Jānis Krēsliņš

“Mana identitāte balstās valodā un vēsturē”, reiz teicis Jānis Krēsliņš, sen. (1924–2021). Ļoti erudīts, zinošs, jā, arī prasīgs cilvēks, personība ar enciklopēdiskām zināšanām. Esmu pateicīga liktenim, arī mīļajai Lalitai Muižniecei, ar kuru kopā 2002. gadā viesojāmies pie Jāņa Krēsliņa Bronksā.
Literāts, publicists, kultūras laikmeta liecinieks un pētnieks, bibliofils un bibliogrāfs, spožs intelektuālis, mākslas zinātnieks, sirdī rūvenietis ir devies tālā ceļā.
Viņš ilgus gadus bija padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, 40 gadus nostrādājis par bibliogrāfu un bibliotekāru Council on Foreign Relations Ņujorkā, padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, žurnāla Foreign Affairs avotziņu nodaļas redaktors (1986-1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Ērika Raistera piemiņas fonda prēmijas laureāts (1995), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda laureāts (2009). Par sevi teicis: “Es sevi uzskatu par literātu. Vēsturi esmu daudz studējis, bet man nav augsta akadēmiska grada vēsturē. Man vēsture ir svarīga.”
Jānis Krēsliņš dzimis farmaceita ģimenē Mālpilī 1924. gada 19. augustā. Pats atminas, ka “bērnībā vasaras svarīgākas par ziemām, tās pavadītas pie dažādiem radiem, vec- un vecvecmāmiņām un tantēm. Gandrīz iespaids, ka ar šo radu palīdzību nedzīvoju vis neatkarīgajā Latvijā, bet kādus 100 gadus agrāk – dažādās muižās, mežsarga mājās, braukādams uz Vidzemes simtgadīgajām dzirnavām, smēdēm, mazpilsētiņām un gadatirgiem. Tā nostāsti par senās dzīves fragmentiem saplūda kopā ar īstenībā piedzīvoto un pieredzēto un visām lietām, piedeva citas, daudz tālākas dimensijas.” Sevi pamatoti uzskata par ziemeļvidzemnieku, jo dzimtas saknes abu vecāku un vecvecāku līnijās aptvert Mazsalacu, Strenčus, Rūjienu Straupi, Dzērbeni, Mālpili, arī sievas Skaidrītes radi ir ziemeļvidzemnieki. Mācījies Rūjienas pamatskolā, Rūjienas vidusskolā, beidzis Rīgas 2. pilsētas ģimnāziju, kara beigās nokļuvis Vācijā.

Sarunā ar Paulu Rausepu atzinis, ka vēlējies kļūt par etnogrāfu – griezis no žurnāliem dažādus tautisko rakstu zīmējumus un ar draugu Teni Grasi braucis pa Rūjienas apkārtni etnogrāfiskās ekspedīcijās. Pēc Otrā pasaules kara Jānis Krēsliņš Tībingenas Universitātē (1946–1949) studē anglistiku un vēsturi. 1949. gada 1. maijā izceļo uz ASV, Ņujorku, kas vēl joprojām ir viņa pilsēta. – “Tā mēs cauri bezgalīgajām jūras pļavām iebraucām Ņujorkas ostas ūdeņos un vakara debesīs jau ilgas stundas iepriekš dega reklāmu un citu milzīgās pilsētas uguņu ziemeļblāzmas.” Studijas turpinātas Kolumbijas Universitātē ASV (1951–1963). Jāņa Krēsliņa, tāpat kā katra jaunatbraucēja, sākumlaiks jaunajā zemē nebija viegls. Iemīļota vieta Ņujorkas Botāniskais dārzs – tur patvērusies neskarta daba, “mūža meža gaisotne”. Savukārt interese par Baltijas valstu un Latvijas vēsturi un literatūru vienmēr bijusi viņa privāta lieta, brīvā laika aizraušanās, ne maizes darbs. Atdzejojis no angļu, vācu, franču un latīņu valodas. Bijis “Jaunās Gaitas” (1959–1962) literārās un tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs.

