Jānis Kārkliņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (32); Sastādītājs (3); Līdzautors (1); Recepcijas persona (15)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsJānis Kārkliņš
KopsavilkumsJānis Kārkliņš (1891–1975) – rakstnieks, žurnālists. Literatūrai devis vairākus dzejas krājumus, leģendas un ceļojumu aprakstus, sākumā pievērsdamies sociāliem motīviem, vēlāk patriotisku cīņu tematikai, –beidzot austrumnieku mistikai, kristiānisma leģendām, ētiskiem jautājumiem. Daudz savas garīgās enerģijas Jānis Kārkliņš veltījis žurnālistikai, būdams ilggadīgs redakcijas loceklis un atbildīgais redaktors laikrakstā "Jaunākās Ziņas" un nedēļas žurnālā "Atpūta".
Personiska informācijaDzimis lauksaimnieka ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā kara korespondents.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1907: pirmā publikācija – laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" literārajā pielikuma publicēts dzejolis, kas parakstīts ar "J. K."; tieši tāpat parakstīts laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. gada ziemsvētku numurā publicētais viencēliens "Ziemas svētku vakarā".
1908: dzejolis "Pār melnām dzelmēm" laikraksta "Rīgas Apskats" feļetona pielikumā, 85. numurā.

Literārie darbi
1911: dzejas krājums "Lāpa'" .
1913: dzejas krājums "Darba balsis".
1917: dzejas krājums "Kad lielgabali runā".
1922: dzejas krājums "Mēnešnaktis".
1938: dzejas krājums "Aplis pār krustu".
1938: īsprozas krājums "Kristus leģendas".

1937: ceļojumu grāmata "Trejdeviņās valstīs"(1–2).
1937: ceļojumu iespaidu grāmata "Leģendārā un modernā Palestīna".
1939: "Atlantīda".
1962: atmiņu grāmatā "Latvijas preses karalis".

1919–1937: žurnālists laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (atbildīgais redaktors 1921–1928).
1924–1937: žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors.
1924–1928: vadījis žurnāla "Atpūta" mākslas un kritikas nodaļu.

Strādājis Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā.
1968–1973: "Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas" redaktors.

Tulkotājs

1922: Balzaks Onorē de. Mīlestība zem maskas jeb Laime un neapdomība : romāns (Valmiera, Cēsis: Dūnis).
1941: Gergelis, Šandors. 1514: vēsturisks romāns (no krievu valodas; Rīga : VAPP Daiļliteratūras apgādniecība)

no vācu valodas

1942: Kellers, Gotfrīds. Zaļais Indriķis : romāns 4 daļās. 1. un 2. daļa (kopā ar Paulīni Bārdu; Rīga: Latviju Grāmata).
1942: Grosser-Rilke, Anna. Neaizmirstamas skaņas (Rīga: A. Krolla apgāds).
1944: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Vācu tautas pasakas (Rīga: Mantnieka apgāds).


1975. gada 19. augustā Raiņa un Aspazijas Fonds izsludināja Jāņa Kārkliņa vārdā nosauktu stipendiju par pētījumu "Nāves un dzīvības tēma Raiņa un Aspazijas darbos".
Citātu galerija

Par dzejas krājumu "Lāpa" (1909)

