Kuri-Beri

“Visas sirdis man ir tuvas, mīļš ik grauds, kas ienācies. Nezāles no tautas druvas ravēju es smiedamies” – tā savulaik rakstījis humorists Kuri-Beri. Viņš iekļaujas visai plašajā 20. un 30. gadu humoristiski satīriskās dzejas strāvojumā. Sācis publicēties ap 1908. gadu, kad dzejoļus parakstījis ar pseidonīmu Arvīds Spodris. 20. gados viņa vārds – tagad jau Kuri-Beri – bieži lasāms humoristiski satīrisko žurnālu “Svari”, “Sikspārnis”, “Gailis” lappusēs. 20. gadu pirmā puse, kad tika būvēta Latvijas valsts, bija bagāta ar notikumiem gan politiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē (un attiecīgi – ar ieinteresētām personām), kuros sadūrās partiju, dažādu sabiedrības slāņu un atsevišķu cilvēku intereses. Tie spilgti izgaismoja trūkumus un nepilnības dzīvē, arī cilvēku vājības, kas tā vien prasījās, lai tās pavilktu uz zoba, un humoristiem, satīriķiem un karikatūristiem darba netrūka. Pārskatot minēto un citu preses izdevumu lappuses, jāsecina, ka izteikšanās brīvība bija liela un humoristu pulks itin plašs, lai nosaucam kaut vai tikai spilgtākos, pazīstamākos – Edvarts Virza, Jānis Sudrabkalns alias Olivereto, Valdis Grēviņš alias Dr. Orientācijs, Ludvigs Šanteklērs, Alberts Kronenbergs, Jānis Dreslers un daudzi citi.
Kuri-Beri humoristiskajiem dzejoļiem un arī feļetoniem vielu dod gan īstenojamā zemes reforma, gan politiķu savstarpējās ķildas, gan veiklu un izmanīgu cilvēku “darījumi”, gan mīlestības ķibeles.

Pieci gadi, diena vai nakts,
Darba ļaužu barā
Fricis dūšīgi uzstājās
Pret tiem, naudā kam vara.

Sestā gadā, ak, tu žē! –
Tavu brīnumu lielu:
Pēkšņi Fric’s apkārt apsviedās,
Aizgāja prom pa ežu.

Darba ļaudis neziņā
Ilgi lauzīja prātu:
Kādēļ Fric’s pēkšņi atstāja
Proletariātu?

Atbilde viegli te rodama:
Idejas cilvēks Fricis,
Vienlīdzību sludinot,
Akciju karals bij ticis.

(Sikspārnis, 1924, 17. maijs)

30. gadu otrajā pusē, pēc Ulmaņa apvērsuma, Kuri-Beri satīras bultas zaudē savu un asumu, viņš labprātāk tikai viegli pasmaida par dzīves nepilnībām un cilvēka rakstura peļamām īpašībām. Ar nedaudzajiem “nopietnajiem” dzejoļiem itin labi iekļaujas pozitīvisma literatūras gultnē.
Kuri-Beri dzejoļi palikuši periodisko izdevumu slejās, feļetoni apkopoti grāmatā “Zvirbuļi cilpās” (1922), viņa sastādījumā iznākusi humoristiskās dzejas antoloģija “Jautrās mūzas” (1925). Humorista talantu rakstnieks licis lietā ar dramatiskajos sacerējumos – izdotas lugas “Pēdējā diena” (1924) un “Viena vasara” (1939), bet 40. gadu pirmajā pusē Latvijas Radiofonā skanējušas viņa raidlugas.
Kas tad bija Kuri-Beri? Ar savdabīgo pseidonīmu maskējies zemgalietis Arvīds Valdmanis, kurš bijis labi pazīstams lauksaimnieku aprindās. Dzimis 1890. gada 12. oktobrī Auru pagasta Lejasčimās. Absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultāti (1915) un ieguvis agronoma diplomu. Pēc dienesta armijā Pirmā pasaules kara laikā atgriezies Latvijā, strādājis savā profesijā – vairāk nekā 20 gadus bijis saistīts ar lauksaimniecības izglītības jomu, gan vadīdams Zemkopības ministrijas skolu nodaļu, gan darbodamies par skolotāju, vēlāk – direktoru Zaļenieku mājturības skolā. Autors vairākām mācību grāmatām par piensaimniecību un lopkopības nozari.
Kuri-Beri aizgāja mūžībā 1942. gada 11. aprīlī, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.
Kā liecina dzejolis “Lūgums vecmeitai” (Magazina, 1939, 24. febr.), Kuri-Beri prata pasmaidīt arī par sevi.

Gaidi, ilgojies un ceri,
tikai ne uz Kuri-Beri.
Savu sirdi vaļā veri,
tikai ne priekš Kuri-Beri.
Un, ja beidzot kaut ko ķeri –
Žēlo! Neķer Kuri-Beri!

---

Informāciju sagatavojusi Ieva Kalniņa (12.10.2020.)