Darbi: Darba autors (112); Sastādītājs (1); Redaktors (55); Komentāra autors (15); Recepcijas persona (55)
Attēli: Persona attēlā(113)
Vārds | Jānis Kalniņš |
---|---|
Pseidonīms | Eglītis J., Krasts J., Krūms J. |
Kopsavilkums | Jānis Kalniņš (1922–2000) – rakstnieks, literatūrzinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājis laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), rakstījis recenzijas par jauniznākušajām grāmatām un teātra izrāžu iestudējumiem. Strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1956–1983), bijis tā direktors (1963–1983). Literatūrpētnieciskās intereses bijušas saistītas latviešu dramaturģiju, kas rezultējušās zinātņu kandidāta disertācijā “Satīras asajā gaismā” (1957) un kuru centrā ir Andreja Upīša komēdijas. Bijis viens no Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu izdošanas iniciētājiem. Ar rakstiem piedalījies institūta zinātnisko rakstu krājumos. Biogrāfisko romānu “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (1991) autors. Jāņa Kalniņa romāniem raksturīga dokumentāla precizitāte, rakstnieku psiholoģisko kolīziju un daiļrades procesa tēlojums uz plaša vēsturisko notikumu fona. Viens no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem. Otra daiļrades līnija – teiksmas, līdzības un teiksmaini stāsti, kuros risinātas vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību – spilgti ieraugāma grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), “Sadursmes krēslas laikmetā” (1993). Jānis Kalniņš rakstījis arī bērnības atmiņas (“Kad strazdi svelpj”, 1968; “Sudraba karote”, 1986) un vēsturiskās lugas, kas nav publicētas. Par romāna “Rainis” tapšanu padomju ideoloģijas un cenzūras apstākļos rakstījis esejā “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999). |
Personiska informācija | Dzimis 1922. gada 4. janvārī zemnieka Jāņa Kalniņa sešu bērnu ģimenē. Meita Ieva Kalniņa (1956), literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore. Dēls Jānis Kalniņš. |
Profesionālā darbība | 1950: 16. maijā laikrakstā "Cīņa" publicēta recenzija "Luga par padomju jaunatni" ar pseidonīmu J. Krūms. ŠeitZinātniskie darbi1957: Satīras asajā gaismā: Andreja Upīša komēdijas1966: Pa gadu kāpēm 1999: Rainis – derīgais un nederīgais: kādas inkvizīcijas sakarā (eseja) Kā līdzautors piedalījies Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta kopdarbos, bijis arī daudzu zinātnisku izdevumu atbildīgais redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis. 1962: Latviešu literatūras vēsture, 6. sējums 1970: Literatūra un laikmets 1973: Problēmas un risinājumi 1977: Andreja Upīša simtgadei 1990: Rainim 125 1996: Latviešu rakstnieku portreti (par Ansi Gulbi) 1998–1999: Latviešu literatūras vēsture, 1., 2. sējums 1999: 20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti (par Arvedu Švābi) 2001: Latviešu rakstnieku portreti (par Arvīdu Griguli) Teātra kritika Rakstījis recenzijas par teātra izrādēm preses izdevumos. 1957–1962: sniedzis teātra sezonu apskatus almanahā "Teātris un dzīve" (2–6). ProzaRomāni1964: Andrejs Pumpurs (atkārtoti izdevumi 1972, 1995) 1977: Rainis 1981: Auseklis 1991: Kalna Kaibēni 1995: Zvana spēles Stāstu krājumi 1965: Zelta kamolītis 1968: Kad strazdi svelpj 1971: Mūžība 1979: Savādnieki 1985: Hronists un velns 1986: Sudraba karote 1993: Sadursmes krēslas laikmetā 2015: Mūžības tēli Lugas Rakstījis vēsturiskas lugas (nepublicētas) Scenāriju autors Rīgas kinostudijas filmām1968: Mērnieku laiki (pēc brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" motīviem, režisors Voldemārs Pūce)1971: Nāves ēnā (kopā ar režisoru Gunāru Piesis, pēc Rūdolfa Blaumaņa novele "Nāves ēnā" motīviem) |
