Jānis Peitāns

2 bildes

18.01.1801 – 1859

Jānis PEITĀNS (1801 - 1859) ir rokraksta literatūras autors un tulkotājs. Viņš ir dzimis Dikļu muižā. Rīgā pusaudža gados redzējis F. Šillera "Laupītāju" izrādi, 1817. - 1818. gada ziemā lugu tulkojis, un kopā ar saviem vienaudžiem to iestudējis un izrādījis 1818. gada pavasarī vai vasarā Dikļu Ezermuižā. "Laupītāji" latviešu teātra vēsturē tiek uzskatīta par pirmo pašu latviešu sarīkoto teātra izrādi. 1820. gadā Jānis Peitāns ir bēdzis no muižas. Pēc klejojumiem un galdnieka amata apgūšanas Pēterburgā, 1826. gadā viņš atgriezies Dikļos, bet vēlāk pārcēlies uz Daugavgrīvu, kur jau dzīvojusi viņa māsa, un kļuvis par muižas pārvaldnieku Bolderājā.
Jānis Peitāns ir tulkojis no vācu valodas nenoskaidrota autora "Stāstu no Fridelīna" (1820, rokrakstā). Vienā no vēlākajiem brāļu draudžu dziesmu krājumiem atrodamas divas ar Peitāna vārdu parakstītas dziesmas jeb divi panti - personīgajā pārdzīvojumā balstīta pārdomu dzeja (Pēterburga, 1859-64).

Dzimšanas laiks/vieta

18.01.1801
Dikļu muiža
Dzimis Dikļu muižas pavāra ģimenē

Miršanas laiks/vieta

1859
Bolderāja

Personiska informācija

Jānis PEITĀNS (1801-1859) ir dzimis Dikļu muižas pavāra Jura (mir.1805) un viņa sievas Kačas ģimenē. Māte apprecējusies otrreiz ar muižas sulaini, vēlāk - klētnieku Pēteri (1817 atlaists brīvībā), kas kļuvis par skolotāju Dzērbenē, pieņēmis uzvārdu Virks. 1817. gadā Pēteris no Peitāna mātes aizgājis.
Jāņa Peitāna ārējais izskats 1820.gadā: "..vismaz 5 1/2 pēda garš, slaiki noaudzis, tumšmatains, ļoti labi izskatās, ar skaistu sejas krāsu, zilām acīm, pavisam bez bārdas, runā ļoti labi un pareizi vāciski." [no Dikļu muižnieka G.F. fon Tīzenhauzena ziņojuma par izbēgušiem zemniekiem. Rigische Anzeigen, nr. 22(31.05.1820).]
Peitānu dzimtā ir skolotāji un mācītāji - vecvectēvs Pēteris skolotājs jau aptuveni kopš 1725. gada, kā arī 1742.-1743. viens no pirmajiem dedzīgajiem brāļu draudzes locekļiem. Pētera dēls Mārcis - arī skolotājs, Mārča dēls Pēteris (tulkotāja Jāņa Peitāna tēvabrālis) - skolotājs un hernhūtiešu sacītājs, viņa dēli - skolotājs Ļaudonā un mācītājs Lubānā.

Profesionālā darbība

Literārā darbība


Divas garīgas dziesmas, iespējams, oriģinālas, pierakstītas manuskriptā Garīgas peršiņas LNB R
1820: Stāsts no Fridelīna. Nezināma autora darba tulkojums. Manuskripts. LU AB MR
1818: Laupītāji. Fr. Šillera lugas tulkojums. Manuskripts. LU AB MR


