Ilona Salceviča

Literatūrzinātniece Ilona Salceviča dzimusi teātra un literatūras kritiķa Jura Pabērza ģimenē. Beigusi Rīgas 49. vidusskolu (1959) un Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu (1964). Strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1965–1969, tagadējais Rakstniecības un mūzikas muzejs), kur veidojusi ekspozīcijas par 20.–30. gadu latviešu rakstniekiem, roku pielikusi arī Friča Bārdas memoriālā muzeja “Rumbiņi” un Jāņa Jaunsudrabiņa memoriālā muzeja “Riekstiņi” ekspozīciju veidošanā. Visilgākās darba gaitas saistītas ar Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtu (tagad – Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Institūta laikā zinātnisko interešu lokā bijusi 20.–30. gadu latviešu literatūra, īpaši Andreja Kurcija daiļrade, kopā ar kolēģi Birutu Gudriķu sagatavojusi un komentējusi Raiņa Kopotu rakstu 23. sējumu (1986), piedalījusies enciklopēdijas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992, 2003) izstrādē, apjomīgajam latgaliešu rakstnieku šķirkļu skaitam un bagātīgajai informācijai par tiem varam pateikties tieši Ilonas Salcevičas aizrautīgajam darbam. No 60. gadu otrās puses viņa aktīvi iesaistās arī jauniznākušo literāro darbu vērtēšanā – raksta par dzejoļu krājumiem, romāniem, stāstu krājumiem, kā arī par literatūrzinātniskajiem un kritikas darbiem. Ilonu Salceviču kā kritiķi pirmām kārtām raksturo nelaipošana, sava viedokļa izteikšanā viņa ir tieša, paasa, argumentēta.

Ilona Salceviča ir Latgales patriote, sākot no 80. gadu otrās puses, viņa iesaistās latgaliešu literatūras un kultūras izpētē un popularizēšanā. Aplam būtu teikt, ka tieši Atmoda rosināja šo interesi, tā bija iegūta jau ģimenē – Ilonas Salcevičas vectēvs Juris Pabērzs (sakrīt tēva un vectēva vārdi) bija Latgales atmodas veicinātājs, rakstnieks, publicists, sabiedrisks darbinieks – Trešā atmoda vienīgi pētnieces ceļu padarīja gludāku, piedāvājot daudzas iespējas, kā šai interesei un, jā, mīlestībai izpausties. Vērienīgs darbs ir 2008. gadā iznākusī enciklopēdija “Latgales kultūras darbinieki” (1.,2. daļa), ko Ilona Salceviča paveic kopā ar Jāni Paukšti, Annu Rancāni un Irēnu Vilčuku. Jāatzīmē arī vērienīgai pētījums “Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004” (2005). Īpaši daudz pētniece darījusi, popularizējot rakstnieka Jāņa Klīdzēja daiļradi: tapusi monogrāfija par viņu “Saucējs” (2012), sagatavoti izdošanai seši Klīdzēja romāni un stāstu krājumi, kuriem viņa rakstījusi pavadvārdus. Taču Klīdzējs nav vienīgais rakstnieks, pie lasītājiem nonākuši arī Ādolfs Ersa, Vladislava Lōča-Vaideāna, Marijas Andžānes, Natālijas Gilučas-Vaivodes grāmatas, un kur tad vēl neskaitāmie raksti presē, lektores darbs Latvijas Universitātes Latgales filiālē, darbošanās Latgales pētniecības institūta valdē, Vladislava Lōča Latgaliešu rakstniecības muzejā, uzstāšanās sarīkojumos! Un tāds neparasts darbs kā Antona Stankeviča prozas un dramatisko darbu pārcēlumi latgaliešu rakstu valodā.

Institūta vecākie kolēģi Ilonu Salceviču pazīst kā aizrautīgu stāstītāju, Pabērzu ģimenē viesojušies daudzi rakstnieki un mākslinieki, un ar daudziem saistās kāds atgadījums, atmiņas. Lūk, kādas desmitgadīgās Ilonas atmiņās saglabājušās Aleksandra Čaka bēres.

“Tas varēja būt 1948. vai 1949. gadā. Atnāca parastie ciemiņi – Aleksandrs Čaks ar Jāni Sudrabkalnu un atnesa man un mazajai māsiņai vienu apelsīnu. To apēdām. Mamma ieteica saglabāt augļa sēkliņas un iestādīt puķpodā. Viena uzdīga, izauga skaists, paprāvs kociņš. Un tad Čaks nomira. Tā atkal bija mammas ideja, ka no šī apelsīnkoka jānogriež lielāks zars un jāaiznes uz bērēm. Ļoti labi atceros (tolaik man bija gandrīz desmit gadu) “Cīņas” zāli. Man lika pakāpties pa kāpnītēm līdz paaugstinājumam, uz kura atradās šķirsts, un ielikt zaļo zaru zārkā. Biju lielos draugos ar Sudrabkalnu un mēģināju turpat zālē kaut ko viņam sacīt, bet aprāvos. Arī vēlāk dzīvē esmu redzējusi izmisušus cilvēkus, bet tik satriektu, kāds tobrīd bija Sudrabkalns, man vairs nav gadījies ieraudzīt. Viņš neredzēja un nesaprata nekā no tā, kas apkārt notiek, viņš tikai stāvēja. Bet puķpodā augošais apelsīnkociņš pēc zara nogriešanas drīz vien nonīka.” (Latvijas Vēstnesis, 2000, 14. jūl.)

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (04.04.2020.)