Jānis Veselis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (211); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (151)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsJānis Veselis
KopsavilkumsJānis Veselis (1896-1962) - dzejnieks, dramaturgs un ražīgs prozaiķis, arī teātra kritiķis un tulkotājs. Darbojies daudzu periodisko izdevumu redakcijās kā Latvijā, tā trimdā. Oriģināla personība, kas nekad nav iekļāvusies kādā no sava laika virzieniem, bet izveidojis pats savu, īpatnu mākslas pasauli. Darbojies visos literārajos žanros, tostarp ir arī vairāku lugu autors. Ir 8 īsprozas, 12 romānu, 3 dzejas krājumu, atkārtotu teiksmu izdevumu, 2 lugu, 2 eseju krājumu, 2 monogrāfisku grāmatu (par Jāni Poruku un par Augustu Annusu) un autobiogrāfiska darba "Teiksmas par manu mūžu" autors. Latviešu rakstniecībā ienesis latviešu tautas dzīvesziņā un folklorā balstītu latvju teiksmu žanru, kā arī latviešu bēgļu laika skolu vajadzībām sarakstījis "Latviešu rakstniecības vēsturi".
Personiska informācijaDzimis kalpu ģimenē.

1944: devies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: jūnijā no Ventorfas tranzītnometnes izceļoja uz ASV, dzīvoja Amerika vidienē.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1920: pirmā publikācija dzejolis “Nav žēl ne mīlas bijušās, ne cerību” laikrakstā “Republikas Sargs” 23. aprīlī.

Literārie darbi

Proza - stāsti un noveles
1921: “Pasaules dārdos”.
1921: “Zem vācu jūga”.
1921: “Aklais ezers”.
1922: “Liesma uz ūdeņiem”.
1923: “Dievu gulta”.
1924: “Rēgi un cilvēki”.
1925: “Vilkači”.
1928: “Neticīgā Toma mīlestība”.

Romāni
1921: “Saules kapsēta”.
1924: “Eņģelis Ufirs”.
1927: “Tīrumu ļaudis”.
1929: “Trīs laimes”.
1931: “Dienas krusts”.
1933: “Cilvēku sacelšanās”.
1938: “Tērauda dvēsele” (grāmatā 1961).
1942: “Velgas mīlestība”.
1943: “Divas māsas” (grāmatā 1958).
1952: “Viesturs Varapoga”.
1961: "Lielais gājiens".
1962: “Blāzmas staigātāji”.

Teiksmas
1942: “Latvju teiksmas” (papildināti izdevumi – 1945, 1948, 1966).
1945 “Saules meitas”.

Dramaturģija
1931: “Jumis”.
1934: “Kur tad tu nu biji, āzīti mans?”

Dzeja
1943: “Dzīves vainagi”.
1947: “Staru būdā”.
1954: “Laimas mirdzumā”.

Kultūrvēsturiski apcerējumi

1936: “Jānis Poruks”.
1944: “Augusts Annus”.
1947: “Latviešu rakstniecības vēsture”.
1954: “Teiksma par manu mūžu”.

Esejas

1936: “Pārdomu grāmata”.
1938: “Rakstnieku sejas”.


Cittautu darbu tulkojumi

1927: Vladislavs Reimonts. “Vampīrs”.
1927: Ļevs Tolstojs. “Kazaki”.
1928: Emīls Zolā. “Abata Murē noziegums”.
1928–1937: Vladislavs Reimonts. “Zemnieki” (1.–4. daļa).
1936: Plūtarhs. “Grieķu un romiešu varoņu dzīves”.
1937: Fjodors Dostojevskis. “Noziegums un sods”.
1941: Fjodors Gladkovs. “Enerģija”.
manuskriptā: senindiešu eposs “Mahābhārata”.


Literāro darbu tulkojumi citās valodās

Čehu valodā
1930: Lužko bohu. (“Dievu gulta”). Tulkojis: Nikolajs Skudre (Nikolaj Skudre).


Antoloģijas

Lietuviešu valodā
2005: Šiauliai : provincijos miestas palatvėje : tekstai. (“Šauļi : provinicāla pilsēta pie Latvijas robežas : teksti”). Tulkojis: Vigmants Butkus (Vigmantas Butkus).

