Jānis Sārts

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (43); Recepcijas persona (18)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsJānis Sārts
PseidonīmsJānis Sārts
Dzimtais vārdsJānis Apsītis
KopsavilkumsProzists Jānis Sārts (1905–1980, īstajā vārdā – Jānis Apsītis) bija viens no populārākajiem 20. gadsimta 30. gadu rakstniekiem un pieder tā saucamajam pozitīvistu strāvojumam, ko pārstāvēja Jānis Medenis, Jānis Veselis, Aleksandrs Grīns, Alfrēds Dziļums, Aīda Niedra, Jānis Klīdzējs un citi. Daiļradē dominē divas tēmas: Latvijas senatne un zemnieka dzīves tēlojums. Pazīstamākie romāni: tetraloģija "Senatne" (1929–1939), "Druvas san" (1937), "Pieviltie" (1942), "Aprakti stikli" (1974). Pēckara gadu romānos tēlota zemnieku dzīve kopsaimniecībās. Romānā "Aprakti stikli" godprātīgi izsekots laika maiņām 1939.–1941. gadā, risinot cilvēka atbildības problēmu pret savu laiku.
Personiska informācijaDzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Kalsnavas Gribēnu pagastskolā un Kalsnavas luterāņu draudzes skolā. Īsu laiku dzīvojis Rīgā, Jelgavā, strādājis gadījuma darbus. Neklātienē beidzis Pļaviņu ģimnāziju. Dzīvojis un saimniekojis Kalsnavas pagasta Dūdumos, vienlaikus nodarbodamies ar rakstniecību. Bijis mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" biedrs.
1941–1942
: vācu okupācijas varas spiediena ietekmē sarakstījis satīrisku pretpadomju romānu "Pieviltie" (publicēts laikrakstā "Tēvija" un grāmatā).
1944
: vācu okupācijas laika beigās slēpies mežā.
1945
: notiesāts par pretpadomju aģitāciju uz 8 gadiem labošanas darbu nometnē.
1945. janvāris–1952
. novembris: apcietinājumā, līdz atbrīvošanai strādājis celtniecībā divās nometnēs Sverdlovskas apgabala rūpniecības centrā Ņižnijtagilā; par labu darbu nopelnījis soda samazinājumu – 50 darba dienas. Turpinājis rakstīt.
1952–1970: pēc atgriešanās strādājis kolhozā "Draudzība".
50. gadu beigas: atsācis literāro darbību.
1971–1972: mēģinājumi kļūt par Rakstnieku savienības biedru. Ieteikumus Jāņa Sārta uzņemšanai Rakstnieku savienībā rakstījuši Pēteris Bauģis, Ilze Indrāne un Edgars Damburs, taču Jānis Sārts uzņemts netiek.
Profesionālā darbība

Pirmā publikācija

1928: stāsts "Darbvedis Gusts" (žurnāls "Daugava", Nr. 2).

Romāni

1929: "Māra" (tetraloģijas "Senatne" 1. daļa; Grāmatu Draugs; atkārtoti 1965 Tilts, ASV).
1930: "Pagars" (Ansis Gulbis; atkārtoti 2008 Daugava).
1930: "Vienoti" (tetraloģijā "Senatne" 2. daļa; Grāmatu Draugs; atkārtoti 1993 Gulbis).
1932
: "Fabrikas mantiniece" (Valters un Rapa).
1933: "Rūķi" (Valters un Rapa).
1936: "Zaļā svētnīca" (Ansis Gulbis; atkārtoti 1972 Latvju Grāmata, ASV).
1937: "Druvas san" (Zemnieka Domas; atkārtoti 1947 Jāņa Alkšņa apgāds, Vācija; 2005 Rigdava).
1937: "Krusts debesīs" (Grāmatu Draugs; 1939 ar nosaukumu "Beverīna", tetraloģijas "Senatne" 3. daļa, atkārtoti 1965 Tilts, ASV; 1992 Avīze).
1938: "Meža miers" (Ansis Gulbis; atkārtoti 1972 Tilts, ASV; 2007 Daugava).
1939: "Ziedari" (Zemnieka Domas; tetraloģijas "Senatne" 4. daļa).
1940: "Kur strauti runā" (Valters un Rapa; atkārtoti 1956 Tilts ASV; 2007 Daugava).
1940: "Zilie krasti" (periodikā, 1. daļa grāmatā: Valters un Rapa; atkārtoti 1990 Avīze; 2. daļa grāmatā: 1992 Stars).
1942: "Pieviltie" (Ansis Gulbis (divi izdevumi); atkārtoti 1955 A. Ozoliņš, Vācijā).
1942–1943: "Apsolītā zeme" (periodikā).
1944: "Daumanti" (Ernesta Kreišmaņa apgāds; periodikā 1939 ar nosaukumu "Sieviete ierakumos"; atkārtoti 1951 Jaunais Vārds, Kanādā; 2008 Daugava).
1966: "Vārti" (Liesma).
1969: "Saulgrieži" (Liesma).
1974: "Aprakti stikli" (Liesma).
1980: "Meldru paklājs" (nepabeigts, nepublicēts).