Citātu galerija | Par Jāni Kalniņu"Jānis Kalniņš bija viens no tiem zinātniekiem un rakstniekiem, kas līdz mielēm izdzīvoja piecdesmit gadu garu garīgo smagumu. Bērnībā audzis Pumpuros eposa brīvajā gaisotnē un trīsdesmito gadu literātūras spirdzīgajā daudzveidībā, jaunībā ar aizrautību pievērsies teātrim kā raksturu divatnības tiešākajam atklājējam, mācījies skepsi un atturību vērtējumos, pētīdams Andreja Upīša satīras, un visbeidzot, nonācis darbā pie Raiņa kopoto rakstu tekstiem, Jānis Kalniņš ieguva to gudro un apvaldīto vērtētāja skatienu, kas neļaujas ne pārjūsmībai, ne paļām. Viņa teātra recenzijas bija mierīgas un izsvērtas. Viņa priekšlikumi literārā mantojuma apguvē balstījās uz paša spriedumiem, apsverot un aizstāvot paša izstrādātu faktu interpretāciju."Viese, Saulcerīte. Rakstnieks Jānis Kalniņš mūžībā. Laiks, 2000, 19. februāris. Par romānu "Kalna Kaibēni" (1992)"[..] nācis klajā trešais lielais Jāņa Kalniņa prozas darbs, kas vēsta par nacionālās atmodas laikmetu un tā redzamākajām personībām: Andrejam Pumpuram un Auseklim pievienojies brāļu Kaudzīšu dzīves romāns "Kalna Kaibēni". Šķiet, ka romāna uzbūves principus un izmantotās dokumentālās vielas izstrādi vislabāk raksturo teiciens, ko autors liek mutē Reinim Kaudzītem, kad tas apsver "Mērnieku laiku" dažādās versijas: "Kādam gan jābūt mūsu stāsta pamatam? Vai cilvēku dzīvošanai, kādu to redzam visapkārt, vai mūsu veikli izdarītai sadomāšanai? Vai mums stāvēt uz zemes, kad mēs stāstu rakstām, vai savu fantazierēšanu celtnei par pamatu likt?" Vēl vairāk nekā darbos par Pumpuru un. Ausekli Jānis Kalniņš jaunajā darbā cenšas uzsvērt dzīvošanu – gan ārējo, gan garīgo – kāda tā bijusi Vidzemē pirms simtu piecdesmit, simts vai septiņdesmit gadiem. Tas nav viegls uzdevums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, liela daļa no spilgtākās laikmeta dokumentācijas izmantota abos iepriekšējos romānos, kur tās pašas personas darbojas tajā pašā laikmetā un gandrīz tajā pašā vidē. Varbūt tieši tāpēc stāstījumā tik liels akcents likts uz Kalna Kaibēniem – sūrā fiziskā darbā iegūtām mājām, kuras laika ritējumā tā saaug ar brāļu personībām, ka nav šķiramas no viņu būtības, tāpat kā "Mērnieku laiki". Otrkārt, Jānis Kalniņš ar askētiska dokumentālista stingrību patiešām cenšas izvairīties no brīviem iztēles lidojumiem, kuriem nevar atrast apstiprinājumu rakstos vai laikabiedru atmiņās. Gandrīz katrā romāna lappusē atrodamas pēdas no Matīsa un Reiņa stāstījumiem par sevi un laikabiedriem, rakstnieku vēstulēm, Kaibēnu un Ogrēnskolas hronikas, avīžu rakstiem, skolotāju sapulču protokoliem. Ļoti plaši tiek atreferēti Kaudzītes Reiņa senaizmirstie raksti par sava laika sabiedriskās dzīves problēmām, kas – skaties vien – it tieši sasaucas ar pašu jaunāko laiku aktualitātēm. Vecpiebalgas vēstures faktus Jānis Kalniņš paspēj pārstāstīt no pašiem poļu laikiem, plaši izmanto Kaudzītes Matīsa literāro diskusiju materiālus un dod pat dzejoļu krājumu apskatus. Te nepieciešams ļoti īpatnējs piegājiens, lai materiāls, kas saturā un stilā ir tik atšķirīgs, sakļautos vienotā veselumā un grāmata iegūtu savu neatkārtojamu veidolu. Varētu teikt, ka "Kalna Kaibēni" ir dokumentālāki par jebkuru citu dokumentālo darbu, latviešu literatūrā."Viese, Saulcerīte. Bez "fantazierēšanas". Diena, 1992, 14. jūlijs. Šeit |
Saiknes | Ieva Kalniņa (1956) - Meita |
Nodarbes | zinātnieks rakstnieks literatūrzinātnieks |