Darbs periodiskajos izdevumos

1921: laikraksta “Latvijas Kareivis” korektors.
1926: laikraksta “Rīgas Ziņas” redakcijas loceklis.
1928–1940: žurnāla “Daugava” redkolēģijas loceklis.
1937–1940: laikraksta “Jaunākās Ziņas” darbinieks.
1942–1943: žurnāla “Latvju Mēnešraksts” redakcijas loceklis.
1946–1947: žurnāla “Varavīksna” redaktors.
1955–1962: žurnāla “Labietis” līdzredaktors.

Darba gaitas

1919–1921: cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā.
1932–1934: cenzors Latvijas Iekšlietu Ministrijas Preses nodaļā.
1942–1943: redaktors apgādā “Latvju grāmata”.
194?–194? literatūras skolotājs Omstedes Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāzijā.
1950–1962: latviešu grāmatu kolportieris.

Militārais dienests

1915: mobilizācija, tiek apmācīts Jelgavā, Valmierā.
1916: apmācības Vēravā, Igaunijā, vēlāk nosūtīs uz fronti Daugavpils apkaimē.
1916. gada jūlijā: kaujas Rīgas frontē.
1917: ievainots, ārstējas Pēterburgā, Krievijā.
1917: neilgu laiku dienē latviešu rezerves pulkā Tērbatā, Igaunijā.
1919: iesaukts Latvijas armijā, dienē dažādās armijas daļās.

Apbalvojumi

1928: Kultūras fonda prēmija par romānu “Tīruma ļaudis”.
1943: Kultūras fonda prēmija par “Latvju teiksmas”.
1946: Kultūras fonda prēmija par “Latvju teiksmas”.
1953: Kultūras fonda prēmija par romānu “Viesturs Varapoga”.

PIEMIŅAS VIETAS, MUZEJI

Piemiņas istaba Kalamazū, Mičiganā, ASV.

1996: Aizkraukles pagasta Pilskalnes pagasta "Āniņos" atklāts tēlnieka Laimoņa Blumberga darinātais piemiņas akmens.
Citātu galerija

Par stāstu krājumu "Rēgi un cilvēki" (1924)

"Šos mazos gabaliņus lasot, tā vien liekas, ka tie būtu atrautas daļas no kautkā liela, pilnīga, vesela. Daži
teikumi pilni ņirbošu gleznu, mirdzuma un spēka, uzšaujas straujos vilcienos kā lieli okeāna viļņi augstu gaisos, bet tad kā sastinguši smagas lavas mutuļi krīt tikpat stāvus lejup, saldās trīsās acumirklī izdziestot. Tas viss liecina par vienu īpatnu savādību Jāņa Veseļa rakstnieka talantā, kura prasa plašumu, dziļumu un brīvību. Miniaturiska skice, vai sīka novelete ir pārāk šaura, rakstnieka spēju pilnīgai attīstīšanai. Viņa fantāzija dzemdē milzu tēlus, kuri skatāmi perspektīvā, kuriem nepieciešami tāli horizonti. Rakstnieks instinktivi tiecas pretim kautkam mistiski noslēpumainam, tikai iekšēji tumši nojaušamam, kurā kā liekas arvien slēpjas visa sacerējuma galvenā ideja jeb visu darbību un notikumu atrisinājums."
Ziemeļnieks, Jānis. Kas jauns rakstniecībā. Ilustrēts Žurnāls, Nr.27 (04.07.1924)

Par romānu "Eņģelis Ufirs" (1924)

"Eņģelis Ufirs" ir stāsta "Dievu gulta" turpinājums un viņa darbība norisinājās 1919. gada vasarā, kad pēc lielinieku izdzīšanas Latvijai nācās vēl pārdzīvot dažādas jukas un valdību maiņas. Autors ir mēģinājis rādīt lasītājam šī juceklīgā laikmeta iekšējo ,un ārējo seju; Kā tas viņam izdevies? Tipu galerija ir plaša, jāsaka, pat pārāk plaša, netrūkst ari veselu sabiedrisku grupu, organizāciju un masu raksturojumu. Bet visu to autoram nav izdevies pilnīgi sakausēt vienā organiskā, nedalāmā veselā. Romāns mazliet cieš savā tehniskā uzbūvē."
Zālīte, Elīna. Jāņa Veseļa Eņģelis Ufirs. Latvju Grāmata, Nr.5 (01.09.1925)

