Ita Saksa

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (1); Tulkotājs (22); Atdzejotājs (6); Recepcijas persona (8)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsIta Saksa
KopsavilkumsIta Saksa (Ita Saks, 1921–2003) – latviešu literatūras tulkotāja igauņu valodā. Studējusi igauņu valodu un literatūru Tartu Universitātē (1950–1956), strādājusi igauņu preses izdevumos (1944–1971), no 1971. gada nodarbojusies tikai ar tulkošanu. Tulkojusi no vācu, krievu, bet galvenokārt no latviešu valodas. Latviešu valodu apguvusi jau bērnībā, dzīvojot Valkas un Valgas apkaimē. Tulkojusi latviešu prozu – Dagnijas Zigmontes, Alberta Bela, Andra Jakubāna, Egona Līva, Bruno Saulīša, Andreja Dripes, Imanta Ziedoņa, Marģera Zariņa, Jāņa Poruka, Aleksandra Čaka, Elzas Stērstes, Noras Ikstenas un citu prozas darbus. Atdzejojusi Vitauta Ļūdēna, Ojāra Vācieša, Jāzepa Osmaņa dzeju un latviešu tautasdziesmas. Igaunijas teātriem tulkojusi latviešu dramaturgu Raiņa, Gunāra Priedes, Ventas Vīgantes, Harija Gulbja, Pētera Pētersona un citu lugas. Apbalvota ar Andreja Upīša prēmiju (1982), Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1997).

Personiska informācijaBērnībā dzīvojusi Valkas un Valgas pusē. Saksas auklīte bijusi latviete.
Brālis – publicists Elhonens Sakss (1927–2014), vairāku grāmatu autors.
Bijusi precējusies ar igauņu rakstnieku Juhanu Smūlu (Juhan Smuul, 1922–1971), igauņu rakstnieka Ādu Hinta (Aadu Hint, 1910–1989) partnere.
Meita Mare Zareva (19.09.1956.) – tulkotāja, tulko bulgāru literatūru igauņu valodā. Tēvs – Ādu Hints.
Profesionālā darbība1956: pirmais pārtulkotais darbs – Gunāra Priedes luga "Jaunākā brāļa vasara" (pirmizrāde Pērnavā 1956. gada 26. decembrī).
1980: bija viena no 40 igauņu intelektuāļiem, kas parakstīja "Atklāto vēstuli no Igaunijas PSR", kurā igauņu inteliģence centās aizstāvēt igauņu valodas statusu un protestēja pret republikas vadības attieksmi pret jauniešu protestiem, ko izraisīja panku grupas "Propeller" uzstāšanās aizliegums.
"Šo vēstuli organizēja cilvēku grupa, kurā ietilpa Andress Tarands, Jāns Kaplinskis, Marju Lauristīna un citi. Vēstuli uzrakstīja Jāns Kaplinskis. No šīsdienas viedokļa – tur tika prasīts viss, kas pašlaik iegūts. Vēstuli parakstīja četrdesmit kultūras darbinieku – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, žurnālisti un citi. Arī es parakstīju. Pēc tam sākās saukšana uz sarunām. [..] Mani izsauca uz rajona partijas komiteju. Tur bija krievu tautības sekretārs. Viņš mani tā lamāja, tā lamāja, ka, šķiet, sāku raudāt. Pirms šīs vēstules strādāju jaunatnes žurnālā "Noorus", no kura politisku iemeslu dēļ biju spiesta aiziet. Man toreiz pateica skaidri un gaiši – ar žurnālistiku vairs nedrīkstu nodarboties. Tā sāku tulkot."
"Esmu sākusi tulkot Vizmas Belševicas "Billi"": ar Itu Saksu sarunājas Guntars Godiņš. Literatūra. Māksla. Mēs, 1998, 26. marts.

Tulkojumi un atdzejojumi igauņu valodā

Tulkojumi
1966: Zigmonte, Dagnija. Mere väravad (Jūras vārti)
1969: Bels, Alberts. Uurija (Izmeklētājs)
1969: Purs, Laimonis. Valguskiirte sõõris (Gaismas staru lokā)
1970: Jakubāns, Andris. Hakkas sadama kell neli üksteist (Mana baltā ģitāra)
1972: Līvs, Egons. ge-Kaulsi kaksikud (Velnakaula dvīņi)
1973: Bels, Alberts. Puur (Būris)

