iznākusi krājumos “Skanošie ūdeņi” (1931) un “Manu sapņu zeme” (1935). Breikšs raksta izteikti melodiskus, tradicionālajā formā ieturētu liriku, kam tuva romantisma estētika. Pazīstami ir Breikša patriotiskie dzejoļi, īpaši "Himna" ("Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai…"). Leonīds Breikšs publicējis arī prozu – grāmatas "Maldugunis" (1933) un "Mūsu ģimene" (1935). Pēc Padomju Savienības sabrukuma Breikša dzeja izdota vairākās izlasēs un kopkrājumos. Šaipus "dzelzs priekškaram" tas nav bijis iespējams. Leonīds Breikšs starpkaru laikā darbojies biedrībā "Zaļā vārna" un Pērkonkrusta organizācija. 1941. gadā arestēts un miris izsūtījumā.

Par Leonīda Breikša dzeju

"Leonīda Breikša vārds daudziem lasītājiem zemapzinīgi saistās ar viņa dzejoļiem "Lūgšana" ("Kungs, kas zāles čukstus dzirdi..."), "Himna" (Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai..."), "Latviešu ticība" ("Daudz vētru mums reiz pāri gājis..."). Patiesi, Breikša – patriota – balss mūsu trīsdesmito gadu dzejā skan spēcīgi un pārliecinoši. Taču tikpat dziļi un mākslinieciski piepildīti kā šie nedaudzie – plašākam lasītāju lokam pazīstamie dzejoļi skan arī "Latviešu saules balāde", "Dziesmu Daugava", "Ticība", "Himna debesīm", "Lūgšana" ("Tu, kas devis mums šo zemi..."), "Kas viņš?" un virkne citu dzejoļu, kurus caurauž mīlestība uz savu tautu, valsti un paļaušanās uz Dievu. [..] Varbūt ne visi lasītāji varēs pieņemt un novērtēt otru būtisku Leonīda Breikša dzejas daļu – viņa mīlas, dabas, meditatīvo liriku. Tā rakstīta romantiskā, brīžiem sentimentālā gultnē un patiesībā nesaskaras ar 20. gadsimta modernisma vēsmojumiem. Šī L. Breikša dzejas daļa turpina mūsu jūtu lirikas (J. Esenberģis, J. Poruks, K. Skalbe, V. Plūdons u. c.) tradīciju."

Kursīte, Janīna. Leonīda Breikša dzejas ceļš. Breikšs, Leonīds. Gaismas ceļš. Rīga: Liesma, 1991.