Jānis Kalniņš

Godavīrs – tā par rakstnieku, vairāku biogrāfisko romānu autoru, Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta ilggadēju direktoru, akadēmiķi Jāni Kalniņu (1922–2000) teikuši daudzi viņa laikabiedri, un tas ir augsts personības, cilvēcisko īpašību un literārās darbības novērtējums cilvēkam, kura mūža lielākā daļa aizritējusi totalitārā, uzspiestas komunistiskās ideoloģijas un no tās izrietošo melu un puspatiesību laikmetā. Laikmetā, kad viļus neviļus jādomā par tādām lietām kā sadarbošanās vai nesadarbošanās ar varu, par laipošanu, lai vismaz kaut kā pārstāvētu savus dziļi sirdī nestos ideālus, kas Jānim Kalniņam pirmām kārtām saistījās ar domām par savas tautas un savas kultūras pilnvērtīgas pastāvēšanas iespējām. Gatavojot romānu “Rainis”, līdz mielēm izjutis varasvīru un cenzūras spiedienu, kas kropļoja ne tikai literāro darbu, bet arī rakstnieka personību, spiežot būt viņam nepatiesam pret sevi un savu pārliecību Raiņa lieluma redzējumā. Ideologu un cenzoru uzskatā Rainim bija jābūt “lielam”, bez iekšējām pretrunām, bez principiālām domstarpībām ar Pēteri Stučku, Jani Jansonu-Braunu un sociāldemokrātu partiju (jo sevišķi nacionālajā jautājumā), Rainim vajadzēja noliegt Latvijas Republikas pastāvēšanu (ko pēc būtības viņš nekad nedarīja) un noteikti raudzīties austrumu virzienā uz PSRS, kur realizēts viņa sapnis par sociālismu (ko viņš ne mirkli nedarīja), Rainim nedrīkstēja būt sīkās ikdienas, un arī viņa dzīvesbiedre Aspazija bija pieciešama kā zobu sāpes, un kur nu vēl rakstīt par Raiņa mūža galā viņa dzīvē ienākušo Olgu Kliģeri. Romāns “Rainis” tika uzrakstīts 1975. gadā, bet dienasgaismu ieraudzīja tikai 1977. gadā – pēc diviem inkvizīcijas gadiem. Paies turpat 25 gadi, un Jānis Kalniņš uzrakstīs grāmatu “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999), kurā vēlreiz, gluži kā Jāzeps Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi”, izies cauri savai bedres situācijai un jutīsies tā, it kā pats savām rokām vēlreiz būtu Raini bedrē iegrūdis, nodevis. Šī Kalniņa grāmata ir viena no nedaudzām tik atklātām liecībām latviešu literatūrā par rakstnieka situāciju padomijā, ārkārtīgi godīga, nesaudzīga pret sevi un laiku. Un sāpīga.

Jānis Kalniņš par savu “Raini”: “Esmu pārliecināts, ka tur, kur ir cenzūra, diemžēl ir arī kompromisi, kas bieži vien nepieciešami, lai tiktu garām stulbībai un nelietībai un grāmata nonāktu pie lasītāja. [..] Esmu pārliecināts, ka, ielaižoties kompromisos ar cenzūru, ir kāda robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Kur ir šī robeža, to esmu paturējis prātā kopš jaunības gadiem, kad kādā romānā izlasīju: “Visi grēki tev taps piedoti, bet ne tie, kas nodarīti pret Svēto garu.” To, ko sauc par Svēto garu, esmu allaž izjutis kā sirdsapziņu. Kā manis paša sirdsapziņu, kā savas tautas sirdsapziņu, kā visas cilvēces sirdsapziņu. Kā svētumu, ko cilvēks izjūt ar visu savu būtni, patību, un pār kuru varas nav valsts likumiem. Tāpēc cenzorības man uzspiestā “nodarbība”, “Raini” atkal un atkal “pārlūkojot”, nedrīkstēja pārkāpt šo robežu, t. i., nogrēkoties pret Svēto garu. Arī pret Raiņa Svēto garu. Tāpēc tās šausmas, kas izlaužas ierakstos manā dienasgrāmatā: mani grib piespiest trešo vai ceturto reizi Raini nogrūst bedrē, pateikt, ka viņam nebija taisnība viņa cīņā ar “brāļiem”. Vēl šodien esmu pārliecināts, ka, izdarot romānā pārveidojumus, kas galvenokārt bija īsinājumi, to netiku izdarījis.” (Kalniņš, Jānis. Rainis – derīgais un nederīgais. Apgāds “Signe”, 1999, 139. lpp.)

