Jānis Sirmbārdis

Jānis Sirmbārdis (1937–2015) dzimis Jumurdas pagasta "Kalna Jercēnos" zemnieku ģimenē. Viņa pirmie literatūras iespaidi saistāmi ar dainu sējumiem, kas ņemti līdzi, ejot ganos. Mācījies Jumurdas septiņgadīgajā skolā, kā arī Jelgavas pedagoģiskajā skolā. Studējis Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, darbojies arī universitātes jauno autoru literārajā žurnālā "Steidzies lēnām!".

Jāņa Sirmbārža dzejas sākotne rodama studiju laikā un saistāma ne tikai ar darbošanos žurnālā "Steidzies lēnām!", bet arī ar Kazahiju, kur viņš kopā ar citiem studentiem devies talkā vākt ražu. 1963. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne" par to rakstīts: "Neviens nedomāja, ka šis klusais, nopietnais puisis līdz ar stepes maizes smaržu uz Rīgu atvedīs savus pirmos dzejoļus. Acīm redzot, turienes varenie mērogi un varenie ritmi bija tie, kas atklāja līdz tam apslēpto puiša stīgu."

Tā, Kazahijas stepju iedvesmota, 1957. gadā laikrakstā "Padomju Students" iespiesta J. Sirmbārža pirmā publikācija – dzejoļu kopa "Kazahijas dzejoļi"–, bet 1962. gadā iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums "Asnu zobeni". Par to grāmatā "Latviešu rakstnieku portreti: 70.–80. gadi" Harijs Hiršs raksta: "Jau pirmā krājuma dzejoļos redzams, ka Jāņa Sirmbārža talants vairāk tiecas uz liroepiku nekā uz tīru liriku, katrā no tiem ir savs neliels sižetiņš, kas balsta dzejisko pārdzīvojumu. Viņa izjūtas, noskaņas, domas gandrīz vienmēr piesaistītas kādam konkrētam īstenības faktam."

Turpmāk regulāri iznākuši jauni Jāņa Sirmbārža dzejoļu krājumi, tostarp "Kaleidoskops" (1972), "Nātru smarža" (1975), "Kartupeļu rakšana Ērgļos" (1977), "Dzejas mājas kapitālremonts" (1984) un desmit citi. Daudzi dzejoļi publicēti arī periodiskos izdevumos. Diāna Kurpniece grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" par dzejnieka daiļradi teic: "Tiecoties filozofiski izzināt dzīvi, J. Sirmbārdis tver pasauli kopsakarībās: cilvēks un daba, es un citi, meli un patiesība, gadu steiga un mirkļu mūžība. Īpaši nozīmīga ir mākslinieka sūtības un daiļrades procesa radoša analīze. Dzeju raksturo intonatīvi daudzveidīgs pants, sadzīves detaļu izmantojums, ironija un sirsnīgs lirisms."

Zīmīga loma Jāņa Sirmbārža dzīvē bijusi arī redaktora darbam, jo, kopš 1967. gadā jaunais dzejnieks kļuvis par redaktoru izdevniecībā "Liesma", viņš ieņēmis šo amatu teju trīsdesmit gadus. J. Sirmbārdis bijis redaktors Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Knuta Skujenieka, Montas Kromas un citu pazīstamu latviešu dzejnieku grāmatām. "Ar to redaktorēšanu ir tā," viņš teicis, "ja autors grāmatu sakārtojis labi, tad nevajag jaukties iekšā. Tā ir mana svētā pārliecība. Drīzāk saglabāt tā, kā ir, palīdzēt aizstāvēt autoru, nevis uztiept kaut ko savu. Citādi ir tad, ja lasi un redzi, ka cilvēks nav mācējis salikt to, kas ir. Dažkārt nākas izjaukt visu manuskriptu un tad jāliek kā pasjanss." (Karogs, Nr. 4, 01.04.1985.)

Jānis Sirmbārdis arī daudz atdzejojis krievu, baltkrievu, ukraiņu, gruzīnu, lietuviešu u. c. autorus. Daudzi viņa tulkojumi rodami periodiskos izdevumos. Tāpat viņš bijis daudzu dzejas izlašu un kopkrājumu sastādītājs.

J. Sirmbārdis rakstījis arī kritiku. 1972. gadā literatūrkritisku rakstu kopkrājumā "Dzejas ceļi" iekļauta viņa apcere "Dzejas rezerve", kurā dzejnieks vērtējis toreizējo jauno autoru ienākšanu literatūrā, nesaudzīgi kritizējot neveselīgas tendences jauno dzejā. Atis Skalbergs 1985. gadā žurnālā "Karogs" par to raksta: "Pārlasot šo rakstu un visu paša Jāņa Sirmbārža dzeju, jāatzīst, ka savās prasībās pret citiem viņš ir tikpat noteikts un stingrs kā pats pret sevi. Tāpēc šis raksts daudzējādā ziņā ir it kā Jāņa dzejas principu summējums, bet viņa dzejoļu krājumi – šo principu apliecinājums konkrētās dzejas rindās."

Noslēgumā Jāņa Sirmbārža dzejolis "Pa spirāli", kas publicēts laikrakstā "Zvaigzne" 1990. gada 20. aprīlī.

Pa spirāli pats sevī atgriežos
Un atklāju, ka atkal esmu citāds –
Kaut kas no lieka
Nolobījies nost
Un kaut kas pielipis
Kā neizdevies citāts.

Pa spirāli pats sevī atgriežos
Kā mājā, kas no jauna jāapdzīvo –
Pat aizkari vēl logus neaizplīvo,
Ne galda nav,
Ne donas, kurā kost.
Bet priecājos,
Ka atkal atgriežos.

Tak ne jau visu nokratīju nost –
Daudz grabažu, no kurām grūti šķirties,
Ko atkal lieku savos kamiešos
Un stiepju iekšā, nešķirodams tos,
Kaut arī citāds
Sevī atgriežos.

Informāciju apkopojusi Elīza Paula Graudiņa.