Laima Kota

Laima Kota (1962) dzimusi Rēzeknē jurista un medmāsas ģimenē. Skolas gaitas topošā rakstniece vadījusi Ogres vidusskolā, kā arī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ādas un plastikas nodaļā. Pēcāk viņa studējusi Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā.

Laimas Kotas literārās darbības sākotne rodama 1993. gadā, kad laikrakstā “Diena” publicēts viņas stāsts “Dzimšanas diena”, bet laikraksta “Literatūra un Māksla” īsprozas konkursā godalgotais stāsts “Centrinieks un Naba” iekļauts kopkrājumā “Lelles likteņa rotaļās”. 1994. gadā laikrakstā “Lauku Avīze” D. Terzena par Laimu Kotu (tolaik Muktupāvelu) izsakās šādi: “Laimas Muktupāvelas vārds dzenas laukā no neziņas slāņiem gluži kā tāds audzelīgs pavasara asns – pirms pāris dienām vēl nebija nekā, bet šodien pret debesīm jau slejas koši zaļš lapas zobens. Tā ir arī ar Laimu – vēl vakar viņas vārdu zināja tikai tuvākie draugi un paziņas, bet šodien Laima “taisa” vienu pārsteigumu pēc otra – piedalās dažādu preses izdevumu stāstu un lugu konkursos un pastāvīgi saņem kādu balvu! Rau, kaut “Lauku Avīzes” mednieku un makšķernieku piedzīvojumstāstu konkursā par stāstu “Kā leva Ādamam ragus uzlika” – trešā godalga, “Literatūras un Mākslas” konkursā – pirmā godalga, Latvijas radio gatavo iestudēšanai divas Laimas lugas... Kas viņa ir, šī Laima Muktupāvela?” (Lauku Avīze, Nr. 44, 03.06.1994.)

Tobrīd Laima ir četru bērnu mamma, kura no pilsētas pārcēlusies uz lauku mājām Tirzas pagastā, un, atbildot uz jautājumu, kas tad īsti viņa ir – rakstniece, zemniece vai mājsaimniece –, Laima Kota teic: “Nu kā cilvēks vispār var zināt, kas viņš ir? Kas esmu es? Rakstniece – noteikti ne. Tikpat labi varētu teikt, ka māksliniece – jo esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ādas apstrādes nodaļu. Varbūt – sanitāre? Esmu dzemdību namā darījusi arī šo darbu. Varbūt – vēsturniece, jo neklātienē pabeidzu Vēstures fakultāti. Bet varbūt arhīva darbiniece, jo pēc studiju beigšanas strādāju arhīvā Slokas ielā. Pasakains darbs tas bija. Mans uzdevums bija pētīt dažādu uzņēmumu vēsturi. Tā pamatīgi izstudēju Zooloģisko dārzu, Kuzņecova porcelāna fabriku. Jā, pat marksisma ļeņinisma klasiķu darbu izplatība Latvija man bija jāpēta! Bet arī tas bija interesanti.
Es nevaru paredzēt, ar ko liktenis lems nodarboties pēc dažiem gadiem, bet zinu, ka jebkuru darbu darīšu ar patiku. Saprotiet, man sagādā patiesu baudu jebkurš labi padarīts darbs. Vai es stādu puķes. Vai slaucu govi. Vai rakstu stāstu. Tad, kad es labi daru darbu, es sevi apzinos kā cilvēku.” (Lauku Avīze, Nr. 44, 03.06.1994.)

Liktenis Laimai Kotai lēmis turpināt nodarboties ar rakstniecību, un 2002. gadā iznāk viņas debijas romāns “Šampinjonu derība”. Tas vēsta par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Īrijā, gūst plašu rezonansi sabiedrībā un rakstnieci no relatīvi maz pamanītas stāstu autores vērš par labi zināmu un daudz apspriestu autori. “Šampinjonu derība” saņem Latvijas Literatūras gada balvu prozas kategorijā, kā arī Autortiesību bezgalības balvu par romāna plašu izmantojumu un jaunu interpretāciju, to dramatizējot un iestudējot Latvijas Nacionālajā teātrī.

Lielu rezonansi gūst arī Laimas Kotas biogrāfiskā proza – romāns “Mīla. Benjamiņa” (2005) par žurnālisti, izdevēju un sabiedrisko darbinieci Emīliju Benjamiņu, kā arī romāns “BrāliBrāli” (2008) par brāļiem Imantu un Gido Kokariem. Rakstnieces jaunākais veikums – romāns “Cilvēks ar zilo putnu” –, kas iznācis sērijas “Es esmu” ietvaros, arī ietilpst biogrāfiskās prozas kategorijā, jo vēsta par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti.

Laimas Kotas daiļrades pūrā rodami arī romāni “Cilpa” (2003), “Mierielas vilkme” (2016) un “Istaba” (2016), stāstu krājumi “Patiesu dzīvesstāstu ducis” (2002) un “Totēmi” (2007), kā arī proza bērniem, kas nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. Jāatzīmē arī grāmata “Mana turku kafija” (2012), kas, tāpat kā visi darbi, kas iznākuši pēc 2011. gada, tapusi, rakstniecei dzīvojot Turcijā. Tur Laimu Kotu aizvedusi laulība ar turku literātu un sabiedrisko darbinieku Ahmetu Kotu. Par dzīvi Turcijā rakstniece kādā intervijā stāsta: “(..) zīmēju savas miniatūras, darbojos mākslinieku studijā, reizi nedēļā dodos no savas Āzijas puses uz Eiropu, veco Konstantinopoli, sēžu tur, strādāju un saprotu, cik labi, ka var tā darīt, ka nevienam nav jāatskaitās. Tā ir burvīga sajūta. Bet ir cita lieta: ja dzīvoju Latvijā, dabiski, es rakstu latviešu valodā. Sēžot pie Bosfora, ir ļoti grūti būt latviešu rakstniecei, jo latviešu valodā šeit neviens nelasa. Taču, ja spēju uzzīmēt tekstu simbolu valodā, tad mani saprot gan turki, gan armēņi, gan grieķi. Bieži vien gleznās ir pārkāpts pāri valodu robežām, Bābeles tornis tiek sagrauts ar mākslu un uzcelts ar mākslu. Arī zīmējumu var katrs iztulkot pa savam, bet, zinot simbolu valodu, mākslinieka vēstījumu var nolasīt. Dzīvojot šeit, man jārunā citā valodā, un tā ir simbolu, mākslas valoda.” (https://www.la.lv/es-jau-esmu-latvija)

Informāciju apkopojusi Elīza Paula Graudiņa.