Par stāstu krājumu "Vilkači" (1925)

"Sekojot Veseļa attīstības gaitai, jākonstatē, ka viņš mūsu laikmeta slimību, bicaro erotiku, ar katru jaunu grāmatu arvienu vairāk pārvar. Vilkačos viņas vietu jau ieņem "cilvēciskais, pārāk cilvēciskais". [..] Vilkači no jauna liecina par Veseļa reālismu. Veselis nav dailes redzētājs ka Sudrabkalns, nav nākotnes pravietis kā Rudzītis, viņš pazīst pasauli un viņas lietas, prot par viņām priecāties un prot - runājot Huserļa vārdiem - pašai lietai pieiet". Kā Veselis pats kādā dzejā izsakās, viņš .pēc baudām izsalcis, uz prieku kārs", mūžīgā izsalkuma satver tieši esošo un lūkojas viņām gudrām, ziņkārīgām, drusku nekaunīgām acīm. Vilkačos ir kāpināts zemes tuvums. Lai gan Veseļa darbi šķiet tveramās ārpasaules spogulis, tomēr Veselis nav tik naivs, lai domātu, ka tiešamību var mākslas darbā uzņemt, kā grarnafonplatē. Viņš zina, ka fotogrāfija ir vairāk mašīnas, neka radošā cilvēka produkts un ka tur, kur tikai tiešamība dota, māksla
beidzas. Veseļa māksla sevi vieno vizionaro un reālo elementu un viņa reālismu varētu nosaukt par rēgonisku. Veseļa lietas izaug tieši no zemes, bet tomēr viņām piemīt kautkas spokains, rēgonisks."
Mauriņa, Zenta. Jānis Veselis. Vilkači. Latvju Grāmata, Nr.3 (01.05.1926)


Par romānu "Tīrumu ļaudis" (1927)

"Jāņa Veseļa jaunais romāns ir diezgan spilgta parādība, lai par to parunātu arī plašāk, nekā tas iespējams gadījuma recenzijā. Viņam ir savs raksturīgs sabiedriski-idejisks vēriens un tāpat iezīmīga mākslinieciska kvalitāte. Abu šo īpašību apvienojums un saskaņa vienīgā interesē lasītāju, bet kritiķi ierosina uz nopietnu analīzi. Ar Veseļa romānu redzamāki iestrāvojas tas atsevišķais novirziens latviešu jaunākajā literatūrā, kurš jau labu laiku novērojams aiz valdošās, feletoniskās, pilsētnieciskās departamenta-direktoru un viņu mīļāko beletristikas. Dala latviešu rakstnieku atkal sāk pievērsties lauku dzīvei un ļaudīm. Vesela romāna virsraksts labi apzīmē visu šo novirzienu. Tajā var saskatīt ari zināmu ideoloģisku vērtību pārvērtējumu un jaunu sabiedrisku ideālu meklējumu. [..] Romāna idejiskā teze izlobīta un uzrakstīta atsevišķi pašā sākumā: "Cilvēka mūžs ir tikai dala no nepārtrauktas esības." Tā tad darba pamatos apzināti ielikta filozofiska tema, cilvēka dzīves attaisnojuma un darba apstiprinājuma problems. Saprotams, ka šādi uzmestas tēmas dabiskam risinājumam arī vislabāk piederas izdomāta, teorētiski konstruēta centrālā figūra, kāds ir inženiers Andrejs Vīksna, ko Veselis nosūta uz laukiem par vienkāršu saimnieku tēva mājās. Lauku darba dzīve viņam liekās tā sfēra, kur izglītots cilvēks vislabāk var izlietot savu miesas un smadzeņu spēku un pārvērst to konkrētos praktiskos ieguvumos. Liekās, ka Veselim bijuši vēl plašāki nolūki. Varbūt viņš gribējis zināmā mērā atrisināt ari zemnieciskā un rūpnieciskā darba, modernās kombinētās lauksaimniecības jautājumu. [..] Starp jaunajiem romantikiem Veselis ir tas stingrākais un loģiskākais domātājs, viņš neiestieg diletantiskā seklumā pliekanā prātvēderībā, ne sājā fražainumā. Viņa talantam no laika gala iemītoša fantastikas tieksme virzās pa reljefi apzīmētu gultni, savu iedomato un izdomāto viņš allaž skata pārliecinošā reālā apveidā, tāpēc arī viņa domu un pārdomu dažkārt pasmagais tēlojums spēj saistīt lasītāju."
Upīts, Andrejs. Jāņa Veseļa - Tīrumu ļaudis. Domas, Nr.6 (01.06.1927)