Īsproza

1935: "Dunču ciems" (Zemnieka Domas; atkārtoti 1977 Gauja, ASV).
1971: "Mežmalas paēnā" (Liesma).
1979: "Aronas stāsti" (pirmskara gadu stāstu izlase; Liesma).

Dramaturģija

1931: "Gredzena burvība" (Ansis Gulbis; iestudēta 1931).
1935: "Saules staros" (nepublicēta).
1936: "Laimei acīs" (nepublicēta).
1936: "Viss pa gaisu" (Valters un Rapa; iestudēta 1935 Dailes teātrī).
1938: "Gredzens" (lugas "Gredzena burvība" pārstrādājums; Valters un Rapa; iestudēta 1937 Dailes teātra Mazajā ansamblī).
1939: "Putna piens" (iestudēta 1938 Dailes teātrī).
1939: "Malu mednieki" (Valters un Rapa; iestudēta 1939 Nacionālajā teātrī).
Citātu galerija
Par Jāņa Sārta literāro darbību
"Plašāku ievērību [Jānis Sārts] guva ar romānu "Māra" (1929). Tajā iezīmējās arī vēlākai Sārta prozai raksturīgās iezīmes – spēja notikumu maiņa, īpatnēju vārdu, arhaismu izmantojums, impresionisks stils. Kopā ar romāniem "Vienoti" (1930), "Krusts debesīs" (1937; 1939 izdots ar nosaukumu "Beverīna") un "Ziedari" romāns "Māra" veido tetraloģiju "Senatne" (1939). Tā ir autora fantāzija par latviešu cilšu veidošanos.
Romānos dominē zemnieka dzīves tēlojums, sižetiski sazaroti varoņu dzīvestāsti, izskan apliecinājums laukiem un zemes darbam, kā pozitīvo spēku tos nostatot pretī pilsētas dzīvei. Zeme Sārtā darbos tiek uzlūkota par vienīgo materiālo vērtību radītāju un tradīciju saglabātāju. [Komēdijas] bagātas ar komiskām epizodēm, taču [to] mākslinieciskā vērtība maza. Pēckara gadu romānos "Vārti" (1966), "Saulgrieži" (1969) tēlota zemnieku dzīve kopsaimniecībās, romānā "Aprakti stikli" (1974) godprātīgi izsekots laika maiņām 1939.–1941. gadā, risinot cilvēka atbildības problēmu pret savu laiku."

Briedis, Raimonds. Jānis Sārts. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 516. lpp.

Par romānu “Krusts debesīs” (1937)
“Ar lielu prieku šoreiz jārunā par romāna stilu. Te nu reiz lasām Sārta darbu, kurā ļoti maz tā, ko citos darbos gribējās saukt par manieri. Tuvāk vērojot, jādomā, ka stipri palīdzējusi nodziļināšanās tautas dziesmu stilā. Sārts apzinīgi gribējis rakstīt tādā valodā, kas ļoti tuva tautas dziesmām. Ar to iegūts ne vien ļoti labs līdzeklis laikmeta kolorīta zīmējumam, bet arī īpati latviska izteiksme, kas parādās leksiskajā sastāvā, teikumu konstrukcijās, atsevišķos izteicienos, stila gleznās.
Mēdz teikt, ka dažos gadījumos “senču asinis runā”. Lasot Jāņa Sārta romānu, tiešām liekas, ka ausis sadzird kādas noslēpumainas balsis, klusus čukstus. Runā latviešu asinis.”