""Lāpā" deg dzejnieka revolucionārās jaunības romantikas uguns. Kamēr citi dzejnieki tai laikā piegriezās dabas idillei, Kārkliņu pievelk sabiedriski-revolucionāra romantika. Romantiķis viņš tā tad ne mazākā mērā, tikai no citas puses. Romantiķis viņš tā tad ne mazākā mērā, tikai no citas puses. "Lāpā" vietām ietrīcas patiesa un sirsnīga sajūsma, īpaši ievada dzejoli "Vēlēšanās": dzejnieks vēlas tikai vienu karstu dzirksti iedegt saltos vējos izdzisušo sirdīs, tik vienu spožu zvaigzni rādīt tālā ceļā pagurušo acīm, tikai vienu dzīvu vārdu teikt jaunas dzīves izslāpušo ausim. Tomēr visā visumā "Lāpa" ir tikai vēlīnas atskaņas no Raiņa "Vētras sējas" un arī no Akuratera, Skalbes, Jēkabsona u. t. t. "Vētras dziesmām". Kā tur, tā ari te tie paši sarkanie kāvi, pavasara pali, sārtie ziedi, savaņģots vanags un citi pazīstami elementāras revolucionāras romantikas simboli. Turklāt forma dzejniekam te pārāk pelēka, izteiksme trūcīga un nolietota. "Lāpā" dzejnieks vēl pats sevi nav atradis."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājums "Darba balsis" (1913)

".. dzejoļu krājums "Darba balsis" (1913) rāda dzejnieka piegriešanos darba un pilsētas skarbajai dzejai. No primitīvi-revolucionārās romantikas viņš nu it kā būtu atsvabinājies. [..] Vispār "Darba balsīs" tikpat kā nemaz neredzam uzvarošo, savu spēku apzinošo, nākotnes cerības glabājošo proletārieti. Skumja nespēka un posta sajāta, dziļš rūgtums un klusi smejoša ironija tās galvenās skaņas šai grāmatiņā. Kārkliņa arājs, sējējs, pļāvējs, meitene, rokpelnis, ceļtaiši, fabrikas strādnieks, bezdarbnieki zin tikai vaidēt, nopūsties un klusi lādēt. [..] Formā, salīdzinot ar "Lāpu", Kārkliņš progresējis, lai arī ne sevišķi."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājumu "Kad lielgabali runā" (1917)

".. dzejā arvien vairāk ieskanējās kara motīvi. Bet šie nebij cīņas un dārdoša patriotisma vaj sociālisma motīvi. Tās bij klusi-maigas un žēlas cilvēcības skaņas, tur bij sāpes par lielo postu un lielajiem upuriem, tur bij arī jauna cerības rīta blāzmojumi. [..] Grāmatā "Kad lielgabali runā" Kārkliņš pirmo reiz parādīja savu talantu. Tas ir klusi-sirsnīgs, maigi-vienkāršs, romantisks talants. Un arī tā vīrišķība, kas redzama grāmatas pēdējā daļā, ir klusa vīrišķība."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājumu "Mēnešnaktis" (Rīga: Valters un Rapa, 1922)

"Ar savu jauniznākušo dzejoļu krājumu Jānis Kārkliņš diezgan krasi norobežojas no saviem iepriekšējiem darbiem, kļūdams sirsnīgāks, intīmi dziļāks un, reizē ar to, ari patiesāks. Man gribētos pat teikt, ka "Mēnešnakšu" labākās lappuses uzrakstītas tādā pasaules un dzīves izjūtā, kāda izpaudās jau pašos
pirmos Kārkliņa dzejoļos, bet kuru viņš ilgu laiku mēģināja sevī apslāpēt. Tā ir viegla sapņainība, aiz kuras plīvura slēpjas dziļš traģisms, dvēseles vientulība un neapmierinātība. [..] Dzejnieks vairāk kavējas pie pagātnes, kur viņa radošā un romantiski disponētā fantāzija atrod vairāk krāšņuma, jūtas brīvāka. [..] "Mēnešnaktis" var izlasīt ar interesi, jo viņās dzejnieks atklāj savas sirds patiesīgumu. Šis krājums arī liecina, ka Kārkliņš atkal ir sevi atradis un ka viņš šinī virzienā nepaliks bez redzamiem ieguvumiem."
Rozītis, Pāvils. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1922, Nr. 4.