1973: Saulītis, Bruno. Saare puiestee (Ošu gatve)
1976: Čaks, Aleksandrs. Minu armastus (Mana mīlestība)
1977: Dripe, Andrejs. Viimane barjäär (Pēdējā barjera)
1977: Ziedonis, Imants Minu Kuramaa (Kurzemīte)
1979: Ziedonis, Imants. Epifaaniad (Epifānijas)
1981: Zariņš, Marģeris. Vale-Faust, ehk, Parandatur ja täiendatud kokraamat (Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata)
1987: Rudzītis, Edmunds. Möödakäijad ja läbikäijad (Garāmgājēji un caurigājēji)
1989: Poruks, Jānis. Palukavartest pärg (stāsti)
1993: Stērste, Elza. Armastusjutt ja teisi jutte
1995: Janovskis, Gunars. Linn jõe ääres (Pilsēta pie upes)
1999: Žīgure, Anna. Ja siiski nii lähedal (Un tomēr tik tuvu)
2003: Ikstena, Nora. Elu pühitsus (Dzīves svinēšana)

Atdzejojumi
1971: Vācietis, Ojārs. Sabad sõlmes (Sasiesim astes!)
1971: Vācietis, Ojārs. Venuse käed (Veneras rokas)
1972: Osmanis, Jāzeps. Kirju liblikas (Burtiņu taureņi)
1978: Ļūdēns, Vitauts. Uneveski (Sapņu dzirnas)
1985: Õhtu eeli laulma läksin (Latviešu tautasdziesmu izlase "Ik vakarā dziedāt gāju")
2000: Godiņš, Guntars. Ööike (Melnā saule; kopā ar Guntaru Godiņu un Dorisu Karevu)

Tulkojusi latviešu dramaturgu lugas Igaunijas teātriem, piemēram, Raiņa "Mīla stiprāka par nāvi", Gunāra Priedes "Lai arī rudens", "Jaunākā brāļa vasara", "Normunda meitene", "Vikas pirmā balle", "Udmurtijas vijolīte", "Zilā", Ventas Vīgantes, Harija Gulbja, Pētera Pētersona, Aleksandra Čaka "Spēlē, spēlmani".

Citātu galerija

Par latviešu tautasdziesmu atdzejojumu igauņu valodā izlasē "Õhtu eeli laulma läksin" ("Ik vakaru dziedāt gāju")

"Atdzejotāja labi pārzina ne tikai latviešu valodu, poētiku, tradīcijas, bet arī apzinās, ka akla dainu "pārlikšana" igauņu tautasdziesmu ritmiskajā rāmī būtu aplama: zustu četrrindes melodija. Ita Saksa veiksmīgi interpretē arī deminutīvu formas, cenšoties tās atdzejot tur, kur to prasa izjūta un loģika, bet ne gadījumos, kad deminutīvi lietoti, lai aizpildītu dipodiju. Vēlreiz varam pārliecināties par atdzejotājas kompetenci. Latviešu tautasdziesma ir lakoniska un precīza, tajā mēs nevaram saskatīt neko no igauņu estētikas nepabeigtības, poētikas un vārdu izšķērdības. Arī šo precizitāti Ita Saksa nav zaudējusi. Ne mazāk svarīgi ir arī vārdu un vārsmu atkārtojumi, šeit nav runa par ornamentālu zīmējumu un liekvārdību. Gandrīz nevienā mūsu četrrindē neatradīsim lieku vārdu. [..] Mūsu tautasdziesmas ir ļoti vienkāršas, taču ne vienkāršotas. No atdzejotāja tas prasa nesarežģīt, neiznīcināt šo dabiskumu. Kaut arī Ita Saksa izmanto senās valodas formas, vietām pat apostrofus, igauņiem ne visai pierastus vārdus deminutīvā, vieglums un latviešu dainu intonācija ir jūtama. [..] Tulkotāja darbs ir grūts un riskants, taču šis grūtums un risks ir divtik liels, atdzejojot tautasdziesmu, gadsimtiem spodrinātu izziņu, izjūtu un pārliecību. Mēs varam uzticēties Itai Saksai, ar viņas pūlēm mūsu pieredzes mantojums nepaliks nespodrāks, un igauņu lasītājs saklausīs ne igauniskotas, bet īsti latviskas tautasdziesmas."

Godiņš, Guntars. Ne igauniskotas, bet īsti latviskas tautasdziesmas. Literatūra un Māksla, 1986, 7. marts.
Nodarbestulkotāja
Dzimšanas laiks/vieta03.12.1921
Izglītībanezināms – 1941
Valga

Beigusi Valgas vidusskolu


1950 – 1956
Tartu universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005

Studējusi neklātienē Vēstures un filoloģijas fakultātē igauņu filoloģiju.