Dzimšanas laiks/vieta | 04.01.1922 Ropaži Ropaži, Ropažu pagasts, Ropažu novads Dzimis Ropažu pagasta "Zālītēs". |
Izglītība | 1930 – 1935 Ropažu pamatskola Ropaži Ropaži, Ropažu pagasts, Ropažu novads Ropažu II pakāpes pamatskola 1939 – 1945 J. Raiņa vakara vidusskola Rīga Rīga 1945 – 1951 Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958) Rīga Rīga Neklātienē beidzis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. 1957 mācījies doktorantūrā zinātņu kandidāta disertācija: "Satīras asajā gaismā" |
Darbavieta | 1935 – 1939 Ogresgals [uo] Ogresgals, Ogresgala pagasts, Ogres novads Strādājis lauku darbus. "Turpat tēva mājās sākās pirmās darba gaitas – dažādi lauku darbi, gana gaitas. 1935. gadā pabeidzu Ropažu II pakāpes pamatskolu. Tai pašā gadā tēva mājas parādu dēļ Zemes banka pārdeva, bet tās, lai visai ģimenei nebūtu jāizklīst pasaulē, nopirka brālis, naudu aizņemdamies no kāda spekulanta. 1935. gadā nomira arī māte." Kalniņš, Jānis. Autobiogrāfija. Citēts pēc: Viese, Saulcerīte. LZA īstenais loceklis literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš (04.01.1922.–25.01.2000.). Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 2000, Nr. 1–2. 1939 – 1940 Rīga Rīga Atslēdznieks māceklis 1940 – 1941 Rīga Rīga Celtniecības un montāžas trests, māceklis 1941 – 1943 Rīga Rīga Tramvaju darbnīcas, strādnieks 00.10.1944 – 1948 (Datums nav precīzs) Valsts elektrotehniskā fabrika Rīga Rīga VEF, atslēdznieks 1948 – 1955 Laikraksts "Cīņa" Blaumaņa iela 38/40, Rīga Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011 Literārais līdzstrādnieks 1956 – 1959 Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts Rīga Rīga Zinātniskais līdzstrādnieks 1959 – 1964 Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts Rīga Rīga Tekstoloģijas un literārā mantojuma sektora vadītājs 1963 – 1983 Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts Akadēmijas laukums 1, Rīga Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 Direktors |
Dalība organizācijās | 1956 – 1990 Latvijas Padomju rakstnieku savienība Krišjāņa Barona iela 12, Rīga Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050 Biedrs 1990 – 2000 Latvijas Rakstnieku savienība Rīga Rīga Biedrs |
Dienests | 1943 – 1944 Latviešu leģions |
Ceļojums | 1972 Rumānija Romania Brauciens delegācijas "Zinātne" sastāvā. 00.06.1985 Stokholma Stockholm, Södermanland, Sweden Dalība Baltijas Centra Stokholmas Universitātes organizētajā Kr. Barona 150. dzimšanas dienas atcerei veltītajā konferencē. |
Miršanas laiks/vieta | 25.01.2000 Murjāņi Murjāņi, Sējas pagasts, Saulkrastu novads |
Apglabāts | Rīgas Pirmie Meža kapi Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026 |
Apbalvojumi | Latvijas PSR Valsts prēmija Prēmija piešķirta par literatūrvēsturisku pētījumu "Satīras asajā gaismā". Zinātnē un ražošanā 1958 LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks 1970 Latvijas PSR Valsts prēmija Prēmija piešķirta par biogrāfisko romānu "Rainis". Literatūrā 1980 Latvijas Republikas Ministru kabineta balva Balva piešķirta par kultūrvēsturiski nozīmīgas un mākslinieciski augstvērtīgas latviešu tautas atmodas darbiniekiem veltītas romānu sērijas radīšanu ("Auseklis", "Pumpurs", "Kalna Kaibēni"). 1995 Triju Zvaigžņu ordenis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1999. gada 28. oktobra lēmumu. IV šķira 1999 |
---|
# | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
---|---|---|---|---|
1 | Ropaži (Ropaži, Ropažu pagasts, Ropažu novads) | 04.01.1922 | Dzimšanas laiks/vieta | Ciems |
2 | Murjāņi (Murjāņi, Sējas pagasts, Saulkrastu novads) | 25.01.2000 | Miršanas laiks/vieta | Ciems |