Par atmiņu grāmatu "Latvijas preses karalis" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1962)

"J. Kārkliņš attēlo "Jaunāko Ziņu" attīstību no mazas kapeikas avīzes 1911. gadā līdz Latvijas lielākam preses orgānam neatkarības gados. Atmiņas rakstītas daudzu īsu nodaļu veidā, kas vel tītas "J. Z." izdevējiem, redaktoriem un līdzstrādniekiem. Garajā personu galerijā, kuras autors attēlo, lielā pārsvarā
rakstnieki un mākslinieki.
[..] J. Kārkliņa grāmata rakstīta labā latviešu valodā, tai dots feļetonisks stils un saturā lasītāju uzjautrina daudz komisku atgadījumu."
Kalniņš, Bruno. "Jaunāko Ziņu" laiki. Brīvība, 1962, Nr. 6.

"Ja kāds Kārkliņa grāmatā meklētu kaut cik bagātākas atmiņas par pašām Jaunākām Ziņām, tad tas pievilsies, un jānožēlo, ka ilggadīgais atbildīgais redaktors izvairījies runāt par lielā dienas laikraksta tīri profesionālām un techniskām lietām. Toties Jaunāko Ziņu atmosfairu viņš centies attēlot ar atmiņām par
laikraksta galveno darbinieku un līdz strādnieku pulku. Tā radusies gara virkne skicētu portretu, kur ieraugām daudzus latviešu kultūras darbiniekus un politiķus, arī saimnieciskus uzņēmējus vai vienkāršus, bet kaut kādā ziņā zīmīgus darba cilvēkus, citreiz gan slaistus un ērmīgus savādniekus. Šad tad portretu skicētāju vilinājis anekdotiskais, pat piparoti pikantais, bet visumā skices interesantas. Gaužām raksturīga Kārkliņa cenšanās pabeigt portretējamās personas izgaismojumu ar aicinājumu atturēties notiesāšanas."
Rudzītis, Jānis. Atbildīgā redaktora atmiņas. Latvija, 1962, 25. aug.
Nodarbesžurnālists
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta06.01.1891
Jērcēni
Jērcēni, Jērcēnu pagasts, Strenču novads
Dzimis Jērcēnu pagasta "Rēpeņos".
IzglītībaĒveles draudzes skola
Ēvele
Ēvele, Ēveles pagasts, Burtnieku novads

Valmieras pilsētas skola
Valmiera
Valmiera

nezināms – 1908
Valmieras tirdzniecības skola
Valmiera
Valmiera
DarbavietaLaikraksts "Jaunā Dienas Lapa"
Rīga
Rīga
Līdzstrādnieks.

Žurnāls "Domas"
Rīga
Rīga
Līdzstrādnieks.

Laikraksts "Jaunais Vārds" (1914–1922)
Krišjāņa Barona iela 3, Rīga
Krišjāņa Barona iela 3, Rīga, LV-1050
Līdzstrādnieks.

Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Ilgus gadus vadīja Latviešu Palīdzības komitejas grāmatnīcu.

Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Atjaunoja un vadīja Raiņa un Aspazijas fondu.

1915 – 1916
Rīga
Rīga
Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja.

1915 – 1916
Rīga
Rīga
Strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā.

1918
Limbaži
Limbaži, Limbažu novads
Strādāja par skolotāju.

1918 – 1919
Rīga
Rīga
Skolotājs.

1919
Rīga
Rīga
Strādāja par skolotāju 3. pilsētas vidusskolā Rīgā.

1919 – 1937
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga
Strādājis laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (1919–1937, atbildīgais redaktors no 1921. līdz 1928. gadam).

1919 – 1937
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga
Žurnālists;
1921-1928: atbildīgais redaktors.

1924 – 1928
Žurnāls "Atpūta" (1911–1941)
Rīga
Rīga

Mākslas un kritikas nodaļas vadītājs.


1924 – 1937
Žurnāls "Atpūta" (1911–1941)
Rīga
Rīga

Atbildīgais redaktors.


1960 (Datums nav precīzs)
Mēnešraksts "Brīvība"
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

Līdzstrādnieks. 20. gs. 60. gados.