Par romānu "Cilvēku sacelšanās" (1933)

"Šajā darbā spiigti iezīmējas Vesela domātāja un metafiziska daba. Viņš lasītāja priekšā pacel cilvēkus, kas nodarbojas ar enerģijas un vielas pētījumiem, lai atrastu veidu, kā iekarot visumu, kā padarīt paklausīgus dabas dabas spēkus. Autors nonāk pat tik tālu, ka šiem ļaudim liek saskārties ar mistiskiem gariem un zinātniski neizskaidrojamām parādībām. Jaunajā romānā Veselis nav aizmirsis arī sievieti. Te tā nav atdevusies erotismam, kā Veseļa sievietes viņa pirmās grāmatās: te sieviete (Lija) paliek uzticīga savam iemīlētam, kaut ir bez personīgas gribas un atziņām. Viņa sevi aizsargā instinktīvi. Ārējais skaistums ir viņas spēks un ierocis. Romānā ietverts daudz vielas (astronomijas, filozofijas, atziņu, reālās un irrellās dzīves sajaukuma), Veselis pieskāries problēmām, kas literāriski maz cilātas, tāpēc šis darbs ir īpatnēja parādība mūsu rakstniecībā. levērojama meistarība sasniegta stilā."
Ķelpe, Jānis. Cilvēku sacelšanās - Jānis Veselis. Madonas Ziņas, 1935, 29. novembrī.

Par "Latvju teiksmas" (1942)

"šī grāmata ir notikums mūsu rakstniecībā. Ka Veselis sarakstījis taisni šādu grāmatu, tā nav nekāda nejaušība. [..] Jānim Veselim, kurš savā romānā Trīs laimes un traģēdijā Jumis jau agrāk tuvojās teiku pasaulei, viņa lielajā interesē par visu tautu eposiem un latviešu dievticību, radās un nobrieda doma
radīt latviešu teiku ciklu. Iznākušās Latvju teiksmas, kas visas parādījušās periodikā, ir daļa no šī nodoma reālizējuma. [..] Veselis savas teiksmas sarakstījis dzejiskā nesaistītā valodā. [..] Veselis it visas savas teiksmas dibinājis uz ilgām, rūpīgām mūsu dainu, pasaku, ticējumu studijām, izņemdams cauri ne tikai publicētos krājumos atrodamās, bet arī tās, kas glabājas Folkloras krātuvē. No atsevišķiem saglabātiem mitoloģiskiem faktiem, no pāris rindām, pat no atsevišķas gleznas ir rosinājusies viņa dzīvā fantāzija. [..] Veseļa Latvju teiksmu temats ir: latviska kosmogonija un teogonija atsevišķās chronoloģiski virknētās teikās, kas radītas mūsdienās no folklorā sastopamiem fragmentiem un autora fantāzijas."
Grīns, Jānis. Jāņa Veseļa Latvju teiksmas. Latvju Mēnešraksts, Nr.5 (01.01.1942)


SaiknesLilija Puže (1906–1989) - Draugs
Nodarbestulkotājs
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta01.04.1896
Dzīvesvieta1896 – 1899 (Datums nav precīzs)

1899 – 1902

1902 – 1906
Izglītība1907 – 1910
Nereta
Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads

Mācījies Neretas Andreja skolā.


1911 – 1913
Jēkabpils
Jēkabpils

Mācījies Jēkabpils pilsētas skolā.

Darbavieta1919 – 1921 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga
cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā.

1921
Laikraksts "Latvijas Kareivis"
Rīga
Rīga

Korektors.


1926
Laikraksts "Rīgas Ziņas"
Rīga
Rīga

Redakcijas loceklis.


1928 – 1940
Rīga
Rīga

žurnāla “Daugava” redkolēģijas loceklis.


1932 – 1934
Rīga
Rīga
cenzors Latvijas Iekšlietu Ministrijas Preses nodaļā.

1937 – 1940
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga

Darbinieks.


1942 – 1943
Rīga
Rīga

redaktors

apgādā “Latvju grāmata”.