3 | Rīgas Pirmie Meža kapi (Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
4 | Ropaži (Ropaži, Ropažu pagasts, Ropažu novads) | 1930 - 1935 | Izglītība | Ciems |
5 | Rīga (Rīga) | 1939 - 1945 | Izglītība | Pilsēta |
6 | Rīga (Rīga) | 1945 - 1951 | Izglītība | Pilsēta |
7 | Ogresgals [uo] (Ogresgals, Ogresgala pagasts, Ogres novads) | 1935 - 1939 | Darbavieta | Ciems |
8 | Rīga (Rīga) | 1939 - 1940 | Darbavieta | Pilsēta |
9 | Rīga (Rīga) | 1940 - 1941 | Darbavieta | Pilsēta |
10 | Rīga (Rīga) | 1941 - 1943 | Darbavieta | Pilsēta |
11 | Rīga (Rīga) | 01.10.1944 - 1948 | Darbavieta | Pilsēta |
12 | Blaumaņa iela 38/40, Rīga (Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011) | 1948 - 1955 | Darbavieta | Ēka, māja |
13 | Rīga (Rīga) | 1956 - 1959 | Darbavieta | Pilsēta |
14 | Rīga (Rīga) | 1959 - 1964 | Darbavieta | Pilsēta |
15 | Akadēmijas laukums 1, Rīga (Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050) | 1963 - 1983 | Darbavieta | Ēka, māja |
16 | Rumānija (Romania) | 1972 | Ceļojums | Valsts |
17 | Stokholma (Stockholm, Södermanland, Sweden) | 01.06.1985 | Ceļojums | Pilsēta |
18 | Krišjāņa Barona iela 12, Rīga (Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050) | 1956 - 1990 | Dalība organizācijās | Ēka, māja |
19 | Rīga (Rīga) | 1990 - 2000 | Dalība organizācijās | Pilsēta |
Godavīrs – tā par rakstnieku, vairāku biogrāfisko romānu autoru, Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta ilggadēju direktoru, akadēmiķi Jāni Kalniņu (1922–2000) teikuši daudzi viņa laikabiedri, un tas ir augsts personības, cilvēcisko īpašību un literārās darbības novērtējums cilvēkam, kura mūža lielākā daļa aizritējusi totalitārā, uzspiestas komunistiskās ideoloģijas un no tās izrietošo melu un puspatiesību laikmetā. Laikmetā, kad viļus neviļus jādomā par tādām lietām kā sadarbošanās vai nesadarbošanās ar varu, par laipošanu, lai vismaz kaut kā pārstāvētu savus dziļi sirdī nestos ideālus, kas Jānim Kalniņam pirmām kārtām saistījās ar domām par savas tautas un savas kultūras pilnvērtīgas pastāvēšanas iespējām. Gatavojot romānu “Rainis”, līdz mielēm izjutis varasvīru un cenzūras spiedienu, kas kropļoja ne tikai literāro darbu, bet arī rakstnieka personību, spiežot būt viņam nepatiesam pret sevi un savu pārliecību Raiņa lieluma redzējumā. Ideologu un cenzoru uzskatā Rainim bija jābūt “lielam”, bez iekšējām pretrunām, bez principiālām domstarpībām ar Pēteri Stučku, Jani Jansonu-Braunu un sociāldemokrātu partiju (jo sevišķi nacionālajā jautājumā), Rainim vajadzēja noliegt Latvijas Republikas pastāvēšanu (ko pēc būtības viņš nekad nedarīja) un noteikti raudzīties austrumu virzienā uz PSRS, kur realizēts viņa sapnis par sociālismu (ko viņš ne mirkli nedarīja), Rainim nedrīkstēja būt sīkās ikdienas, un arī viņa dzīvesbiedre Aspazija bija pieciešama kā zobu sāpes, un kur nu vēl rakstīt par Raiņa mūža galā viņa dzīvē ienākušo Olgu Kliģeri. Romāns “Rainis” tika uzrakstīts 1975. gadā, bet dienasgaismu ieraudzīja tikai 1977. gadā – pēc diviem inkvizīcijas gadiem. Paies turpat 25 gadi, un Jānis Kalniņš uzrakstīs grāmatu “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999), kurā vēlreiz, gluži kā Jāzeps Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi”, izies cauri savai bedres situācijai un jutīsies tā, it kā pats savām rokām vēlreiz būtu Raini bedrē iegrūdis, nodevis. Šī Kalniņa grāmata ir viena no nedaudzām tik atklātām liecībām latviešu literatūrā par rakstnieka situāciju padomijā, ārkārtīgi godīga, nesaudzīga pret sevi un laiku. Un sāpīga.