Darbavieta1944 – 1949
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Strādājusi par sekretāri un nodaļas vadītāju laikrakstā "Noorte Hääl".


1949 – 1953
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Redaktore laikrakstā "Säde".


1953
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Korespondente laikrakstā "Noorte Hääl".


1957 – 1971
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Žurnālās "Noorus" nodaļas vadītāja.


1958
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Literārā līdzstrādniece žurnālā "Nõukogude naine" ("Padomju Sieviete").


1958 – 1959
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia
Televīzijas literāro raidījumu redakcijas darbiniece.

1971 – 2003
Profesionāla tulkotāja
Dalība organizācijās1947 – 1989
Igaunijas Komunistiskā partija

Biedre


1980 – 2003
Igaunijas Rakstnieku savienība
Tallina
Tallinn, Harju County, Estonia

Biedre

Miršanas laiks/vieta23.03.2003
Evakuācija1941 – 1944
Voroņeža
Voronezh, Voronezh Oblast, Russia
Evakuējusies uz PSRS (Vjazņiki, Miškina, Voroņeža, Maskava, Ļeņingrada), sākumā strādājusi fabrikā un bērnudārzā, vēlāk par komjaunatnes instruktori.
ApbalvojumiAndreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par latviešu rakstnieku darbu tulkošanu igauņu valodā. I. Saksa atdzejojusi A. Čaka, O. Vācieša, I. Ziedoņa dzejoļus, tulkojusi Raiņa, H. Gulbja, G. Priedes lugas, A. Bela, A. Jakubāna un citu autoru prozas darbus.
1982

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1997. gada 22. janvāra lēmumu.
IV šķira
1997

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Valga1941IzglītībaPilsēta
2Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005)
1950 - 1956IzglītībaĒka, māja
3Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1944 - 1949DarbavietaPilsēta
4Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1953DarbavietaPilsēta
5Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1949 - 1953DarbavietaPilsēta
6Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1958DarbavietaPilsēta
7Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1958 - 1959DarbavietaPilsēta
8Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1957 - 1971DarbavietaPilsēta
9Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
1980 - 2003Dalība organizācijāsPilsēta
10Voroņeža
(Voronezh, Voronezh Oblast, Russia)
1941 - 1944EvakuācijaPilsēta

Ita Saksa (1921–2003) tulkojusi latviešu literatūru igauņu valodā.

Dzimusi 1921. gada 3. decembrī Valgā ebreju ģimenē. Dzīvojot Igaunijas–Latvijas pierobežā, latviešu valodas apguve varētu šķist gluži pašsaprotama, taču Itai Saksai bija vēl “pastiprinošs” faktors – latviešu auklīte Zelma, kas pēc mātes nāves ģimenei palīdzēja uzaudzināt Itas brāli Elhonenu (1927–2014), kurš vēlāk kļuva par inženieri konstruktoru un publicistu, nodibināja izdevniecību “Aviv”, kas 90. gados Igaunijā izdeva ebreju literatūru. Ita Saksa allaž uzsvērusi Zelmas “faktoru” savā latviešu valodas prasmē un savā tulkotājas spējā izprast sīkākās latviešu valodas nianses un atveidot tās igauņu valodai organiski.

Beigusi vidusskolu Valgā, Vācijas–Krievijas kara sākumā evakuējusies uz PSRS, kur strādājusi gan rūpnīcā, gan bērnudārzā, bijusi komjaunatnes instruktore. Pēc atgriešanās Igaunijā 1944. gadā līdz pat 1971. gadam Itas Saksas darba gaitas bijušas saistītas ar dažādiem preses izdevumiem, kuros viņa bijusi gan literārā līdzstrādniece, gan mākslas un literatūras nodaļas vadītāja. Paralēli studējusi igauņu filoloģiju (1950–1956) Tartu Valsts universitātē.

1971. gadā Itas Saksas darbība žurnālistikā apraujas, pareizāk sakot, tiek aprauta. Iemesls – strādājot žurnālā “Noorus” (1957–1971) par Literatūras un mākslas nodaļas vadītāju, Hruščova atkušņa laikā un arī pēc tam viņa žurnāla lappusēs dod vārdu jaunajiem, demokrātiski un uz pārmaiņām literatūrā noskaņotiem igauņu un vissavienības rakstniekiem. Centieni publicēt Josifa Brodska dzejoļu atdzejojumus, kad viņš Padomju Savienībā kļuvis par persona non grata, maksā viņai amatu.

