Laima Kota

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (49); Komentāra autors (1); Fotogrāfs (1); Recepcijas persona (69)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsLaima Kota
Papildu vārdiMuktupāvela
PseidonīmsFelikss Baranovskis
Dzimtais vārdsVucina
KopsavilkumsLaima Kota (1962) – rakstniece, māksliniece. Kopš 1993. gada publicējusi stāstus presē, popularitāti guvusi ar debijas romānu "Šampinjonu derība" (2002). Galvenokārt raksta stāstus un romānus, taču daiļradē rodama arī proza bērniem un lugas. Laimas Kotas darbi tulkoti lietuviešu, krievu, vācu un zviedru valodā.
Personiska informācijaTēvs – jurists, māte – medmāsa.

Bijusi precējusies ar etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu, pēcāk – uzņēmēju Jāni Gipsli. Laulībās dzimuši četri bērni – trīs meitas un viens dēls.
2011. gada apprecējusies ar turku rakstnieku Ahmetu Kotu un kopš tā laika dzīvo Turcijā.

Profesionālā darbība

Literārā darbība

Pirmā publikācija
1993:
stāsti "Dzimšanas diena" laikrakstā "Diena" (17.07.) un "Centrinieks un Naba" kopkrājumā "Lelles likteņa rotaļās" (stāsts godalgots laikraksta "Literatūra un Māksla" īsprozas konkursā)

Stāstu krājumi
2002: "Patiesu dzīvesstāstu ducis" (Daugava)
2007: "Totēmi" (Jumava)

Romāni
2002: "Šampinjonu derība" (Daugava)
2003: "Cilpa" (Karogs)
2005: "Mīla. Benjamiņa" (Daugava)
2008: "BrāliBrāli" (Dienas Grāmata)
2016: "Mierielas vilkme" (Dienas Grāmata)
2016: "Istaba" (Dienas Grāmata)
2020: "Cilvēks ar zilo putnu" (Dienas Grāmata)

Proza bērniem
2013: "Matilde un Terēze, jeb, kā būt te, tur un citur" (Dienas grāmata)
2013: "Matilde un Terēze" (Dienas Grāmata)

Lugas
1995: raidluga "...kā daļa no visa..." (iestudēta Vācijas radiofonā)
2001: luga "Brīnumu nakts" (iestudēta Gulbenes Tautas teātrī)
2001: luga "Cilpa" (iestudēta Āgenskalna Valsts ģimnāzijas amatierteātrī)
2002: luga "Cilvēks no dīķa" (godalgota īslugu konkursā "Klucis")

Citi darbi
2006: "Tas notiek Latvijā" (kopā ar Arni Terzenu, ARTE)
2012: "Mana turku kafija" (Dienas Grāmata)
Citātu galerija

Par Laimas Kotas literārās darbības sākotni

"Laimas Muktupāvelas vārds dzenas laukā no neziņas slāņiem gluži kā tāds audzelīgs pavasara asns – pirms pāris dienām vēl nebija nekā, bet šodien pret debesīm jau slejas koši zaļš lapas zobens. Tā ir arī ar Laimu – vēl vakar viņas vārdu zināja tikai tuvākie draugi un paziņas, bet šodien Laima "taisa" vienu pārsteigumu pēc otra – piedalās dažādu preses izdevumu stāstu un lugu konkursos un pastāvīgi saņem kādu balvu! Rau, kaut "Lauku Avīzes" mednieku un makšķernieku piedzīvojumstāstu konkursā par stāstu "Kā leva Ādamam ragus uzlika" – trešā godalga, "Literatūras un Mākslas" konkursā – pirmā godalga, Latvijas radio gatavo iestudēšanai divas Laimas lugas... Kas viņa ir, šī Laima Muktupāvela?"
D. Terzena. Laima Muktupāvela: "Es visu daru ļoti nopietni." Lauku Avīze, Nr. 44, 03.06.1994.