Jānis Kalniņš par savu “Raini”: “Esmu pārliecināts, ka tur, kur ir cenzūra, diemžēl ir arī kompromisi, kas bieži vien nepieciešami, lai tiktu garām stulbībai un nelietībai un grāmata nonāktu pie lasītāja. [..] Esmu pārliecināts, ka, ielaižoties kompromisos ar cenzūru, ir kāda robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Kur ir šī robeža, to esmu paturējis prātā kopš jaunības gadiem, kad kādā romānā izlasīju: “Visi grēki tev taps piedoti, bet ne tie, kas nodarīti pret Svēto garu.” To, ko sauc par Svēto garu, esmu allaž izjutis kā sirdsapziņu. Kā manis paša sirdsapziņu, kā savas tautas sirdsapziņu, kā visas cilvēces sirdsapziņu. Kā svētumu, ko cilvēks izjūt ar visu savu būtni, patību, un pār kuru varas nav valsts likumiem. Tāpēc cenzorības man uzspiestā “nodarbība”, “Raini” atkal un atkal “pārlūkojot”, nedrīkstēja pārkāpt šo robežu, t. i., nogrēkoties pret Svēto garu. Arī pret Raiņa Svēto garu. Tāpēc tās šausmas, kas izlaužas ierakstos manā dienasgrāmatā: mani grib piespiest trešo vai ceturto reizi Raini nogrūst bedrē, pateikt, ka viņam nebija taisnība viņa cīņā ar “brāļiem”. Vēl šodien esmu pārliecināts, ka, izdarot romānā pārveidojumus, kas galvenokārt bija īsinājumi, to netiku izdarījis.” (Kalniņš, Jānis. Rainis – derīgais un nederīgais. Apgāds “Signe”, 1999, 139. lpp.)
* * *
Jānis Kalniņš dzimis 1922. gada 4. janvārī Ropažu pagasta “Zālītēs”. Ģimenē bez viņa vēl ir četras māsas un brālis, rocība nav liela, īpaši pēc tam, kad banka atņem mājās, 1935. gadā nomirst arī māte Agras darba gaitas, kas turpinās arī pēc Ropažu II pakāpes pamatskolas beigšanas (1935). Par savu bērnību Jānis Kalniņš uzrakstīs vēlāk – grāmatās “Kad strazdi svelpj” (1968) un “Sudraba karote” (1986). 1939. gadā, paņēmis ceļamaizei līdzi Pumpura “Lāčplēsi”, tautas teikas un klusu, bet neatlaidīgu interesi par literatūru, viņš dodas uz Rīgu. Pilsētā iespēju ir daudz vairāk, tā veldzē viņa ilga pēc mākslas arī teātra apmeklējumos, taču ikdienā ir vienkāršs atslēdznieka, remontstrādnieka darbs. 1943. gadā viņš tiek iesaukts Latviešu leģionā, šis fakts top zināms tikai rakstnieka bērēs, kad to atklāj viņa meita, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa, jo nedaudzie cilvēki, kas to zināja, cītīgi slēpa. Kā tas bija iespējams? Izrādās, tā. Nonācis frontē un izjutis ārkārtīgu nepatiku pret armiju un karu vispār, Jānis Kalniņš nolemj, ka viņš nomirs – neko neēdīs, kamēr dzīvības gars pats atstās viņa ķermeni. Taču badošanās izraisa ko citu – milzum daudz augoņu, un jauno kareivi nosūta uz Viļņu, uz kara hospitāli, kur ārsti jaunekli dabū uz kājām un nosūta atpakaļ uz Rīgu. Virsnieks, kas sagaida Rīgas stacijā, iedod dažas brīvstundas pilsētai… un dokumentus. Negaidītā “brīvlaišana” tiek izmantota – Jānis Kalniņš dodas uz dzimto pagastu un slēpjas mežā, bet, uzzinājis, ka VEF strādniekus neiesauc Sarkanajā armijā, no 1944. gada oktobra strādā tur par atslēdznieku. Viņš pabeidz Raiņa vakara vidusskolu (1945), pēc tam neklātienē arī Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Sāk strādāt laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), recenzē jauniznākušās grāmatas un raksta par sirdij mīļo teātri. 1956. gadā kļūst par Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieku (1956–1959), vēlāk par Tekstoloģijas un literārā mantojuma sektora vadītāju (1959 – 1964), kopā ar kolēģiem Ēvaldu Sokolu un Viktoru Hausmani iecer Raiņa akadēmisko Rakstu izdevumu. Šajā laikā tiek arī aizstāvēta filoloģijas zinātņu kandidāta disertācija par Andreja Upīša komēdijām, iegūstot zinātnisko grādu (1957). Grāmata “Satīras asajā gaismā” saņem Valsts prēmiju (1958).