* * *

Jānis Kalniņš dzimis 1922. gada 4. janvārī Ropažu pagasta “Zālītēs”. Ģimenē bez viņa vēl ir četras māsas un brālis, rocība nav liela, īpaši pēc tam, kad banka atņem mājās, 1935. gadā nomirst arī māte Agras darba gaitas, kas turpinās arī pēc Ropažu II pakāpes pamatskolas beigšanas (1935). Par savu bērnību Jānis Kalniņš uzrakstīs vēlāk – grāmatās “Kad strazdi svelpj” (1968) un “Sudraba karote” (1986). 1939. gadā, paņēmis ceļamaizei līdzi Pumpura “Lāčplēsi”, tautas teikas un klusu, bet neatlaidīgu interesi par literatūru, viņš dodas uz Rīgu. Pilsētā iespēju ir daudz vairāk, tā veldzē viņa ilga pēc mākslas arī teātra apmeklējumos, taču ikdienā ir vienkāršs atslēdznieka, remontstrādnieka darbs. 1943. gadā viņš tiek iesaukts Latviešu leģionā, šis fakts top zināms tikai rakstnieka bērēs, kad to atklāj viņa meita, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa, jo nedaudzie cilvēki, kas to zināja, cītīgi slēpa. Kā tas bija iespējams? Izrādās, tā. Nonācis frontē un izjutis ārkārtīgu nepatiku pret armiju un karu vispār, Jānis Kalniņš nolemj, ka viņš nomirs – neko neēdīs, kamēr dzīvības gars pats atstās viņa ķermeni. Taču badošanās izraisa ko citu – milzum daudz augoņu, un jauno kareivi nosūta uz Viļņu, uz kara hospitāli, kur ārsti jaunekli dabū uz kājām un nosūta atpakaļ uz Rīgu. Virsnieks, kas sagaida Rīgas stacijā, iedod dažas brīvstundas pilsētai… un dokumentus. Negaidītā “brīvlaišana” tiek izmantota – Jānis Kalniņš dodas uz dzimto pagastu un slēpjas mežā, bet, uzzinājis, ka VEF strādniekus neiesauc Sarkanajā armijā, no 1944. gada oktobra strādā tur par atslēdznieku. Viņš pabeidz Raiņa vakara vidusskolu (1945), pēc tam neklātienē arī Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Sāk strādāt laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), recenzē jauniznākušās grāmatas un raksta par sirdij mīļo teātri. 1956. gadā kļūst par Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieku (1956–1959), vēlāk par Tekstoloģijas un literārā mantojuma sektora vadītāju (1959 – 1964), kopā ar kolēģiem Ēvaldu Sokolu un Viktoru Hausmani iecer Raiņa akadēmisko Rakstu izdevumu. Šajā laikā tiek arī aizstāvēta filoloģijas zinātņu kandidāta disertācija par Andreja Upīša komēdijām, iegūstot zinātnisko grādu (1957). Grāmata “Satīras asajā gaismā” saņem Valsts prēmiju (1958).

Līdztekus zinātniskajam darbam arvien vairāk briest vēlme rakstīt arī pašam, zināma pieredze jau ir – Jānis Kalniņš rakstījis vēsturiskās lugas, pat piedāvājis tās iestudēt teātrī. Par to un lugu tālāko likteni stāsta literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons: “1942. gadā Jānis Kalniņš aiznesa savu dzejā rakstīto lugu “Ķeizars Nērons” uz Daili. Teātra dramaturgs Mārtiņš Zīverts teica atzinīgus vārdus, taču pauda arī šaubas, vai skatītāju pūļi nāks uz nepazīstama autora lugas izrādēm. Ķeizars pie vārda netika. 1990. gada apgādā “Liesma” vajadzēja iznākt 544 lappuses biezai Kalniņa lugu grāmatai “Ķeizars Nērons”. Tajā bija arī [lugas] “Ceļi palika neizbristi” (par Aleksandru Lielo), “Tumsā kauc vilki” (par Viesturu), “Rīga” (arī par 13. gadsimtu). Valdis Rūmnieks reklāmas žurnāla “Jaunās Grāmatas” 1989. gada 10. numurā rakstīja: “L. Dzenes ievadīta, J. Kalniņa kārtējā grāmata iet tautā” (“Nezināmais Jānis Kalniņš”). Ne gāja vis. “Liesma” bija gandrīz vai apdzisusi ekonomisku grūtību apstākļos. Bet varbūt pats nelabais Kalniņam atriebās par viņa teiksmaino stāstu grāmatu “Hronists un velns” (“Liesma”, 1985)?” (Bērsons, Ilgonis. Jānis Kalniņš kā kalns. Laiks, 2002, 12. janvāris)

1964. gadā top romāns “Andrejs Pumpurs”, un turpmākajās desmitgadēs lielu Jāņa Kalniņa daiļrades daļu veido biogrāfiskie romāni: “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (periodikā 1989, grāmatā 1991) par brāļiem Kaudzītēm. Viņš kļūst par vienu no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem, tēlojot rakstnieku psiholoģiskās kolīzijas un daiļrades procesu uz plaša vēsturisko notikumu fona. Romānu pamatā ir rūpīgas avotu, arhīvu materiālu studijas, lieliska romānos tēloto rakstnieku darbu pārzināšana, tiem raksturīga dokumentāla precizitāte, spilgts laikmeta kolorīts, tipiska attēlojamā laikmeta valodas stilizācija un pāri visam galvenā domā – uzturēt latviešu pašapziņu, būt par savu tautu, literatūru, kultūru un valodu, pretstāvēt spēkiem, kas tiecas unificēt, iekļaut un izkausēt citu tautu katlā. Kalniņam tuva arī eseja, leģendas un teiksmas, līdzības, kas spilgti izpaužas viņa īsprozā – grāmatās “Mūžība” (1971), “Savādnieki” (1979), “Hronists un Velns” (1985), kuros risinātas cilvēka un varas attiecības, melu un patiesības sadursmes, filozofiski apcerēts mirklis un mūžība. Pie šī atzara pieskaitāms arī romāns-alegorija “Zvanu spēles” (1995).