1942 – 1943
Latvju Mēnešraksts
Rīga
Rīga

Redakcijas loceklis.


1945 – 1950 (Datums nav precīzs)
Omstede
Groß-Umstadt, Hesse, Germany

Literatūras skolotājs Omstedes Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāzijā.


1946 – 1947
Mēnešraksts "Varavīksna"
Oldenburga, Vācija
Oldenburg, Lower Saxony, Germany

Redaktors.


1950 – 1962
latviešu grāmatu kolportieris.

1955 – 1952

žurnāla

“Labietis” līdzredaktors.

Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs

Latviešu preses biedrība
Goda biedrs.

Konkordija "Valdemārija"

Goda filistrs.


Latvijas Dievturu sadraudze
Dievturu kustības aktīvists, Dievturu Sadraudzes vecākais.
Dienests1915
Jelgava
Jelgava
mobilizācija.

1916
militāras apmācības.

1916
Daugavpils
Daugavpils, Daugavpils novads
cīņas frontē.

00.07.1916
Rīga
Rīga
cīņas frontē.

1917
ievainots, ārstējas.

1917
Dienē latviešu rezerves pulkā.

1919
Latvijas Armija
Rīga
Rīga

Iesaukts.

Emigrē1944 – 1950
Dzīvojis arī Kīlungsbornā, Lībekā, Oldenburgā.

1950 – 1962
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States
Ceļojums00.08.1953
Toronto
Toronto, Ontario, Canada

00.08.1953
Klīvlenda
Cleveland, Ohio, United States

00.08.1953
Bufalo
Buffalo, New York, United States

00.08.1953
Ņujorka
New York, USA

1957
Kalifornija
California, USA
Miršanas laiks/vieta18.05.1962
Milvoki
Milwaukee, Wisconsin, United States
Apglabāts1962
Riversaidas kapsēta
Gull Rd 1015, Kalamazoo, Michigan, United States
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Tīrumu ļaudis".
Literatūra
1928

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Latvju teiksmas".
Literatūra
1944

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Viesturs Varapoga".
1952

Kartes leģenda



















Tiek rādīti ieraksti 1-24 no 24.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Milvoki
(Milwaukee, Wisconsin, United States)
18.05.1962Miršanas laiks/vietaPilsēta
2Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1950 - 1962EmigrēPilsēta
3Riversaidas kapsēta
(Gull Rd 1015, Kalamazoo, Michigan, United States)
1962ApglabātsKapsēta
4Nereta
(Nereta, Neretas pagasts, Neretas novads)
1907 - 1910IzglītībaCiems
5Jēkabpils
(Jēkabpils)
1911 - 1913IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1919 - 1921DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1932 - 1934DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1942 - 1943DarbavietaPilsēta
9Omstede
(Groß-Umstadt, Hesse, Germany)
1945 - 1950DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1921DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1926DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
1928 - 1940DarbavietaPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1937 - 1940DarbavietaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1942 - 1943DarbavietaPilsēta
15Oldenburga, Vācija
(Oldenburg, Lower Saxony, Germany)
1946 - 1947DarbavietaPilsēta
16Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
01.08.1953CeļojumsPilsēta
17Klīvlenda
(Cleveland, Ohio, United States)
01.08.1953CeļojumsPilsēta
18Bufalo
(Buffalo, New York, United States)
01.08.1953CeļojumsPilsēta
19Ņujorka
(New York, USA)
01.08.1953CeļojumsPilsēta
20Kalifornija
(California, USA)
1957CeļojumsNovads
21Jelgava
(Jelgava)
1915DienestsPilsēta
22Daugavpils
(Daugavpils, Daugavpils novads)
1916DienestsPilsēta
23Rīga
(Rīga)
01.07.1916DienestsPilsēta
24Rīga
(Rīga)
1919DienestsPilsēta
Dzīve kā mierīgi ceļi
Starp stiebriem, vārpām un skarām
Aiztek pa zāļaino zemi
Pret zvaigznēm un mūžības varām. / Jānis Veselis, dzejolis “Dzīves ceļi” /

Jānis Veselis (1896–1962) ir dzejnieks, dramaturgs un ražīgs prozaiķis, arī teātra kritiķis un tulkotājs. Darbojies daudzu periodisko izdevumu redakcijās kā Latvijā, tā trimdā. Oriģināla personība, kas nekad nav iekļāvusies kādā no sava laika virzieniem, bet izveidojis pats savu, īpatnu mākslas pasauli.