Līdztekus zinātniskajam darbam arvien vairāk briest vēlme rakstīt arī pašam, zināma pieredze jau ir – Jānis Kalniņš rakstījis vēsturiskās lugas, pat piedāvājis tās iestudēt teātrī. Par to un lugu tālāko likteni stāsta literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons: “1942. gadā Jānis Kalniņš aiznesa savu dzejā rakstīto lugu “Ķeizars Nērons” uz Daili. Teātra dramaturgs Mārtiņš Zīverts teica atzinīgus vārdus, taču pauda arī šaubas, vai skatītāju pūļi nāks uz nepazīstama autora lugas izrādēm. Ķeizars pie vārda netika. 1990. gada apgādā “Liesma” vajadzēja iznākt 544 lappuses biezai Kalniņa lugu grāmatai “Ķeizars Nērons”. Tajā bija arī [lugas] “Ceļi palika neizbristi” (par Aleksandru Lielo), “Tumsā kauc vilki” (par Viesturu), “Rīga” (arī par 13. gadsimtu). Valdis Rūmnieks reklāmas žurnāla “Jaunās Grāmatas” 1989. gada 10. numurā rakstīja: “L. Dzenes ievadīta, J. Kalniņa kārtējā grāmata iet tautā” (“Nezināmais Jānis Kalniņš”). Ne gāja vis. “Liesma” bija gandrīz vai apdzisusi ekonomisku grūtību apstākļos. Bet varbūt pats nelabais Kalniņam atriebās par viņa teiksmaino stāstu grāmatu “Hronists un velns” (“Liesma”, 1985)?” (Bērsons, Ilgonis. Jānis Kalniņš kā kalns. Laiks, 2002, 12. janvāris)
1964. gadā top romāns “Andrejs Pumpurs”, un turpmākajās desmitgadēs lielu Jāņa Kalniņa daiļrades daļu veido biogrāfiskie romāni: “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (periodikā 1989, grāmatā 1991) par brāļiem Kaudzītēm. Viņš kļūst par vienu no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem, tēlojot rakstnieku psiholoģiskās kolīzijas un daiļrades procesu uz plaša vēsturisko notikumu fona. Romānu pamatā ir rūpīgas avotu, arhīvu materiālu studijas, lieliska romānos tēloto rakstnieku darbu pārzināšana, tiem raksturīga dokumentāla precizitāte, spilgts laikmeta kolorīts, tipiska attēlojamā laikmeta valodas stilizācija un pāri visam galvenā domā – uzturēt latviešu pašapziņu, būt par savu tautu, literatūru, kultūru un valodu, pretstāvēt spēkiem, kas tiecas unificēt, iekļaut un izkausēt citu tautu katlā. Kalniņam tuva arī eseja, leģendas un teiksmas, līdzības, kas spilgti izpaužas viņa īsprozā – grāmatās “Mūžība” (1971), “Savādnieki” (1979), “Hronists un Velns” (1985), kuros risinātas cilvēka un varas attiecības, melu un patiesības sadursmes, filozofiski apcerēts mirklis un mūžība. Pie šī atzara pieskaitāms arī romāns-alegorija “Zvanu spēles” (1995).