Dalība organizācijāsRakstnieku un žurnālistu biedrība "Ideja"
Latvija
Latvia

Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
Rīga

Izglītības biedrība "Uguns".
Dienests1916
Iestājās latviešu strēlniekos un tika iedalīts 2. brigades štāba informācijas daļā.
Emigrē1944
Zviedrija
Sweden
Devās bēgļu gaitās.
Apcietinājums1907

Būdams Latvijas Sociāldemokrātijas Rīgas organizācijas 4. Aleksandra vārtu rajona biedrs, ticis apcietināts un 11 mēnešus pavadīja ieslodzījumā Centrālcietumā, vēlāk attaisnots un atbrīvots.

Miršanas laiks/vieta20.07.1975
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-23 no 23.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Jērcēni
(Jērcēni, Jērcēnu pagasts, Strenču novads)
06.01.1891Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
20.07.1975Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Zviedrija
(Sweden)
1944EmigrēValsts
4Valmiera
(Valmiera)
1908IzglītībaPilsēta
5Ēvele
(Ēvele, Ēveles pagasts, Burtnieku novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
6Valmiera
(Valmiera)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1919 - 1937DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1915 - 1916DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1918 - 1919DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1919 - 1937DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1924 - 1937DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
1924 - 1928DarbavietaPilsēta
13Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1960DarbavietaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1915 - 1916DarbavietaPilsēta
17Krišjāņa Barona iela 3, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 3, Rīga, LV-1050)
(Nav norādīts)DarbavietaĒka, māja
18Limbaži
(Limbaži, Limbažu novads)
1918DarbavietaPilsēta
19Rīga
(Rīga)
1919DarbavietaPilsēta
20Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
21Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
22Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
23Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
Jānis Kārkliņš (1891–1975) - žurnālists un rakstnieks dzimis 6. janvārī dzimis lauksaimnieka ģimenē Jērcēnu pagasta “Rēpeņos”. Beidzis Ēveles draudzes skolu, Liepiņa tirdzniecības skolu Valmierā (1908), pārnācis uz Rīgu, kur pievērsies žurnālistikai.

“Dzimis Jērcēnu pagastā un skolas gaitas sācis Ēveles draudzē. Tālākais ceļš Kārkliņu ved uz Valmieru, sākuma viņš ir pilsētas skolas, vēlāk Liepiņa tirdzniecības skolas audzēknis. Tas bija pēc “piektā gada”, kad gaiss vel bija pilns visādu dziņu un vētru, ko Pāvils Rozītis dokumentējis romānā “Valmieras puikas”. Šī gara ietekmē Kārkliņš nekļūst grāmatvedis vai veikala vadītājs, bet avīžnieks “Dienas Lapā” un “Dzimtenes Vēstnesī”. / “Laiks”, 1951, 10. janv. /

Bijis arī kara korespondents (1914). No 1915–1916 strādājis Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā Rīgā, pēc tam dienējis latviešu strēlnieku pulkos. 1918. un 1919. gadā strādājis par skolotāju.

1907. gadā rodama pirmā publikācija – laikraksta “Jaunā Dienas Lapa” literārajā pielikuma publicēts dzejolis, kas parakstīts ar “J. K.”; tieši tāpat parakstīts laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 1908. gada ziemsvētku numurā publicētais viencēliens “Ziemas svētku vakarā”. 1908. gadā laikraksta “Rīgas Apskats” feļetona pielikuma 85. numurā publicēts dzejolis “Pār melnām dzelmēm”.

Literatūrai devis vairākus dzejoļu krājumus, leģendas un ceļojumu aprakstus, sākumā pievērsdamies sociāliem motīviem, vēlāk patriotisku cīņu tematikai, –beidzot austrumnieku mistikai, kristiānisma leģendām, ētiskiem jautājumiem. Daudz savas garīgās enerģijas Jānis Kārkliņš veltījis žurnālistikai, būdams ilggadīgs redakcijas loceklis un atbildīgais redaktors laikrakstā “Jaunākās Ziņas” un nedēļas žurnālā “Atpūta”.