Literatūrvēsturnieks Harijs Hiršs atzīmējis, ka rakstnieks Jānis Veselis oriģinālo personību vidū ir viens no savdabīgākajiem. Rakstnieks Anšlavs Eglītis Jāni Veseli atzinis par vienu no “neatkarīgākajiem un savdabīgākajiem rakstniekiem”, īpaši uzsverot, ka – “laikmetā, kad netrūka nedz literāru, nedz politisku hameleonu, Jānis Veselis soļoja mierīgi un nesteidzīgi reiz uzņemtajā gaitā. [..] nekad Veselim nav bijis reiz teiktais jāņem atpakaļ.”

Jānis Veselis dzimis 1896. gada 1. aprīlī Neretas Āniņos. Vēlāk tēvs rentē Rites pagasta Pīkstuļus. Tie atradās jaukā vietā – netālu no diviem ezeriem, diviem pilskalniem. No Pīkstuļiem rakstniekam daudz atmigu, kas vēlāk izlietātas viņa darbos. 1902. gadā rakstnieka vecāki pāriet uz Saukas Albretiem. Arī šīs mājas jaukā vietā – klāt kalni, mežs. Tur Veseļi dzīvojuši labi, pēc pāris gadiem viņi atgriezās Āniņos.

Jānis Veselis mācījies Andreja skolā (1907–1910), Jēkabpils pilsētas skolā. 1913. gadā Jānis Veselis atstāja mācības skolā un strādā lauku darbus savās mājās, daudz lasa. Savas plašās zināšanas, tostarp arī eksaktajās nozarēs viņš apguvis pašmācības ceļā.

Jau skolas gados radusies interese par rakstniecību. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada augustā Jāni Veseli iesauc armijā. Ziemsvētku kaujās pie Ložmetējkalna viņu ievaino, evakuē uz Krieviju un tad atgriežas Latvijā. Tomēr viņš izlemj turpināt dienestu – kopā ar latviešu strēlnieku rezerves bataljonu atrodas Tērbatā. 1917. gadā Jānis Veselis demobilizējas un atgriežas Āniņos, taču 1919. gada rudenī viņu iesauc dienestā Latvijas armijā, kuras sastāvā viņš cīnās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gadā Jānis Veselis dien apsardzes rotā Rīgā un laikrakstos “Tēvijas Sargs” un “Latvijas Kareivis” parādās viņa pirmo stāstu un dzejoļu publikācijas. Turpmākos gadus viņš īslaicīgi iesaistās kādos maizes darbos, tomēr pamatos viņa darba gaitas saistās ar dažādiem latviešu periodiskajiem izdevumiem – “Rīgas Ziņas”, “Jaunākās Ziņas”, raksta teātru kritikas.

Literatūrā Jānis Veselis ienāca strauji. Viņš bija klusībā strādājis un 1921. gadā vien iznāca četras Jāņa Veseļa grāmatas – stāsti “Zem vācu jūga” un “Pasaules dārdos”, fantāzijas “Aklais ezers” un romāns “Saules kapsēta”. Un tā ik pa laikam seko darbs pēc darba. Kā atzinis Harijs Hiršs – par notikumu literārajā dzīvē atzīmējams romāns “Tīrumu ļaudis” (1927), par kuru Zenta Mauriņa teikusi – “visspēcīgākā un vislatviskākā no visām pēdējā laikā iznākušajām grāmatām.” Savukārt ar romāniem “Trīs laimes” (1929) un “Dienas krusts” (1931) viņš esot nostājies līdzās redzamākajiem sava laika prozas autoriem. Arī pats Jānis Veselis šos darbus uzlūko par saviem labākajiem, gatavākajiem un dziļākajiem kā formā. Tā tēlojumā.