Rudzītis, Jānis. Uz aizvēstures un vēstures robežas. Daugava, 1937, Nr. 8. Citēts no: Rudzītis, Jānis. Raksti. Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1977. 205. lpp.

Par romānu "Aprakti stikli" (1974)
“.. “Aprakti stikli” ar savu virsrakstu vien pievienojās lielumlielai latviešu literātu saimei, kas prata rakstīt ar smalkiem zemtekstu zemtekstiem un simboliku, kur apmulsa neinteliģentie cenzori, bet uzgavilēja lasītāji ceļā uz Atmodu."

Indrāne, Ilze. * * * Liepiņš, Pēteris (sast.). Rakstnieks Jānis Sārts. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2010, 94. lpp.)

No Ilzes Indrānes rekomendācijas Jāņa Sārta uzņemšanai Rakstnieku savienībā 1971. gada decembrī:
"Kā rakstnieku Jāni Sārtu cienu tādēļ, ka viņš liekulīgā steigā necentās iekļūt atpakaļ literātu ierindā, aizgūtnēm neklupa jaunās, vēl neiepazītās dzīves slavinājumā. (..) Viņš ir vienīgais no mūsu literātiem, kas lauku dzīves pazīšanu savos kaulos un muskuļos jutis, un tāpēc arī viņa tēli, notikumi, problēmas un konflikti ir tik reljefi, sulīgi un svaigi tēloti."

Citēts pēc: Bērsons, Ilgonis. Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001. 140. lpp.
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta15.05.1905
Dzīvesvieta1905–1980
Dūdumi
Jaunkalsnava, Kalsnava parish, LV-4860, Latvia
IzglītībaPļaviņas
Pļaviņas, Pļaviņu novads

Neklātienē beidzis Pļaviņu ģimnāziju


Veckalsnava
Veckalsnava , Kalsnavas pagasts, Madonas novads

Mācījies Kalsnavas Gribēnu pagastskolā un Kalsnavas luterāņu draudzes skolā.

Dalība organizācijāsMākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Apcietinājums00.01.1945–00.11.1952
Ņižņijtagila
Nizhny Tagil, Sverdlovsk Oblast, Russia

Līdz atbrīvošanai strādājis celtniecībā divās nometnēs Sverdlovskas apgabala rūpniecības centrā Ņižnijtagilā.

Miršanas laiks/vieta26.05.1980
Kalsnavas pagasts
Kalsnavas pagasts, Madonas novads
Apglabāts31.05.1980
Veckalsnavas kapi
Veckalsnava, Kalsnava parish, LV-4860, Latvia
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Dunču ciems".
Literatūra
1936

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Mošķu sala".
Literatūra
1937

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Druvas san".
Literatūra
1938

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Kur strauti runā".
Literatūra
1940

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Dūdumi
(Jaunkalsnava, Kalsnava parish, LV-4860, Latvia)
1905 - 1980DzīvesvietaĒka, māja
2Kalsnavas pagasts
(Kalsnavas pagasts, Madonas novads)
26.05.1980Miršanas laiks/vietaPagasts
3Veckalsnavas kapi
(Veckalsnava, Kalsnava parish, LV-4860, Latvia)
31.05.1980ApglabātsKapsēta
4Pļaviņas
(Pļaviņas, Pļaviņu novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Veckalsnava
(Veckalsnava , Kalsnavas pagasts, Madonas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
6Ņižņijtagila
(Nizhny Tagil, Sverdlovsk Oblast, Russia)
01.01.1945 - 01.11.1952ApcietinājumsPilsēta
15. maijā rakstniekam JĀNIM SĀRTAM ­– 115

“Ne jau man viegli nācās – būt par skotņiku liellopu fermā veselus 18 gadus. Kā rakstīt, kad delnās savilkušās tulznas? Naktīs. Ai, naktis svētās! Bet tomēr dzimtenes naktis. Jā, pagaidām esmu Dūdumos. Ceru tepat arī atvadīties. Nu un, ja jāsaka, vai būtu ar mieru vadīt tādu pašu mūžu, kādu Tu, Valentīn, saproti un zini, – jā, taisni tādu labprāt atkārtotu, kaut arī ar niknām pretrunām un klizmām. Laikam tāpēc esmu izdzīvojis, ka sapratis galveno teikumu “Apr[akto] st[iklu]” epilogā: “Zeme klusēja, un šai klusumā tvērās tās gudrība.” – Tā raksta Jānis Sārts vēstulē Valentīnam Pelēcim (ASV) 1973. gada 18. maijā.