Brūno Kalniņš atminas:
“Jāņa Kārkliņa galvenais darba lauks bija žurnālista un redaktora gaitas, kuras viņš uzsāka vispirms pie demokrātiskās “Jaunās Dienas Lapas” un tad bija kādu laiku redaktors līdzīga virziena laikrakstā “Jaunā Avīze” Ventspilī, no kurienes viņu administrācija kā politiski nevēlamu personu drīz izraidīja. Neatkarības gados Kārkliņš kļuva pazīstams kā latviešu lielākā laikraksta “Jaunāko Ziņu” redaktors (1918–1928.) un vēlāk mākslas un kritikas nodaļas vadītājs (1928–1937.). Šai laikā viņš daudz ceļoja un savus novērojumus tālās zemēs aprakstīja vairākās grāmatās. [..] Kā ilggadīgs teātra kritiķis viņš daudz rakstījis par teātri un devis Rīgas teātros izrādīto lugu kritikas. Kā žurnālists viņš jau cara laikā aktīvi darbojās žurnālistu biedrībā “Ideja”, bet neatkarības un demokrātijas gados bija valdes loceklis Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā.”

/ “Brīvība”, 1975, Nr. 7. /

Dzejoļu krājumos “Lāpa” (1911), “Darba balsis” (1913) pilsētas motīvi, deklaratīvi revolucionāra dzeja, lakoniska mākslinieciskā izteiksme. Krājumā “Kad lielgabali runā” (1917) pasaules kara tematika, krājumā “Mēnešnaktis” (1922) romantiskas noskaņas.

“Jānis Kārkliņš nav plašs talants, bet īsts un sirsnīgs. Pie viņa neredzam neko ārēji krasu un spilgtu. Viņš nemēģina pievienoties kādam no valdošiem virzieniem, lai tas kā straume viņu nestu. Viņš iet pats savus ceļus, skandina pats savu kokli, neklausīdamies uz citu kokļu skaņām. Tā dziļi cienījama īpašība un liecina par dzejnieka gara patstāvību. Klusas un sēras pārdomas, vienotas ar baigu nojautu un redzējumu mistiku - tā Kārkliņa pasaule. Liriskā jūsmībā bieži ieaužas rāmi-episks stāstījums vaj aprakstījums. Arī Kārkliņa izteiksme ļoti vienkārša,” rakstīja Pēteris Ērmanis / “Ritums”, 1924, Nr. 8. /

Attieksme pret reliģiju atklājas grāmatās “Aplis pār krustu” un “Kristus leģendas” (abas 1938. gadā). Ceļojumu iespaidi aprakstīti grāmatās “Trejdeviņās valstīs” (1–2, 1937), “Leģendārā un modernā Palestīna” (1937). Versija par teiksmainu zemi – grāmatā “Atlantīda” (1939).

1944. gada novembrī Jānis Kārkliņš bēgļu laivā no Kurzemes devās uz Zviedriju. Latvijā palika sieva, kura tikai 60. gados varēja nokļūt pie vīra Zviedrijā.

Jānis Kārkliņš strādāja Latviešu palīdzības komitejā, bija ilggadējs “Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas” redaktors (1968–1973). Zviedrijā tapusi atmiņu grāmata “Latvijas preses karalis” (1962), kurā galvenokārt atspoguļots pieredzētais, strādājot laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijā, savukārt grāmatā “Latviešu Pūcesspieģelis” (1964–1969) tēlotas Šanas biedrības dēkas, ironiskā tvērumā parādot norises un pārvērtības Latvijā 20. gs., skarot arī posmu pēc 2. pasaules kara. Romāna dramatizējums izrādīts Valmieras teātrī (1993).

Informāciju 2021. gada 6. janvārī apkopoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.