“Latviešu literatūrā Veselis ir rakstniecības satura un satvara paplašinātājs un romāna formas izkopējs jaunos kompozīcijas paņēmienos. Viņa radītie darbi tik dažādi savā saturā un attieksmē pret pasauli, ka rakstnieku pašu nevar pilnīgi pieskaitīt kādam vienam tipiskam novirzienam literatūrā. Veselis tēlo pats savu īpato pasauli, kurai latviešu literatūrā paraugu vai vismaz līdzīgu noskaņu darbus nevar sameklēt. Ir gan Veselis kādreiz nosaukts par vitālistu, bet tas tikai izceļ viņa mākslas vienu pusi, lai gan ļoti nozīmīgu. Katrā ziņā Veseļa talants ir par lielu, lai to varētu iesprostot šaurās robežās,” rakstījis Arvīds Dravnieks.

Mainījās laiki un varas, tapa jauni darbi, publikācijas, taču rezumējot Jāņa Veseļa Latvijas laika daiļradi, nedrīkst aizmirst pieminēt 1942. gadā izdoto “Latvju teiksmu” sējumu, par kuru autors saņēma arī Kultūras fonda balvu.

“Es arvien esmu bijis teiksmotājs,” Jānis Veselis atzinis sarunā ar tolaik jauno dzejnieku Andreju Johansonu. – “Bet kas tad īsti ir šīs teiksmas? Katram rakstniekam ir kāda forma, kurā tas var vispilnīgāk izteikt un ietvert savu māksliniecisko būtību. K. Skalbem tāda ir pasaka. Veselis par savu īpato formu uzskata teiksmu. Lasot latviešu dainas, viņš saskatījis, ka daudzas no tām satur veselu mītu, tikai četrrindu forma neļauj šim mītam izvērsties un iegūt noapaļotu veidu. Veselis tad nu attīsta dainas mītu, pievienojot arī modernus elementus, plašākā darbā, un tā rodas teiksma. Vai šī moderno elementu pievienošana nekaitē sacerējuma viengabalainībai? Veselis atbild, ka nē, jo pēc viņa uzskata tautas dvēsele sniedzas nemainīga no mītiem līdz pat mūsu dienām.

Šo nemainību var apšaubīt, bet nav noliedzams, ka izšķirīgos brīžos katrā cilvēka sak runāt savas tautas balss.” Un ne velti latvju teiksmas taps arī, svešuma ceļus staigājot, tik izdotas no jauna un godalgotas.

Literatūrzinātniece Anita Rožkalne rakstījusi: “Daiļrades sākumā tiecies dzīvē pieredzēto izmantot filozofisku problēmu risinājumā, prozai ekspresionistisks tēlošanas veids. Stāstos un stāstu krājumos sākotnēji ekspresionistiskā, vēlāk episki palēninātā tēlojumā cilvēka eksistenciālo vērtību apliecināšana, skatot indivīdu vienotībā ar dabu, kosmosu, meklējot cilvēka psihes sakņojumu pārreālās, arhetipiskās likumsakarībās. Sintēzes meklējumi pretrunīgu vērtību konfliktos, jutekliskā un garīgā pirmsākuma, zemes dzīves un alku pēc mūžīgā savijumā piemīt latviešu lauku sētā, dabas harmonijā skatītiem personāžiem romānā “Tīrumu ļaudis” latviešu senvēstures ainā tēlota baltu cilšu dievību pasaules saistība ar cilvēku dzīvi, bet arhetipisko pārdzīvojumu eksistence – romānā “Trīs laimes”. Romānā “Blāzmas staigātāji” tēlota dabas un cilvēka dvēseles harmonija, plastiski veidotu raksturu pretrunīga un tomēr līdzsvarota sekošana dabas aicinājumam. Filozofisku līdzību žanrā realizēta tiekšanās restaurēt latvisko arhetipu pasauli darbā “Latvju teiksmas”, tajā jūtams dievturības ideju atspulgs, pēc latviešu mitoloģijas materiāla atveidota poetizēta latviskā pasaules izjūta, skaistuma izpratne, ētiskais kodekss.”

Otrā pasaules kara izskaņā Jānis Veselis atstāj mājas, dodas projām, savu ceļu fiksējot literārā dienasgrāmatām. 1944. gada septembra pēdējā diena ar kuģi no Rīgas aizsākas Jāņa Veseļa svešuma gaitas, kas Vācijā lielākoties aizvadītas, dzīvojot “Staru būdā”, proti savā bēgļa mājvietā Oldenburgā Tērvetes nometnē, kur tapa jauni darbi, tika izdots rotēts literā žurnāls “Varavīksna”.