Fr. Šillera lugas "Laupītāji" tulkojuma recepcija teātrī, literatūrā, kultūrā
2018.9.11. : ”Latviešu laupītāji”. Jaunā Rīgas teātra izrāde. Parafrāze par Šillera “Laupītājiem” un J.Peitāna tulkojumu. Režisors Gecs Leinevebers (Götz Leineweber), scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne. Lomās: Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Kaspars Znotiņš, Toms Veličko.
2018.11.08. “Reiz Dikļos “Laupītāji” tapa”. Teatralizēta pastaiga Dikļos, Raimonda Brieža vadībā.
2007. rudens – Andrejsalā izrādītā iestudējuma atkārtojums Veimārā, Brēmenē un Dortmundē (Vācijā).
2007.10.05. - 14.05. "Laupītāji" Izrāde Rīgā, Andrejsalā, Korpusu ceha zālē. Izrādes veidotāji - latviešu teātra grupa United Intimacy sadarbībā ar vācu Theaterhaus Weimar vācu režisora Janeka Millera (Mueller) vadībā. Izrāde pēc literatūrzinātnieces B. Paškevicas atjaunotā J. Peitāna tulkojuma. Scenogrāfe: Ieva Kauliņa, spēlē: Aigars Apinis, Armands Berģis, Mārtiņš Eihe, Andrejs Polozkovs un Ģirts Šolis.
1988.2.08. Teātra svētku Dikļos aizsākums pēc Valmieras teātra režisora Pētera Lūča iniciatīvas.
1974.22.06. Piemiņas plāksnes atklāšana Dikļos sakarā ar Šillera "Laupītāju" izrādi latviešu valodā 1818. gadā.
1970: Laupītāju laupītāji. Dokumentāla drāma 2 daļās. Laimoņa Pura luga. Rīga: Liesma.



Citātu galerija

Redzam, ka Fr. Šillera pirmais "vētras un dziņu laikmetā" sacerētais dramatiskais darbs sajūsminājis ne tikai tā laika Vācijas jaunekļus vien (..), bet kā tas ar savām idejām atbalsojies arī pie Daugavas, tolaik klaušu laiku smaguma nospiestās latvju tautas jaunatnē, mezdams kvēlu dzirksteli, kāda spējīgāka jaunekļa sirdī, kas stājās tūliņ pie viņa tulkošanas. Šis vēl šobaltu dien` mums nezināmais, vārdā nesauktais latvju censonis (..) ir spilgts piemērs tam, ka ar Kārļa [Mora - "Laupītāju" galvenais varonis] sludinātās tālaika idejas un centieni, jaunatnes romantiskā jūsma, kas Vakareiropā blāzmoja jau gaišās liesmās, kvēlojusi arī šeit, pie mums, gan jāsaka - vēl kā zem pelnu kārtas.
No: Jānis Misiņš. Latviešu teātra izrāde priekš simts gadiem. Aktieris, nr.2 (1.05.1928).

Un kas bija tie latviešu jaunekļi, kas vēsturē pirmie kāpa uz skatuves dēļiem, dziedādami laupītāju brašo dziesmiņu Peitāna tulkojumā: "Tad nebēdājam mēs neko/ Ir ne par pašu vellu!" Apņēmīgo Kozinski, kas par visu augstāk vērtē brīvību, tēloja 17. gadus vecais muižas kučiera dēls un vēlākais kučieris Jānis. Rolleru, ko Kārlis Mors izglābj no karātavām, spēlēja muižas mūrnieka dēls 28 g.v. Atis; Šveiceru, kas nespēdams izpildīt drauga uzdevumu saķert ļaundari, pats nonāvējas, - muižas kalpotājs Miķelis (44 g.v.) vai varbūt viņa dēls Juris (12 g.v.). Grimma lomā bija kalps Jānis (16 g.v.), Racmaņa - kalps Anžs (31 g.v.), Šufterles - viens no mūrnieka brāļa dēliem Mārcis (19 g.v.) vai Jēkabs (25 g.v.). Tie tad ir mūsu (..) aktieru saimes tālie priekšteči (..)."
No: Aleksejs Apīnis. Pa pirmās latviešu teātra izrādes pēdām. Zvaigzne, nr.3 (05.02.1965), 4.-5.lpp.