Jānis Kalniņš bijis arī scenārija autors Voldemāra Pūces spēlfilmai “Mērnieku laiki” (1968) un par klasiku kļuvušajai Gunāra Pieša filmai “Nāves ēnā” (1971, scenārija līdzautors).
Kad ar skandālu (ierakstu kompartijas biedra lietā) no darba tiek atlaists iepriekšējais Valodas un literatūras institūta direktors Ēvalds Sokols (par to lasāms ieraksts Facebook literatura.lv lapā 2021. gada 4. decembrī), divdesmit gadus (1963–1983) institūtu vada Jānis Kalniņš. Jāni Kalniņu kā direktoru raksturojis viņa kolēģis Viktors Hausmanis: “Viņš toreiz jau bija Valodas un literatūras institūta direktors, nācās sēdēt visādās, nereti dumjās sēdēs. Uznāca augšā uz mūsu trīspadsmito stāvu [Zinātņu akadēmijas augstceltnē] noskaities, sadrūvējies. Sēdes tur lejā notika krievu valodā, un tie “muļķīši” literāti tika pamācīti un arī pelti. Un kur tad vēl nosodījuma vēstules, ko nācās akadēmiķiem parakstīt. To gadu izjūtas ielējušās viņa teiksmu grāmatās “Mūžība”, “Hronists un Velns”. Viņš stāstīja, ka vairākus no teiksmainajiem stāstiem sacerējis Zinātņu akadēmijas Prezidija sēdēs, lai nebūtu jāklausās tukšās runās. Institūtā Jānis Kalniņš bija tāds kā aizsargvalnis, kā viļņu lauzējs: viņš visu kritiku un “gudrās” pamācības ņēma uz sevi, bet institūtā ļāva mierīgi strādāt un nekad neuzspieda tā laika ideoloģiskās dogmas. Protams, bez laikmeta zīmēm jau institūta darbi tomēr neiztika. Arī Raiņa Kopotu rakstu komentāros ir pa kādai uzspiestai, ideoloģizētai rindkopai. Bet tā nebija Jāņa Kalniņa griba. 1983. gadā Jānis Kalniņš no institūta aizgāja. Gribēja strādāt tikai literāru darbu un apkopa dārzu savā Murjāņu valstībā.” (Hausmanis, Viktors. Mans darba kolēģis Jānis Kalniņš. Literatūra un Māksla Latvijā, 2000, 27. janvāris)
Mūža pēdējos gadus, kad vairs nebija spēka uzkāpt Rīgas dzīvokļa 6. stāvā, Jānis Kalniņš tiešām vadīja Murjāņos savā vasarās mājā, kur aiz loga zaļa pļaviņa un ozols, tāle, kas raisa ilgošanos…
Jānis Kalniņš aizgāja mūžībā 2000. gada 25. janvārī Murjāņos. Apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos.
* * *
Ieraksts Jāņa Kalniņa dienasgrāmatā 5.12.75.
“Pārlasīju “Raini”. Tagad, kad ir zināma atkāpe no rakstīšanas laika prieka un mocībām, liekas, ka uzrakstīts puslīdz ciešami. Kas tad te ir tas ciešamais? Tas, ka aiz visiem vārdiem, aiz visām rindām – bieži vien tās joprojām ir pastieptas, bez īstas koncentrācijas – ir vēl visas grāmatas koptēls, kas nav vārdos izsakāms, bet lasot tverams. Tas – ja esmu pareizi to uztvēris – piešķir grāmatai zināmu nozīmību, literāru vērtību un ne tikai ir noticis fakts, ka uzrakstīta grāmata. Tas ir tas gaisa slānis, kas veidojas kā noteikts stils, kā atmosfēra pāri vārdiem, kas rakstīti. Sevišķi tas nepieciešams dzejai – vārdos neizteiktais, bet vārdu radītais, vienlīdz nepieciešams tas ir arī prozai, kaut arī par to runā reti.
Vārdus var iemācīties uzrakstīt visi, bet radīt šo starpslāni, kas ir pāri rakstītajiem konkrētajiem vārdiem, spēj samērā tikai reti. – Iznāk, ka tagad es dižojos pats ar sevi, bet nudien šķiet, ka “Rainī” ir kaut kas no tā. Ja ir tā, tad visam rakstītajam ir arī kaut kāda vērtība, bet, ja šī slāņa nav, tad nav arī vērtības, tad ir tikai taisīta literatūra.”