Par Laimas Kotas daiļradi

"Klātbūtne – tas ir pirmais vārds, kas ienāk prātā, runājot par Laimas Muktupāvelas darbiem – romāniem "Šampinjonu derība", "Cilpa", "Mīla. Benjamiņa", "Totēmi", stāstu krājumu "Ducis" un pērn izdoto romānu par diriģentiem dvīņubrāļiem Imantu un Gido Kokariem – "BrāliBrāli". Arī Laimas personību šis vārds izsaka vispilnīgāk, jo viņas klātesamība cilvēku un valsts liktenī ir tikpat karsta un patiesa. Rakstnieces klātbūtne suģestē, padarot mūs par līdzdalībniekiem dramatiskos likteņu samezglojumos vai iemetot mūs brīnumainā skaņu pasaulē, kurā gluži vieliski izjūtama skaņas dzimšana, lidojums, arī tas, kā dziesma, atraisījusies no diriģentu plaukstām, apņem visus klātesošos."
Irēna Lagzdiņa. Klātbūtne. Laiks, Nr. 25, 20.06.2009.
SaiknesValdis Muktupāvels (1958) - Bijušais vīrs
Nodarbesmāksliniece
rakstniece
autore
Dzimšanas laiks/vieta20.01.1962
Rēzekne
Rēzekne
Dzīvesvieta
Miera iela 16, Rīga
Miera iela 16, Rīga, LV-1001

1990
Brīvzemnieki
"Brīvzemnieki", Tirzas pagasts, Gulbenes novads, LV-4424

2011 līdz šim
Stambula
Istanbul, Turkey
Izglītība1978
Ogres vidusskola
Zinību iela 3, Ogre
Zinību iela 3, Ogre, Ogres novads, LV-5001

1978 – 1982
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola
Brīvības iela 49, Rīga
Brīvības iela 49/53, Rīga, LV-1010

Mācījusies ādas plastikas nodaļā.


1983 – 1989
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Rīga

Neklātienē studējusi Vēstures un Filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā.


2016 – 2018
Fatiha Sultāna Mehmeta Universitāte
Stambula
Istanbul, Turkey
Maģistra studijas Tradicionālās mākslas fakultātes miniatūrglezniecības specializācijā.
Darbavieta1988 – 1990
Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Slokas iela 1, Rīga
Slokas iela 1, Rīga, LV-1048

Dokumentu izmantošanas nodaļas arhivāre.


1995 – 2000
Laikraksts "Lauku Avīze"
Rīga
Rīga

Žurnāliste.


2001 – 2002
Īrija
Ireland
Sēņu lasītāja.

2003 – 2004
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Priekšsēža vietniece.


2003 – 2005
Žurnāls "Karogs"
Kuršu iela 24, Rīga
Kuršu iela 24, Rīga, LV-1006

Redaktore, žurnāliste, autore.


2006 – 2009
Izdevniecība "Rīgas Viļņi"
Rīga
Rīga

Redaktore, žurnāliste, autore.


2009 – 2011
Laikraksts "Diena"
Rīga
Rīga
Redaktore, žurnāliste.

2019 – 2021
Imanta Ziedoņa fonds "Viegli"
Sporta iela 2, Rīga
Sporta iela 2, Rīga, LV-1013

Tekstu redaktore.

Dalība organizācijās1988
Folkloras grupa "Savieši"
Rīga
Rīga

1989
Vides aizsardzības klubs
Rīga
Rīga

2002
Latvijas Rakstnieku savienība
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011

Biedre.


2015
Latviešu kultūras biedrība Turcijā
Turcija
Turkey

Biedre.

ApbalvojumiLatvijas Literatūras gada balva
Šampinjonu derība
Balva piešķirta par darbu "Šampinjonu derība".
Proza
2003

Autortiesību bezgalības balva
Šampinjonu derība
Autortiesību bezgalības balva par romāna "Šampinjonu derība" plašu izmantojumu un jaunu interpretāciju, to dramatizējot un iestudējot Latvijas Nacionālajā teātrī. Romāns arī tulkots un publicēts vācu un zviedru valodās.
2008

Eduarda Veidenbauma literārā prēmija
BrāliBrāli
Prēmija piešķirta par grāmatu "BrāliBrāli".
2009