Jānis Kalniņš bijis arī scenārija autors Voldemāra Pūces spēlfilmai “Mērnieku laiki” (1968) un par klasiku kļuvušajai Gunāra Pieša filmai “Nāves ēnā” (1971, scenārija līdzautors).

Kad ar skandālu (ierakstu kompartijas biedra lietā) no darba tiek atlaists iepriekšējais Valodas un literatūras institūta direktors Ēvalds Sokols (par to lasāms ieraksts Facebook literatura.lv lapā 2021. gada 4. decembrī), divdesmit gadus (1963–1983) institūtu vada Jānis Kalniņš. Jāni Kalniņu kā direktoru raksturojis viņa kolēģis Viktors Hausmanis: “Viņš toreiz jau bija Valodas un literatūras institūta direktors, nācās sēdēt visādās, nereti dumjās sēdēs. Uznāca augšā uz mūsu trīspadsmito stāvu [Zinātņu akadēmijas augstceltnē] noskaities, sadrūvējies. Sēdes tur lejā notika krievu valodā, un tie “muļķīši” literāti tika pamācīti un arī pelti. Un kur tad vēl nosodījuma vēstules, ko nācās akadēmiķiem parakstīt. To gadu izjūtas ielējušās viņa teiksmu grāmatās “Mūžība”, “Hronists un Velns”. Viņš stāstīja, ka vairākus no teiksmainajiem stāstiem sacerējis Zinātņu akadēmijas Prezidija sēdēs, lai nebūtu jāklausās tukšās runās. Institūtā Jānis Kalniņš bija tāds kā aizsargvalnis, kā viļņu lauzējs: viņš visu kritiku un “gudrās” pamācības ņēma uz sevi, bet institūtā ļāva mierīgi strādāt un nekad neuzspieda tā laika ideoloģiskās dogmas. Protams, bez laikmeta zīmēm jau institūta darbi tomēr neiztika. Arī Raiņa Kopotu rakstu komentāros ir pa kādai uzspiestai, ideoloģizētai rindkopai. Bet tā nebija Jāņa Kalniņa griba. 1983. gadā Jānis Kalniņš no institūta aizgāja. Gribēja strādāt tikai literāru darbu un apkopa dārzu savā Murjāņu valstībā.” (Hausmanis, Viktors. Mans darba kolēģis Jānis Kalniņš. Literatūra un Māksla Latvijā, 2000, 27. janvāris)

Mūža pēdējos gadus, kad vairs nebija spēka uzkāpt Rīgas dzīvokļa 6. stāvā, Jānis Kalniņš tiešām vadīja Murjāņos savā vasarās mājā, kur aiz loga zaļa pļaviņa un ozols, tāle, kas raisa ilgošanos…

Jānis Kalniņš aizgāja mūžībā 2000. gada 25. janvārī Murjāņos. Apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos.

* * *

Ieraksts Jāņa Kalniņa dienasgrāmatā 5.12.75.

“Pārlasīju “Raini”. Tagad, kad ir zināma atkāpe no rakstīšanas laika prieka un mocībām, liekas, ka uzrakstīts puslīdz ciešami. Kas tad te ir tas ciešamais? Tas, ka aiz visiem vārdiem, aiz visām rindām – bieži vien tās joprojām ir pastieptas, bez īstas koncentrācijas – ir vēl visas grāmatas koptēls, kas nav vārdos izsakāms, bet lasot tverams. Tas – ja esmu pareizi to uztvēris – piešķir grāmatai zināmu nozīmību, literāru vērtību un ne tikai ir noticis fakts, ka uzrakstīta grāmata. Tas ir tas gaisa slānis, kas veidojas kā noteikts stils, kā atmosfēra pāri vārdiem, kas rakstīti. Sevišķi tas nepieciešams dzejai – vārdos neizteiktais, bet vārdu radītais, vienlīdz nepieciešams tas ir arī prozai, kaut arī par to runā reti.

Vārdus var iemācīties uzrakstīt visi, bet radīt šo starpslāni, kas ir pāri rakstītajiem konkrētajiem vārdiem, spēj samērā tikai reti. – Iznāk, ka tagad es dižojos pats ar sevi, bet nudien šķiet, ka “Rainī” ir kaut kas no tā. Ja ir tā, tad visam rakstītajam ir arī kaut kāda vērtība, bet, ja šī slāņa nav, tad nav arī vērtības, tad ir tikai taisīta literatūra.”