Svešais vilnis / Jānis Veselis
Gurdams esmu ceļus gājis,
Simtām svešām vietām mājis,
Mūžam sirds grib atpakaļ.
Svešos kokos dzenis kaļ,
It kā manu laivu cirstu,
Veļupē lai zūdu, nirstu.
Dzimtā mežā dzilna cirta,
Trīcināja priedi tvirtu;
Līgsmi zēni kuģus laida, —
Vai tie tēti mājā gaida?
Raud šis svešais debess loks,
Jūra šalkās, šņukstos koks.
Dvēsle visam laižas pāri,
Skata dēlus, meitas, sievu.
Lūdzu Laimu, lūdzu Dievu,
Lai tie dara mūsu ģinti
Stiprāku par akmens klintij
Sirmais tēvs lai laukā ietu,
Graudus izsētu kā spietu,
Kas ar zelta bitēm pilns
Ko tā vaida svešais vilns? / Latvju Domas: Nedēļas laikraksts kultūrai un izglītībai, Nr. 24 (13.06.1946) /

Pāris latviešu bēgļu nometnē Oldenburgā nodzīvotiem gadiem, Jānis Veselis izceļoja uz Ameriku. Viņš dzīvoja Amerikas vidienē, Kalamazū – “Cīņās ar dzīves eksistenci un risina tālāk savu teiksmu romānu. Viņš ir vienkāršs, dzīvīgs, nelokāms, kļūdams aizvien latviskāks un atraisīdamies no visa svešā. Romantismu viņš atrod neskaidru, reālismu rupju, neatlaidīgi tiekdamies pēc klasiskā stila ideāliem,” raksta Oļģerts Liepiņš.

Apskatā nav mēģināts ietvert un analizēt katru Jāņa Veseļa darbu, vien iezīmēt daudzpusīgo personību, kas aplūkota arī Lūcijas Ķuzānes monogrāfiskajā grāmatā “Saules koka meklētājs” (2000). Ieteicams iepazīties ar viņa autobiogrāfisko darbu “Teiksma par manu mūžu”, lasīt viņa darbus un dzeju.

Jāņa Veseļa mūžs noslēdzās negaidīti – 1962. gada 18. maijā. Latvijā bija palikusi Jāņa Veseļa ģimene. Svešumā viņš kļuva par kolportieri, grāmatas kļuva par viņa pasauli, jo Mičiganā piedāvātais darbs – slaukt govis vai lasīt mellenes – jau pusmūžu pārsniegušajam labietim nebija pa spēkam. Viņa domubiedri Lilija Puže un Arturs Kaugars 1980. gadā izdeva atmiņu un apceru grāmatu “Jānis Veselis”.

Darbojies visos literārajos žanros, tostarp ir arī vairāku lugu autors. Ir 8 īsprozas, 2 romānu, 3 dzejas krājumu, atkārtotu teiksmu izdevumu, 2 lugu, 2 eseju krājumu, 2 monogrāfisku grāmatu (par Jāni Poruku un par Augustu Annusu) un autobiogrāfiska darba “Teiksma par manu mūžu” autors. Latviešu rakstniecībā ienesis latviešu tautas dzīvesziņā un folklorā balstītu latvju teiksmu žanru, kā arī latviešu bēgļu laika skolu vajadzībām sarakstījis “Latviešu rakstniecības vēsturi”.

Un apskata nobeigumā Jāņa Veseļa dzejolis “Latvju valoda” –

Noņemiet vecos vākus no savu dvēseļu traukiem.
Palaidiet brīvākus vējus, lai tie saviļņo dzelmes.
Trimda būs ilgstoša, grūta, svešums nāks virsū kā nakts.
Esiet ar tautiešiem kopā, smaidiet, runājiet koši
Valodu mīlīgu, jauku, dzimušu Baltijas krastos.
Nava tai valodā skaņu, ko izteicot mēle var pārlūzt,
Plūst tā mierīgi, brīvi pēc saviem likumiem skaidriem,
Ieved mantnīcās klusās, kur dainu dārgumi zvīļo,
Pasaku vāceles atceļ, izkāpj varonis jaunais,
Drosmīgi dodas cīņā pret sumpurņiem, jodiem Ir velniem.
Purpināt patīk mums gana svešo spēcīgā mēlē,
Domas un jūtas mēs tikai izteikt latviski varam.

Informāciju 2021. gada aprīlī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.