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 20.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rēzekne
(Rēzekne)
20.01.1962Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Brīvzemnieki
("Brīvzemnieki", Tirzas pagasts, Gulbenes novads, LV-4424)
1990DzīvesvietaViensēta
3Stambula
(Istanbul, Turkey)
2011DzīvesvietaPilsēta
4Miera iela 16, Rīga
(Miera iela 16, Rīga, LV-1001)
(Nav norādīts)DzīvesvietaĒka, māja
5Zinību iela 3, Ogre
(Zinību iela 3, Ogre, Ogres novads, LV-5001)
1978IzglītībaĒka, māja
6Brīvības iela 49, Rīga
(Brīvības iela 49/53, Rīga, LV-1010)
1978 - 1982IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1983 - 1989IzglītībaPilsēta
8Stambula
(Istanbul, Turkey)
2016 - 2018IzglītībaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1995 - 2000DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
2006 - 2009DarbavietaPilsēta
11Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
2003 - 2004DarbavietaĒka, māja
12Kuršu iela 24, Rīga
(Kuršu iela 24, Rīga, LV-1006)
2003 - 2005DarbavietaĒka, māja
13Slokas iela 1, Rīga
(Slokas iela 1, Rīga, LV-1048)
1988 - 1990DarbavietaĒka, māja
14Īrija
(Ireland)
2001 - 2002DarbavietaValsts
15Rīga
(Rīga)
2009 - 2011DarbavietaPilsēta
16Sporta iela 2, Rīga
(Sporta iela 2, Rīga, LV-1013)
2019 - 2021DarbavietaĒka, māja
17Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011)
2002Dalība organizācijāsĒka, māja
18Rīga
(Rīga)
1988Dalība organizācijāsPilsēta
19Rīga
(Rīga)
1989Dalība organizācijāsPilsēta
20Turcija
(Turkey)
2015Dalība organizācijāsValsts
Laima Kota (1962) dzimusi Rēzeknē jurista un medmāsas ģimenē. Skolas gaitas topošā rakstniece vadījusi Ogres vidusskolā, kā arī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ādas un plastikas nodaļā. Pēcāk viņa studējusi Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā.

Laimas Kotas literārās darbības sākotne rodama 1993. gadā, kad laikrakstā “Diena” publicēts viņas stāsts “Dzimšanas diena”, bet laikraksta “Literatūra un Māksla” īsprozas konkursā godalgotais stāsts “Centrinieks un Naba” iekļauts kopkrājumā “Lelles likteņa rotaļās”. 1994. gadā laikrakstā “Lauku Avīze” D. Terzena par Laimu Kotu (tolaik Muktupāvelu) izsakās šādi: “Laimas Muktupāvelas vārds dzenas laukā no neziņas slāņiem gluži kā tāds audzelīgs pavasara asns – pirms pāris dienām vēl nebija nekā, bet šodien pret debesīm jau slejas koši zaļš lapas zobens. Tā ir arī ar Laimu – vēl vakar viņas vārdu zināja tikai tuvākie draugi un paziņas, bet šodien Laima “taisa” vienu pārsteigumu pēc otra – piedalās dažādu preses izdevumu stāstu un lugu konkursos un pastāvīgi saņem kādu balvu! Rau, kaut “Lauku Avīzes” mednieku un makšķernieku piedzīvojumstāstu konkursā par stāstu “Kā leva Ādamam ragus uzlika” – trešā godalga, “Literatūras un Mākslas” konkursā – pirmā godalga, Latvijas radio gatavo iestudēšanai divas Laimas lugas... Kas viņa ir, šī Laima Muktupāvela?” (Lauku Avīze, Nr. 44, 03.06.1994.)

