Jākobs Lange

Jākobs LANGE (1711-1777) ir dzimis grāmattirgotāja, grāmatu ūtrupnieka un Prūsijas galma māklera Mihaela Langes (Lange, 1670-1750) un viņa sievas Barbaras, dzimušas Melleres (Möller, 1676-?) ģimenē kā sestais bērns. Ģimenes draugu vidū ir piētists Georgs Frīdrihs Rogals (Rogall, 1701-1733), dabaszinātnieks Kristāns Gabriēls Fišers (Fischer, 1686-1751), lielisks zīmētājs, rakstvedis, Jākoba Langes mājskolotājs Antons Kempfs (Kempf) u.c.
16.08.1737. Pēterburgas sv. Pētera baznīcā Jākobs Lange apprecas ar Annu Helēnu Naciju (Nazzius, 1720-1743), laulībā piedzimst divi dēli, abi miruši bērnībā.
4.07.1745. Smiltenē Jākobs Lange apprecas ar Doroteju Šarloti fon Petersoni (Peterson, 1728-1769), laulībā dzimst septiņi bērni: Pēteris Vilhelms (1746-1747), Kārlis Heinrihs (1748-1752), Kristiāns Frīdrihs (1748-1751), Johans Voldemārs (1750-1751), Marija Jakobīna (1752-1752), Šarlote Elizabete (1753-1806), Kristīne Sofija (1755-1769).
26.12.1772. Mālpilī Jākobs Lange apprecas ar Magdalēnu Elizabeti fon Renni (Rönne, 1745-1794), laulībā dzimuši:
dēls Georgs Jākobs Jozefs Lange (1773-pēc 1830) ķeizariskās Krievijas armijas ģenerālis, kritis poļu gūstā pēc poļu sacelšanās un dēls Oto Jākobs Lange (1775-1799), Krievijas armijas karodznieks, piedalījies Suvorova gājienā pāri Alpiem, kritis Novi cietokšņa ieņemšanas laikā Itālijā. Ar abiem dēliem noslēdzas Langes dzimta Vidzemē.
Dzimtas ģerbonis: zils pamats, uz tā - zeltaina Venēcijas lilija; virs bruņucepures zelta sešstaru zvaigzne.

Reliģisko rakstu vēsturē
1738: piedalās latviešu Bībeles 2. izdevuma tekstu revīzijā, Langes pārziņā ir Vecās Derības grāmatas, no Jozuas līdz Ījaba grāmatai, no Jaunās Derības - no Pētera 2. vēstules līdz Atklāsmes grāmatai.
1753: iespējams, sadarbojies ar mācītāju Blaufūsu latviešu vēstures "Vidzemes ļaužu vecās un jaunās būšanas stāstu" izstrādē, manuskripts LU AB R, faksimils publicēts (2015).
1762: Jauna latviska dziesmu grāmata [Vidzemes luterāņu dziesmu grāmata, atdzejojis no vācu valodas divas garīgas dziesmas].
1846: Dziesmu grāmata [Vidzemes luterāņu dziesmu grāmatas jauns izdevums, iekļautas trīs Langes atdzejotās dziesmas].
1773: Tā atzīšana tās patiesības uz dievabijāšanu. Rīga. [Luterāņu katehisms, balstīts M.Lutera Mazajā katehismā.]

Valodniecībā
1772: Vollständiges Lettsiches Lexicon, samt angezeigten verschiedenen Provinzialdialekten in Lief- und Kurland. Peltsamā [Schloß Ober-Pahlen]. Manuskripts gatavs jau 1757, tomēr Septiņgadu kara dēļ iespiešanu atliek. "Pilnīga latviska vārdnīca" - kā pirmā daļa ietilpst Langes vārdnīcā (1777)
1777: Vollständiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon nach den Hauptdialecten in Lief- und Curland ausgefertigt. Jelgava: J.Stefenhāgens, 1777. ["Pilnīga vāciski latviska un latviski vāciska vārdnīca", tās materiālu vēlāk izmantojis G.F.Stenders savā vārdnīcā (1789). Vārdnīcā ir iekļautas ziņas par latviešu mitoloģiju, piemēram, šķirkļos Māte, Mēslu Babe, Meža māte u.c.]