Prozista Jāņa Sārta (1905–1980, īstajā vārdā – Jānis Apsītis) daiļrade pieder tā saucamajam pozitīvistu strāvojumam, kas guva popularitāti 20. gadsimta 30. gados un ko pārstāvēja Jānis Medenis, Jānis Veselis, Aleksandrs Grīns, Alfrēds Dziļums, Aīda Niedra, Jānis Klīdzējs un citi.

Jāņa Sārta gaitām kara laikā un pēc atgriešanās no izsūtījuma izsekojis Ilgonis Bērsons grāmatā “Deviņi likteņi” (2001), detalizētas biogrāfiskas ziņas lasāmas Pētera Liepiņa grāmatā “Cilvēks, kurš gribēja degt, ne gruzdēt. Jānis Sārts un Kalsnava” (2000) un šī paša autora sakārtotajā krājumā “Rakstnieks Jānis Sārts” (2010, iekļauti arī iepriekš nepublicēti Sārta darbi un korespondence), taču rakstnieka daiļrade, netipiskā biogrāfija un attiecības ar vācu un padomju okupāciju režīmiem joprojām gaida plašāku literatūrzinātnisku un literatūrvēsturisku izvērtējumu un apceri.

Jānis Sārts dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Kalsnavas Gribēnu pagastskolā un Kalsnavas luterāņu draudzes skolā. Īsu laiku dzīvojis Rīgā, Jelgavā, strādājis gadījuma darbus. Neklātienē beidzis Pļaviņu ģimnāziju. Dzīvojis un saimniekojis Kalsnavas pagasta Dūdumos, vienlaikus nodarbodamies ar rakstniecību, radošajam darbam pamatā veltot diendusas laiku un naktis. Bijis mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” biedrs.

Rakstniecībā darbojas kopš 1928. gada (pirmā publikācija – stāsts “Darbvedis Gusts”, “Daugava”, 1928, Nr. 2), pēc tam ik gadu publicē romānus, īsprozu, lugas (tās uzvestas uz Dailes un Nacionālā teātra skatuves). Jāņa Sārta darbus publicē Latvijas vadošie izdevēji: Ansis Gulbis, “Valters un Rapa”, “Grāmatu draugs”, arī “Zemnieka domas”. Kritiķis Jānis Rudzītis radioprogrammas žurnālā “Latvijas Vilnis 1940. gadā raksta: “Tā vien liekas, ka ar laiku Jaunkalsnavas Dūdumi kļūs visai tautai apmēram tikpat pazīstams mājvārds kā Blaumaņa Braki, Brigaderes Sprīdīši un Virzas Billītes, jo Dūdumos taču dzīvo ļoti daudz lasītais, plaši iecienītais rakstnieks Jānis Sārts.” No 1936. līdz 1940. gadam Jānis Sārts četras reizes saņem Kultūras fonda prēmiju.

1940. gada maijā Jānis Sārts apprecas ar dārznieci Elizabeti Dzenīti, 1942. gadā piedzimst viņu meita Māra.

1941. un 1942. gadā vācu okupācijas varas spiediena ietekmē Jānis Sārts saraksta satīrisku pretpadomju romānu “Pieviltie” par krievu okupācijas pirmo gadu (publicēts laikrakstā “Tēvija” un grāmatā), vācu laika beigās slēpjas mežā.

1944. gada novembrī viņš aizpilda Latvijas PSR Rakstnieku savienības atsūtīto aptaujas lapu, norādot, ka vācu laikā “nekur pastāvīgu darbu, izņemot lauksaimniecību Dūdumos, neesmu strādājis, vienīgi sarakstījis 2 romānus, par kuru tapšanu un manām gaitām iesniegšu īpašu paskaidrojumu mazliet vēlāk.” (Citēts pēc: I. Bērsons. Deviņi likteņi. R: Signe, 2001, 137. lpp.)

“Vai tas nav brīnums, ka Jānis Apsītis joprojām ir uz brīvām kājām? Vai tad politiskās drošības sargi nezina, ka viņš ir tas pats “Pievilto” Jānis Sārts?” vaicā Ilgonis Bērsons un turpina: “Vienu dienu viņš aiziet pie čekista un piesakās.”