Es war ohne
Zweifel die Eigeninitiative, der schöpferische Akt eines Schiller-Begeisterten,
der die eigenen Umstände in Schillers Konstellationen wiederzuerkennen schien
und die er mit Hilfe des Stücks weitervermitteln wollte. Geschult in dem
herrnhutischen Gedankengut, vertraut mit der unter den Letten zirkulierenden
apokryphen und autobiographischen Handschriftenliteratur, erkannte Jānis
Peitāns eine viel größere, libertine Freiheit in den Aussagen der Brüder von
Moor, als er es zu hören gewohnt war. Seine soziale Stellung, wenn auch unter
der Herrschaft eines aufgeklärten Gutsbesitzers, ließ ihn die Frage nach der
Loslösung aus der „väterlichen Vormundschaft” stellen.
No: Beata Paškevica. Schillers Drama Die Räuber in der Übersetzung eines lettischen Leibeigenen. Eine eigenartige Rezeptions- und Inspirationsgeschichte. In: Baltische Literaturen in der Goethezeit. Hrsg.von H.Bosse, O.-H.Elias, Th.Taterka. Königshausen und Neumann, 2011, S.299-300.
Materiāli par Jāni Peitānu un "Laupītāju" tulkojumu arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā:
1) A.Apīnis. Pirmo zināmo latviešu izrādi pieminot: referāts Latvijas Teātra biedrības sarīkojumā 1968. 14.X LNB RXA300, 153
2) A.Apīnis. Pa pirmās latviešu teātra izrādes dalībnieku pēdām: raksti, pētījuma materiāli, K. Karuļa, A.Kleina, Dikļu astoņgadīgās skolas skolēnu vēstules A.Apīnim u.c. 1965-1968. LNB RZA300, 146.
3) materiāli arī fondā LNB RXA300, 40

Papildu vārdi

citur arī Johann Georg; arī Peiten

Piemiņas vietas

Dikļi
Viena ēka Dikļos nosaukta par Zundu riju, un tiek pieņemts, ka tieši tur pirms 200 gadiem bijusi pirmā teātra skatīšanās. "Būvniecības specifika dažādos laikos ir iezīmējusies ar specifiskiem materiāliem, paņēmieniem. Blakus ir vēl arī citas drupas un pamatu aprises," konkretizē V. Vintere un piebilst, ka toreiz Dikļu muiža arī izskatījās savādāk nekā šodien. "Ja gribam pievilkt vēsturiskos faktus pie kaut kā konkrēta, ko gribas aptaustīt, šī pasākuma sakarā jāsaka, ka ir vieta, vējš, pļava, kas bija toreiz. Kultūrvēsturisko uzslāņojumu fiziski var izjust caur vidi, atmosfēru."No: L. Liepiņa. Kā latviešos pamodās teātra gars. Diena, 9.08.2018.

Izglītība

1820–1826
Sanktpēterburga
Par Jāņa Peitāna (tekstā: Johann Peiten) un Kārļa Heinrihsona bēgšanu no Dikļu muižas ziņo Dikļu muižas īpašnieks G.F.fon Tīzenhauzens (Tiesenhausen): Läuflinge. Rigische Anzeigen, nr.22 (31.05.1820). Pēc mācītāja A.Albānuss ziņām - apguvis galdnieka amatu, pēc tam atgriezies Dikļos.

Darbavieta

1826–1859
Bolderāja
Strādājis Bolderājas muižā par muižas pārvaldnieku, vēlāk - tās nomnieks un baznīcas priekšnieks.

Apglabāts

1859
Daugavgrīvas Baltās baznīcas draudzes kapsēta
Datums nav precizēts. Kapa vietu atrada Latvijas Kultūras fonda talkotāju grupa literatūrzinātnieka Andreja Grāpja vadībā 1988. gada maijā. Kapa vieta sakārtota, 1990. gadā tika atklāts tēlnieka Guntara Vagnera piemineklis un arhitekta Modra Liepas restaurētā senā krusta zīme.