Veselības kopšanā
1768-1769: Latviešu Ārste [pirmais turpinājumizdevums - 25 nr. latviešu valodā, brīvs tulkojums no Pētera Ernsta Vildes vācu oriģināla; izdevumā galvenokārt praktiski padomi veselības kopšanā; faksimils publicēts (1991).

Memuāri
Ephemerides Langianae [Jākoba Langes dienasgrāmata] - rokraksts latīņu valodā LU AB Rokrakstu un reto grāmatu fondā.

Pēc visa šāda pārsteidzoša piedzīvojuma [Langes pirmā tikšanās ar superintendentu Fišeru Vidzemē, kurā atklājas, ka Lange neprot latviešu valodu] Lange vis neizmisās, bet ķērās dedzīgi pie Adolfija gramatikas, Glüka bībeles un citiem palīga līdzekļiem, lai dabūtu mazu ieskatu latviešu valodas "vienkāršajā un vieglajā" sastatā, kā viņš par to sprieda. Pie tam viņam dūrās acīs latviešu valodas lielā radniecība ar leišu valodu, ar kuru viņš bija iepazinies Austrum-Prūsijā, sagatavodamies uz kādu turienes mācītāja vietu. Labu palīgu šai darbā viņam sniedza arī dažādas citas agrāk piekoptas valodnieciskas studijas. Tas viss viņam ievērojamā kārtā atvieglināja svešu valodu iemācīšanos. Tā dienām un naktīm strādādams, Lange sasniedza to, ka jau pēc sešām nedēļām viņš varēja sastādīt patstāvīgi latvisku sprediķi un to aicinātiem klausītājiem par izbrīnēšanos klaji priekšā celt.
Āronu Matīss. Jēkabs Lange. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1921, nr. 4, 336. lpp.

No latviešu valodā 18. gadsimtā rakstītās literatūras parasti izceļ tikai Veco Stenderu, kura darbība sevišķi aktīva bijusi gadsimta pēdējos gadu desmitos. Taču tāpat kā Stendera 1789. gada vārdnīcas ēnā nepamatoti aizmirsta J. Langes daudz agrāk sarakstītā (pirmajā redakcijā -1755) un arī agrāk publicētā latviešu valodas vārdnīca (ar vācu - latviešu un latviešu -vācu iedaļām, 1772-1777), kas satur plašu un interesantu leksisko materiālu, tā arī Stendera dažādo literāro sacerējumu ēnā līdz šim tikpat kā neievērots palicis Langes tulkotais un papildinātais P. Vildes izdevums "Latviešu Ārste". Ja neskaita pāris vārdnīcu, gramatikas un niecīgo Kurzemes kalnedāru, "Latviešu Ārste" līdzās Stendera "Pasakām un stāstiem" (1766) taču bija pirmie laicīgās literatūras izdevumi latviešu valodā. (..) salīdzinājums daudzējādā ziņā izceltu "Latviešu Ārstes" nozīmi: Stendera pasakām un stāstiem nav gandrīz nekāda sakara ar latviešu dzīvi, toties daudzas "Latviešu Ārstes" lappuses sniedz tiešu latviešu dzīves un uzskatu raksturojumu. Stendera valoda ir ģermānismu un vācisku teikuma konstrukciju pilna, bet "Latviešu Ārstes" valodas veidotājs J. Lange uzsvērti vairās no ģermānismiem. Ir vairāki novadi, kur Langi un "Latviešu
Ārsti" varam uzskatīt par jaunu tradīciju sācēju; vispirmām kārtām: latviešu periodikas veidošanā.
Konstantīns Karulis. "Latviešu Ārste" mūsu kultūras vēsturē. Varavīksne 1968, 291.-292. lpp.