Ja 1945. gada 4. janvārī rakstnieku apcietina un tā paša gada jūlijā notiesā par pretpadomju aģitāciju uz astoņiem gadiem labošanas darbu nometnē. No 1945. gada janvāra līdz 1952. gada novembrim Jānis Sārts pavada apcietinājumā, strādā celtniecībā divās nometnēs Sverdlovskas apgabala rūpniecības centrā Ņižnijtagilā, par labu darbu nopelnot soda samazinājumu 50 darba dienu apjomā. Apcietinājuma laikā raksta tēlojumus un sūta uz mājām.

Salīdzinot ar citu apcietināto rakstnieku likteņiem, jāatzīst, ka Jānim Sārtam piešķirtais sods ir diezgan maigs. Jau 1952. gada novembrī (Staļins vēl ir dzīvs) Jānis Sārts atgriežas Latvijā un turpmākos 18 gadus strādā kolhozā. Kā noprotams no laikabiedru liecībām, Jāņa Sārta apcietinājuma laikā viņa sievai Elzai (kura jau kara laikā slimojusi ar tuberkulozi) bijušas attiecības ar kādu ciemata vīrieti; tas it kā ļāvis palikt saimniekot “Dūdumos”. Kā raksta Dace Zvirgzdiņa, Kalsnavas pirmais izpildkomitejas priekšsēdētājs bijis Andrejs Brimerbergs, labs rakstnieka paziņa, kurš savulaik strādājis par kalpu “Dūdumos”. Iespējams, tāpēc no lielā un diezgan turīgā pagasta 1941. gadā izvestas tikai trīs ģimenes. Kolhozā Apsīši uzņemti tikai 1949. gadā, vēlāk nekā parējās ģimenes. “Dūdumos” ierīkota ferma, savukārt Elza 50. gadu otrajā pusē bijusi viena no labākajām slaucējām gan vietējā kolhozā “Draudzība”, gan visā Pļaviņu rajonā, piedalījusies Vissavienības lauksaimniecības izstādē Maskavā.

Ilgu laiku rakstniekiem un lasītājiem, kuri pazina Jāni Sārtu, ne Latvijā, ne trimdā nebija ziņu par rakstnieka likteni. Tā 1955. gadā Jānis Rudzītis, recenzējot Vācijā izdoto romānu “Pieviltie”, raksta: “Nezināmam liktenim pakļautais Jānis Sārts 15. maijā varētu svinēt savu 50. dzimumdienu.”

50. gadu beigās Jānis Sārts, labvēlīgu kolēģu mudināts, atsāk literāro darbību un iesniedz izdevniecībā “Liesma” romāna “Vārti” manuskriptu. Pēc ilgstošas manuskripta apspriešanas, rediģēšanas un labošanas, kurā piedalās arī romāna autors, 1966. gada pavasarī romāns iznāk grāmatā. Jūnijā Madonas rajona laikrakstā “Stars” publicēts Sārta stāsts “Savrupieši”, bez ievadvārdiem vai iepazīstināšanas ar autoru. Savukārt maijā “Dzimtenes Balss” publicē Augusta Smagara rakstu par ciemošanos pie autora; uz šo publikāciju atsaucas “Laiks” ASV, rakstot: “Čekistu lapa “Dzimtenes Balss” ievieto Augusta Smagara rakstu par ciemošanos Kalsnavas “Dūdumos” pie rakstnieka Jāņa Sārta, kam nesen Rīgā izdeva romānu “Vārti”. Ne vārda rakstā nav teikts par Sārta deportāciju un dzīvi padomju katorgā, it kā viņš laiku no 1945. līdz 1956. gadam būtu pavadījis Ērkšķrozītes miegā, līdz Chruščeva amnestija pamodinājusi.”

Par romānu publicēts vien pāris recenziju, vienu no tām rakstījusi Dagnija Zigmonte, kura savu apceri sāk ar vārdiem: “Pēc krietni ilga pārtraukuma latviešu lasītājs atkal sastopas ar Jāņa Sārta vārdu.” Taču tuvākas biogrāfiskas ziņas par rakstnieku netiek dotas. 1965. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu literatūras darbinieki” Sārta biogrāfija nav iekļauta, lai gan bijusi uzrakstīta.