1980. gadā Ita Saksa ir to 40 igauņu kultūras darbinieku vidū, kas paraksta “Atklāto vēstuli no Igaunijas PSR” – Baltijas valstīs pirmo atklāti pausto politisko nostāju jautājumā par igauņu valodas statusu, kā arī asi iebilstot pret republikas vadības attieksmi pret jauniešu protestiem, ko izraisīja pankgrupas “Propeller” uzstāšanās aizliegums. 1998. gadā intervijā Guntaram Godiņam par šo notikumu Ita Saksa stāsta: “Šo vēstuli organizēja cilvēku grupa, kurā ietilpa Andress Tarands, Jāns Kaplinskis, Marju Lauristīna un citi. Vēstuli uzrakstīja Jāns Kaplinskis. No šīsdienas viedokļa – tur tika prasīts viss, kas pašlaik iegūts. Vēstuli parakstīja četrdesmit kultūras darbinieku – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, žurnālisti un citi. Arī es parakstīju. Pēc tam sākās saukšana uz sarunām. Mani izsauca uz rajona partijas komiteju. Tur bija krievu tautības sekretārs. Viņš mani tā lamāja, tā lamāja, ka, šķiet, sāku raudāt. Pirms šīs vēstules strādāju jaunatnes žurnālā “Noorus”, no kura politisku iemeslu dēļ biju spiesta aiziet. Man toreiz pateica skaidri un gaiši – ar žurnālistiku vairs nedrīkstu nodarboties. Tā sāku tulkot.” (Literatūra. Māksla. Mēs, 1998, 26. marts)

Tātad – no 1971. gada Ita Saksa nodarbojas tikai ar tulkošanu, taču patiesībai par godu jāteic, taciņa uz latviešu literatūras dārzu iemīta jau krietni agrāk – par sākumu tiek uzskatīts 1956. gads, kad pašās gada beigās, 26. decembrī, uz Pērnavas teātra skatuves iestudējumu piedzīvo viņas tulkotā Gunāra Priedes luga “Jaunākā brāļa vasara”. Turpmāk ar viņas svētību uz Igaunijas teātru skatuvēm nonāk vairākas latviešu dramaturga lugas. Gunārs Priede rakstījis: “Ar Itu Saksu iepazināmies tramvajā. Bija l958. gads, ap ievziedu laiku (Igaunijā vēlāk nekā pie mums) Tallinā notika Baltijas teātru pavasara skate, un es, braucot no viesnīcas uz centru, tramvaja priekšējā platformā sagadījos reizē ar trauslu tumšmati. Viņa mani sveicināja un teica, ka esot tā, kas pārtulkojusi manu lugu “Lai arī rudens”, ko skatē rādīja Vīlandes teātris “Ugala”, kļūstot par uzvarētāju ceļojošo teātru grupā. [..] Krietni vēlāk, kad Vīlandē iestudēja manu lugu “Udmurtijas vijolīte”, Itai Saksai par to piešķīra prēmiju kā par tā gada labāko tulkojumu. Mani igauņu draugi teicās izrādē jutušies, kā viņu pašu oriģināllugu skatoties un klausoties, tik igauniski ritējis dialogs. Līdz tam Ita jau bija pārtulkojusi virkni citu manu darbu. Ar “Normunda meiteni” viņas igauniskojumā Vīlandes “Ugala” viesizrādēs apbraukāja Igauniju veselus sešus gadus. Ilgi uz skatuves dzīvoja arī “Vikas pirmā balle”, kuras 200. izrādi vīlandieši sniedza Sāmsalā.” (Priede, Gunārs. Latvisko zemtekstu igauniskotāja. Latvijas Vēstnesis, 1998, 6. augusts)