Līdz pat šodienai "Latviešu Ārste" ir medicīnas publikācija ar vislatviskāko leksiku. Tekstā tikpat kā nav ģermānismu, bet latīnismu nav vispār! Tas ir neapšaubāms Jākoba Langes nopelns, un mūsdienu ārstiem, gatavojot savas publikācijas, ar neslēptu skaudību jānoraugās aizgājušajos laikos.
Arnis Vīksna. P.E.Vilde un "Latviešu Ārste". No: P.E.Vilde. Latviešu Ārste. Faksimilizdevums. Rīga: Zinātne, 1991, 191. lpp.

mācītājs
tulkotājs
valodnieks

Jakob Lange

J.L.

1717–1726
Kēnigsbergas Frīdriha ģimnāzija
Kaļiņingrada
mācījies, beidzis pilnu ģimnāzijas kursu

1727–1731
Kēnigsbergas Universitāte
Kaļiņingrada
studējis teoloģiju

1729–1731
Lietuviešu valodas seminārs
Kaļiņingrada
Apgūst lietuviešu valodu, paralēli studijām vingrinās sprediķošanā lietuviešu valodā.

1731
Kēnigsbergas Frīdriha ģimnāzija
Kaļiņingrada
Pēc profesora Rogala iniciatīvas strādā par skolotāju Frīdriha kolēģijas III klasē.

1732–1736
Pēterburgas sv. Pētera luterāņu draudze
Ņevas prospekts, Sanktpēterburga
Kalpo vācu luterāņu draudzē, palīgmācītājs un skolotājs, iepazīstas ar nākošo sievastēvu virsmācītāju Heinrihu Gotlību Naciju (Nazzius).

1736–1745
Ēveles evaņģēliski luteriskā draudze
Ēveles luterāņu baznīca
Pēc Blaufūsa aicinājuma ierodas Vidzemē; 28.12.1736. tikšanās ar superintendentu B.Fišeru, apgūst latviešu valodu, izmantojot H.Adolfija gramatiku un Glika Bībeles tulkojumu. Draudzē nodibina semināru, kurā pats darbojas par skolotāju, māca katehismu, garīgas dziesmas, spējīgākos skolēnus gatavo skolotāja amatam paša dibinātajās četrās draudzes skolās. Iepazīstas ar brāļu draudzes tradīcijām latviešu vidū.

1745–1771
Smiltenes draudze
Smiltenes evaņģēliski luteriskā baznīca
Mācītājs.1762.5.10.-1770 Cēsu iecirkņa prāvests.

23.01.1771–1777
Vidzemes evaņģēliskā baznīca
Rīga
Vidzemes ģenerālsuperintendents. No Smiltenes pārceļas uz dzīvi Rīgā. Amatā stāšanās sprediķis balstīts Jesajas grāmatā 51:16.

1731–03.08.1732
Berlīne
Ceļo uz Dancigu (tg.Gdaņska) un Berlīni, kur Langi izraugās par sekretāru Prūsijas karaliskajam komisāram, ar komisāru kopā - tālāk uz Frankfurti pie Oderas, Poznaņu, Krakovu, Viļņu, Kauņu un Kedaiņiem; augstu vērtēts valodu prasmes un diplomāta spēju dēļ. Pēc gada augustā atgriežas Kēnigsbergā ar bagātīgu reliģiskās dzīves pieredzi - ebreju / poļu / lietuviešu / vācu savstarpējās attiecībās.

1735
Karēlija
Protokolists - piedalās ķeizariskās komisijas darbā Ingermlandē un Karēlijā, kopā ar Langi arī barons Frīdrihs fon Fītinghofs, mācītājs Nacijs, somu un zviedru garīdznieks. Uzdevums - vizitēt, konstatēt un reģistrēt kara postījumus bijušajās luterāņu zemēs, tos notaksēt un sagatavot materiālai piedziņai.

1743
Vidzemes evaņģēliskā baznīca
Darbojas baznīcas komisijā hernhūtiešu darbības izpētē latviešu vidū, attieksme pret brāļu draudzi - atturīga, distancēta, ne noraidoša.

Apglabāts Smiltenē, Cērtenes kapos,