Jāņa Krēsliņa pirmās publikācijas, galvenokārt par latviešu glezniecību un mākslas izstādēm, arī gleznotāju Jāni Kalmīti lasāmas latviešu bēgļu izdevumus kopš 1946. gada, savukārt 1948. gada 10. septembrī laikrakstā “Nedēļas Apskats” publicētais dzejolis “Uz akmens plākšņu galda” varētu būt pirmā dzejas publikācija.
1960. gadā ar meitas Māras vāka zīmējumu Ņujorkā iznāca Jāņa Krēsliņa dzejas krājums ar zīmīgu nosaukumu “Tomēr, es atceros”. Šis atcerēšanās motīvs raksturīgs visām Jāņa Krēsliņa darbošanās šķautnēm. Gunars Saliņš krājumu uzskatīja par pašu sarežģītāko latviešu trimdas dzeju tieši “kultūras labirintu ziņā”. Jau tolaik iezīmējas, ka pagātne un tagadne ir vienlīdz būtiska, atklājas smalka ironija, uz palikšanu ‘mājvietu’ rod Pelikāns – Bībeles putns, “kas dzejniekam līdz izteikt attieksmi pret cilvēces mūžīgām un pārejošām kaitēm”. Par krājumu “Tomēr, es atceros” Dzintars Sodums bildis: “mākslinieciskie līdzekļi tajā ir kā mazs spridzīgs orķestris, kas palīdz autora domai radīt, noskaidrot, mudīt, vētīt. [..] plašajā romantiķu saimē Krēsliņš izceļas kā neparasts flamingo ar konstruktīvu loģiku, svaigu modernismu, nosvērtību, politisku vērtējumu. Kopsummā, liekas, ka šī ir trimdas rakstos pirmā dzejoļu grāmata, kas rāda: atmiņām un tagadnei iespējams saaugt jaunā dzīvā organismā.” Inta Ezergailes secināja, ka “kustība – garīga un intelektuāla – ir Krēsliņa dzejas pamats.”

Jāņa Krēsliņa astoņdesmitgade iezīmējās ar Rīgā apgādā "Valters un Rapa” Dr. philol. Daces Lūses sakārtojumā izdoto Rakstu pirmo sējumu, literāru sarīkojumu Latviešu biedrības namā un citiem notikumiem. Pēteris Bankovskis recenzijā par Rakstu 1. sējumu un Jāņa Krēsliņa dzeju rakstīja: “.. Krēsliņa dzeja ir gudra, erudīta cilvēka darināts slazds citiem tikpat gudriem un erudītiem – iespējamiem lasītājiem. Ja viņi šajā slazdā iekrīt, tad nav jābaidās no garo ziemas vakaru garlaicības – būs ko analizēt, meklēt avotos, filoloģiski izvērtēt.” Otrais Rakstu sējums ar nosaukumu "Vēstures vārtos” (2006) apkopo periodikā publicētos, lasītos referātus, par baltvāciešiem, Bībeles tēmu, luterāņiem un hernhūtiešiem, piemiņas rakstus.
“No 1970. gada līdz 2002. gadam biju redaktors un autors nodaļai Recent Books on Baltic History (“Jaunākās grāmatas par Baltijas vēsturi”), Association for the Advancement of Baltic Studies („Baltijas Studiju veicināšanas biedrība) izdevumos Bulletin of Baltic Studies, AABS Newletter, Journal of Baltic Studies un Baltic Studies Newletter,” atzinis Jānis Krēsliņš. Rakstu 3. sējumam (2008), kam dots apakšvirsraksts “Laikmeta liecības”, ietver saraksti, rakstus par valodniecību, grāmatniecību, bibliotēkām, latviešiem dažādos laikmetos, tēlotājas mākslu un māksliniekiem, kā arī dzejokšļus.

Informāciju 2021. gada 17. februārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe