Inta Čaklā

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (181); Tulkotājs (1); Sastādītājs (26); Redaktors (24); Komentāra autors (23); Recepcijas persona (14)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsInta Čaklā
Dzimtais vārdsZariņa
Personiska informācija1941: 6. janvārī dzimusi zemnieka un skolotājas ģimenē.
1963–1966: laulībā ar dzejnieku Māri Čaklo.
Profesionālā darbība1967: 28. janvārī laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēta pirmā recenzija "Meklētāju trauksme" par Jāņa Plotnieka dzejoļu krājumu "Ar liesmu ledus deg".

Raksti par literatūru

2013: Kas dzīvo vārdos

Sakārtotie raksti un vēstules

1990: Bārda, Fricis. Raksti 2 sējumos
1999–2002: Belševica, Vizma. Raksti 4 sējumos
2002–2008: Skujenieks, Knuts. Raksti 8 sējumos
2012: Kro–Kro: Knuta un Intas Skujenielu vēstules 1963–1969

Sakārtotās izlases

1980: Vilks, Ēvalds. No dzīves – par dzīvi
1983: Promatnākt, šurpaiziet: raksti par Imantu Ziedoni
1996: Latviešu jaunākās dzejas izlase
1998: Ziedonis, Imants. Zelta dālderis
2000: Молния в камне: latviešu dzejas izlase
2001: Plaudis, Egils. Ripo mēness mandarīns
2005: Veidenbaums, Eduards. Dzeja
2006: Dreslers, Jānis. Kā santīms ķešā...
2006: Poruks, Jānis. Zelta naglas
2007: Melgalvs, Māris. Dejas virs bezdibeņa
2007: Grēviņš, Valdis. Tas trakais kavalieru gads
2008: Ādamsons, Eriks. Dziesmas par labu dzīvošanu
2008: Ķempe, Mirdza. Savāda dvēsele
2011: Plaudis, Egils. Lirika (kopā ar Skaidrīti Plaudi)
2011: Skujenieks, Knuts. Simts
2012: Skujenieks, Knuts. Kā ozola saknei pēc ūdens

Citātu galerija

Par Intu Čaklo

"[V]isu viņa veica rimtā garā, nekad un nekur neizvirzīdama sevi priekšplānā, nevienā situācijā nepaceldama balsi. Domāju, šo pēdējo – nepacelto balsi – jo augstu vērtēja Riekstiņa Enciklopēdijas, "Literatūras un Mākslas", "Liesmas", "Nordik" mūžam burbuļojošo redakciju kaismīgie kolēģi, kas nebūt nenozīmē, ka viņa būtu klusējusi brīžos, kad aizstāvami principi. Nē, Inta runāja, ja redzēja, ka tam būs jēga, klusēja, ja jautājums iegriezās bezcerībā, kur smalki klusā ironija, humors vairs neko neglābj. Vārdu taupība – tāds bija viņas stils, un teikto apstiprina Intas grāmata "Kas dzīvo vārdos"(2013)."

Kubuliņa, Anda. Maigums, līdzsvars, stocisms. Diena, 2016, 22. februāris.

Inta Čaklā par dzeju

"Dzeja ir cilvēka dvēseles uzirdināšana, cilvēka atvērtība pasaulei. Konkrēti, kurā virzienā viņš kļūst atvērtāks, nav nemaz iespējams formulēt. Nu, tas ir tā kā Rokpelnis kādreiz rakstīja, ka cilvēki kļūst caurstaigājami pavasarī. Iespējams, ka dzeja uztur spēkā šo caurstaigājamības stāvokli. Jo ar laiku un gadiem cilvēki jau to'mer pamatā sacietē, apvelkas tas dvēseles loks, tu vairs pāri tik viegli nepāriesi. Un dzeja, iespējams, ir tā, kas tomēr palīdz uzturēt spēkā... kaut arī tieši kuru vajadzību kurā brīdī apmierina kurš dzejolis, nav iespējams pateikt."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis

"Mani vienmēr ir interesējis, kāpēc noteiktos vēstures periodos dzeju mīl bez piespiešanas un pārliecināšanas, bet citos interese ir ļoti ierobežota. Varbūt, ka iemeslu ir ļoti daudz. Noteikti ietekmē patērētāju sabiedrības vērtības. Ir mainījusies lietu uztvere, būtiskākai kļūstot tieši vizuālajai. Vārdi ir zaudējuši savas nozīmes, cilvēki nespēj uztvert valodas nianses, nesaprot ironiju, nemāk smieties. Pastarpinājums kļūst lieks."

Kritikas pavārgrāmata: Ivetas Ratinīkas saruna ar Intu Čaklo. Kultūras Forums, 2005, 29. aprīlis–6. maijs.

... par kritiķa darbu

"Gluži par zinātni – vismaz to, ko es esmu rakstījusi – es literatūras kritiku noteikti neuzskatu. Tā tomēr ir pārāk personīga. Tādas īsti zinātniskas, absolūtas objektivitātes tur nav, un es nezinu, vai tā vispār ir iespējama. Bet arī par daiļradi uzskatīt to gluži es nevaru, tāpēc ka mans objekts ir mākslas darbs, nevis kaut kas cits. Tas ir mākslas darbs un mēģināšana tam tuvoties, bezgalīga mēģināšana, kas, protams, pilnībā nekad nav iespējama. Bet, ja ir sajūta, ka tu esi kaut cik būtiski tuvojies, tad ir gandarījums."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis

"Kritika ir starpžanrs. Tā ir mākslas publicistika un žurnālistika, reizē arī cieši saistīta ar literatūras teoriju un vēsturi. Tomēr bez zināšanām, ar intuīciju vien kritiķis iztikt nevar. [..] Tā subjektivitāte, kas piemīt man kā cilvēkam ar savu ierobežoto gaumi un vēlmi teikt to, ko es domāju, ir viens aspekts, bet profesionāla, analītiska attieksme ir kas cits. Neviens kritiķis nav dievs – nav tāda redzes punkta, no kura varētu vēstīt absolūto patiesību. [..] Kritika ir presoniskāka [par literatūrzinātni], tā ir tūlītēja atsaukšanās. Literatūrzinātne šis pastarpinājums ir tālāks. Periodos, kad nav tapusi aktuālā kritika, literatūras vēstures ir krietni ierobežotākas, grūtāk strādāt."

Kritikas pavārgrāmata: Ivetas Ratinīkas saruna ar Intu Čaklo. Kultūras Forums, 2005, 29. aprīlis–6. maijs.

... par grāmatu redaktora darbu

"Ideālam redaktoram būtu jāsaprot autora nolūki un jāveicina šo nolūku skaidra parādīšana tekstā. Vārdu sakot, jāiesaka labot to, ko vajadzētu labot un kas saskanētu ar viņa nolūkiem, un varbūt nebāzties pa vidu tur, kur tas nav vajadzīgs. Protams, būt ideālam redaktoram ir ļoti grūti, tāpēc, ka tādam vajadzētu būt galvā visai latviešu valodai, visām tās ļoti daudzajām iespējām, visiem variantiem. Bet tik gudri jau mēs neviens diemžēl neesam, mums katram ir kaut kāds šaurāks iespēju loks. Kad es saskaros ar autoru, tad ir tā – vai nu viņa iespēju loks ir pavisam citāds vai mums tas saskan."

Bezgalīgi centieni tuvoties: Inta Čaklā intervijā Paulam Bankovskim. Diena, 2005, 2. aprīlis.

SaiknesMāris Čaklais (1940–2003) - Bijušais vīrs
Ēvalds Vilks (1923–1976) - Vīrs
Nodarbesliteratūrzinātniece
literatūrkritiķe
kritiķe
Dzimšanas laiks/vieta06.01.1941
Rīga
Rīga
Izglītība1948 – 1955
Salaspils
Salaspils, Salaspils novads
Salaspils septiņgadīgā skola

1955 – 1959
Rīga
Rīga
Rīgas 3.vidusskola

1959 – 1964
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa
Darbavieta1964 – 1969
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
Rīga
Rīga

1973 – 1976
Galvenā enciklopēdiju redakcija
Rīga
Rīga
Redaktore

1976 – 1987
Laikraksts "Literatūra un Māksla"
Rīga
Rīga

1987 – 1991 (Datums nav precīzs)
Izdevniecība "Liesma"
Rīga
Rīga

Redaktore


1993 – 2016 (Datums nav precīzs)
Nordik

Redaktore


1993 – 2016 (Datums nav precīzs)
Tapals
Redaktore
Dalība organizācijās1976 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre

1990 – 2016
Latvijas Rakstnieku savienība
Lāčplēša iela 48/50 – 12
Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011
Miršanas laiks/vieta18.02.2016
Rīga
Rīga
Apglabāts22.02.2016
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiLatvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu literatūras kritikā.
Par mūža ieguldījumu
2005

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
06.01.1941Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
18.02.2016Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
22.02.2016ApglabātsKapsēta
4Salaspils
(Salaspils, Salaspils novads)
1948 - 1955IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1955 - 1959IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1964 - 1969DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1973 - 1976DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1976 - 1987DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1987 - 1991DarbavietaPilsēta
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1976 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
11Lāčplēša iela 48/50 – 12
(Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011)
1990 - 2016Dalība organizācijāsDzīvoklis

“Tas dzejnieks, uz kuru Inta Čaklā 40 gados vērsusi savu skatienu, var būt drošs par to, ka viņš literatūrā ir, pat ja rakstīts par viņa neveiksmēm. Tādam, kurš Intas Čaklās saprasts un atzīts, ir nācies uzmanīties, sargāt sevi no eiforiskas pārliecības par savu ģenialitāti, un ne katram, starp citu, tas izdevās. Ko tad, ja neesi pamanīts? Mierināt sevi ar domu, ka neviens neaptver visu, un tomēr nebūt greizsirdīgam – tomēr uzticēties kritiķei, par kuras principiem precīzi pateikts jau uz krājuma [“Kas dzīvo vārdos”] vāka: “Intai Čaklajai nav bijis vajadzības atsacīties no padomju laikā rakstītā, viņa ir pierādījums tam, ka vienmēr iespējams izveidot savus, profesionālus kritērijus un godīgi (kā pret sirdsapziņu, tā dzeju) vērtēt literatūru “legālās nelojalitātes” (K. Skujenieks) ietvaros” – nav nekāda pārrāvuma starp tolaik un šolaik rakstīto. Paradokss – Intas rakstu līdzsvarotā skaidrība, kurā nemaisās ne ideoloģiski, ne personiski aprēķini un afekti, un tomēr tik spēcīga personas klātbūtne, kritika kā dzīva būtne, autoritāte gluži kā personificēta literatūra, kas vai nu pieņem, vai atstumj” – tā, recenzējot Intas Čaklās rakstu krājumu “Kas dzīvo vārdos” (2013), žurnālā “Rīgas Laiks” rakstījusi dzejniece Inese Zandere.

Inta Čaklā (1941–2016) dzimusi Zvaigznes dienā, 6. janvārī. Tēvs ir zemes kopējs, kuram ir sava saimniecība Salaspils “Puntēs” pašā Daugavas krastā, māte Lonija Zariņa – skolotāja Ķemeros. Pa ziemu Inta ar brāli dzīvo pie mātes, vasarā visi brauc uz “Puntēm”. Ar šīm mājām arī saistās Intas pirmie dzejas iespaidi – viņa atceras, ka pilnmēness vakarā mamma pienesusi viņu pie loga, pa kuru bijusi redzama Daugava un pār to – sudrabains mēness tilts. Klusi skanējusi mātes balss: “Ak, tavu neprātu! / Ak, tavu iedomu! / Mēness pār upi / Būvēt grib tiltiņu…” Tas bijis 1944. gada vasarā, kad mazo meiteni apbūris Aspazijas dzejas skanējums un droši vien dabas ainavas pārsteidzošā līdzība ar vārdos izteikto. Vēlākajos gados Intai paticis aizklīst līdz Daugavai, lai būtu vienatnē ar dzeju: “Mani dzeja savā varā pārņēma, kad man bija gadu sešpadsmit. Un tas bija Friča Bārdas krājums “Zemes dēls”, kas bija mūsu mājās, tolaik es šo krājumu zināju no galvas. Staigāju gar Daugavas krastu, dzejoļus murminādama… Pēc tam savaldzināja Eriks Ādamsons un kā trešais – Ojārs Vācietis.” (Karogs, 2009, Nr. 7) Paies vairāki desmiti gadu, un Inta Čaklā sakārtos Friča Bārdas Rakstus divos sējumos (1990), rakstīs par Erika Ādamsona un Ojāra Vācieša dzeju.