Tobrīd Laima ir četru bērnu mamma, kura no pilsētas pārcēlusies uz lauku mājām Tirzas pagastā, un, atbildot uz jautājumu, kas tad īsti viņa ir – rakstniece, zemniece vai mājsaimniece –, Laima Kota teic: “Nu kā cilvēks vispār var zināt, kas viņš ir? Kas esmu es? Rakstniece – noteikti ne. Tikpat labi varētu teikt, ka māksliniece – jo esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ādas apstrādes nodaļu. Varbūt – sanitāre? Esmu dzemdību namā darījusi arī šo darbu. Varbūt – vēsturniece, jo neklātienē pabeidzu Vēstures fakultāti. Bet varbūt arhīva darbiniece, jo pēc studiju beigšanas strādāju arhīvā Slokas ielā. Pasakains darbs tas bija. Mans uzdevums bija pētīt dažādu uzņēmumu vēsturi. Tā pamatīgi izstudēju Zooloģisko dārzu, Kuzņecova porcelāna fabriku. Jā, pat marksisma ļeņinisma klasiķu darbu izplatība Latvija man bija jāpēta! Bet arī tas bija interesanti.
Es nevaru paredzēt, ar ko liktenis lems nodarboties pēc dažiem gadiem, bet zinu, ka jebkuru darbu darīšu ar patiku. Saprotiet, man sagādā patiesu baudu jebkurš labi padarīts darbs. Vai es stādu puķes. Vai slaucu govi. Vai rakstu stāstu. Tad, kad es labi daru darbu, es sevi apzinos kā cilvēku.” (Lauku Avīze, Nr. 44, 03.06.1994.)

Liktenis Laimai Kotai lēmis turpināt nodarboties ar rakstniecību, un 2002. gadā iznāk viņas debijas romāns “Šampinjonu derība”. Tas vēsta par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Īrijā, gūst plašu rezonansi sabiedrībā un rakstnieci no relatīvi maz pamanītas stāstu autores vērš par labi zināmu un daudz apspriestu autori. “Šampinjonu derība” saņem Latvijas Literatūras gada balvu prozas kategorijā, kā arī Autortiesību bezgalības balvu par romāna plašu izmantojumu un jaunu interpretāciju, to dramatizējot un iestudējot Latvijas Nacionālajā teātrī.

Lielu rezonansi gūst arī Laimas Kotas biogrāfiskā proza – romāns “Mīla. Benjamiņa” (2005) par žurnālisti, izdevēju un sabiedrisko darbinieci Emīliju Benjamiņu, kā arī romāns “BrāliBrāli” (2008) par brāļiem Imantu un Gido Kokariem. Rakstnieces jaunākais veikums – romāns “Cilvēks ar zilo putnu” –, kas iznācis sērijas “Es esmu” ietvaros, arī ietilpst biogrāfiskās prozas kategorijā, jo vēsta par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti.

Laimas Kotas daiļrades pūrā rodami arī romāni “Cilpa” (2003), “Mierielas vilkme” (2016) un “Istaba” (2016), stāstu krājumi “Patiesu dzīvesstāstu ducis” (2002) un “Totēmi” (2007), kā arī proza bērniem, kas nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. Jāatzīmē arī grāmata “Mana turku kafija” (2012), kas, tāpat kā visi darbi, kas iznākuši pēc 2011. gada, tapusi, rakstniecei dzīvojot Turcijā. Tur Laimu Kotu aizvedusi laulība ar turku literātu un sabiedrisko darbinieku Ahmetu Kotu. Par dzīvi Turcijā rakstniece kādā intervijā stāsta: “(..) zīmēju savas miniatūras, darbojos mākslinieku studijā, reizi nedēļā dodos no savas Āzijas puses uz Eiropu, veco Konstantinopoli, sēžu tur, strādāju un saprotu, cik labi, ka var tā darīt, ka nevienam nav jāatskaitās. Tā ir burvīga sajūta. Bet ir cita lieta: ja dzīvoju Latvijā, dabiski, es rakstu latviešu valodā. Sēžot pie Bosfora, ir ļoti grūti būt latviešu rakstniecei, jo latviešu valodā šeit neviens nelasa. Taču, ja spēju uzzīmēt tekstu simbolu valodā, tad mani saprot gan turki, gan armēņi, gan grieķi. Bieži vien gleznās ir pārkāpts pāri valodu robežām, Bābeles tornis tiek sagrauts ar mākslu un uzcelts ar mākslu. Arī zīmējumu var katrs iztulkot pa savam, bet, zinot simbolu valodu, mākslinieka vēstījumu var nolasīt. Dzīvojot šeit, man jārunā citā valodā, un tā ir simbolu, mākslas valoda.” (https://www.la.lv/es-jau-esmu-latvija)

Informāciju apkopojusi Elīza Paula Graudiņa.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.