Itas Saksas atbalsts bijis nenovērtējams arī gadījumos, kad latviešu rakstniekiem iznāca kāda sa- un aizķeršanās ar cenzūru un padomju uzraugorgāniem. Gunāra Priedes stāsts: “Latvijā iestudēt aizliedza manu 1972. gada lugu “Zilā”. Ita to tūlīt pārtulkoja, atradās režisors un teātris, taču atklājās, ka pie mums neiestudētus un nepublicētus darbus nedrīkst ņemt pretī arī citur. Tad laimīgā kārtā izdevās lugu nopublicēt žurnālā “Karogs”, un Pērnavas teātrī jau 1973. gadā parādījās pirmiestudējums. Latviešu skatītāji “Zilo” televīzijā un drīz pēc tam Valmieras teātrī redzēja tikai 1976. gadā, aptuveni vienlaikus ar austrāliešiem Sidnejas latviešu teātrī.” (Op. cit.) Bet par to, kā glābusi Alberta Bela romānu “Bezmiegs”, viņa stāsta pati: “Biju jau pārtulkojusi Bela “Būri” [1973] un “Izmeklētāju” [1969]. Viņš mani uzskatīja par savu tulkotāju, tāpēc iedeva “Bezmiega” manuskriptu. Romāns vēl nebija iznācis Latvijā. Es to izlasīju un grasījos tulkot. Te kādu vakaru piezvanīja Alberts Bels un teica, lai es iznīcinu manuskriptu. Es to neizdarīju, bet paslēpu bēniņos pie kādas draudzenes. Alberts zvanīja vēlreiz un prasīja, vai esmu iznicinājusi romāna rokrakstu. Teicu, ka neesmu to izdarījusi. Tad viņš ieradās Tallinā. Alberts man neko nestāstīja, tikai pateica, ka viņa manuskripts atrodas prokuratūrā un ka tajā atrastas četrdesmit trīs kļūdas. Es gan nobrīnījos, kā tad es neesmu atradusi nevienu. Pēc daudziem gadiem šo romānu pārtulkoju, nu tagad tas atrodas izdevniecībā. Ceru, ka kādreiz tiks arī izdots.” (Literatūra. Māksla. Mēs, 1998, 26. marts) Igaunijas Nacionālās bibliotēkas katalogs diemžēl neliecina, ka šis tulkojums būtu iznācis.

Itas Saksas tulkoto darbu skaits iesniedzas četros desmitos grāmatu, viņa igauņu lasītājus iepazīstinājusi ar Dagnijas Zigmontes, Andra Jakubāna, Laimoņa Pura, Egona Līva, Aleksandra Čaka, Bruno Saulīša, Imanta Ziedoņa, Marģera Zariņa, Gunara Janovska, Noras Ikstenas un citu autoru prozu, atdzejojusi Ojāru Vācieti, Guntaru Godiņu, Vitauta Ļūdēna, Jāzepa Osmaņa bērnu dzeju, pavērusi ceļu uz Igaunijas skatuvēm ne tikai Priedes, bet arī Zentas Vīgantes, Harija Gulbja, Pētera Pētersona un Paula Putniņa lugām. Pie paliekamiem darbiem pieskaitāms arī latviešu tautasdziesmu atdzejojums, kuru izvērstā un pamatīgā recenzijā analizējis Guntars Godiņš. Lūk, neliels ieskats Guntara Godiņa vērtējumā: “Atdzejotāja labi pārzina ne tikai latviešu valodu, poētiku, tradīcijas, bet arī apzinās, ka akla dainu “pārlikšana” igauņu tautasdziesmu ritmiskajā rāmī būtu aplama: zustu četrrindes melodija. Ita Saksa veiksmīgi interpretē arī deminutīvu formas, cenšoties tās atdzejot tur, kur to prasa izjūta un loģika, bet ne gadījumos, kad deminutīvi lietoti, lai aizpildītu dipodiju. Vēlreiz varam pārliecināties par atdzejotājas kompetenci. Latviešu tautasdziesma ir lakoniska un precīza, tajā mēs nevaram saskatīt neko no igauņu estētikas nepabeigtības, poētikas un vārdu izšķērdības. Arī šo precizitāti Ita Saksa nav zaudējusi. Ne mazāk svarīgi ir arī vārdu un vārsmu atkārtojumi, šeit nav runas par ornamentālu zīmējumu un liekvārdību. Gandrīz nevienā mūsu četrrindē neatradīsim lieku vārdu. [..] Mūsu tautasdziesmas ir ļoti vienkāršas, taču ne vienkāršotas. No atdzejotāja tas prasa nesarežģīt, neiznīcināt šo dabiskumu. Kaut arī Ita Saksa izmanto senās valodas formas, vietām pat apostrofus, igauņiem ne visai pierastus vārdus deminutīvā, vieglums un latviešu dainu intonācija ir jūtama. [..] Tulkotāja darbs ir grūts un riskants, taču šis grūtums un risks ir divtik liels, atdzejojot tautasdziesmu, gadsimtiem spodrinātu izziņu, izjūtu un pārliecību. Mēs varam uzticēties Itai Saksai, ar viņas pūlēm mūsu pieredzes mantojums nepaliks nespodrāks, un igauņu lasītājs saklausīs ne igauniskotas, bet īsti latviskas tautasdziesmas.” (Godiņš, Guntars. Ne igauniskotas, bet īsti latviskas tautasdziesmas. Literatūra un Māksla, 1986, 7. marts)

Ita Saksa mirusi 2003. gada 23. martā un apbedīta Tallinā.


Ieva Kalniņa, 03.12.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.