Pabeigusi Rīgas 3. vidusskolu, Inta Čaklā iestājas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1959–1964). 1960. gadā viņa iepazīstas ar jauno dzejnieku Māri Čaklo, un studiju gados viņi apprecas. Māris ieved Intu jauno dzejnieku lokā, starp kuriem ir Imants Auziņš, Jānis Sirmbārdis, Viktors Līvzemnieks, Uldis Leinerts, Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis, arī Vizma Belševica un Ojārs Vācietis, no vecākas paaudzes – Anatols Imermanis. Par šo laiku Inta Čaklā raksta: “Esmu Mārim pateicīga, ka viņš arī mani ieveda šai sabiedrībā. Sēdēju, ausis un acis iepletusi, kāri klausījos dzejoļu lasījumus un vērtējumus, sarunas, grāmatas, kas iznākušas un noteikti jādabū, utt. Tolaik Latvijā tā bija viena no labākajām sabiedrībām, kādā tāds zaķītis kā es varēja nonākt, un manu (jau esošo) dzejas mīlestību kāpināja kvadrātā.” (Čaklā, Inta. Sešdesmitie. Studiju laiks. No: Māris Čaklais laikabiedru redzējumā. Rīga: Aplis, 2004, 53. lpp.) Studijas iekrīt Hruščova atkušņa laikā, taču atkusni ik pa brīdim nomaina sals, kas tiecas nokost ikvienu zaļu brīvestības asnu, – Knuta Skujenieka arests, kompartijas uzbrēcieni Vizmai Belševicai un Mārim Čaklajam.

Laiks, būdams brutāls, dogamatisks, uztiepdams nepieņemamas vērtības, liek katram veidot savu iekšējo oāzi, meklēt to domubiedru lokā: “Ja mēģinu atcerēties, kādi mēs bijām un ar ko atšķīrāmies no tagadējās jaunatnes: bijām dažādi, bet kopumā – diezgan kareivīgi visā, kas attiecās uz uzskatiem, vērtējumiem, dzīves izpratni. Pārliecināti, ka patiesība ir, tā tikai jānoskaidro. Katrā ziņā postmodernais plurālisms un patiesību relativitāte nebija mūsu stiprā puse. Tajos apstākļos tā bija ne vien dabiska, bet pareiza stāja – citādi vajadzētu pieņemt, ka “sava patiesība” ir arī tiem, kas cilvēkus izsūtīja, kas norēja Čaku, tiesāja Knutu utt.” (Op. cit., 57. lpp.)

Intas Čaklās pirmā darbavieta ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs (1964–1969), kur viņa strādā direktora Voldemāra Kalpiņa vadībā. Tajā laikā muzejā ir daudz jauno (Astrīda un Ivars Aļķi, Ilona Salceviča, Maija Ligere, Uldis Auseklis, Anda Kubuliņa), kas nebūt nav sajūsmināti par direktora vadības stilu, turklāt domas dalās arī par padomju rakstniekiem – jauniešiem nav pieņemama Kalpiņa godā turēto rakstnieku Jūlija Vanaga, Jāņa Granta, Friča Rokpeļņa u. c. daiļrades izcelšana.