Turpmākajos gados vispirms “Karogā”, pēc tam grāmatās tiek publicēti romāni “Saulgrieži” (1969) un “Aprakti stikli” (1974), kā arī apcietinājuma laikā sarakstītie tēlojumi “Mežmalas paēnā” (1971) un pirmskara gadu īsprozas izlase “Aronas stāsti” (1979). Manuskriptā palicis romāns “Meldru paklājs”. Atmiņas par Aleksandru Čaku un “Zaļo vārnu” publicētas kopkrājumā “Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku” (1970).

Kā raksta Ilgonis Bērsons, 1971.–1972. gadā bijuši mēģinājumi uzņemt Jāni Sārtu par Rakstnieku savienības biedru, ieteikumus rakstījuši Pēteris Bauģis, Ilze Indrāne un Edgars Damburs. Taču Jānis Sārts uzņemts netiek.

Ilze Indrāne rekomendācijā raksta: “Kā rakstnieku Jāni Sārtu cienu tādēļ, ka viņš liekulīgā steigā necentās iekļūt atpakaļ literātu ierindā, aizgūtnēm neklupa jaunās, vēl neiepazītās dzīves slavinājumā. (..) Viņš ir vienīgais no mūsu literātiem, kas lauku dzīves pazīšanu savos kaulos un muskuļos jutis, un tāpēc arī viņa tēli, notikumi, problēmas un konflikti ir tik reljefi, sulīgi un svaigi tēloti.” (Citēts pēc: I. Bērsons. Deviņi likteņi, 140. lpp.)

Savukārt 2010. gadā Ilze Indrāne raksta: “.. “Aprakti stikli” ar savu virsrakstu vien pievienojās lielumlielai latviešu literātu saimei, kas prata rakstīt ar smalkiem zemtekstu zemtekstiem un simboliku, kur apmulsa neinteliģentie cenzori, bet uzgavilēja lasītāji ceļā uz Atmodu.” (Sast. P. Liepiņš. Rakstnieks Jānis Sārts. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2010, 94. lpp.)

Jānis Sārts draudzējies un sarakstījies ar literātiem ne vien Latvijā – Ilzi Indrāni, Edgaru Damburu, Lūciju Ķuzāni, Albertu Cauni –, bet arī ar Aleksandru Pelēci Sibīrijā, Valentīnu Pelēci un Jāni Klīdzēju ASV.

Pēc kara trimdā, lai arī līdz pat 1966. gadam par Sārta likteni ziņu nav, viņš joprojām ir populārs. To autoru vidū, kuri dzīvo Latvijā un kuru darbi publicēti trimdā, Sārts ir sasniedzis visplašāko lasītāju loku – no 1947. līdz 1977. gadam izdoti deviņi viņa darbi Vācijā, ASV un Kanādā. Piemēram, Hugo Skrastiņa apgāds “Tilts” Mineapolē, ASV izdevis romānus “Kur strauti runā” (1956), “Krusts debesīs” (1965), “Māra” (1965) un “Meža miers” (divās grāmatās, 1972). Žurnāla “Tilts” 1967. gada 84./85. numurā rubrikā “Autoru domas” zem virsraksta “Saruna ar Jāni Sārtu” publicēts Jāņa Sārta foto un viņa tēlojumu kopa, to vidū atmiņas par Jāni Jaunsudrabiņu. Kā liecina Jāņa Sārta sarakste ar Valentīnu Pelēci, sūtījumus ar “Tilta” izdotajām grāmatām viņš saņēmis.

1980. gadā rakstnieks aiziet mūžībā. “Londonas Avīze” raksta: “Latvijā 26. maijā miris rakstnieks Jānis Sārts, īstā vārdā Apsītis. Pēc pirmā boļševiku gada aprakstīja to romānā “Pieviltie”, bet vēlāk prata ar režīmu sadzīvot un sarakstīja stāstus un tēlojumus par savu novadu.”

Jāņa Sārta simtgadē un turpmākos gados Latvijā no jaunas izdoti vairāki Jāņa Sārta romāni: “Druvas san”, “Pagars”, “Meža miers”, “Kur strauti runā” un “Daumanti”.

Informāciju sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482), 15.05.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.