Muzeja laikā, Harija Hirša uzaicināta un iedrošināta, Inta Čaklā sāk rakstīt recenzijas laikrakstam “Literatūra un Māksla”. Jau pirmā recenzija par Jāņa Plotnieka krājumu “Ar liesmu ledus deg” (1967, 28. janvāris) atklāj, ka jaunpienācējai kritiķu pulkā piemīt gan tvēriens, gan dzejas izpratne: Plotnieka dzejas spēku viņa saskata “svaigā, neparastā tēlainībā”, bet nebaidās rakstīt arī par vājumu – shematisko, atražojošo poētisko domāšanu. Tas pateikts bez laipošanas, tieši un ar cieņu pret dzejnieku. Šīs kritiķa īpašības viņa saglabās arī turpmāk, un tieši to dēļ viņu cienīs gan dzejnieki, gan amatbrāļi. Arī tāpēc, ka Inta Čaklā vērtēs visdažādāko dzejnieku dzeju ar vieniem kritērijiem un pateiks savu viedokli neatkarīgi no jel kādas hierarhijas. Gadu gaitā kritiķes intelektuālā bagāža pieaugs, viņa izkops savu stilu, kura būtiska iezīme būs klusa, trāpīga ironija, kas var būt iedarbīgāka par skarbu vārdu.

No 1976. līdz 1987. gadam Inta Čaklā strādā laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā. Viņa raksta recenzijas, dzejas gada apskatus, problēmrakstus, iedziļinās atsevišķu rakstnieku daiļradē. Top arī daudz informatīvu, neliela apjoma rakstu par literārās dzīves norisēm, kas arī pieder pie kritiķa ikdienas darba. Jautāta, kādas problēmas risināja 70. gadu kritika, viņa saka: “Principā notika pakāpeniska atraisīšanās no tā sauktā sociālistiskā reālisma, pseidoklasicisma, kas papildināts ar padomju ideoloģiju. Kritiķi mēģināja atbalstīt dzejnieku, nevis kalpot ideoloģiskiem uzraugiem kā agrāk. 70. gados svarīgi bija Rutas Veidemanes raksti, viņa strādāja pie grāmatas “Izteikt neizsakāmo: lingvistiskā poētika”, tas bija jauns dzejas izpratnes un poētikas interpretācijas līmenis.” (Latvju teksti, 2011, Nr. 4)

Pēc aiziešanas no “Literatūras un Mākslas” gandrīz trīsdesmit gadus Inta Čaklā strādājusi izdevniecībā “Liesma”, apgādos “Nordik” un “Tapals” par redaktori. Šajā darbā viņu raksturo autora stila izjūta, viņa netiecas uzspiest, atļaujas tikai ieteikt.

Vēl viena Intas Čaklās darba joma ir Rakstu un izlašu sakārtošanu, kurus pavada viņas komentāri un ievads vai pēcvārdi. Sakārtojusi Friča Bārdas, Vizmas Belševicas, Knuta Skujenieka Rakstus, labprāt ķērusies pie sev mīļu dzejnieku Egila Plauža, Erika Ādamsona, arī Jāņa Poruka, Eduarda Veidenbauma, Valda Grēviņa, Imanta Ziedoņa Māra Melgalva izlašu veidošanas. Un paralēli joprojām rakstījusi par dzeju. 2013. gadā klajā nāk viņas rakstu krājums par literatūru “Kas dzīvo vārdos”.

Kā kritiķi viņu vispirms interesējusi literatūra kā mākslas veids, taču līdzās kritiskai, reizumis literatūrzinātniskai pieejai viņai svarīgs arī filozofisks un ētisks skatījums. Intas Čaklās raksti izceļas ar precīzu apceramā autora dzejas koncepcijas un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu analīzi, prasmi atklāt dzejnieka savdabību, saskatīt tās saknes gan talantā, gan laikmeta redzējumā, gan no tradīcijas pasmeltajā.

2004. gadā Inta Čaklā saņēmusi Gada balvu literatūrā.

Mūžībā devusies 2016. gada 18. februāri, apbedīta Meža kapos līdzās savam dzīvesbiedram rakstniekam Ēvaldam Vilkam.


Ieva Kalniņa, 06.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.